Neskriet pāri ielai, ja ietves slidenas

Saruna ar Mārtiņu Saulespurēnu par Rīgas Skaņu ierakstu studiju, steigu, dvēseli un dzīves lielplāniem

Es braucu pie Mārtiņa Saulespurēna, un pie nežēlīga daudzuma sniega, kas atkal ļoti pēkšņi uzkritis Rīgas ielās, brauciens stipri ieilgst. Noziņoju, cikos esmu, un saņemu pretī: «Ko sagatavot, tēju vai kafiju?» Saruna priekšā tik gara, ka nācies to sadalīt divās tikšanās reizēs, un tāpat atgriežos mājās pēc otrās no tām ar mazu nepietiekamības piegaršu — šim vīram ir daudz stāstu. Sākumā gribējās portretinterviju, tad sapratu, ka neuzdrošinos mēģināt atkost vēl vairāk viņa personības, kā citi lieli laikraksti jau ir publicējuši. Saulespurēna kungs savukārt vēlas aprunāties par savu jauno projektu, ko iecerēts pabeigt ap 2022. gada vidu, bet mūsu saruna tāpat notiek visos virzienos uzreiz: no Skaņu ierakstu studijas līdz viņam pašam, tad atpakaļ, jo vienu bez otra vairs uztvert nav iespējams. Pavadot mani līdz durvīm, viņš jautā: «Kāds tad būs šīs intervijas nosaukums, Aleksandra?» Es nezinu, Mārtiņ. Es pabeigšu, tad izdomāšu.

Mārtiņš Saulespurēns (1943) ir slavenā džezmeņa Oskara Saulespurēna dēls, džeza vēsturnieks un kolekcionārs, audioinženieris, bundzinieks un izgudrotājs. Pabeidzis Rīgas Politehnisko institūtu, strādājis Latvijas Mūzikas akadēmijā audioinženiera amatā, kopā ar amerikāņu līdzgaitnieku dibinājis latviešu veiksmes stāstu — «Baltic Latvian Universal Electronics» jeb «BLUE microphones», tad pārdevis to un pievērsies darbam citā ar audiotehniku saistītā uzņēmumā. Atstājis ietekmi uz daudzu latviešu gaumi, kolekcionējot un mainoties ar ierakstiem ar ārzemniekiem, kam neizbēgami sekoja nonākšana Padomju laikā stingrās Valsts Drošības komitejas uzraudzībā. «Uzskatu sevi par neizsmeļamu informācijas avotu,» viņš saka kādam no latviešu izdevumiem. Kādā no reizēm, kad atnāku ciemos, vēsturiskā dzīvokļa viesistabā uz grīdas stāv izjaukts pastiprinātājs ar instrumentiem blakus: «Jāsalabo.»

Vai ir bijis kāds mūzikas ieraksts, kas atstājis vislielāko iespaidu uz jums pašu?

Es uzaugu, pirmsskolas un pamatskolas vecumā klausoties tēva 78 apgriezienu plates — Beniju Gudmenu, Kauntu Beiziju, Djūku Elingtonu. Šīs plates un arī žurnālu «Metronome» tēvs pasūtīja pirmās neatkarīgās Latvijas laika pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, un tās bija saglabājušās līdz padomju laikiem. No 1955. gada «Voice of America» īsviļnos sāka raidīt ikdienas divu stundu programmu «Voice of America Jazz Hour» — to klausījās gan mans tēvs, gan arī es. Pateicoties šīm pārraidēm, mēs uzzinājām par aktuālajām džeza tendencēm galvenokārt ASV, bet tika spēlēti arī Eiropas ieraksti. 1956. gadā PSRS izlaida divceliņu lampu magnetofonu «Dņepr 9». Tādu tēvs bija iegādājies, un reizēm Krūmiņš, Raimonds Raubiško nāca klausīties šos ierakstus vasarā. Man prātā ir tikai viena šāda epizode, bet spilgta, un ieraksts bija no raidījuma «Jazz Hour», kur tika atskaņota 1958. gadā izdotā kompozīcija «BeBop» no plates «For Musicians Only» — Sonijs Stits, Dizijs Gilespijs un Stens Gecs. Sameklēju šo ierakstu un nesen to noklausījos — varu saprast, kā toreiz mūziķi sajūsminājās par neiedomājamo virtuozitāti. Tātad tā varēja būt vai nu 1958. vai 1959. gada vasara, un man jau bija pilni 14 vai 15 gadi. Sākot ar sešdesmitajiem gadiem, mūsu kolekcijā parādijās arī vinila plates, kuras tēvs saņēma no bijušajiem kolēģiem ārzemēs, un vēlāk es jau veicu skaņu plašu maiņu — par to var izlasīt manā grāmatā «Mikrofoni un māksla».

Jūs kādā no mūsu iepriekšējām sarunām nosaucāt sevi par tehnisku cilvēku un lielu džeza cienītāju. Vai šis apzīmējums raksturo jūs vislabāk?

Es nevarēšu izveidot precīzu sevis raksturojumu. Ja man liktu priekšā desmit raksturojumus, ļoti iespējams, es izvēlētos citu. Varbūt jums no malas skats labāks? Grūti pateikt. Diemžēl, šeit Latvijā vairs nav cilvēku, kuri mani pazīst no Padomju Savienības laikiem — vienīgais ir tāds basģitārists, kurš kādu laiku spēlēja REO, Valdis Ošs.

Mēs sarunājamies decembrī, un tikko mūsu telefonsarunā minējāt, ka par 54% ir pabeigts jūsu jaunākais lielplāns. Pastāstiet, lūdzu, par to vairāk, un ko nozīmē tik precīzs cipars?

Es esmu kā līdzīpašnieks iesaistījies Rīgas Skaņu ierakstu studijā Reformātu baznīcā. Esat bijusi tur? Brīnišķīga akustika, kas nav nevienā Baltijas valstī, ar šādu skanējumu — šī zāle ir unikāla, un tur ir tapuši daudz izcilu ierakstu. Šī studija tehniskā ziņā bija ļoti nolaista, un manos plānos ir restaurēt režijas telpu, ir iekārtots jauns apgaismojums, restaurēts 1982. gadā Vācijā ražotais «Steinway» flīģelis, kur jau šodien var sakt ierakstīt, nekaunoties par šī instrumenta kvalitāti. Ko es vēl varētu piebilst? Lietas iet uz priekšu, un ceru, ka pavasarī vai vasarā šis darbs tiks pabeigts, un, neskatoties uz grūtiem ar pandēmiju saistītajiem apstākļiem, šī studija atdzīvosies.

Kā ir radusies ideja par šīs studijas atdzīvināšanu un vēlme ieguldīt tajā laiku un spēkus?

Un arī materiālos līdzekļus. Es šo studiju un cilvēkus, kuri tur strādā, pazīstu no 60. gadu vidus. Es bieži tikos ar nu jau nelaiķi, skaņu inženieri Vilni Kaksi, kurš žēlojās, ka nekas nenotiek — man bija viens priekšlikums par klavieru restaurāciju, kurš būtu saistīts ar Džeka Mihaļicka fondu, bet šis projekts aizķērās, nerealizējās, un — skumji — Vilnis Kaksis aizgāja. Un šis notikums mani, teiksim tā, pagrūda — Vilnis uzturēja šo studiju, lai tīri tehniski tur viss notiek, kamēr Aldis Ermanbriks rūpējās par klientiem. Manā Amerikas pamatdarbā mūsu mikrofonu projekti tiek realizēti un viss ir iestrādāts, tāpēc es neesmu pārāk noslogots ar to, turklāt es saņemu mēnešalgu, un mans materiālais stāvoklis atļāva ieguldīt līdzekļus šajā studijā.

Vai studijai saglabāsies esošais nosaukums?

Darbojoties ārzemēs, es sapratu, cik ļoti svarīgs ir ar vēsturi saistītais stāsts. Šodien mēs redzam, ka daudzas respektablas firmas, kas uz laiku bija pazudušas, ir atkal ar to pašu nosaukumu un zīmolu atgriezušās tirgū. Mans darbs ir tagad saistīts ar milzīgu kompāniju «Turtle Beach», kas šodien ražo galvenokārt produkciju videospēlēm, bet pirms gadiem 10, 15 tas saistījās ar ļoti kvalitatīvām augstas klases skaņas kartēm. Un kompānijai joprojām ir svarīgi uzturēt šo līniju un vārdu, kāda jēga pārsaukt. Un arī Rīgas Skaņu ierakstu studiju nav plānu pārsaukt — es domāju, nevajag.

Kurš vēl bez jums un Alda Ermanbrika ir komandā?

Aktīvi mazo studiju lejā izmanto režisors Tālis Timrots, kas darbojas zem savas firmas zīmes «Mints Music», kaut arī viņam ir daļas šajā studijā. No vecajiem ir daži, kas vairs nestrādā, un kuriem ir mazākas daļas — ļoti labs skaņu režisors Kārlis Pinnis, kurš jau labu laiku pensijā, un vēl Andris Ūze, bet viņi darbā faktiski nav iesaistīti. Šajā brīdī mēs reāli strādājam trijatā. Noteikti vēlāk būs jāpiesaista kādi cilvēki, kas to apkalpos, bet sākumā jādabū tehniski labs aprīkojums.

Kā jūs vērtējat šo studiju, tiklīdz tā būs gatava, attiecībā pret citām Rīgas skaņu ierakstu studijām?

Es domāju, šīs studijas pamatvērtība ir pati zāle. Tā ir ļoti pateicīga koru ierakstiem, simfoniskajiem orķestriem — tur neviena studija nevar konkurēt. Ir plānots Denisa Paškeviča ieraksts, Kristapa Vanadziņa trio — arī ar džezu saistītas aktivitātes. Vēl neaizmirsīsim, ka šo zāli var ļoti labi izmantot dažādiem koncertiem — es ceru, ka situācija mainīsies un varēs strādāt uz pilnu klapi. Es nedomāju, ka gribu ar kādu konkurēt — unikalitāte būs pašā telpā. Jā, šobrīd jau var ar iepriekš sagatavotiem skaņas apstrādes trafaretiem imitēt skaņu, bet tas nav tas.

Tāpat kā turēt rokās drukāto laikrakstu, nevis elektronisko — tam ir pavisam cita vērtība. Tāpat kā kompaktdiska vai vinila formātam. Par skaņu es domāju, ka digitālie mūsdienu ieraksti ir — es atļaušos teikt — labāki, bet nekādā gadījumā negribu noliegt analogo. Ja aizejam pie tehniskiem jautājumiem — lai klausītos plates, jums vajag tērēt vairāk naudas iekārtai. Šodien tehnoloģija ir sasniegusi tādu augstu kvalitāti, ka austiņām gan jābūt kvalitatīvām, bet mēs varam telefonā klausīties. Un sanāk ļoti labi — droši vien, jūs to arī pati darat.

Un kādā veidā jūs pats parasti klausāties?

Vēsturiski šis dzīvoklis kādreiz bija komunālais — mums piederēja šī un nākamā istaba. Es strādāju gan vakaros, gan pa dienu Mūzikas akadēmijā, toreizējā Konservatorijā, un naktīs varēju klausīties mūziku uz austiņām. Un, tā kā man bija tā sarakste un ierakstu maiņa ar ārzemēm, un — es runāju par 60. gadu beigām, 70. gadu sākumu — man bija ļoti kvalitatīvas austiņas. Šodien es arī pamatā klausos uz labas tehnikas, skaņu plates klausos ļoti reti — pamatā tā ir straumēšana vai kompaktdiski. Latviešu mūzika man aizņem varbūt 10% no kopējā laika. Es klausos galvenokārt džezu, lai zinātu, kas notiek, kādā kvalitātē, un, protams, ja es ar kādu strādāju, tad paklausos iepriekšējos ierakstus.

Kur, jūsuprāt, latviešu džezs pasaules ainā pašlaik atrodas?

Mans uzskats ir, ka profesionalitātes ziņā šis līmenis ir stipri augstāks kā agrāk, pirms neatkarības. Viena pamatiemesla dēļ — toreiz tādi talantīgi mūziķi kā Vjadro, kuriem nebija iespējas un kuri tikai pašmācības ceļā, klausoties ierakstus, iegāja džezā. Šodien ir pieejamas skolas ar labiem pedagogiem, un tā latiņa ir stipri augstāka. Arī labi mūziķu, kas var improvizēt, ir stipri vairāk. Ir ļoti daudz labu mūziķu, nav atsevišķas zvaigznes, bet to pašu jau var attiecināt uz visu, kas notiek pasaulē. Mēs redzam daudz labu mūziķu ar labu tehniku, bet kas pietrūkst, kā lai mēs to nosaucam? Dvēseles varbūt. Kā lielāko problēmu saskatu to, ka daudziem mūziķiem nav laba menedžmenta — nepietiek tikai ierakstīt mūziku.

Es arī mēdzu šad tad runāt ar mūziķiem par to, vai kāds no tiem var būt galvenais — laba tehnika vai emocijas jeb dvēsele, kā jūs teicāt. Esmu priekš sevis noformulējusi tā, ka mūziķim uz skatuves galvenais ir noticēt.

Un vēl viens no pamatelementiem mūzikā ir dinamika. Es biju ļoti vīlies vienā no pirmajiem Amerikas braucieniem — mani aizveda uz vienu džezroka koncertu. Tur bija viens dinamiskais līmenis — skaļi un vēl skaļāk. Un tas bija tik nepatīkams pārsteigums.

Tad viens dziļi filozofisks jautājums — ko jums vispār nozīmē mūzika?

Tā ir neatņēmama sastāvdaļa no manas dzīves — vai der tāda atbilde? Mani vecāki bija profesionāli mūziķi, un šīs lietas, ko es daru, ir saistītas tikai ar mūziku. Varbūt reizēm es paklausos arī kādas runas vai audio grāmatas, bet pamatā es klausos mūziku. Man nepatīk tas, ka es nezinu jūsu sagatavotos jautājumus — ļoti iespējams, par to pašu mūziku es varētu vairāk pateikt, ja iepriekš padomātu, savādāk tā ir improvizācija. Un te prasās padomāt.

Kad jūs pēdējoreiz pats spēlējāt?

Pie bungām piesēdos nedēļu atpakaļ — Carnikavā, kur es dzīvoju, man ir speciāli izbūvēta garāža ar monitoriem, kur es strādāju pie tehnikas lietām un kur stāv bungas. Bet reāli spēlēt kopā ar mūziķiem… Amerikā man ir viens klients, un man ir saglabājies ieraksts, kuru, es domāju, nedrīkst nevienam rādīt, jo tas ir galīgi garām — viņam ir savs blūzroka tipa ansamblis. Un es piesēdos un ar viņiem paspēlēju. Vai arī kādreiz — stipri senāk — pie saksofonista Viļņa Kundrāta dzimšanas dienā, bet es nekad neesmu bijis profesionāls bundzinieks.

Vai jums sanācis kādreiz kaut ko nožēlot dzīvē no savām izvēlēm?

Noteikti. Momentāli es atceros, kā «BLUE» attīstība tika atmesta vismaz par gadu vai diviem. Pirmajos gados bija švaki ar līdzekļiem, un mans maršruts uz Ameriku bija tāds — es no Rīgas ar vilcienu devos uz Beļģiju, tad ar kuģi uz Londonu, un tad no Londonas lidoju uz Losandželosu. Vilciens gāja cauri Polijai, Baltkrievijai, un man bija divi lieli čemodāni, kurus es nevarēju ielikt kupejā, un tajos bija mikrofonu paraugi. Es katrā pieturā pieceļos un stāvu pie tiem čemodāniem, un vienā brīdī atceros, ka stāvu pie tiem čemodāniem, bet izrādās, ka guļu un sapņoju. Un tad, kad ir nākamā pietura, es eju — un manu čemodānu nav. Tātad man vajadzēja snaust tamburā — tāda smieklīga lieta, bet man tas bija liels pārdzīvojums, ko vēl šobrīd atceros.

Vēl es nožēloju to — tas nav no manis atkarīgs, bet to, ka mani vecāki nepiespieda mani apgūt klavierspēli — tas man vēlāk būtu ļoti palīdzējis arī «BLUE» biznesā. Es nenoliedzami labāk dzirdētu un tas būtu savādāk — bet tas neattiecas uz mani, tas attiecas uz maniem vecākiem. Un vēl par steigšanos — 2005. gada maijā man bija paredzēts pirmais brauciens uz Ķīnu, un pirms tam vēl jāpagūst nosūtīt uz Ameriku mikrofonu paraugi. Eju pa Lāčplēša ielu ar paciņu, ir zaļā gaisma, lēnām griež iekšā džips un pēkšņi uzdod ātrumu, un brauc man virsū. Es veikli uzlecu uz kapota, bet mašīna neapstājas un sāk vēl ātrāk braukt — es nokrītu uz sāniem un mašīna pārbrauc man pāri. Pie stūres bija sieviete, kas nesen dabūja tiesības, tas ir automāts, un viņa sajauca bremzi un gāzi. Pilnīgi neticami, bet man nekas nebija lauzts. Bet laikam nebija tik briesmīgi man jāsteidzās — ja es nesteigtos, nebūtu nekas noticis. Arī vispār dzīvē vairāk ir jāuzmanās.

Vai jums kādreiz dzīvē ir bijis bail?

Noteikti. Visupirms Padomju laikā — viss, kas bija saistīts ar «čeku». Man bija jādod atskaite par maniem kontaktiem — un viņi man brauca bieži. Tas pats pirmais gājiens ar vienu no ierakstiem, ko izveda uz ārzemēm un izdeva. Man bija bailes, bet tajā pašā laikā es biju pietiekoši jauns, biju kaut ko izdomājis, kā izlocīties. Un tas bija īslaicīgi līdz brīdim, kad lenta jau bija ārpus Latvijas — tad, varētu teikt, ka es nedomāju, ka tā tiks izdota, domāju, ka tiks izmantota tikai savām vajadzībām. Tādas bailes, jo tajā sistēmā es rīkojos pret tā laika likumiem — mani varēja atrast, un tad būtu divi varianti — vai nu piespiestu par īstu aģentu, vai arī notiesātu. Šajā pašā istabā, kur tagad sēžam, 1940. gadu beigās vai 50. gadu sākumā varēja nākt vienkārši dokumentus pārbaudīt, nekādu aresta orderi nevajadzēja. Tēvam bija viens draugs, kas bija Latvijas armijas virsnieks, kuru meklēja, un viņš slāpstījās, un viņš nereti pie mums pārnakšņoja. Šis bija komunālais dzīvoklis, visi, kas te dzīvoja, bija radi un paziņas, bet varbūt kāds no viņiem arī noziņoja. Vienā naktī bija šī te dokumentu pārbaude, kas dzīvoklī atrodas, te mums bija liela gulta, es gulēju ar vecākiem un pamodos, kad man lukturītis spīdēja acīs. Tad pārbauda, neko neatrod, aiziet prom, tēva draugs izlien no gultas apakšas, un tikai pēc tam viņi sarunājās un es sapratu, ka notika milzīga kļūda — te stāvēja vairāk krēsli, un uz katra bija pa žaketei. Ja tas pārbaudītājs būtu drusku padomājis, jautātu, kāpēc tur stāv divas žaketes. Tajā brīdī es neizjutu bailes, bet šis viss bija baiļu atmosfēra.

80. gadu beigās jau sīkās bailes — viesojās Gaņeļina trio, pie valdīšanas bija galvenais sekretārs Jurijs Andropovs, un tajā laikā bija kampaņa, ka visiem jāatrodās darbavietā. Nāca uz frizētavām, pārbaudīja, un bieži arī atrada, ka darba laikā cilvēks atrodas frizētavā. Un bija tāds gadījums, kad es darba laikā biju aizgājis no Konservatorijas uz viesnīcu pie mūziķiem, un tajā numurā turpat «Metropolē» atverās durvis, un krieviski: «Стоять, ни с места!» («Stāvi, nekusties!») Un man arī uzreiz doma — vai tiešām tā pārbaudīs? Bet izrādās, ka tajā viesnīcas numurā dienu iepriekš kādi noziedznieki, laupītāji ir bijuši. Un tā informācija par vēlu ir pienākusi. Tā jau es varu stāstīt daudz par tām bailēm — mēs jau par mūziku vairs nerunājam.

Pie mūzikas atgriežoties — kādu nākotni jūs redzat Rīgas Skaņu ierakstu studijai?

Ja es varu ļaut pilnu vaļu fantāzijai, es gribētu panākt, lai tā ir zināma pasaulei un tā tiktu pietiekoši efektīgi reklamēta ar savu skaņu, ka to izmantotu saviem ierakstiem ne jau tikai Latvijas mūziķi. Tas būtu galvenais. Studija būtu pilnīgi noslogota ar darbu, un tas ir reāli tikai tad, ja tam ir starptautisks raksturs. Tāpat kā 90. gados mūsu pašu mūziķi izpildītu arī kādu ārzemju komponistu skaņdarbus, un ārzemniekiem būtu izdevīgi ierakstīties šeit. Tas arī atkarīgs no labi atstrādātas reklāmas un mārketinga — ne vienmēr par to pašu labāko ir zināms un ne vienmēr to pašu labāko izdodas pārdot.

Tātad, rezumējot — arī Latvijā mūzika var būt bizness?

Bet kas ir bizness? Bizness ir pārdot un pārdošanas rezultātā gūt peļņu. Ja mūziķim ir milzīgs mantojums, var vēl atļauties par velti spēlēt, bet tādi gadījumi ir ļoti reti. Mūziķim ir jānopelna, mūzika ir jāpārdod, savādāk tā nevar eksistēt, sākot jau ar instrumentiem, kas maksā naudu. Arī Rīgas Skaņu ierakstu studijai jābūt labam mārketingam un reklāmai — ar laiku. Laba drošības sajūta ir, ka mums ir tas piecu gadu līgums.

Kas visus šos gadus mudina jūs būt aktīvam un daudz darīt?

Tas ir mans dzīvesstils, un pagaidām jūtos pietiekoši spēcīgs un uzmanīgs, lai neskrietu pāri ielai, ja ir slidenas ietves. Neskatoties uz to, ka esmu pāri pensionāra vecumam, dzīve turpinās. Studijai būs vajadzīgi arī jauni cilvēki, kuriem būs interese, jo mans darbs, kas saistīts ar mikrofoniem, arī turpinās.