Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Karsta vai auksta, nevis remdena mūzika


Aleksandra Line

Ar Beāti Zviedri un Jāni Rubiku — haotiski par jauno albumu un dvēseliski par dzīvi


Una Stade

Pērnā gada beigās dziedātājai Beātei Zviedrei un kontrabasistam, komponistam Jānim Rubikam, kas kopējus projektus veido regulāri vairāku gadu garumā, digitālā formātā iznāca jauns albums «Kad es nomizojos» ar latviešu dzejnieku tekstiem un Jāņa Rubika mūziku. Darbs pie albuma pandēmijas dēļ ieilga — kopš sākotnējās domas par ierakstu līdz prezentācijai VEF Kultūras pilī pagāja divarpus gadi, bet emocionāli izjustais garadarbs nu likts priekšā klausītājiem. Mūziķi paši saka, ka šis albums apvieno oriģinālmūziku, ko nevar pieskaitīt pie kāda noteikta žanra, dažādu latviešu dzejnieku darbus un pašu autoru pārdomas par mīlestību, cilvēcību un esību.

Pāris dienas pirms Ziemassvētkiem beidzot tikāmies uz nesteidzīgu, draudzīgu sarunu par albumu un mācībām, ko šis radošais process atnesis, iedvesmu, kritiku, skatuvi un dzīvi kopumā. «Tu taču pierakstīsi, ka mēs esam tie garlaicīgākie cilvēki?» smejoties, saka un vēl pēc tam man uzraksta Beāte. Labi, Beāt. Taču lieku uz to, ka dažs labs «JAZZin» lasītājs šim gan varētu nepiekrist.

Kas ir vislabākais, kas pa šo nedēļu paspēja ar jums notikt?

Jānis: Koncerti notiek. Tad atceļas, tad atkal notiek. Decembrī biju daudz gatavojies koncertiem, kas tūlīt būs — ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.

Beāte: Ir nedaudz skrējiens, bet viss forši. Vienā nedēļā man bija pieci koncerti, katrs ar citu programmu. Un vēl paralēli mums te notika stundas, mēs gatavojāmies mazam Ziemassvētku koncertam. Aktīvs laikam būtu tas īstais vārds. Mans kaķis jau mani ienīst.

Vai jūsu ģimenes decembra skrējienu atbalsta?

Jānis: Tas, kas tagad notiek ar LNSO, ir forši, un tas ir kas liels — protams, atbalsta. Par albumu visi arī atsaucās pozitīvi un atbalsta.

Viens no publiskās dzīves aspektiem jebkurā gadījumā ir tie komentāri un kritika, nereti arī no svešiem cilvēkiem. Ja sanāk dzirdēt kaut ko mazāk rožainu — vai sanāk viegli uz to reaģēt?

Jānis: Man nav iebildumu pret kritiku, ja tā ir konstruktīva un trāpīga — tad es lasu un uzklausu, un labprāt uzņemu to. Tas vienkārši ir cits skatu punkts, kas beigās padara tevi labāku.

Beāte: Es piekrītu par konstruktīvo, jo ir tādi cilvēki, kuru viedoklis, tu zini, vienmēr būs īsts, tam var ticēt un to ņemt vērā. Man liekas, ja es pati zinu savas lietas, kas nav bijušas labi, tad jebkurš var man teikt jebko un es tāpat zinu, ka es varēju labāk un gribēju citādāk. Savukārt, ja esmu izdarījusi visu, ko es varēju, un pašai liekas, ka viss bija kārtībā, tad man visvairāk patīk to kritiku klausīties. Ļoti bieži ir tā, ka man nešķiet labi, un citi saka, ka ir labi, un es tāpat neticu līdz galam. Kaut arī tas ir subjektīvi — bieži vien iekšējās sajūtas nesakrīt ar to, kā tas no ārpuses izklausās. Video man bieži ir bail skatīties, bet pandēmijas laikā ir jau tik daudz bijuši tie video, ka nu jau pierasts.

Jānis: Man liekas, ka katram profesionālam mūziķim ir jau izveidojies savs iekšējais kritiķis, kas intuitīvi pēc uzstāšanās saka, kas bijis labāk un kas sliktāk. Un, ja kāds cits profesionāls cilvēks saka tev viedokli, viņš bieži vien izceļ to, ko tu jau zini savā galvā.

Beāte: Bet pārsteigumi ir salīdzinoši reti, pareizi? Faktiski gandrīz nav.

Vai no jums pazīstamajiem un nepazīstamajiem cilvēkiem ir kādas autoritātes dzīvē un mūzikā, kuru viedokļos ieklausāties?

Beāte: Man ir paveicies, ka mani paši tuvākie ir no tādiem cilvēkiem, kas godīgi pateiks. Citreiz tas ir kaitinoši, kad tu domā: «Esi taču tas tuvākais cilvēks, tev vajadzēja pateikt». Bet to jau nevar noslēpt — tu tik labi pazīsti to cilvēku, ka ieraugi jau pēc sejas, bija vai nebija. Tur ir godīgi līdz galam. Man tā kopš bērnības ir bijis — skolas liecībā varbūt ir tikai 9 un 10, un jautā «A kāpēc tur tajā vienā ir 8?»

Jānis: Elīza [Jāņa sieva] man ir tas cilvēks. Kad ir kaut kāda uzstāšanās, vai arī rakstot mūziku, kaut vai šim albumam, viņa ir pirmais klausītājs, un es uzreiz pēc izpildīšanas jūtu, kas ir vai nav aizķēries. Viņa to pazīst labāk kā jebkurš, un tu nevari noslēpt. Mēs visi esam pieredzējuši, kad uz skatuves notiek kaut kāds misēklis, un mēs to profesionāli maskējam un izspēlējam, bet savai otrajai pusītei tu nekad nevari to nomaskēt. Viss uz paplātes arī tad, ja citi nepamana.

Jā, es jūsu albuma prezentācijā VEF Kultūras pilī sēdēju blakus Jānim Liepiņam un Jānim Ķirsim, un šķita, ka viņi visu pamana un komentē ik detaļu.

Beāte: It sevišķi, ja viņi ir kopā, tad, protams. [smejas]

Jānis: Lika atzīmi beigās?

Beāte: Man liekas, mēs cenšamies būt patiesi ar savējiem. Tu zini, ka kāds cits to nepateiks. Man vienmēr šķita tikai, ka to nevajag darīt uz karstām pēdām pēc koncerta uzreiz, es neesmu no tiem, kas pienāks un uzreiz teiks. Es zinu to sajūtu, kad tev vajag vismaz attapties. Mums ar vokālo grupu «Framest» ir tāds likums — mēs noejam no skatuves un, lai kas būtu noticis, divdesmit minūtes neviens neko nekomentē. Tas ir laiks, kurā tās emocijas katrs pats apstrādā. Tāds foršs likums, ko es iesaku ievērot — un pēc tam, kaut vai nākamajā dienā, kad cilvēks pats ir apstrādājis kaut kādas lietas, tad teikt.

Jānis: Es arī cenšos savā dzīvē atrast ne tikai pēckritiku, bet arī pirmskritiku. Viena no manām autoritātēm ir Krists Auznieks, komponists un mūsu draugs. Piemēram, šajā projektā ar simfonisko orķestri es viņu uzrunāju tieši ar tādu nolūku, lai viņš mani kritizētu. Es viņam aizsūtīju savu partitūru, lai kāds ar lielu pieredzi skatītos to darbu cauri un piedāvātu savu skatu punktu. Man patīk tas, ka, pirms tu sasniedz kaut kādu finiša līniju, rūdies un iegūsti vairākus viedokļus. Un, kad nonāc tajā prezentācijas dienā, esi jau uzaudzējis pieredzes bagāžu un zini, ka šis strādā un gatavs dzīvot.

Beāte: Man ir kaut kas līdzīgs, kad jādzied kādā svešvalodā — noķeru kādu cilvēku, kas to valodu ļoti labi pārzina. Mēs jau ļoti labi zinām visus tos «libu dibu douchoo» gadījumus. Man bija tā ar franču valodu — izlasīt plus mīnus jau var, bet, pirms bija jādzied franču valodā, es satikos ar vienu franču dziedātāju, kas bija Latvijā, un kā viņa mani dresēja! Viņa tik perfekti parādīja priekšā, un tu to nekādā gadījumā nevari izdarīt internetā vai ierakstīt «Google Translate».

Izcils likums un labi novērojumi! Kas ir interesantākā valoda, kurā tev nācies dziedāt?

Beāte: Ķīniešu laikam. Franču, vācu, angļu jau pierasts. Bet ķīnieši saprata — tas bija forši! Ļoti sarežģīta valoda — sajauc vienu niansīti, un viss, cits vārds.

Kā jūs reaģējat uz to, ja pašiem nesanāk kaut kas no iecerētā uz skatuves?

Beāte: Es katru gadu domāju — varbūt man nevajag dziedāt? Varbūt visiem citiem sanāk labāk? Aizej uz kaut kādu koncertu vai uzstājies kādā koncertā kopā ar kādu mākslinieku, un domā — nu nē. Mums šī gada sākumā bija Raimonda Paula jubilejas koncerts, laikam pat pirmais tieši ar viņu pašu, un tur bija Busulis, tur bija Antoņenko, un es domāju — nu vienkārši ģeniāli. Es atceros, kā pēc «Jaunā Viļņa» mēs sēdējām ar manu Jāni [Liepiņu, Beātes vīru], un es viņam saku: «Klau, man nesanāk. Bet es taču nemāku neko citu, esmu ieguldījusi nenormāli daudz laika un enerģijas dziedāšanā.» Tas tāds regulārs kritikas moments.

Jānis: Apziņa, ko es esmu iemācījies, ir nesalīdzināt sevi ar citiem, jo tas var novest pie tā, ko saka Beāte. [abi smejas] Tas nav vajadzīgs, un tas nav produktīvi. Un otrā lieta, kas palīdz un spēcina, ir — ja tu atskaties uz pēdējiem saviem desmit gadiem profesionālajā izaugsmē, tad redzi, ka ik pēc brīža uzkāp virsū kādam Everestam. Izaugsme šķiet tiešām liela, ja atskaties uz sevi pašu pirms pāris gadiem. Un, ja paskaties un sevi tagad un salīdzini sevi ar pašu labāko, tad var ieslīgt depresijā.

Beāte: Tu bieži vien nenovērtē tik labi to, kas tev jau tagad ir, koncentrējoties uz to, kā tev nav. Tas tāpat kā meitenēm — ja tev ir čirkaini mati, gribi taisnus, un otrādi. Es ļoti novēroju to arī savā pedagoga darbā — tev gribas dziedāt tā, kā kāds cits. Un tev ir cita balss, cits tembrs, citas stiprās puses. Kad es studēju Mūzikas akadēmijā ar Evilenu Protektori vienā kursā — mēs esam tik dažādas, pilnīgi. Bet man vienmēr likās, ka tas ir tik kruti, Evilenai ir tāda džeza balss, un kas man — es vienkārši mokos, un nabaga Inga Bērziņa mēģina saprast, kā mani piezemēt. Un Evilena vienkārši atver rīkli, un tāds blieziens. Tagad vēl pasniegšana mani visvairāk ir attīstījusi — es arī redzu to, ka katra meitene nāk, katrai ir sava pasaulīte, un viņas nekādā veidā nav iespējams salīdzināt.

Una Stade

Jānis: Es arī cenšos visu laiku vēl aizvien pilnveidoties un kāpt ārpus komforta zonas. Piemēram, šogad es vairākus mēnešus paņēmu privātstundas pie Oskara Bokanova, LNSO kontrabasu grupas koncertmeistara. Un viņš ir brīnišķīgs klasiskais kontrabasists, arī noteikti viena no autoritātēm. Tā kā es esmu izglītots džeza basists, es daru kaut ko pilnīgi savādāk kā viņš, bet mēs spēlējam vienu instrumentu. Es pie viņa gāju mācīties spēlēt tieši lociņu, un tas bija kā iekāpt iesācēja kurpēs un sākt ar pamatiem. Tas ir vērtīgi, man liekas, jebkurā posmā — sākt kaut ko no sākuma. Tad, kad tu sāc kaut ko no jauna vai gandrīz no jauna, tev atgriežas tāda spurošanās vai cīņa — jāsaņemas, un daudz kas ir priekšā. Kad noliec sevi tādā situācijā, kad tu kaut ko sāc, tad ir tāds asums, ka tik ēst lielām mutēm.

Un kā ir veidot kopprojektu ar tiem savējiem, muzikāliem draugiem?

Beāte: Man liekas, tas ir ļoti viegli. Man ir jebkurā muzikālā sastāvā svarīgas tās cilvēciskās attiecības. Man ir svarīgi, lai man sapas enerģijas. Ar tādiem mūziķiem, kas ir ģeniāli savā profesionalitātē, bet ar kuriem vienkārši nesapas cilvēciski — es viņus droši vien neuzrunāšu spēlēt kopā. Bet mums kā džeza mūziķiem ir tā prioritāte, ka mēs varam izvēlēties, mēs neesam kādā kolektīvā, kur kolēģi ir tādi, kādi ir. Mums tomēr diezgan liela privilēģija, un es to pēdējā laikā ļoti novērtēju. Pēc mūsu sadarbības manā maģistra koncerteksāmenā es sapratu, ka Jānis raksta tā, kā es domāju, ka vajadzētu. Rūjienas saknes nāk ārā.

Jānis: Es absolūti piekrītu. Tā ir brīnišķīga privilēģija, ideālais formāts, ko es arī priekš sevis esmu atklājis — taisīt mūziku kopā ar cilvēkiem, ar kuriem tev sapas enerģijas un domas vēl pirms notīm, pirms muzikālā satura. Ja tie ir vienkārši labi mūziķi, kam nesapas, tur var arī nesanākt nekas vērtīgs, man šķiet. Un Beāte izpilda tā, kā es iedomājos.

Atceros, ka noķeru jūs tieši pēc albuma prezentācijas — teicāt, ka uz albuma izdošanas brīdi bijāt jau noguruši no mūzikas, kas tur iekļauta. Vai būtu kaut ko mainījuši procesā?

Beāte: Tas ir tas pats stāsts — vai tu gribētu, lai tev atkal ir 20? Protams, ka gribētu, bet, ja tu neizietu tam procesam cauri, tu nevari tādas lietas zināt. Tā ir pieredze, tu vari mācīties un mācīties, sēdēt akadēmijās, bet izdari vienreiz to no A līdz Z. Mēs jau bijām mācījušies to visu, tu it kā visu saproti, bet tajā brīdī — kā tur bija jādara ar tām zināšanām, ko mēs nepielietojam katru dienu… Jebkurā gadījumā, jebkurā procesā viens ir teorija, otrs — prakse, un praksi nekad mūžā nekas nevar aizvietot.

Jānis: Man liekas, tas nogurums, vismaz man, pamatā bija no pandēmijas — protams, ne no mūzikas vai radoša darba. Klasisks stāsts — pandēmija trāpījās tad, kad bijām plānojuši ierakstīt albumu, 2020. gada martā, bijām visu saplānojuši, un viss bija jāatceļ. Un tas viss izstiepās pa divarpus gadiem no ieraksta līdz prezentācijas koncertam Rīgā.

Beāte: Starp citu, man pilnīgi jauna pieredze ir tāda — tu kaut ko ieraksti, un ir forši, šis ir paliekošs. Bet mēs to ierakstījām 2020. gada augusta beigās un 2021. gada 16. septembrī tas pieredzēja savu dienas gaismu, un man likās — tas jau pilnīgi cits posms, citas sajūtas. Tas bija aktuāli tajā brīdī, sen gaidītais, nofiksētais mirklis. Droši vien vajadzētu katru gadu laist albumu ārā, tāpat kā fotoalbumu. Katrā ziņā es iesaku katram mūziķim pamēģināt šīs sajūtas.

Mūzikas ierakstu gada balvai «Zelta Mikrofons» nu šis nofiksētais mirklis ir iesniegts, bet ierindots starpžanru mūzikas, ne džeza kategorijā. Vai piekrītat šim sadalījumam?

Beāte: Mēs abi esam zināmi kā džeza mūziķi. Bet es nesen klausījos Latvijas Radio 3 «Klasika» podkāstu «Mūziķis pie mikrofona» ar Kristu Saržantu, kurš teica: «Besī, ka mani sauc tikai par džeza mūziķi — es daru tik daudz lietas, un pateikt, ka tas viss ir džezs — tā nav.» Un man tas ļoti patika. Arfiste Ieva Šablovska mani nosauca par muzikālo hameleonu, un es tā arī bišķiņ jūtos, un arī šajā albumā nav tīrais džezs. Tas ir muzikālais rosols.

Jānis: Man liekas, tur vispār nav divu vienādu žanru. Džezs varbūt domāšanas ziņā un koncepcijas ziņā, ka mēs izmantojam improvizāciju un dažkārt kaut kādu formu, kas ir džezā. Man, atskatoties uz to visu procesu, šī šķiet ļaušanās meklēšanai un eksperimentēšanai, jo, kad Beāte man iedeva dzejas krājumus, no kuriem viņa vēlējās, lai izvēlos tekstus, tajā brīdī man vēl pilnīgi nebija skaidrs, kas tas būs. Vienīgais — mēs gribējām albumu, kas nav džezs.

Beāte: Man tā sajūta bija tāda, ka es gribēju albumu, kuru tu vari uzlikt arī mašīnā un tā forši noklausīties. Ko es pati varētu noklausīties mašīnā. Bet man liekas, ka tur ir kaut kas vienojošs tomēr pāri visam, un tā nav mūzika — tie ir latviešu dzejnieku vārdi. Jānis ir pakļāvies vārdiem, vārds bija pirmais, un, kur tas vārds ir aizvedis, tur arī ir mūzika — tas arī ir tas kodols.

Vai ir bijis kāds vadmotīvs tekstu izvēlēm?

Jānis: Jā. Atziņa, pie kuras es nonācu, pēc tam izvērtējot — tie ir teksti ar spēcīgu emocionālo lādiņu — vai nu pozitīvu, vai negatīvu. To savā ziņā parāda arī divi pēdējie skaņdarbi no albuma — viens ir «Mans miers ir beigts» un otrs ir «Mana mīlestība ir koks». Ļoti spēcīgi teksti, bet katrs pilnīgi citā sajūtā. Man personīgi, rakstot Beātei, viņas balss un personība asociējas ar ekspresiju, un tas nenozīmē tikai milzīgi un daudz, reizēm tas ir ļoti trausli un maigi. Un es sapratu, ka arī man tā patīk rakstīt — man patīk mūzika, kas ir karsta vai auksta, es nevarētu rakstīt visu albumu, kasir remdens.

Beāte: Tādu lifta mūziciņu. Man patīk klausīties tādu, bet es nevarētu dziedāt. Man patīk tomēr, ka tur tā jēga nāk ārā, ka mūzikā caur vārdu ir jēga, un tu to iznes. Es zinu, ka daudziem profesionāliem mūziķiem nepatīk, bet man ļoti patīk dziedošie aktieri. Varbūt viņi ne vienmēr perfekti tehniski vai intonatīvi to iznes, bet viņi vienmēr to saturu tā iznes. Pieņemsim, Andris Bērziņš — nezinu, vai esat dzirdējuši viņa jaunāko disku? Viņš vienkārši runā visu dziesmu, bet izdara to tik interesanti, man ļoti patīk šī šķautne mūzikā.

Jānis: Tāpēc, kad es uzdūros kādam dzejolim, kas mani uzrunāja, es viņu runāju, lasīju, elpoju, pats dziedāju. Vajag elpot tam vārdam, nevis otrādāk.

Beāte: Jā, man ļoti nepatīk, kad redzi, ka rakstīts instrumentāli un pielikti vārdi klāt. Tie vārdi tad nelīmējās, uzlikti tur pa virsu, tas spēj nokaitināt.

Kā uz šo sadarbību reaģēja iesaistītie dzejnieki — tie, kas no dzīvajiem?

Beāte: Viņiem visiem tika lūgta atļauja viņu dzeju izmantot, un viņi bija ļoti priecīgi. Starp citu, paldies Ivetai Šimkus, Madarai Gruntmanei un Ilmāram Šlāpinam, jo viņi bija ļoti atsaucīgi, visu noklausījās, viņiem tika sūtītas pirmās skices. Šie dzejnieki, starp citu, ir ļoti tuvu stāvoši mūzikai. Es domāju, ka Aspazija arī būtu priecīga.

Jānis: Paldies arī tiem dzejniekiem, kuri nav dzīvi, par to, kādu artavu viņi atstāja. Es ceru, ka mēs izdarījām godu viņu atstātajam.

Par mijiedarbību starp dažādiem mākslas veidiem runājot — man burtiski vakar bija garāka saruna ar vienu vēsturnieku par iedvesmu, par to, no kurienes tā rodas, vai to var izmērīt. Kas iedvesma ir jums?

Jānis: Man uzreiz galvā nak vārds «process». Iedvesmu stimulē process — ja tu viens pats mājās apsēdies pie galda, sēdi un domā, ko lai tagad izdara, ir grūti, bet, kad ir vēl viens partneris, kurš tev sūta tekstus un jūs diskutējat, satiekaties, diskutējat, tas ir process. Un, jo vairāk ļaujies tam procesam, jo vairāk parādās iespēja un iedvesma.

Beāte: Es ticu, ka ir iedvesma. Es nenoliedzu arī to, ka ir arī darbs, un to iedvesmu vajag pamodināt, vajag piesēsties pie instrumenta un sākt dziedāt, lai tu kaut ko mēģinātu atrast — protams, ja sēdēsi dīvānā un skatīsies seriālus, tā parasti iedvesma nerodas. Man, starp citu, ļoti daudz domu ir tad, kad es sēžu koncertos, it sevišķi instrumentālajos. Laikam tāpēc, ka tajā brīdī tu esi koncentrēts uz to mūziku — tu klausies, bet tajā pašā laikā atvēras kaut kāds kanāls smadzenēs, un tur tās domas arī raisās. Un, protams, jāstaigā ir — ja tev liekas, ka nekas nesanāk, vienkārši ej un staigā. Kustēties.

Jānis: Man ļoti palīdzēja pastaigas — kad tu ilgi komponē un pienāk brīdis, kad neko vairs nesaproti, ej pastaigā. Palīdz arī meditācija, vispār pirms procesa iztīrīt mazliet prātu. Grūti ir forsēt radošu darbu — tas ir solis pretī neveiksmei. Vajag nomierināties, ieklausīties un ļauties, un pieņemt, ka šodien varbūt tu atvērsies iedvesmai divas stundas un stundu trīsdesmit nekas neatnāks. Ja tev godīgi tiešām nekas neatnāks, tas ir labāk, nekā šausmīgi censties un spiest no sevis ārā kaut ko, kas nav autentisks un kas nav no tavas sirds. Tad tas nebūs tik vērtīgi. Un iedvesma reizēm tiešām ir mirklis.

Izmērāms mirklis?

Beāte: Nu, ja tas pienāk, tad tu ļoti labi zini, ka tas ir pienācis.

Jānis: Man liekas, tas ir tāds fiksējams mirklis. Bet tas nevar atnākt, ja tu neizdari kaut kādus meklējumus tajā virzienā, ka tu piesēdies domāt par to. Man šķiet, katram, kurš ir mēģinājis veikt kaut kādu lielapjoma radošu darbu, sākumā bija šaubas, kā to paspēt un kā paspēt apvienot termiņu vai rāmi un to, ka vēlies būt radošs, mākslinieciski patiess pret sevi. Abi faktori, kas ir ārpus tavas kontroles.

Beāte: Man, savukārt, nebija uzstādījums par striktiem termiņiem. Es no sākuma to gribēju izdarīt vienkārši priekš sevis — es ne par ko citu nedomāju. Tas rezultāts bija priekš manis, un es domāju — ja man patiks, tad gan jau vēl kādam citam patiks. Un es speciāli negribēju, lai ir nenormāls stress — es gribēju, lai mēs varam kļūdīties, visu ko izmēģināt un mācīties tajā ceļā. Tāds man arī bija uzstādījums, tāpēc varbūt nebija stresa.

Vai klausītāji nākotnē var sagaidīt vēl kādu jūsu kopprojektu?

Beāte: Konkrēti nav vēl nekādas jaunas programmas aprises, bet tagad ir grūti saprast vispārējo situāciju. Domas raisās aptuveni mēneša laikā.

Jānis: Mēs dzīvojam galīgi neparedzamā laikā — tas ir viens. Un otrs — mūsu ceļi krustosies vēl neskaitāmās lietās, tas ir skaidrs. Kas to lai zina — varbūt vēl kāds no mūsu talantīgajiem draugiem komponistiem kaut ko rakstīs un mūs piesaistīs, tā nereti ir bijis un tā noteikti būs. Un varbūt ja ne kā komponisti, tad kā izpildītāji mēs noteikti satiksimies.

Par neparedzamo laiku — vai jums ir kādi padomi radošajiem cilvēkiem, kā nenokart degunu, bet piecelties un izdarīt?

Jānis: Man palīdz personīgā rutīna labajā šī vārda nozīmē. Kad tev ir kādas lietas, ko tu dari ikdienā, kas strukturē dienu. Arī mans personīgs rituāls ir līdz dienas vidum atturēties no visiem ziņu avotiem un saziņas līdzekļiem. Jo atver sociālo mediju un skaties — tas un tas, jaunie ierobežojumi, vēl kaut kas atcelts, un psiholoģiski vari jau pulksten deviņos no rīta sevi tādā bedrē iedzīt. Un, ja tu gribi kaut ko rakstīt un komponēt tajā dienā — nē. Tātad man palīdz pieturēties pie rutīnas un maz un koncentrēti izmantot sociālos medijus ar negatīvo saturu.

Beāte: Es taču nezinu, ko lai iesaka. Domāt par to, ko gribās izdarīt, neskatoties uz visu. Un, ja tu zināsi, ko gribi izdarīt, kas ir tas, uz ko tevi velk, tad tie ceļi lēnām atradīsies. Tas apmēram ir tā kā ar iedvesmu — nofokusējies, zini to domu, ko tu gribi, un lēnā garā viss pienāk. Mūzikā tu nevari vienkārši sēdēt un gaidīt, ka tevi kaut kur uzaicinās — tas tā arī īsti nenotiek. Tev ir jādara sava lieta, jāmēģina parādīt, kas tu esi, ja dari visu, ko tiešām gribi darīt, un dari visu, lai tevi pamana, tad vienmēr ir kāds, kurš to ierauga. Un es domāju, ka gan es, gan Jānis esam pamanīti no tā mūsu autentiskākā punkta, ko mēs esam gribējuši darīt — tie esam mēs.

Jānis: Šis laiks, kas mūziķiem ir neparedzams, es uzreiz uz to skatījos kā uz laiku, ko var ieguldīt un izmantot, lai mācītos. Es pēdējo pusgadu mācījos rakstīt simfoniskajam orķestrim katru dienu, gāju uz privātstundām pie Oskara un, man liekas, tas ir brīnišķīgi, jo visi šie gadi pirms tam man un citiem bija viens liels skrējiens, ja salīdzina ar šo laiku — nemaz nevarēja vairākus mēnešus veltīt tam, lai padziļināti studētu kaut kādu lietu. Jāmeklē iespejas katrā likstā, kas dzīvē ir.

Beāte: Un nečīkstēt! Es jau pati sev to saku vienmēr — beidz čīkstēt. Un citreiz ļoti gribas pačīkstēt. Un, ja galīgi nevar noturēties, pasaki tos savus trīs teikumus skaļi kādam, un, vienmēr no malas paklausoties, šķiet — nu, ko tu čīksti. Protams, mums un daudziem mums apkārt ir diezgan veiksmīga tā situācija, un ir daudzi, kuriem iet smagāk, bet jebkurā gadījumā arī tiem, kuriem bijis smagi — nu nav viņi nolaiduši rokas, viņi vienmēr kaut ko izdomā. Tieši tas radošums jau ir mūsu trumpis — mēs vienmēr izdomāsim, kā tikt ārā.

Ko jūs katrs paši sev novēlētu 2022. gadā?

Jānis: Turpināt. Visi pareģojumi rāda, ka šis gads visticamāk būs ļoti līdzīgs iepriekšējam un vienam pirms tā, tāpēc man liekas, ka jāturpina šo pašu entuziasmu, cīņassparu, nepadošanos, jāiet uz pilnveidošanos, jāizmanto laiks lietderīgi, un, kā Beāte saka, nečīkstēt, jo tas ne pie kā nenoved. Es sev novēlu turpināt un vienmēr sapņot — izvirzīt kaut kādus mērķus, uz kuriem tiekties, jo, ja ne šajā gadā, tad kaut kad kosmoss tevi sadzirdēs.

Beāte: Tā, es gribu pateikt kaut ko normālu. Es sev novēlu beidzot vienkārši izdarīt kaut kādas mazas apņemšanās, ko biju apņēmusies jau šogad. Tas ir saistīts ar mācīšanos — tas ir tas, ko es visvairāk gribētu.

Novēlu, lai piepildās, un ikvienam, kurš izlasīs mūsu sarunu, arī! Varbūt vēl kaut kas svarīgs, ko neesmu pajautājusi, palika aizkadrā?

Beāte: Tas ir labi, ka tas ir mūzikas žurnāls, priekš kura mēs runājam. Jo man liekas, mēs abi divi esam tādi diezgan neinteresanti cilvēki. [abi smejas] Mēs ar savām otrajām pusēm esam jau gadiem, mūs interesē tikai mūzika, mums ir kaķi, kas arī nav baigi interesanti, jo viņi neko tādu nedara. Mēs esam diezgan garlaicīgi cilvēki, manuprāt. To es varu sev novēlēt — lai es 2022. gadā būtu interesantāks cilvēks un nebūtu tik ļoti iekšā mūzikā.

Vai tas vispār ir iespējams, un vai to vajag?

Beāte: Bet, ja tu satiec ģimeni un vari pastāstīt tikai to, kāds tev bija koncerts. Mēs pat negatavojam ēst! Es visu laiku domāju par hobijiem — citi cilvēki ada kaut ko…

Jānis: Bet citi cilvēki, kas dzīvo pilnīgi citās stratosfērās un nedzīvo tavu dzīvi — viņiem tas ir ļoti interesanti. Es nesen iepazinos ar vienu lidmašīnas kapteini, un mums bija tik interesanti runāties — viņam hobija līmenī interesē mūzika, un man liekas, ka aviācija ir nenormāli interesanta. Mēs viens otram uzdevām tādus pirmklasnieku jautājumus un varējām stundām runāt. Man tā mūzika tā nenormāli patīk, un es varu vienu dienu mācīties par kompozīciju, citu dienu par instrumentu…

Beāte: Un tev liekas — šausmīgi atšķirīgi ir vienkārši mācīties kontrabasu ar lociņu! Ak nē, cik šī ir jauna pasaule. [smejas] To tu vari uzrakstīt vispār, par garlaicīgiem cilvēkiem. Jo tā es vienmēr esmu domājusi. Nu padomā, Indriķim ir tādi lomi zvejā! Kādam kaut kas dārzā aug. Mums arī vajag kaut ko interesantu.

Jānis: Nākamgad kaut kāda firma jādibina. Hobijistu pulciņš, adīšanas.

Beāte: Varētu vēl vistas sākt audzēt. [smejas]

Jānis: Vistu audzēšanas pulciņš!