Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Montas Tupčijenko ceļš līdz gaismai


Evilena Protektore

No dziedātājas par komponisti, no Latvijas uz Holandi, Vāciju un Norvēģiju — Monta Tupčijenko par saviem muzikālajiem piedzīvojumiem un izaicinājumiem


David Vogel

Atceros, kaut kad sen Latvijā bija viena dziedātāja, kas pēkšņi kaut kur pazuda. Nebiju domājusi, kur viņa palika, jo visiem dzīve notiek, apstākļi mainās, rutīna, savi projekti un viss pārējais, bet pēkšņi pāris mēnešus atpakaļ saņēmām e-pastu ar ziņu, ka Vācijā ir iznācis latviešu dziedātājas Montas Tupčijenko albums «Lathyrus», tad sapratu, ka neko par viņu nebiju dzirdējusi jau gadus… piecus? Ļoti patīkami bija saņemt vēstuli no viņas tieši ar šādiem jaunumiem, jo tas nozīmē, ka Monta nepārtrauca savu muzikālo darbību, bet gan turpināja to attīstīt negaidītos virzienos. Žēl tikai ka ne Latvijā, kaut gan ļoti iespējams, ka drīz viņa atbrauks ciemos un mums būs iespēja izbaudīt viņas jaundarbus!

Saņemot vēstuli ar brīnišķīgajiem jaunumiem, uzreiz bija skaidrs, ka Monta ir jāaicina uz sarunu. Proti, sarunai bija jānotiek cau ZOOM lietotni, un decembris sanāca diezgan piepildīts ar notikumiem, tāpēc vienīgā iespējama diena sarunai bija… 31.decembris! Jāatzīst, ka šādi noslēgt gadu man ļoti patika! Tātad, par saviem piedzīvojumiem ārpus Latvijas, savu mūziku, iedvesmām un izaicinājumiem stāsta Monta Tupčijenko!

Simts gadus neesmu tevi redzējusi! Varbūt sāksim nevis ar albumu, bet ar tevi pašu? Jo pēc tam, kad tu aizbrauci prom, es par tevi burtiski neko nebiju dzirdējusi, un Latvijā tu īsti vairs nekoncertē, vismaz kādu laiku.

Es pabeidzu RPIVA 2013. gadā un strādāju Valmieras mūzikas skolā. Sāku studēt maģistrantūrā, taču studijas bija ļoti maz balstītas praksē, un bija skaidrs, ka šīs mācības būs tikai diploma dēļ un piecu eiro pielikuma deļ pie algas… Nelikās, ka tas ir priekš manis. Es gribēju pamācīties kaut kur ārzemēs, paskatīties, kā ir citur. Tajā vasarā «Ventspils Groove» meistarklasēs satiku Andu Zālīti. Viņa tobrīd mācījās Roterdamā, aprunājos ar viņu. Vārds pa vārdam, un es sapratu, ka, ja es neaizbraukšu tagad, tad neaizbraukšu nekad. Tad es vienkārši sakrāmēju mantas un pārvācos uz Roterdamu. Ventspils meistarklasēs iepazinos arī ar skolotāju Braienu Zalmeiu [Brian Zalmijn], kurš šobrīd pasniedz Berklijas, Spānijas filiālē, un viss saslēdzās! Es aizbraucu augusta beigās, septembra sākumā, man nebija nekā — ne naudas, ne kur dzīvot! [smejas] Sāku lēnām meklēt iespējas, un pēc diviem gadiem vēlreiz iestājos bakalauros, šoreiz — džeza kompozīcijā. Kaut kā tā sanāca… Zini, saka, ka, ja tev pasaka, ko tu pēc pāris gadiem darīsi, nekad nenoticēsi! Apmēram tā arī bija.

No sākumā bija grūti, jo pilnīgi no pamatiem bija jāiet cauri visam, ko es jau 20 gadus atpakaļ biju mācījusies. Tāpēc sākums bija tāds… jocīgs. Taču kompozīcijā viss bija jauns — mums bija daudz nodarbību kopā ar klasiskās mūzikas komponistiem, tas bija ļoti interesanti. Daudz kas bija veltīts laikmetīgajai mūzikai, kur lielākoties viss ir ap skaņām un ne tik daudz ap klasisko harmoniju un melodiju. No sākuma man tas īsti nepatika, bet, kad katru nedēļu šādu mūziku klausies un kad ir mazliet spiediens šajā virzienā mūziku rakstīt, kaut kā es iegāju tajā sistēmā… Savukārt ar Nīderlandi bija tā, kā pēc trim gadiem sapratu, ka tas nav mans — es nejutos tur labi, arī valodu īsti nevarēju iemācīties. Tajā laikā draugs no Vācijas ieteica skolu Esenē, meža vidū (man tajā laikā ļoti pietrūka dabas), un teica, lai pamēģinu.! Es aizbraucu uz turieni un iestājos!

Un kurā nodaļā šoreiz?

Arī džeza kompozīcijā. Un, ja Roterdamā bija divas pasaules, klasiskā kompozīcija un džeza, un tās īsti savā starpā nesadarbojās, Esenē bija pretēji. Man bija dziedāšana, improvizācija — es varu attīstīt arī savu instrumentu, nevis koncentrēties tikai uz kompozīciju un aranžiju… Man vispār bija tāds posms dzīvē, kad man bija diezgan vienalga, kas notiek — es gāju līdzi plūsmai un daudz nedomāju, vai tas ir pareizi vai nepareizi — ja tāda iespēja ir, tad es tai vienkārši sekoju.

Es varēju uzreiz otrajā gadā iestāties, pāris priekšmetu sanāca apgūt vienā gadā, nevis divos, vācu valodu arī diezgan ātri iemācījos (nav arī īsti variantu, gada laikā ir jāiemācās). Šobrīd es joprojām studēju, jo Covid-19 dēļ ir grūti prognozēt beigšanas eksāmenu. Vispār bija plāns skolu absolvēt ar simfonisko orķestri, bet, tā kā tagad viss tik ļoti mainās, šis plāns tika atcelts. Taču visi skaņdarbi beigšanas eksāmenam jau ir uzrakstīti, tagad atliek tikai aranžēt, un ir jautājums — cik lielam sastāvam, varbūt 12 cilvēkiem? Studiju nobeigumā kā daļa no beigšanas eksāmena ir arī jāieraksta albums. Arī Covid-19 dēļ mēs varējām ilgāk mācīties. Tas ir oficiāli atļauts, jo tie semestri, kas bija tiešsaistē, neskaitās…

Kādā ziņā? Tāpēc, ka neproduktīvi, vai kāpēc?

Nu jā, jo, piemēram, ansambļu nodarbības nenotika. Vienā semestrī mēs ļoti daudz transkribējām, runājām par mūziku, bet spēlēt tikāmies tikai kādas piecas reizes. Skolas vadība teica, ja mēs gribam, varam studijas pagarināt. Teorētiski es varēju nepagarināt, jo kompozīcijas nodarbībās lielākoties runājam un rādām notis, bet nenotikušā eksāmena dēļ tas bija iespējams. Es nespēju prasīt mūziķiem gatavoties eksāmenam, kurš, es nezinu, vai vispār notiks. Manā galvā tas nestrādā. Tāpēc es joprojām mācos, bet jau tuvojos beigām! Un šobrīd es dzīvoju Ķelnē.

Un mācies joprojām Esenē?

Jā, bet man ir tikai apmēram trīs nodarbības nedēļā, varu izbraukāt.

David Vogel

Kāpēc tur?

Esene nav maza pilsēta, bet tā ir diezgan industriāla, tur ir diezgan maz dzīvības kultūras jomā. Lielākā daļa paziņu, kuri mūzikā grib sasniegt vairāk, vai nu pārvācas uz Berlīni, vai uz Ķelni. Berlīne laikam man ir mazliet par traku, taču Ķelne ir diezgan tuvu, kādi 70 kilometri no Esenes — apmēram stundas brauciena attālumā ar mašīnu. Arī mans draugs ir dzimis Ķelnē.

Bija tāds pārejas periods — 2020. gada sākumā es mācījos apmaiņas programmā Norvēģijā, Tronheimā. Tur viss tika aprauts Covid-19 dēļ. Savu dzīvokli Esenē es biju izīrējusi, visas mantas bija sakrāmētas, un tādēļ sapratu, ka ir laiks pārvākties kaut kur, kur kaut kas notiek, kur vismaz var atrast darbu. Ķelne ir liela, te ir daudz vairāk cilvēku, daudz plašākas iespējas.

Un tev arī ir savs kvartets, ar kuru esi izlaidusi albumu!

Jā! Es pārvācos uz Eseni kādus četrus gadus atpakaļ, un man uzreiz piedāvāja spēlēt koncertu. Lai arī man Roterdamā bija trio, šķiet, bija laiks kaut ko mainīt. Draugs Esenē Rūvens Vaitoners [Ruven Weithöner], trompetists, teica, ka, ja es gribu, mēs varam spēlēt koncertu kopā! Sākumā man likās diezgan dīvaini — balss un trompete, kā tas ies kopā? Taču es nolēmu pamēģināt! Ir taču visādi slaveni aranžējumi balsij un pūšaminstrumentiem, piemēram, «Line for Lyons» u.tml. Tajā laikā es spēlēju klavieres, taču vēlāk mums pievienojās pianists, lai es vairāk varētu pievērsties dziedāšanai. Taču šis pianists no grupas diezgan ātri aizgāja prom. [smejas] Tad es pieaicināju čellistu Konrādu Nollu [Conrad Noll] un pati spēlēju klavieres, un viss aizgāja pilnīgi citā stilā. Tā kā es esmu ļoti «iekšā» klasiskajā mūzikā — mācījos spēlēt klasiskās klavieres, eju uz daudziem orķestra koncertiem, rezultātā sāku izmantot kontrapunktu, rakstīt daudzbalsīgi, polifoniski… Tas man bija pavisam cits virziens, radās jaunas idejas. Bet, kad 2020. gadā atbraucu atpakaļ no Norvēģijas, man ilgu laiku nebija iespēja spēlēt klavieres (akustiskās, nevis elektroniskās), un, kad es atsāku spēlēt, diezgan ātri dabūju saišu iekaisumu. Kādu laiku es to ignorēju, taču drīz vien vispār vairs nevarēju paspēlēt klavieres, patiesībā joprojām nevaru, tādēļ grupai pieaicinājām pianistu Maksu Brakmanu [Max Brackmann].

Tātad, tavā kvartetā esi tu (vokāls), klavieres, čells un trompete?

Jā, kvarteta nosaukums ir «Lathyrus», kas tulkojumā no latīņu valodas ir puķuzirnis, kas ir arī mans mīļākais zieds. Visi mūziķi ir vācieši, izņemot mani. Covid-19 laikā mūziķiem bija iespēja dabūt stipendijas, un es uzrakstīju projektu par oriģināldziesmu ierakstīšanu profesionālā studijā. Kaut kā šī ideja auga, auga, un bija arī daudz dziesmu, tikai bija viens jautājums — kuras ierakstīt. Rezultātā sanāca albums ar desmit dziesmām! Es piestrādāju pie aranžijām, mums bija arī laiks mēģināt, jo īsti nekas nenotika — nebija koncertu. Aprīlī devāmies uz studiju. Tad sākās garš process ar dizaina koncepta izstrādi un visu pārējo — tas viss man bija kas pilnīgi jauns… Ar mums vēlējās sadarboties neliela mūzikas izdevējkompānija «Tonkunst Manufaktur». Lai arī viņi ir vairāk virzīti uz frīdžezu, viņiem ļoti interesēja mūsu mūzika. Viņi palīdzēja ar autortiesībām, dizainu un rupējās, lai process notiek ātrāk. Visas dziesmas ir sarakstītas pēdējos gados — daļa Norvēģijā un daļa ir Norvēģijas iedvesmotas. Puse albuma dziesmu ir latviešu valodā, kas man bija liels pārsteigums, jo agrāk latviski nekad nerakstīju, taču sapratu, ka latviešu valodā varu atrast to īsto vārdu, tieši to, ko vēlos pateikt. Nejauši uzgāju arī Dzintras Žuravskas dzejoli «Uz gaismas sliekšņa» — tas ir tieši tas, ko es gribēju pateikt ar šo albumu — lai arī esi tumsā, vienmēr tiecies uz to gaismu, jo būs labāk. Tā arī tapa albuma nosaukums «On the Brink of Light».

Lucas Coersten

Pozitīvi! Ar cerību uz labāko! Bet vai šī attieksme palīdzēja arī izdzīvot Covid-19 laikā?

Jāsaka, ka jau Norvēģijā man bija ļoti daudz laika vienatnē, tas man bija diezgan liels pārdomu laiks, arī diezgan grūts laiks, tāpēc tad, kad sākās Covid-19, man jau šis vienmuļā laika bija par daudz… Ir taču tā, kad aizbrauc uz citu valsti, bieži no sākuma nav nekā (koncertu, tikšanos ar draugiem), un tas ir tieši tas pats, kas notika pandēmijas laikā, tāpēc man jau bija daudz par daudz. Pirms pandēmijas bija plānoti koncerti, projekti, tad viss tika nolikts uz bremzēm, un es ilgu laiku nespēju noticēt tam, ka viss ir atcelts, tam, ka uz Norvēģiju atpakaļ es vairs nebraukšu. Pa lielam man bija depresija, diezgan daudz nekā nedarīšanas. Kā jau minēju iepriekš, man arī nebija pieejamas klavieres, un es mūziku rakstu tikai uz klavierēm. Man ir arī ļoti svarīgi, lai tās ir tieši akustiskās klavieres, jo tās rezonē, ar digitālajām klavierēm es nespēju rakstīt mūziku — viss radošais process apstājas.

Pirmais vilnis man bija ļoti smags. Tādēļ arī mēs nolēmām pārvākties, un kaut kas sakustējās, jo jauna pilsēta. Otrais vilnis jau bija vieglāks. Kad tu zini, kas tevi sagaida, un klavieres arī ir nopirktas!

Labi, ka tagad jau ir labāk!

Jā, tagad man draugs uzdāvināja puzli, un es gaidu, kad visu atkal aizvērs ciet, bet never! [smejas]

Bet kā bija, tu taču nevarēji normāli prezentēt albumu ar visiem tiem ierobežojumiem, vai ne?

Nu jā, sākumā domājām albumu prezentēt vasarā, jo tad viss bija vaļā, bet tad kaut kā viss process ieilga un pārplānojām uz oktobri, taču nemitīgi bija bail, ka katru mirkli viss var mainīties. Tad man piedāvāja piedalīties skolas koncertsērijā — skola prezentē savu studentu projektus diezgan prestižā džeza klubā «domicil», kur Covid-19 dēļ bija iespēja spēlēt lielajā zālē, nevis mazā klubā. Mūsu ieraksta izdevējkompānijas vadītājs teica, ka šī iespēja ir jāizmanto albuma prezentācijai! Koncerts notika, apmeklētāji bija, bet, tā kā tas nenotika ne tajā pilsētā, kur es mācījos, un ne tajā, kur dzīvoju, bija maz pazīstamo cilvēku — man bija diezgan bēdīgi, jo es gribēju, lai atnāktu vairāk draugu. Pēc tam nospēlējām vēl pāris koncertu, taču diemžēl nekāda koncerttūre nebija, un decembra koncerti atkal tika atcelti pandēmijas dēļ.

Es pamanīju, ka dažādās straumēšanas platformās albuma nav, ir tikai pāris dziesmas. Kāpēc tā?

Jā, šobrīd ir pieejamas tikai četras dziesmas, varbūt pēc gada būs pieejams viss albums. Taču visu albumu ir iespējams nopirkt digitālā vai arī «papīrformātā» vietnē www.bandcamp.com, kā arī jautājot privāti. Albuma ierakstīšana ir ļoti dārgs process, un tādēļ mūziku tāpat augšuplādēt liekas nepareizi. Diezgan liela daļa no mūsu komandas ir pret «Spotify», arī ierakstu kompānija bija pret, taču mēs nonācām pie kompromisa — izvēlējamies, kuras pāris dziesmas tiks augšuplādētas.

Un kā ar nākamo gadu? Jau ir kaut kas plānots?

Es ļoti ceru, ka 2022. gads atnesīs visiem daudz vairāk prieka, gaismas un spēju novērtēt ikdienas mirkļus. Mēs, «Lathyrus», arī drīzumā ļoti vēlētos koncertēt Latvijā! It sevišķi puiši ir ļoti ieinteresēti iepazīt Latviju. Tā kā, cerams, uz drīzu tikšanos!

Lucas Coersten