Kas no šībrīža mūzikas paliks nākamajām paaudzēm?

Aldis Ermanbriks. Skats uz mūsdienām caur pieredzes prizmu

Retajam latvietim nav zināms Alda Ermanbrika (1939) vārds — plašus skaidrojumus, šķiet, tas īsti neprasa. Saksofonists, žurnālists un ierakstu kolekcionārs, Aldis savulaik studēja žurnālistiku Latvijas Universitātē un bija literārais redaktors Latvijas Radio Mūzikas raidījumu redakcijā. Plašākai sabiedrībai šis kungs ir visvairāk zināms no 50 gadiem, ko aizvadījis fabrikā «Melodija» kā vecākais redaktors visās trijās Baltijas studijās — un pašlaik viņš darbojas Rīgas Skaņu ierakstu studijā, vēl joprojām tajā pašā vēsturiskajā Reformātu baznīcas zālē Mārstaļu ielā. Un, protams, kurš tad neatceras 70.—80. gadu Latvijas Televīzijas un Radio raidījumu «Varavīksne», kura skatītāji tika iepazīstināti ne tikai ar Latvijas estrādes jaunumiem, bet arī Rietumu populāro mūziku, kas šķita aizliegtais auglis tolaik Padomju Savienībā dzīvojošajiem (un kuras iegūšanas ceļi arī visnotaļ nebija tie vienkāršākie). Vēl jo vairāk par tiem atceras arī šīs aizliegtās mūzikas dēļ, un godina pagātnes atmiņas arī šobaltdien, piemēram, Liepājas kultūras nams «Wiktorija» šīs gadumijas balli nosaucis «Diskotēka Aldis Ermanbriks».

Aldis Ermanbriks pats joprojām nopietni runā, gardi smejas un nedaudz neķītri joko klausulē. Pieteicu sarunu, un balss tonis klausules otrā pusē palika nedaudz bēdīgāks: «Par ko tad jūs gribat runāt, par pagātni? Visiem mani te vajag kā mēbeli. Es jau tikai tāds vecs rokoko krēsls ar veco laiku ornamentu.» Cienot sarunas biedra pieredzi un emocionāli ļaujoties viņa bēdīgajam smaidam, izdomāju pārplānot sarunas gaitu: likās, Aldim Ermanbrikam būtu ko teikt arī par mūsdienām. Aizbraucu uz «reformātiem», uzkāpu augšstāvā, satiku viņu uz dīvāniņa, pamācoši runājot ar mazdēlu par literatūras stundām: «Lāčplēsis» skolas bibliotēkā neatrodas.

Aldi, parunāsim par tagadni pagātnes vietā? Es gan joprojām esmu vakardienas noskatītās intervijas (ar Uldi Rudaku) iespaidā par muzikālajiem pagātnes stāstiem, strikto cenzūru, kas ik dienu skāra mūzikas jomu. Kā jums šķiet, kā šībrīža brīvība un visatļautība ietekmē mūziku?

Tā jau nebija, ka pagātnē nedrīkstēja izteikties. Protams, pretvalstisko saturu nē — saturu skatījās cauri. Avangards vai smagā mūzika, smagais roks — to neatbalstīja. Tajos kapitālistiskajos laikos bija labi tas, ka tie, kas cenzēja mūziku — atnāca producents, piemēram, ja viņam patika dziedātājs, tad jau varēja ierakstīt. Nepatika — nevarēja. Un tagad ir tā, ka katrs dara, ko grib. Vai tas ir labi, vai slikti — man grūti teikt. Es domāju, ka tagad ir ļoti daudz nekvalitatīvas mūzikas. Senos laikos taču bija daudz profesionāli komponisti — tie, kas tika pie vārda, tie visi bija ar Konservatorijas izglītību, akadēmisko. Un tas bija pozitīvi. Tagad šī saite ir daudziem mūziķiem zudusi, kaut gan vismaz bērnu mūzikas skolu daudzi ir beiguši, citādāk no tām klavierēm nevar neko dabūt ārā. Kaut vai nelaiķis Mārtiņš Brauns — viņi visi mācījušies akadēmisko mūziku, un tas bija jūtams. Mūziku jau var sadalīt pavisam vienkāršās sastāvdaļās: ir ritms, ir melodija, ir harmonija, ir vai nav aranžējums, un, ja tev ir tā akadēmiskā izglītība, vari izmantot vairākas sastāvdaļas.

Bija komponistu savienība ASCAP, un daudzi bija tajā biedri. Un Radio bija raidorganizāciju apvienības BMI biedri, raidīja to mūziku un nemaksāja neko, un ASCAP 40. gados teica: «Jūs nevarat to raidīt, vai arī jums jāmaksā.» Un tad BMI teica: «Nu labi, neraidīsim,» Izsludināja: «Nāciet visi, kas kaut ko var, mājsaimnieču mūzika, mēs jūs raidīsim.» Rokmūzika jau rādās tā — būtībā kā pretstats šai akadēmiskajai mūzikai. Sākumā jau palaida slūžas, lai visi var — nu, nāciet. Un tagad jau arī visi var, bet kāda ir tam jēga, es nezinu. Kaut kādai kontrolei ir jābūt. Tā pati «Melodija» — šogad palika 50 gadi, kopš es šeit — bija tāda kontrole, mākslinieciskā padome, kas klausījās, ko mēs rakstām. Un tas pats bija Radio — dziesmu tirdziņš, mēs viņu saucām. Tur nebija nekas ļauns, tur sēdēja aranžētājs vai orķestris, Zaķis vai Rozenbergs, kuri lēma — ko var izveidot, kuram dziedātājam var iedot, kas var kaut cik profesionāli.

Vai jūs tagad klausāties radio?

Jā, es daudz klausos Latvijas Radio 1. Populārākais cilvēks Latvijā laikam ir Ģirts Bišs, tāpēc ka viņu visu laiku tur piemin. Es jau Radiofonā strādāju pirms tam, liku mūziku, sākumā bijām tikai Ivars Mazurs un es — kopējām plates, ārzemju mūziku mēģinājām dabūt iekšā. Bet tagad ļoti slikti ir ar to mūziku. Radio, un Latvijā arī — nav profesionālisma. Un, ja nav tās mūzikas sastāvdaļas, tas pats melodiskums nav, — nu, tas Kārlis Kazāks, nu kur tik nabadzīga tā lieta, ne balss nav, nekā. «Prāta Vētra» ir profesionalāka par citām, bet man viņa jau apnikusi, un arī ir izpumpējušies. Arī Raimonds Pauls ir izpumpējies — viņš jau ģēnijs, bet tagad viņš neko nav uzrakstījis no saviem šlāgeriem. Ivars Vīgners uz šlāgeriem bija uzsitis roku, Boriss Rezņiks ļoti labi ar «Eoliku» — bet tie bija šlāgeri, tur nebija nekas ar rokmūziku saistīts. Un kad bija tā pati «Katedrāle» — man traucēja, ka tā kvalitāte tur nav. No aranžējuma viedokļa pavisam bēdīgi, no spēlēšanas viedokļa tāpat.

Vai ārpus radio mēdzat paklausīties kaut ko no mūsdienu mūziķiem?

Īsti jau nē. Mans laiks bija svings un lielie svinga orķestri, man patīk riktīgs bends. Pats esmu spēlējis senos laikos, un tas bija labi aranžēts. Tagad jau gribu, kaut radio mazāk mūzikas un vairāk sāk stāstīt, kas notiek pie robežas un kā nu būs ar Covid-19.

Vai pašam instruments nepietrūkst?

Paldies dievam, es zinu, cik man maz talanta. Vairs jau nespēlēju, laikam jau 50 gadus, un arī netrūkst. Šad tad pie klavierēm pieeju, bet pianists arī galīgi neesmu. Ar šiem pūšamajiem nevar pēc desmit gadiem pieiet un spēlēt — viss prasa muskulatūru. Pietiek jau savādāk, ko darīt.

Vai jums liekas, ka ne tikai profesionalitāte un izglītība varētu būt ietekmējusi mūsdienu mūzikas tirgu, bet arī tas, ka nav noieta? Tāda pieprasījuma, tādas tirāžas ierakstiem, kā agrāk.

Jebko jau nepirka, pirka to, kas patīk. Šobrīd ar to lejuplādēšanu es tik labi nezinu, bet tas, ka vairs nav tāds tirgus, tas ir katastrofāli.

Kā jūs vērtējat mūsdienu modi uz vinila atdzimšanu?

Redziet, vinilu es jau neatzīstu, bet ja tu gribi ķēpāties — lūdzu. Vinils nav mūžīgs — ja tu viņu nespēlēsi, tad viņš ir mūžīgs, bet, ja spēlē, viņš fiziski dilst. Un, ja tu gribi trešo gabalu tajā atrast… Kompaktdiska iespējas jau ir daudz, daudz lielākas, pašai platei vēl ir fizisks troksnis, un kompaktdiskā tas troksnis nav — lāzers jau neskrāpējās un troksni nerāda. Protams, svarīgi, cik kvalitatīvs ieraksts un kāds atskaņotājs. Tagad jau lielākā nelaime ir, ka katrā garažā tu vari ar kompjūteru ierakstīt digitālo ierakstu. Plate jau liela, var uzlikt lielo bildi virsū, paņemt, tīrīt putekļus — gardēži jau grib darboties. Tikai — ja tas nav analogais ieraksts, kāda starpība.

Raksta jau analogi arī tagad.

Jā, bet montē jau tāpat digitāli, kurš tad to lentīti līmēs. Un rūpnīcas, es domāju, lielākais vairums paņem analogo ierakstu, iedzen kompjūterī, un tad tikai taisa. Bet brīnās — kā tik labi skan tie vecie ieraksti? Mēs kādreiz ar Vilni Kaksi to rakstījām ar lampu mikrofoniem. Tie jaunie skaņu inženieri — labi ir tie, kas konservatorijās mācījušies, īstajam skaņu režisoram jābūt mūziķim. Un labi ir, kad komponists pats sēž klāt, diriģents varbūt arī ir, pasaka, kad ir labi, tad skaņu inženieris neuzņemās māksliniecisko atbildību, vai viss tīri, vai kāds ir mazliet nošmaucies. Tagad jau jebkurš var būt skaņu režisors, arī tāpēc ir vairāk sliktas mūzikas. Mode mainās — ne tikai kleitās, bet arī mūzikā, un es tur netieku līdzi.

Vai visi tiek līdzi, ir labs jautājums.

Un nevajag arī. Man jau neinteresē, kā citiem ir.

Kāpēc, jūsuprāt, ir mainījušies klausīšanās ieradumi?

Es jau domāju, ka mūzika ir švakāka kļuvusi no pāris sastāvdaļu viedokļa — melodiskums, aranžējums, interesantums, tematiskais materiāls. Un tajā pašā laikā nekad nezudīs vecie — Vītola «Gaismas pils» nekad neizies no modes. Es jau varu teikt, vai man patīk vai nepatīk, bet 90% varu pateikt, ka tā būs — no mūsdienu mūzikas vecākām paaudzēm nekas neaizies. Emīla Dārziņa dziesmas dzīvos mūžīgi. Varbūt kaut kas no tā nav oriģināls vai nav izcils, bet no sirds — un to jau var just. Mūziku var sagudrot un uzrakstīt uz papīra, bet tas dabiskums ir vajadzīgs, lai dabīgi plūst.

Lai arī mūsdienās ir vairāk izglītības iespēju, ne tikai akadēmiskajā mūzikā, arī džezā.

Jā, bet džezs jau arī dzīvo uz vecām tēmām. Vecajos laikos nebija džeza izglītības, bet tas pats saksofonists Raimonds Raubiško mācījās pie Edvarda Medņa Konservatorijā klarneti spēlēt. Vai tā mācīšanās tur ir izšķirošā? Bet mūziku viņš zināja un spēlēja. Toreiz džezs bija slimība, un, ja tu saslimi un tev bija akadēmiskā izglītība, akadēmiskās saknes — tas bija būtiski. Tas jau tikai bagātina.

Intervijā, ko klausījos, reiz teicāt arī, ka Latviju ārpus Latvijas neviens īsti neatpazīst. Vai joprojām tam piekrītat un kas, jūsuprāt, ir jādara, lai atpazītu?

Lai atpazītu, ir jādzird — ja nedzirdēs, kā to var atpazīt? Ziniet, ir jau vairākas lietas — protams, jābūt kaut kam izcilam, lai tas tiek ārā, bet tā ir arī noslēgta pasaule — netiek jau iekšā citur tik vienkārši, neņem jau pretī tā pasaule. Angļus un amerikāņus vienkāršāk ņem. Personīgā pazīšanās bieži vien visu nosaka.

Tepat Latvijā cilvēki labi atpazīst arī jūs pašu.

Tas jau pamatā dēļ televīzijas, dēļ tiem klipiem. Es jau šad tad jūtu, ka atpazīst. Šovasar viena tāda sieviete: «O, Ermanbrik, labdien, es jūs atceros. Vai jūs man nevarat aizdot kādu eiro?» Nu, tā. Es iekāpju tramvajā, un no aizmugures divi iedzēruši čaļi: «Иди сюда!» [Nāc šurp!] Es pieeju klāt, un viņi sāka stāstīt, ka dienēja Liepājā flotē, un, kad bija raidījums «Varavīksne», viņus nevarēja gultā dabūt, virsnieki neko nevarēja izdarīt. Sit man uz pleca: «Tu biji malacis!» Tas raidījums taču 1989. gada maijā jau beidzies — vēl šodien atceras. Tas bija tāpēc, ka mēs bijām vienīgā televīzija Padomju Savienībā, kas rādīja šos klipus. Kā es to dabūju — tas atkal cits stāsts.

Neviens oficiāli nepiegādāja, bet man jau pa pusei ir līvu saknes, es ar igauņiem čupojos, un viņi no satelīta ierakstīja man lielajās 2 collu lentēs pa naktīm, es pa savu naudiņu nopirku. Tad man iedeva tādu Lionela Ričija dziesmu «Say You Say Me» un fonā Barišņikovs dejoja. Čekists uzaicina mani un jautā, kur es viņu dabūju — un viņam jau neinteresē, drīkst vai nedrīkst, viņam interesē kanālus nobloķēt. Es satraucies atbildēju, ka es to dabūju Maskavā, Centrālajā televīzijā. «Ā, nu ta jau labi!» Kurš tur var pārbaudīt? Viņiem nekā tāda nebija, to es ļoti labi zinu. Tur jau teica priekšsēdētājs: «Ermanbriku vajag brīdināt, un, ja viņš neklausa, tad viņu vajag atlaist.» Bet neatlaida. Tie jau tie laiki — mēs zinājām, ka kaut ko briesmīgu nedrīkstēja, bet kaut ko jau tāpat palaidām.

Vai jums kādreiz bija bail?

Jā. Ik dienu. Tas, ko es darīju, jau bija vairāk vai mazāk pretvalstiski — tā jau nebija mūsu mūzika. Es no radio aizgāju tieši tāpēc, ka man jautāja, kāpēc man ir divi amerikāņu gabali un tikai viens krievu gabals. Bet arī krievu ierakstus oficiāli bija grūti dabūt, es teicu, ka nevaru katrā raidījumā dabūt trīs jaunus krievu gabalus. Tie laiki. Nu labi, jaunkundz, neko daudz es vairs nepastāstīšu. Par «Melodijas» vēsturi kādreiz vēl varētu parunāt, bet grāmatās jau daudz rakstīts. Bet mēs paliekam arvien mazāk — tie, kas kaut ko atceras.

Kā jūs redzat Latvijas mūzikas nākotni un savu nākotni?

Es jau neko — jānodzīvo, cik atlicis līdz simt divdesmit. Jāpiepalīdz mazbērniem, jāpalīdz Rīgas Skaņu ierakstu studijai, Mārtiņš (Saulespurēns) vēl nelaiž prom. Un mūzikas nākotne atkarīga no talantiem — vai būs vēl talanti, vai būs vēl kāds Mārtiņš Brauns. Kur tad tie ģēniji — es domāju, daudz no mūsdienu mūzikas uz nākošajām paaudzēm neaizies, neizdzīvos.