Slāni pa slānim

Mūzikālā kontrastu terapija sirdsmiera meklētājiem

Beāte Zviedre / Jānis Rubiks «Kad es nomizojos»

Daloties savās domās par mūziku un darot man nenoliedzami grūto mūzikas apzināšanas un vērtēšanas procesu, nereti izvairos no valodas, kas ietver mūzikas ķidāšanas un mērīšanas instrumentus, jo cik gan vairs interesants un skaists ir plīša lācītis, kad visas skaidas uz galda noliktas un nomērītas. To pasakot, ceru, ka arī neiestigšu emocionālos epitetos, kas vairāk mutuļo nekā skaidro.

Laikā, kad jaunas mūzikas ražu nes mājsēdes herbārijā audzētie iedvesmas ziedi, šķiet, ka ievērības cienīgs albums iznāk katru mīļu brīdi. Arī es savā ikdienišķajā rutīnā bieži neatrodu laiku atslābt, nomizot kādu slāni un pilnīgi atdot savu uzmanību kādam albumam. Steigā, cenšoties apzināties šī albuma mākslinieciskās un audiālās aprises, sākotnēji nolēmu noklausīties pirmo un pēdējo skaņdarbu. Apzinoties, ka šāda prakse gluži nav jebkura autora iecerētais veids, kurā uztvert sniegumu, nospriedu, ka albums arī savā caurgriezumā, gluži kā pirmais un pēdējais celiņš, ir mīlīgs un jauks. Gluži kā laimē apreibuša hipija apskāviens dižozolam. Pie sevis domājot, ka manu mizu tik viegli vien nenomizos, pie albuma atgriezos kādu laiku vēlāk, kad ļoti zīmīgi no zilām debesīm pāri Baltijas valstīm bija nokritusi barga ziema, kas savā puteņa juceklī kalpoja par fonu, uz kura man raisījās šī albuma pirmatskaņojums.

Pirmā skaņdarba (neskaitot ievadu «ieelpa») vēstījums par nomizošanos sākotnēji tik vien spēja kā mizu atklāt, apzināties, ka tā tur ir un nevēlas atdalīties pat tik ļoti kolorīta epiteta kā ābola skābumā apmazgāta, gurkstoša zoba iespaidā. Maigais ievads albumā atstāja mani pilnībā nesagatavotu tam, kas seko vidusposmā un kulminācijā, pēc kuras mana apēvelētā miza bija atstājusi mani atvērtu šī skaņdarba patiesajai un vienkāršajai burvībai, kas kā psalma dziedājums maigi atgādina par skaistu vietu, kur dzīvo kompromiss. Par laiku, kad cilvēki atbrīvojas no aizspriedumiem un bažām, izšķīdina savu ego un beidz runāt klišejās, daloties īstās jūtās, smieklos un asarās, tādējādi šķiroties bāgātāki, piepildītāki.

Jau pie otrā skaņdarba sāku atskārst, ka šis vairs nav tikai pasteļtoņos attēlots latviešu diž-dzejnieku vārdu mūzikāls ietērps, bet gan multi-žanrisks sniegums, kuru komplimentē katra klātesošā mūziķa pienesums. Par šī skaņdarba spara ratu kalpo klavieru sinkopētais ostinato, kas teju visa skaņdarba garumā pavada uzplaukstošo aranžējumu. Ļoti priecē fantastiska dinamika kā šajā, tā arī citos albuma skaņdarbos, kura liek atgriezties pie šiem skaņdarbiem vēl un vēl. «Tevī uzplaukst ziema» pasvītroja to trako puteņa epicentru, kuram cauri stūrējot sajūsmināts klausījos bagātīgajās tekstūrās skaņdarba kulminācijā, kurās bekvokāli un spāņu ziepeņu cienīgais neilona stīgu ģitāras solo tik dramatiski akcentēja šo ellīgi ziemīgo dienu.

Nākamais, visgarākais albuma skaņdarbs, ļoti iespējams, sevi iecementēja kā paliekošākais manās ausīs. Smagnējais pavadījums un brīžam melanholiskais liriskais saturs sevi izpilda kā uzmanības novērsējs neaizmirstamajam piedziedājuma motīvam, kas, atkal tik negaidīti attīstoties skaņdarba garajai gaitai, vēršas harmoniskajā plašumā, katru reizi piedāvājot jaunas motīva virsotnes. Šis bija pirmais skaņdarbs, kuru klausoties nodomāju, ka, pamainot instrumentāciju un piegriežot dažas pogas uz ģitāras pastiprinātāja, šis būtu viens fantastisks skaņdarbs arī metāla stilistikā.

«Pabrīdini mani» — cik skaists, minimālistisks ievads dueta izpildījumā. Šis skaņdarbs manī raisa visnotaļ nostalģiskas jūtas no laika, kad mazotnē klausījos mūziku, kuru klausījās mamma, īsti latviskus māksliniekus kā Aināru Mielavu un grupu «Autobuss debesīs», kas arī zīmīgi ir smēlušies iedvesmu no tautiskā mantojuma. Ap šo brīdi jau biju palicis par galvas tiesu vieglāks, mizas slāņus zaudējot. Piedziedājuma motīvs atkal sevi ir ierāmējis kā paliekošākais atribūts no šī skaņdarba. Cik gan svarīgs ir tas huks (ang. Hook) jeb āķītis kompozīcijā, tas īpašais mazumiņš, kas liek atgriezties pēc vēl un vēl. Kompliments tam, kas to ir apzinājies.

Vienīgais šķietami instrumentālais skaņdarbs bija pārsteigums. Nereti mēdz būt tā, ka mūziķi uz mēģinājumiem vai kopprojektiem atnes meldiņu un akordus, nereti nabaga vokālistam arī ir jāatēlo saksofons un jāpūš meldiņš caur balseni, jo sacerēt vārdus uz līdzenas vietas nav tik vienkārši. Šajā instrancē gan Beātes balss ir kā precīzi temperēts instruments, kas pārliecināti iepūš dzīvību šajā skaņdarbā, kas ir viens no albuma vissmagākajiem pieturpunktiem gan instrumentācijā, gan arī tumšnējajā harmonijā. Lai gan šeit manas ausis neatrada to āķīti, šajā skaņdarbā klausītājs atradīs interesantu atkāpi no albuma iestaigātās taciņas, sākot caur ēnaino basklarnetes tembru līdz pat tirpiņu raisošajai kulminācijai.

Lēna pāra deja, prožektoru gaismā, varbūt kāzu vakarā, pieglaužoties mīļotā cilvēka plecam. Ko gan vēl vairāk piebilst, nu jau miza ir uz zemes, esmu gatavs klausīties to, kas sekos aiz «Paradīzes». Un savlaicīgi seko viens no albuma labākajiem skaņdarbiem, kas jāpagriež skaļāk, jo kā gan vēl var izbaudīt latviešu mūzikai mazāk raksturīgās ritmiskās faktūras un ļoti kaukāziskās melodiskās vadlīnijas skaņdarba caurgriezumā a la «System of a Down», kuras kanoniski atkal lika man atsaukties uz metāla žanru. Šis tuvākajā laikā būs uz «repeat», it īpaši pirms un pēc garajām darba dienām. MANS MIERS IR BEIGTS!

Nu ne gluži, īsts miers ir tikai sācies. «Mana mīlestība ir koks». Gluži kā par pirmo albuma skaņdarbu, tā arī par šo, pēdējo, mana klausītspēja un uzklausītspēja šī albuma iztirzāšanās gaitā ir augusi kā koks. Lai arī lielākoties mīļākie un vismizojošākie albuma celiņi ir tie smagie, es labāk esmu sapratis autoru sniegumu. Lai novērtētu vieglo, ir nepieciešams smagais, lai sagaršotu saldo, ir vajadzīgs skābais, lai sajustu siltumu, ir nepieciešams aukstums un, lai nomizotos, ir jānoklausās šis albums. To arī visiem lasītājiem novēlu — saritināties pie kamīna vai elektriskā sildītāja, ieliet glāzi karstvīna un ļauties Beātes un Jāņa mūzikai, kas ir patiešām foršs, meistarīgs un patiess pielikums Latvijas mūzikas katalogam.