Albums, kas sasildīja ziemu
«Lathyrus» fantāziju pasaule — 10 stāsti uz gaismas sliekšņa
Grupas «Lathyrus» albums «On the Brink of Light» ir kā pavisam negaidīts siltums saules staros pēc garas ziemas. Ar nelielu «Alise Brīnumzemē» atblāzmu šis pasakai līdzīgais tvarts pārņem ar savu trauslumu un maigumu, ieskautu noslēpumainībā un pārdomās, nedaudz sapņainā romantikā un gaišumā.
Vijošā polifonijā šis darbs kā zieds, kas ir «Lathyrus» (latviski — dedestiņa), plaukst desmit kompozīciju garumā no saullēkta līdz saulrietam.
«Lathyrus» ir Vācijā tapis kamerdžeza mūzikas kvartets, kura sastāvā ir latviešu dziedātāja, kompozīciju autore Monta Tupčijenko, vācu čellists Konrāds Nolls, trompetists Ruvens Veithoners, kurš albumā spēlē arī flīgelhornu, kā arī vācu pianists Makss Brakmans. Kvartets ir tapis 2018. gada maijā, un viņi paši savu mūziku raksturo kā džeza un klasiskās mūzikas simbiozi — polifoniskas melodijas ar telpu improvizācijai, kas liek pārkāpt instrumentu spēles un skaņas robežām.
Grupas debijas albumā varam dzirdēt dziedošas vokalīzes, kā arī kompozīcijas gan latviešu, gan angļu valodā ar amerikāņu autora E. E. Kamingsa, latviešu dzejnieku Jāņa Poruka, Dzintras Žuravskas un pašas solistes Montas Tupčijenko vārdiem.
«On the Brink of Light» tiek atklāts ar pavasarīgām putnu skaņām un atmosfērisku čella ambienci maigi kristāliskā klavieru pavadījumā, kam pievienojas balss un flīgelhorns kompozīcijā «Sunrise». Skaņdarba sākums radīja asociāciju ar Baltazāra Kormakūra 2015. gada filmas «Everests» Dario Marianelli sarakstītās mūzikas noskaņu. Tās otrā daļa atplaukst gaišākā pārejā no ziemas uz pavasari, kurā zemi vēl klāj sniega atmiņas, caur kuru saules gaismā ārā sniedzas zaļa zāle un nepacietīgi ziedu pumpuri. Jau šajā, pirmajā, kompozīcijā kvartets ielūdz savā pasaku pasaulē, sagatavojot mūs gaidāmajam stāstam, kurš turpinās ar jau liriskāku dzejas lasījumu klavieru pavadījumā nākamajā darbā.
Skaņdarbam «Pavasara Vēsmas», sākoties ar Jāņa Poruka un Montas Tupčijenko vārdiem, tā maigi pāriet vokalīzē, kuras augošajā melodijā sarunājas vokāliste ar Maksu Brakmanu pie klavierēm. Pa stikla pakāpieniem nokāpušajai melodijai, abiem mūziķiem pievienojas čella un trompetes skaņas, attīstot darbu uz neierastāku 7/4 pulsu. Manu uzmanību piesaistīja valšveidīgās sajūtas radīšana ar šo taktsmēru, kas, iespējams, vairāk ir sastapts kvadrātiskākā skanējumā. Šo sajūtu mūziķi radījuši, priekšplānā izvirzot 3/4 pulsu, kam seko 4/4, nevis otrādi, kā tas ir vismaz man bijis biežāk sastopams. Šajā skaņdarba posmā varam dzirdēt arī čellista Konrāda Nolla izvērsto solo, kas kopā ar klavieru pavadījumu lika atcerēties par sen plauktā nolikto Breda Meldo un Krisa Tīlī albuma folkmūzikas noskaņu. Nemanāmi kompozīcija atgriežas pie sākuma pulsācijas un vokalīzes, kas aizvirza to pie šo abu elementu savīšanās, stāsta turpinājuma dziedājumā, ar balss solo starpdziedājumu, kas īsti neizskaidrojami, taču ar smaidu atgādināja Tamijas Šeferes izpildījumu kompozīcijas «I Can’t See You Now» sākumā, ja tā būtu kādu lēcienu lēnāka. «Pavasara Vēsmas» noslēdzas ar melodisku pacilājumu un dvēseli iepriecinoši gaišu atrisinājumu.
Albuma trešā kompozīcija «Flowers», kura ir arī pirmā kompozīcija albumā angļu valodā, turpina kvartetam tik raksturīgo polifono saspēli ievadā, kas realizējas jaunās krāsās melodijā. Ir dzirdams, ka alterētas frāzes Montai nav sveša lieta, viņa tās tik organiski izdzied duetā ar Konrādu pie čella, radot saldsērīgu, pat nedaudz sirreāli rotaļīgu noskaņu, kas asociējas ar kaut ko, ko Tims Bērtons varētu radīt. Tā turpina vīties līdz vairāk romantiskam un konsonējošākam kāpinājumam pirms atgriešanās «pasaku pasaulē». Šajā skaņdarbā varam dzirdēt trompetista Ruvena Veithonera fantāziju viņa improvizācijā, kas sāk savīties ar Montas dziedātajiem stāsta fragmentiem, atgriežot tos atpakaļ pie konsonējošā atrisinājuma, taču pretēji «Pavasara Vēsmām» šis darbs mūs atstāj ar sirreālāku noslēgumu, vedot mūs tālāk «Lathyrus» fantāziju pasaulē.
«Sunlight» sākums lika atcerēties Teilora Eigsti albuma «Daylight at Midnight» vienu no kompozīcijām «Between the Bars», taču spēle ar minora un mažora noskaņām radīja nelielu iespaidu, ka tūlīt būs dzirdama Gordona Samnera jeb Stinga balss, nostalģiski atgriežoties pie viņa albumiem «If On A Winter’s Night» un «The Last Ship». Taču pat ar šādām ekspektācijām un pieņemot, ka ar Eigsti šeit saistība ir maza un nez vai Stinga balsi tur dzirdēšu, šī kompozīcija mani tāpat pamanījās pārsteigt, pārtopot par albuma pirmā skaņdarba «Sunrise» izvērstu turpinājumu ar Dzintras Žuravskas vārdiem, kas iemet galvu reibinošā «visa kā par daudz» virpulī. Taču pat šajā tumsībā Monta tur savā plaukstā dzejnieces nodoto gaismu un ar visu savu būtību laužās ārā no šī virpuļa līdz stāvēs uz gaismas sliekšņa — «On the Brink of Light».
Ar saldsērīga humora noskaņu tiek izpildīta albuma piektā kompozīcija «Rutīna», kurā klausāmies Montas Tupčijenko sarakstītajos vārdos. Skaņdarbā viennozīmīgi izceļas trompetists Ruvens Veithoners un čellists Konrāds Nolls ar saviem solo kompozīcijas centrā, pirms atgriešanās pārdomās par rutīnu, kas mūzikā atspoguļotas kā smaga, velkoša soļošana, ar katru soli it kā iestigstot ar vien, ar vien.
Kvartets viennozīmīgi notur uzmanību ar nebeidzami vijošos piesātināto harmoniju attīstību un virzību, un «2 Little Whos» nav izņēmums. Slavenā amerikāņu autora Edvarda Estlina Kamingsa dzeja ar tādu pašu nosaukumu turpina «Lathyrus» sapņaino pasaku ceļu. Liriskās, tumšākās noskaņās šo kompozīciju savij kopā polifonās melodijas, flīgelhorna solo, taču, lai arī saglabājot savu liriku, klavieru solo kā neliels saules stars starp mākoņiem atsvaidzina šo skaņdarba konsonanšu/disonanšu rotaļu, pirms atgriežas tumšākās krāsās. Arī Montas balss šajā darbā vietām ieskanas neierasti tumšākā tonī, radot spilgtākus kontrastus starp zemajām notīm un sekvencējošo polifono melodijas attīstību uz augstākiem reģistriem un atpakaļ.
«On The Brink» ir viena no divām albuma kompozīcijām, kuru autore nav grupas gaišās balss īpašniece. Tvarta septītais skaņdarbs ir kvarteta trompetista Ruvena Veithonera mākslinieciskais sniegums, kas no atmosfēriskā ievada pāriet uz pat nedaudz Kurta Rozenvinkla un OJM džeza orķestra albuma «Our Secret World» asociējošu skanējumu. Ar orķestrālāku harmonizāciju «Lathyrus» nedaudz atkāpjas no sev raksturīgajām polifonajām melodiju virtenēm un pievēršas vairāk harmonizētākām melodiskajām līnijām, cita citu ne tik ļoti pavadot un apspēlējot, kā papildinot katra ar savu krāsu un tembru. Skaņdarba centrā varam dzirdēt Nolla čella solo, kuru paspilgtina Montas un Ruvena pavadījuma iespēles, kā arī Brakmana klavieru solo, dueta saspēlē ar čellistu, kas potenciāli ir mans Brakmana favorītsniegums šajā albumā.
Kvarteta gandrīz četru gadu pastāvēšanas laikā mūziķi, ausīm klausāmi, jūtas ērti savstarpējā saspēlē, ko arī varam dzirdēt astotajā kompozīcijā «No Words (Leaf and Rock)», kuras autors ir norvēģu trompetists Arve Henriksens. Šis varētu būt emocionālākais Montas Tupčijenko sniegums albumā. Balss melodija un tās frāzējums, nedaudz atgādinot komponista Deivida Langa radītos darbus, liek rūpīgi ieklausīties katrā vārdā, teikumā. Atmosfēriskais, brīvais pavadījums ar kontrastējošajiem elementiem starp čellu un klavierēm to vēl vairāk paspilgtina.
«No Words (Leaf and Rock)» mūs ved vēl tuvāk albuma izskaņai — pie kompozīcijas «Saule riet (The Sun is Setting)» un vārdu autores Montas eksistenciālās refleksijas par dzīvi. Kompozīcija aizsākas ar lasījumu polifonā pavadījumā ar samērā gaišu noskaņu, kas krasi pagriežas, aizsākoties dziedājumam un pārejot uz čella solo, ieskautu jau salīdzinoši ritmiski satrauktākā, nemierīgākā pavadījumā ar kontrastējoši statisku harmoniju, atstājot daudz plašāku melodisko telpu solistam. Pretēji skaņdarba sākumam, atgriežoties balsij kompozīcijas beigās, tajā varam dzirdēt lielāku spriedzi un vētrainumu.
Un gluži kā pēc vētras nāk miers un skaidrība. Noslēdzošā kompozīcija «Sunset», vien minūti un 39 sekundes gara, atgriež mūs pie, kas šķietami ir, albuma viena no galvenajiem vadmotīviem nedaudz, nu, jau nopietnākā noskaņā, atbalsojot jau skaņdarbā «Sunlight» dzirdētos Dzintras Žuravskas vārdus un nostiprinot šo tiekšanos pēc gaismas, ieskicējot, ka ne viss liriskais ir skumjš.
Kvartets «Lathyrus» ir kā svaigs gaiss pavasara rītā. Montas balss ir viena no tām, kuru, pirmo reizi sadzirdot, ir sajūta, ka esi klausījies jau sen, ka pazīsti jau sen. Izcilu mūziķu pavadībā tā uzbur pasaku, kas aizved mūs no saullēkta līdz saulrietam. Autors Roberts Braunings reiz teicis: «Mana saule riet, lai uzaustu atkal,» un es nevaru sagaidīt, kad kvarteta saule ausīs no jauna — vēl spožāka, spīdot vēl tālāk.