Diānas Pīrāgs dzīves fragmenti
Diāna Pīrāgs ceļojumā no Ziemassvētku džeza Katānijā līdz Korejas akadēmiskai mūzikai un maestro Raimonda Paula dziesmām Rīgā
Katru gadu, sākot ar novembri, mēs klausamies ļoti skaistu mūziku, kas mūsos visos rada nostalģiskas sajutas, svētku noskaņu — jā, tas ir Ziemassvētku džezs! Bet mūsu pašmāju māksliniekus diezgan reti var dzirdēt Ziemassvētku plejlistēs, jo to ierakstu ir pārāk maz. Daži negrib nodarboties ar šo mūziku, jo tā jau ir tik daudz reižu atspēlēta, ka ir ļoti sarežģīti izdomāt kaut ko jaunu un interesantu, kādam noteikti negribas ar to nodarboties, jo tik un tā Ziemassvētku koncertos tas tiek tūkstoš reižu spēlēts, bet ir tie drosmīgie, kas uzņēma to nevienkāršo uzdevumu — ierakstīt Ziemassvētku dziesmu albumu tā, lai skaņdarbi skanētu interesanti! Pirms pāris gadiem tie bija «Very Cool People», prezentējot plašākai auditorijai huligānisku albumu ar skaņdarbiem fanka, regeja un citos stilos, bet šoreiz tā ir šarmantā dziedātāja Diāna Pīrags ar kolektīvu «Le Petit Paris Band», kas prezentēja albumu «Let it Snow».
Ierakstā piedalās Marko Ojala (akordeons), Lauris Amantovs (trombons) Raivo Ozols (kontrabass), Vladimirs Zinčenko (klavieres), Artjoms Sarvi (klavieres), Raimonds Kalniņš (bungas un perkusijas) un, protams, pati Diāna (vokāls). Albumu producēja Diāna un Lauris, kuri jau ilgus gadus aktīvi strādā kopā dažādos projektos un sastāvos, albumu ierakstīja Ivars Ozols un Vjačeslavs Mitrohins, pie miksa un māstera strādāja Vjačeslavs Mitrohins un īpašu fotosesiju albumam veidoja Anna Mitrohina.
Vienā decembra dienā satiku Diānu uz kafijas tasi, un, kaut gan plānots bija runāt par Ziemassvētku albumu, saruna aizveda mūs pie dažādām citām tēmām, sanāca sarunveidā apceļot pasauli. Šajā rakstā piedāvāju izbaudīt fragmentus no Diānas aizraujošās dzīves!
Par Ziemassvētku albuma piedzīvojumiem
Kadreiz, ļoti sen, es uzstājos kāzās, un tur pie manis pienāca viens vīrietis, sakot: «Diāna, es strādāju «Sound Division» studijā un gribētu uzdāvināt tev divas studijas dienas. Paņem kādu skaņotāju un nāc rakstīt, ko gribi! Sameklē mūziķus, visu aparatūru nodrošināšu!» Es aizdomājos — ko darīt? Jāraksta albums! Un tieši tajā brīdī mēs spēlējām Doma laukuma Ziemassvētku tirdziņā ar Lauri Amantovu, mēs vispār tur diezgan ilgi strādājām, kopš 2015. gada katru gadu! Un tieši kopš 2015. gada šis ieraksta piedāvājums arī karājās gaisā… Ar mani vienmēr kāds jokojas, ka man nav nekādu šupuļdziesmu ierakstu, tad es sapratu, ka Ziemassvētku repertuārs arī ir kaut kas līdzīgs, tās dziesmas ir tik maigas, nostalģiskas. To mēs arī nolēmām rakstīt studijā! Un ko tu domā? Sākās visādi piedzīvojumi — atbraucām uz studiju, bet flīģelis atšķimējies, jo skaņotājs bijis iepriekšējā vakarā un pa nakti temperatūra telpā nokritusi, un viss. Ierakstījām albumu, saglabājām atmiņas kartē, es to ieliku plauktā un aizmirsu līdz pavasarim. Pavasarī paņēmu to karti un aizvedu uz studiju taisīt miksu, bet tur ir tikai viena no divām ierakstu dienām! Un pirmajā dienā es pavisam citu materiālu rakstīju, Ziemassvētku albums bija ierakstīts otrajā dienā, un tieši tas nav saglabāts! Es saku — tas ir pirmā aprīļa joks? Trīs dienas meklējām albumu, paldies dievam, atradām. Kāpēc tik ilgi gaidīju? Zini, es tad dzīvoju divās pilsētās — Rīgā un Maltā, man galīgi nebija laika ar to nodarboties. Bet, kad uzradās laiks, nolēmu vērsties pie Vjačeslava Mitrohina, es viņu pazīstu kopš bērnības, mēs kādus 30 gadus bijam kaimiņi, vienā pagalmā dzīvojām. Viņš ir ļoti labs skaņu inženieris, esmu priecīga, ka viņš piekrita strādāt ar manu albumu. Bet tad pandēmija iestājās, un tikai šogad sanāca pabeigt darbu pie albuma.
Galu galā, kad pabeidzām albumu, sākumā domājām laist to klajā Rīgā, bet, tā kā šeit cilvēki «rindās stāv pēc diskiem», nolēmām laist ārā tikai digitāli. Ja mēs atradīsim sponsoru, kurš atbalstīs diska druku, tad protams būs arī CD formātā. Bet ne pandēmijā, noteikti.
Starp Rīgu, Maltu un Katāniju
Un tad stāsts mūs aizveda uz Itāliju, Sicīliju! Man bija trīs gadus garas attiecības ar itālieti Mikele, bet pandēmija mūs izšķīra. Viņš pats ir no Sicīlijas, sākumā mēs ar viņu dzīvojām Maltā, kādā brīdī arī Sicīlijā, bet, dzīvojot Maltā, man sanāca integrēties muzikālajā pulciņā. Es satiku ļoti daudz brīnišķīgu mūziķu tur — kā viņi spēlē džezu! Es iedomājos, ka noteikti vajadzētu ar viņiem sarīkot koncertu. Uztaisīju, un tad aizgāja! Es sāku piedāvāt mūsu programmu restorāniem, man parādījās daudz līgumu, sākās aktīva koncertdzīve! Tad pienāca brīdis, kad mans vīrietis aizveda mani uz Palermo iepazīties ar viņa mammu. Tur es satiku vienu nopietnu cilvēku, kam bija daudz draugu, kas strādāja vietējā mūzikas industrijā. Viņš teica: «Vai esi gatava aizbraukt uz Katāniju?» Un tā es nokļūvu studijā, kurā producē Mario Bjondi! Atbraucu, tur viss pa nopietno, diski uz sienām… Es saku: «Kas jādara, lai sāktu ar jums sadarboties?» Un man lūdza atsūtīt kaut kādus ierakstus, neko nevajag producēt, vienkārši ierakstīt dziesmas ar ģitāru vai klavierēm, un, ja viņiem patiks, tad viņi paši aranžēs un producēs, bet galvenais, lai tie nebūtu kaveri, lai būtu manas pašas dziesmas.
Tad iestājās pandēmija un es devos atpakaļ uz Rīgu. Manam draugam sākās nopietnas problēmas ar veselību, un viņš palika Palermo pie mammas, izšķirāmies. Tad vienā brīdī viņš man zvana un saka: «Diāna, tev obligāti jāpabeidz projekts Katānijā! Šādu iespēju nedrīkst palaist garām!» Un zini, mana intuīcija teica, ka jālido uz Itāliju, tā es arī izdarīju. Tikai pandēmijas dēļ līdz Sicīlijai netiku, paliku uz kādu laiku Romā, kur man piedzima dziesma «Riga—Roma». Iedomājos — varbūt šī ir īstā dziesma, ko parādīt maniem itāļu draugiem? Un viņiem patika! Mani itāļu draugi teica, ka tieši šo skaņdarbu jārāda mūzikas izplatītājiem Katānijā, tikai ar itāļu vārdiem, ar ko viņi man arī palīdzēja. Parādījām Katānijas izplatītājiem, viņiem patika, ierakstījām, bet bez video klipa laist ārā singlu baigās jēgas nav, tāpēc es viņiem parādīju savu Ziemassvētku albumu. Viņi noklausījās un teica: «Jā!» Tikai tagad kaut kas jāizdomā ar straumēšanas platformām, jo tagad viņiem jauni nosacījumi, ka kaverus un Ziemassvētku skaņdarbus viņi vairs nepieņem, jo jau ir pārāk daudz šāda satura… Respektīvi, projektu mēs pabeidzām, par to es esmu ļoti laimīga.
Par to, ka nauda džezu nekad neaizvietos
Runājot ar Delfino [mūzikas izplatītājs no Katānijas], es viņam pajautāju, kā mūsu kolēģi mūzikā pelna naudu pandēmijas apstākļos? Un viņš izstāstīja, ka īstenībā Itālijā ir daudz māksliieku, kas mēnesī saņem līdz pat 20 tūkstošiem eiro pasīvajā ienākumā no autortiesībām, bet… Viņi raksta mūziku «trap» stilā, jo to tagad jaunieši klausās un ļoti aktīvi pērk šī stila albumus. Viņš teica, ka, ja es gribu, viņš varētu man arī noproducēt kaut ko šajā stilā, bet es neesmu gatava pamest džeza un populāro mūziku naudas dēļ. Man ir darbs, es aktīvi koncertēju, daudz pasniedzu, man ļoti patīk strādāt ar bērniem. Īstenībā es arī gribu turpināt mācīties — iestāties maģistrantūrā! Es pat atradu programmu, kas mani interesē — «La Skala» akadēmijā [«Academia Teatro Alla Scala»] piedāvā mūzikas menedžmenta programmu. Es jau pieķēros pie dokumentu noformēšanas Ārlietu ministrijā, man bija rekomendācijas vēstule no Kultūras ministrijas, es taču visu laiku nodarbojos ar pasākumu rīkošanu, dažādiem projektiem. Un man pat teica tajā skolā, ka ir gatavi mani uzņemt, bet diemžēl man pietrūka pāris balles, lai tiktu budžetā, kurā uzņem tikai deviņus cilvēkus. Par maksu mācīties es noteikti negribēju, jo tas ir ārprātīgi dārgi, un programma ilgst tikai pusgadu. Man piedāvāja citu augstskolu, šoreiz Venēcijā, bet tur bija vecuma ierobežojums, un tādeļ es nevarēju iestāties. Es nezinu, kur es mācīšos, bet šo ideju es neatmetīšu. Nākamgad noteikti kaut kur iestāšos.
Par radošo projektu dažādību
Vispār es neplānoju palikt Latvijā, bet es satiku vienu cilvēku un paliku. Viņš ir mans līdzautors, raksta man nopietnās dziesmas un dzeju. Vispār es šogad vairāk rakstu mūziku, sāku arī pārdot savas dziesmas, mani audzēkņi izpilda manas kompozīcijas, vispār es aktīvāk iesaistos mūzikas tirgū! Vēl man plānos ir Maestro dziesmu programma. Es nesen biju Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, kur izrādē dziedāja Maestro dziesmas, un es aizdomājos — tik labs repertuārs, bet kāpēc tik daudz viņa dziesmu paliek aizmirstas? Visi dzied vienu un to pašu, bet viņam taču ir tik milzīgs repertuārs!
Runājot par topošajiem projektiem — mana krustmāte Ludmila Trofimova, pianiste, kas divdesmit gadus nostrādāja Operetes teātrī, uzdāvināja man īpašu dāvanu dzimšanas dienā — piekrita iespēlēt vienu korejiešu komponista Yiruma skaņdarbu. Viņš vispār raksta mūziku klavierēm, bet mans draugs uzrakstīja dzeju vienai no viņa kompozīcijām, un es piedāvāju krustmātei uztaisīt to kopā, lai viņa iespēlētu un es iedziedātu. Tad viņa uztaisīja aranžiju, mēs to ierakstījām, uzfilējām video klipu un tagad gaidām atbildi no Korejas vēstniecības — kā rīkojamies tālāk. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns, pavisam cits virziens — akadēmiskā mūzika, klavieres, čells un balss, cita dziedāšanas maniere. Tas būs fenomenāli! Redzēsim, kas no tā sanāks, bet, es domāju, ka būs albums! Drīz arī būs itāļu video klipa prezentācija dziesmai «Riga-Roma», tur pārsvarā teksts būs itāļu valodā, bet pāris frāzes arī latviski!
Vispār man ir daudz projektu, bet, zini, es cenšos izvelēties tādus projektus, kas paliks ar mani gadiem, nevis izskanēs vienā dienā un viss. Tieši šādi projekti attaisnojas ilgtermiņā — Ziemassvētku dziesmas, šūpuļdziesmas, džezs… Man daudzi saka — kāpēc tu turpini to džezu dziedāt? Bet viss tomēr pie tā atgriežas, džezs ir klasika, tas ir nemirstīgs!