Indriķis Veitners recenzē Ineses Bērziņas debijas ierakstu

«Inese» — pavisam personīgi un emocionāli

Pamatīgs pārsteigums un izbrīns — lūk, manas pirmās emocijas, sākot klausīties džeza dziedātājas Ineses Bērziņas dziesmu albumu «Inese». Zinot Inesi jau daudzus gadus kā lielisku džeza dziedātāju un vokālo pedagoģi, vienmēr ļoti smaidīgu un dzirkstošas enerģijas pārpilnu, saņemt tik nopietnu muzikālu pieteikumu, turklāt ne džezu, bija kas tiešām negaidīts.

Inese tiešām ir viens no optimistiskākajiem cilvēkiem, ko pazīstu. Parasti satiekoties pusminūtes laikā pašķīst tik daudz smieklu, jautru stāstu un optimisma, ka pietiek pēc tam labam laikam. Taču šis albums mums rāda pavisam citu Inesi — ļoti jūtīgu, sievišķīgi emocionālu un atklātu, kas nebaidās klausītājam atklāt savas dziļākās emocijas un jūtas.

Albuma kopējā noskaņa ir pārsteidzoši nopietna, vietumis pat filozofiska, ko rada ne tikai izvērstās kompozīcijas ar daudzveidīgiem, savdabīgiem un vietumis visai sarežģītiem aranžējumiem, bet arī dziesmu vārdi, kas stāsta emocionālu un ļoti personīgu stāstu.

Dziesmu vārdu autori ir Mārtiņš Svilpe, Artūrs Strautmanis, Roberts Kovtuņenko, Aleksandra Line un pati Inese Bērziņa, kā arī klasiķi Imants Ziedonis un Elīna Zālīte, kas jau ir pavisam nopietns pieteikums.

Albums pavisam noteikti nav iekļaujams kategorijā «džezs» — manuprāt, tas atbilst t.s. «singer-songwriter» kategorijai ar tai raksturīgo uzsvaru uz paša autora savu dziesmu izpildījumu, pārējam ansamblim galvenokārt pildot tikai dalībnieku un palīgu funkciju, ko albumā dzirdamie mūziķi veic patiešām labi.

Ieskaņojumos dzirdami: klavieres — Marika Šaripo un Matīss Repsis, tuba (!) — Eduards Lipāns, bungas — Artūrs Strautmanis, ģitāra — Miķelis Vanags, trompete — Kristians Kalva, saksofons — Rūdolfs Rubenis. Arī dziesmu ieraksti veikti dažādos laikos un vietās.

Klausoties neviļus rodas iespaids par kādu ļoti personīgu stāstu, ko pauž arī albuma kopējā dziesmu kompozīcija. Sākot ar nedaudz depresīvo un dramatisko «Neprāts līst», kam seko pūtēju ansambļa atskaņotais «Pasaulē tu nāc viens». Pēc enerģiskā un aktīvā «Kur gaišums mīt» klausītājs tiek vests emocionālākās un liriskākās noskaņās («Nakts» un «Noktirns»), kam pa vidu iespraudies smagnējais, Mailsa Deivisa tumšajās noskaņās ieturētais «Mainies».

Tieši laikā seko ironiskais un grūvīgais, Miķeļa Dzenuškas zīmētais pašas dziedātājas portrets («Inese»), kur beidzot varam sadzirdēt arī Ineses sketa solo improvizāciju. Pēc daudzbalsīgā, eksperimentālā un kosmiskā «Tuvumā» albums noslēdzas ar romantisko un apcerīgo «Vokalīzi», atstājot klausītāju viegli melanholiskā un pārdomu pilnā noskaņā.

Runājot par skaņdarbiem konkrētāk, viens no albuma kulminācijas punktiem ir aktīvais un dzīvi apliecinošais «Kur gaišums mīt», kura kopējā noskaņa, manuprāt, visvairāk atklāj Ineses dzīves filozofiju, ko varētu formulēt apmēram tā: par spīti visam, ar optimismu uz priekšu! Kopējo sniegumu labi papildina Rūdolfa Rubeņa spēlētais saksofons, un kopumā šis ir viens no albuma veiksmīgākajiem skaņdarbiem.

Savdabīgi un interesanti skan Eduarda Lipāna pūtēju ansambļa aranžējums skaņdarbā «Pasaulē tu nāc viens», kas ir atšķirīga un oriģināla epizode kopējā albuma skanējumā.

Taču īsta roka grūva un piesātinājuma pietrūkst «Mainies» — skanējums, manuprāt, ir par «vieglu» un beigās nepārliecina, par spīti Kristiana Kalvas Mailsa Deivisa stilā skanošajai surdinētajai trompetei un Miķeļa Vanaga lieliskajam ģitāras solo. Skaņdarba izskaņā gluži vai prasās kārtīgs hārdroks, kas šai kompozīcijai piešķirtu pavisam citu skaņējumu un nozīmi.

Līdzīgu iespaidu atstāj eksperimenti ar daudzbalsību («Tuvumā»), kas ir interesanti, bet tomēr līdz galam neaizķer. Tomēr uzslavas vērts ir konsekventais tubas skanējums visā albumā, kas neapšaubāmi piešķir kopējam ansambļa skanējumam zināmu šarmu.

Emocionāli iespaidīgākie albuma skaņdarbi ir balādes, kurās izjusti un pārliecinoši dzirdama Ineses balss, tajā pat laikā pašmērķīgi nedominējot ar vokālajām kvalitātēm, bet galveno uzsvaru un nozīmi piešķirot tekstam. Tas īpaši attiecas uz «Noktirns», kas arī uzskatāma par vienu no albuma veiksmēm, un, protams, uz albuma pēdējo skaņdarbu «Vokalīze».

Noslēgumā jāsaka, ka jebkurš līdz galam novests darbs šajos sarežģītajos laikos ir uzslavas vērts, vēl jo vairāk, ja tas ir tik ļoti personisks un īsts, kā tas ir albumā «Inese». Bez liekas kautrības gribu apsveikt Inesi Bērziņu ar tiešām lielisku darbu un rezultātu, spēju to visu noorganizēt, ierakstīt un novest līdz realizēšanai albumā, taču galvenais — uzdrošināšanos atklāt un nodot plašas auditorijas vertēšanā savu patieso un personīgo stāstu. Atliek tikai novēlēt — tā turpināt!