Pilnas slodzes melomāns

Saruna ar Kasparu Zaviļeiski par provokācijām mākslā un sirdslietām mūzikā

Personīgajā profilā «Facebook» vietnē viņam rakstīts «neārstējams melomāns un masu mediju profesionālis plus diezgan eklektisks DJ». Interešu vidū — arī šahs, bet vairāk mūzika. Kasparu Zaviļeiski pazīstu daudzus gadus: kā žurnālistu, mūzikas apskatnieku un kritiķi, sabiedrisko attiecību speciālistu mūzikā, nedaudz arī menedžeri, DJ Šahu, divu svaigi izdotu grāmatu autoru, radio raidījumu vadītāju, un, iespējams, šis tas vēl būs piemirsies. Tie cilvēki, kuri stāv aiz masu mediju rakstiem un mūziķu karjerām, visbiežāk ir ne mazāk interesanti kā lielzvaigznes. Sarunāties ar viņiem visādā gadījumā ir patiesa bauda.

Kas tu esi, Kaspar? Mūzikas apskatnieks, dīdžejs, žurnālists, radio raidījumu vadītājs?

Un PRists, redaktors, producents, skaņas dizainers, satura producents televīzijas raidījumam. Viss, kas ap un par melomāniju, tāpēc man patīk definēt, ka esmu primāri melomāns. Esmu strādājis ļoti daudz kur, CV diezgan liels — biju redaktors, gāju prom, mainīju kaut ko, gribējās neatkarību un lai ir interesanti. Visu cieņu cilvēkiem, kas vienā vietā strādā divdesmit gadus — tas ir droši vien forši, bet tas nav man. Tad es beidzos — man nav interesanti, sākas rutīna. Un, ja tu strādā vienā vietā, tev ir zīmogs uz pieres — tad jau viss, tu neko citu nevari īsti darīt. Tāpēc esmu pats par sevi, un tas pats par sevi ir nopelnīts un gadu gaitā izkarots. Un man patīk ļoti dažāda mūzika.

Man daudzi ir prasījuši, kā ir būt frīlanseram, un esmu teicis, ka esmu baigi slikts frīlansers, man to nevajag prasīt — jo esmu strādājis daudzos medijos kā štata darbinieks, kā redaktors, pazīstu daudzus cilvēkus kā bijušos kolēģus. Un tad tu esi frīlansers, kurš visus pazīst, ar visiem uztur draudzīgas saites, un tevi jau citādāk uztver. Ja esi vienkārši frīlansers no nulles, tad tevi droši vien neuztver nopietni. Man patīk tādi projekti kā «Kultūrdeva» — lielākais LTV kultūras raidījums, varētu teikt vienīgais īstais televīzijā kultūras raidījums, ja neskaita Kultūras ziņas, un ir interesanti tur būt. Es sen neesmu pats nekur uzprasījies, mani ir visur aicinājuši, tad laikam kaut kādus labus iespaidus esmu atstājis cilvēku apziņā. Un tad, ja interesē, tad ar pilnu krūti metos iekšā. Man nepatīk haltūrēt — tas man riebjas, jo, ja strādā vienā medijā, tad vairākas lietas dari, nu, tā, uz ātru roku, jo tev jāpaspēj viskautkas. Un tas frīlansa statuss ļauj man darīt precīzi to, kas man patīk, un tad es ar pilnu atdevi to arī daru. Neviens nepiespiež darīt to, kas nepatīk, jau gadus sešus.

Vienīgais — sanāk, ka vizītkartēs grūti ietilpināt visu informāciju par sevi, kas var noderēt.

Man arī nav vizītkartes. Latvijā, sauksim to par tādu sūnu ciemu — gan labā, gan sliktā nozīmē —, strādājot tik ilgi vienā sfērā, tu vairāk vai mazāk visus pazīsti, viss ir atrisināms viena, divu zvanu attālumā. Līdz ar to visiem apmēram skaidrs, kas es tāds esmu, un nav vajadzība skaidrot. Protams, cilvēkiem patīk visu salikt pa plauktiņiem, un vieniem liekas, ka es strādāju Latvijas Televīzijā, citiem liekas, ka es strādāju žurnālā «9Vīri», citiem liekas, ka esmu PRists, jo visu laiku sūtu relīzes. Un tāpēc, kad man prasa, ko es daru, es labāk saku, ka esmu melomāns, jo tad, kad sāc uzskaitīt, cilvēkam kļūst garlaicīgi. Un tad ir jautājums, kā es visu paspēju — bet man patiesībā ir daudz brīvā laika, jo es tiešām daru lietas, kas man liekas interesantas un cienu savu brīvo laiku, kurā lasu, mūziku klausos, vasarā pa dārzu darbojos. Man tas viss liekas līdzvērtīgi svarīgi, es neesmu darbaholiķis.

Man uz plaukta stāv abas tavas grāmatas. Pirmajā diezgan daudz rakstīts par tevi pašu, un uz vāka ir arī rakstīts par rozā brillēm. Vai tādas joprojām uzvilktas?

Nu nē. Tas pirmais darbiņš — gribējās izstāstīt stāstu par Siguldas radio laiku. Cik es biju kompānijās kaut ko sācis stāstīt, visi teica — baigi interesanti, uzraksti taču. Man bija tas šarms uzaugt Siguldā līdz 18 gadiem, jaunība man bija 1990. gadi, kas daudziem bija briesmīgs un biedējošs laiks, bet man bija rozā brilles — nekādu problēmu un baigā brīvība, ko mūsdienu jaunieši tagad nevar iedomāties. Tas, kas viņiem ir brīvība demokrātijas un Eiropas Savienības izpratnē, patiesībā nav nekāda brīvība — viņi visur ir ielikti tādos rāmīšos, ka maz neliekas. Un viņi paši to ir pieņēmuši, viņiem tas ir OK, un viņi paši tur arī labi jūtas. Bet iedomājies, kur mūsdienās 16 gadīgs džeks varētu spēlēt naktsklubā disenes vai taisīt savus radio raidījumus, pilnībā pats visu producējot, reālā radio, ko klausās tūkstošiem cilvēku Rīgas rajonā — tas ir neiedomājami mūsdienās. Tur bija tāda brīvība un iespēja izpausties, un man gribējās par to pastāstīt, kā veltījumu dzimtajai Siguldai. Un to arī Siguldas pašvaldība atbalstīja kā pienesumu pilsētas kultūrvēstures apzināšanā.

Un savukārt otrā grāmata ir daudz provokatīvāka. Cik ļoti tā tomēr ir par tevi pašu?

Otrā grāmata ir vairāk literatūra. Man bija nieze kaut ko literārāku rakstīt, un, pateicoties frīlansam, bija laiks. Tā nav autobiogrāfiska grāmata — vairāk refleksija par gadu tūkstošu miju jau Rīgā, kad es sāku studēt. Tas bija cits laiks, bet jau saprotamāks — gandrīz jau Eiropas Savienība, ballīte ap mileniumu, veltījums tai paaudzei. Kaut kas tur ir, protams, no dzīves, kaut kas no līdzcilvēku dzīves — bet vairāk par paaudzes zīmogu.

Es zinu, ka tu mēdz teikt «nē» kādiem piedāvājumiem, ja tev tie personīgi nepatīk.

Jūtos izkarojis iespēju darīt to, kas man interesē. Teikt «nē» ar laiku iemācās. Sākumā tev gribas būt labam un neteikt «nē», un tad vienkārši saproti, ka ir foršāk veltīt sevi lietām, kas tev liekas interesantas. Un ja runā tieši par kritiku — jā, varbūt kāds nesaprot, kāpēc es recenzijās visu laiku kaut ko slavēju, bet es rakstu tikai par to, kas man pašam liekas interesanti. Tas laiks, kad man patika tēlot baigo kritiķi un mākslinieciski nolikt, ir pagājis — katrai mūzikai ir sava auditorija, forši, ka cilvēki kaut ko radošu dara. Līdz ar to, īpaši tādā mazā tirgū kā Latvijā, mesties iznīcināt kaut ko kā kritiķim… Ja man kaut kas patīk, man patīk iedot to kontekstu, izcelt labās lietas. Tas nav tāpēc, ka man būtu bail, kā mani uztvers — drīzāk nav interesanti kaut ko nolikt, interesantāk izcelt labo, kvalitatīvo.

Vai tu pats bieži esi saskāries ar kritiku par to, ko dari?

Protams. Arī ar tām grāmatiņām esmu tiešā veidā saskāries ar to, kā tas ir — nonākt otrā pusē. It īpaši ar otro grāmatu, kas ir literāri drosmīgāka. Protams, esmu lasījis recenzijās, sākot ar to, ka tas ir pilnīgākais murgs, līdz «absolūti lieliski». Tāpēc tu saproti, ka cilvēki ir dažādi, un katram mākslas darbam ir kaut kāda sava auditorija. Mums šobrīd vispār noskaņojums tautai ir tik īpatnējs, ka mešanās kaut ko nolikt ir tik nesaprotami izteikta, ka mani tas sāk mazliet pat biedēt. Ka visiem jābūt vienādiem, un viss citādākais ir noliekams, nu jau jāvāc paraksti, lai kaut ko aizliegtu. Mēs ar tevi runājam augusta vidū — piemēram, ir tikko tapis tas Kristiāna Brektes gleznojums, tautai liekas, ka ir jāvāc paraksti par šī gleznojuma novākšanu. Un man liekas — nu, kur mēs ejam, vai mēs jau šādā veidā tagad visu cenzēsim, ieskaitot mākslu? Vāksim parakstus par mākslu, kas lielai daļai liekas nepieņemama? Tad jau mēs ejam kaut kādā Ziemeļkorejas virzienā, strauji.

Man tagad, strādājot ar radio ziņām, liekas, ka šis tāds laikmets — katru dienu visi par viskautko vāc parakstus.

Nu ja, bet kāds vispār ir tas vēstījums? Tad jau mūsu demokrātija un brīvība ir kļuvusi par pašierobežotu absurdu, mums jāaizliedz avangards mūzikā un citur, un vajag pieņemt konkrētas regulas — kas ir ģimene, kāda ir māksla, cik ilgi tu drīksti ēst. Tad jau vajag iet līdz galam. [smejas] Man liekas, ka demokrātija ir labākais politiskais veidojums, bet darbojas tad, ja tie iesaistītie ir kaut cik adekvāti.

Un atgriežoties pie mūzikas — kas ir bijuši tie interesantākie personāži, ko tev sanācis intervēt pēdējā laikā?

Bija ļoti interesanti parunāties ar Ģirtu Ozoliņu no «EricaSynths» — lielisks stāsts, cilvēks ir bijis fizikas skolotājs, lodējis mājās mikroshēmas, un paskaties, kur viņš ir nonācis — reāls starptautisks bizness, un viņš dara to, kas viņam patīk — nu, super. Man ir vienmēr interesanti ar šādiem cilvēkiem parunāties. Tagad palīdzēju festivālam «Var! — Būt!», festivāls uzaicināja «The Tiger Lillies», un es intervēju Martinu Žaku, kas bija lieliska saruna ar absolūti ekstravagantu mākslinieku, kurš ir pieradis sniegt 200 koncertus gadā, un tagad tu viņu intervē, kad viņš pusotru gadu nav koncertējis. Tā arī bija lieliska intervija — man patīk «The Tiger Lillies» un tas, ko viņi dara. Man vispār patīk provokācijas mākslā, man liekas — tāpēc jau tā grāmata, kā tu minēji, ir provokatīva, tāpēc patīk, ko Brekte dara. Man liekas, ka mākslai vispār ir jāprovocē — protams, saprāta robežās, bet mākslai nav jākļūst par ērti patērējamu produktu, ko tu paralēli citām lietām smuki patērē un jūties tā garīgi uzbudinātāks. Man liekas, ka forši, ka māksla ik pa laikam tev iebunkā kaut ko, lai aizdomājies.

Bet vai provokācija provokācijas pēc? Tas arī ir virziens, kurā daudzi aiziet.

Nē, protams, tikai tad, ja tu kaut ko ar to pasaki. Arī «The Tiger Lillies» — lielisks piemērs, ka viņi patiesībā caur provokāciju pasaka daudz vairāk, nekā kāds, kurš tiešā veidā kliedz par savu sāpi. Jo visi ir pieraduši, ka visi kliedz par savu sāpi. Ja tu cilvēku paķer ar mākslinieciskumu un iepin tajā provokācijā, un pēkšņi liec viņam aizdomāties, ka tas var būt domāts citādāk, tad tas jau ir radošs process, kas groza cilvēka emocijas. Tas pats Martins Žaks man stāstīja, ka viņam patīk spēlēties ar cilvēku emocijām — viņi koncertā dzied jautru dziesmu par, es atvainojos, drāšanos ar suņiem, un tad viņi dzied skaudru balādi par mirušajiem no narkotikām, un ir daļa cilvēku, kas turpina smieties. Un otra daļa pēkšņi skatās uz viņiem un domā: «Kas tu, stulbs esi?» Rāda tādu amplitūdu, provocē un liek cilvēkiem pašiem sapīties, un tas, man liekas, ir viens no mākslas procesiem, kas strādā — uz emocijām, uz prātu. Man liekas, tas ir mākslas izdzīvošanas postulāts — tai nav jābūt visiem ērtai un vienādi saprotamai, tā var radīt pretrunīgas emocijas. Nav jau nekāda vaina arī mākslai, ko masas var patērēt — ir skaistas bildes, skaista mūzika.

Bet arī tāda daudziem izdodas labi — ne jau visi prot forši provocēt.

Nu jā, un ir jau labi, ka cilvēki vispār kaut ko radošu dara. Ir dažāda veida māksla. Man liekas, tā māksla un mūzika, kas liek aizdomāties un rada dažādas emocijas, ir kvalitatīvāka. Man, piemēram, tuvs mākslinieks ir Toms Veitss, bet ir kāds cits mūzikas patērētājs, kam gribas smuku mūziku un kuram liekas, nu kāpēc Veitss visu sabojā, kāpēc nevar vienkārši smuki uzdziedāt. Bet viņš tikmēr rada pats savu žanru un auru, jaunus virzienus, jaunas idejas. Tādi mākslinieki iet pret straumi, bet, ja tu dari to no sirds, atradīsies klausītāji un cilvēki, kurus tas uzrunās. Katru varbūt uzrunās atšķirīgi, kas arī ir labi. Kurš teica, ka visiem ir vienādi jāreaģē. Ir daudz, manuprāt, mākslinieciskajā ziņā nekvalitatīvas mūzikas, bet vai tāpēc tā ir slikta un par to būtu baigi briesmīgi jābļaustās? Ar laiku saproti, ka vismaz man tas nav interesanti. Man ir savulaik vairākas reizes piedāvājuši labu naudu par dzeltenās preses redaktorēšanu, bet es esmu vienmēr kategoriski atteicis. Bet katram tās līnijas dzīvē ir droši vien savas — acīmredzot, dzelteno presi arī vajag, jo paskaties, cik daudz cilvēku to patērē.

Šajā sarunā tu jau vismaz pāris reizes atbalsoji to, ko es pirms daudziem gadiem dzirdēju no Viktora Runtuļa un pieņēmu sev par dzīves virzienu — «jo ko tu dari to, kas tev nepatīk — ej un dari to, kas tev patīk».

Jā. Es to visiem iesaku. Protams, mūsdienās nav vienkārši arī bērnus audzināt, bet tas ziņojums, ko es cenšos dot — centies darīt to, kas tev patīk, jo, ja tu darīsi to, kas tev patīk, tev visticamāk tas sāks izdoties. Un, ja tev tas sāks izdoties, tev piedāvās darbu. Un tā kā tev tas patiks un sāks izdoties, tu būsi diezgan labs tajā darbā, un beigu beigās būsi priecīgs to darbu darīt — tas ir dzīvesveids. Darbs ir milzīga daļa no dzīves — cilvēki, kas strādā darbu tikai tāpēc, lai nopelnītu naudu — viņiem liela daļa dzīves nepatīk, tas izklausās traki. Droši vien vajag dažādas profesijas, katram savs dzīves gājums, un es spītīgi cenšos iet tajā virzienā, ka es daru to, kas man patīk. Tad tomēr sanāk, un tev visu ko piedāvā, un tad dzīvo savu dzīvi tāds diezgan apmierināts. Dzīve ir par īsu, lai pusi dzīves darītu to, kas tev nepatīk.

Ļoti piekrītu.

Tas, protams, skan ļoti bravūrīgi un vienkārši, bet nu, man jau arī nekas nav no zila gaisa nokritis — esmu darījis viskautko, daudz, ieguldījis darbu tajā, lai varētu darīt tagad jau citādāk. Jauniešiem tāds padoms, protams, skanētu dikti lecīgi — jauniešu izpratnē tas beidzas ar to, ka viņi vienkārši neko nedarīs. Ja mēs runājam par tādu jauniešu uztveri — kad esi jauns, tev vispār jādara viss, ko tev dod, jāpierāda sevi, jāņemās, tev enerģijas ir pāri galvai, tu nedrīksti domāt, cik tev par to samaksās — no sākuma pierādi, ka tu kaut ko vari izdarīt, un tad tev arī piedāvās, un tad tu vari sākt atlasīt, kas tev vairāk patīk. Bet jauniešiem teikt «dari to, kas tev patīk» ir bīstami, tādi lozungi «be yourself» var beigties ar to, ka vecāki nopērk «iPhone» un iedod naudu, ja galīgi slikti iet, un viņi neiet strādāt kafejnīcā, kur neko nemaksā un pārāk daudz jāstrādā.

Tas jau var beigties arī ar influenceru kultūru, kur viņi var «būt paši».

Jā, par to influenceru kultūru atsevišķs temats. Tā masu komunikācija ir brīžiem biedējoša, īpaši jaunākai auditorijai. Brīžiem viņi, man liekas, ir tik sačakarēti ar to savu influencēšanu. Kad tu pirms visa šī interneta vājprāta prasīji bērniem, kas viņi grib būt, viņi teica — policists, šoferis, pārdevējs, ugunsdzēsējs, rakstnieks, mūziķis. Un tagad lielākā daļa saka, ka grib būt «jūtjūberi». Tu prasi, kas tā par profesiju, un viņi atbild, ka vienkārši vēlas smuki ķemmēt matus un būt slaveni. Bet tad jautājums — ko tālāk, kas ir tava sapņu profesija?

Kādreiz jau Endijs Vorhols prognozēja visiem piecpadsmit minūtes slavas, kas jau kādu laiku ir reducējies līdz piecpadsmit sekundēm vertikālā video.

Es negribu tagad izklausīties vecs un sačākstējis, bet kā masu komunikācijas speciālists es redzu tajā visā tādu bīstamību, ka sociālo mediju vide ir pārprasta bērnu un jauniešu uztverē. Daudzi domā, ka galvenais ir kļūt populāram, tad tev dzīvē viss būs labi. Un pieaugušo izpratnē, atgriežoties pie demokrātijas, tā tāda tautas bīstamība — tagad katram ir publisks viedoklis. Un varbūt dažreiz ir labāk paklusēt.

Un par to parunāšanu — kas ir bijuši negaidītākie stāsti, ar ko tev sanācis strādāt?

Ir tās mūzikas intervijas, kur es jūtos kā zivs ūdenī. Esmu Antonu Korbeinu (Anton Corbijn) intervējis, un aizrunājos ar viņu divas stundas ilgāk, jo bija interesanti parunāt, un tas likās sirdi sildoši. Saproti, ka tie slavenie bieži vien ir ļoti vienkārši, ļoti interesanti cilvēki, un var forši parunāt arī ārpus intervēšanas. Es rakstu arī vīru žurnālam, kas reizēm izmet ārpus komforta zonas, kad ir jāintervē, piemēram, cirvju taisītājs no Nīmaņu dzimtas. Tu aizbrauc pie tiem kalējiem, un viņi stāsta par tiem cirvjiem, un tu saproti, ka viņi to visu dara arī ar tādu sirdi un dvēseli, un tie cirvji acīmredzot ir ļoti labi, jo tos pasūta no visas pasaules, un tas maksā milzīgu naudu. Ieraugi pilnīgi citu dzīvesveidu un domāšanu. Stilīgi.

Kas tevi pašu visvairāk iedvesmo?

Jauna mūzika. Ja man atņemtu iespēju visu laiku klausīties jaunu mūziku, tad man būtu grūti. Es esmu no tiem melomāniem, kuriem vajag visu laiku jaunu. Ir ļoti daudz labas mūzikas pasaulē. Man ir «Spotify» pleiliste, kur es lieku savus šā gada albumus — man liekas, tur kādas četras diennaktis mūzikas jau ir. Tagad lasu jaunāko Oksfordas izdevumu džeza vēstures grāmatai, un es, piemēram, nebiju dzirdējis frīdžezista Alberta Eilera versiju par «Summertime». Un šī ir stilīgākā «Summertime» versija, ko es jebkad esmu dzirdējis. Arī frīdžezs nav tikai spēlēt ātri un nesaprotami lielai daļai — frīdžezs ir arī spēlēt «Summertime», bet citādāk. Viens ir tas melomānisms pāri visam — klausos mūziku, abonēju ārzemju žurnālus, klausos jaunas relīzes, man patīk arī tas digitālais laikmets, es neredzu neko sliktu arī tajā, ka tu vienkārši noskipo. Bet ja man kaut kas patīk, es to reāli klausos. Man patīk albuma formāts kā mākslas forma, jo hiti un singli ir pilnīgi cits stāsts. Un lai arī pandēmijas laikā nebija daudz aktīvas dīdžejošanas, man ir milzīgi folderi ļoti dažādos žanros, kur es pa vienai dziesmai ielieku — varbūt kaut kad noderēs.

Sanāk, ka esi arhīvists, krājējs?

Krājējs jau esmu. Lai saprastu dīdžejošanu, krājēja prieku, labs piemērs — bija tāds pasaules mūzikas krogs «Bubamara», kur es kā dīdžejs no tūkstošiem kompozīciju atlasīju tādu mūziku, lai panāktu ballīti ar mūziku, kas neskan radio. Tas ir tāds izaicinājums. Un tad ienāk kāds spāņu bariņš ar tūristiem, un tu uzliec spāņu grupu, kas tev liekas forša, un viņi nāk un prasa, kas tas ir. Un tu spānim stāsti par grupu no Barselonas, ko viņi pieraksta un viņi ir baigā sajūsmā. Un tas tev ir radījis gandarījumu. Lielai daļai cilvēku mūzika tomēr ir patēriņa produkts fonam un atsevišķiem brīžiem, bet es esmu nācis no tiem deviņdesmitajiem, kad tev nebija šādu iespēju kā tagad. Tagad par jaunu mūziku var uzzināt tik daudz dažādos veidos, par jebkādu. Ja man 1990. gados būtu šādas iespējas patērēt mūziku… Es speciāli braucu ar vilcienu no Siguldas par pēdējiem latiem pirkt pirātiskos diskus «Latgalītē», jo oriģinālos nevarēju atļauties, lai tikai dabūtu jauno mūziku, ko nospēlēt radio raidījumā. Un tagad ar visiem «Spotify» un pārējo — nu, zeme, atveries. Tagad, kad viss ir pieejams, varbūt tā šarma vairs nav, bet man liekas, jo vairāk iespēju, jo labāk. Kas tad ir slikts, ka tev ir pieejama milzīga mūzikas bāze dažu klikšķu attālumā.

Vai tev šķiet, ir kaut kas, kas trūkst Latvijas džeza scēnai, un ar ko tā ir stipra?

Man patīk tas, kas notiek latviešu džeza scēnā. Ir acīmredzami izaugušas nu jau divas paaudzes, un ir šā gadsimta Latvijas džezs — pirms tam bija diezgan liels iekritiens. Un tagad man ir liels prieks, ka ir džeza mūziķi, kas izdod albumus un ņemas. Vai tas vienmēr ir šausmīgi unikāls un pārsteidzošs — tas cits stāsts. Es jau Marekam Amerikam teicu, ka, cerams, viņš saprot, ka ir jau vēstures grāmatās nonācis ar to, ko dara ar savu «Jersika Records». Ko tur vēl var pateikt — kaut kad viņam jau ordenis jāpiešķir. Un šādas visādas iniciatīvas jau rada to sajūtu, ka tas ir forši, vajadzīgi, interesanti. Viss ir kārtībā ar to Latvijas džezu. Man nepatīk, kad visādu ārzemju konferenču kontekstā saka, ka «mums vajag kaut kur izlauzties» — mēs jau neesam nekādā cietumā, mums nav nekur jāizlaužas. Tu vari radīt, šeit ir auditorija jebkam — popmūzikai, džezam, klasikai. Ir labi, ja tevi kāds pamana arī ārpasaulē, kas droši vien nozīmē lielākas iespējas kaut ko nopelnīt, bet brīžiem nokaitina tāds uzstādījums «izlauzties ārpus Latvijas». Man liekas, mēs dzīvojam tādā foršā, brīvā valstī, kurā tu vari darīt savas lietas.

Bet kas, tavuprāt, mūziķiem būtu jādara, lai viņi nonāktu redzeslokā — mediju, klausītāju, tavā?

Protams, es nekad neatklātu neko, ja tas mūziķis būtu ierakstījis to dziesmu un klausītos savā guļamistabā. Tad nebūtu, kur atklāt, veida, kā par to uzzināt. Cilvēkiem jāsaprot, ka komunikācijai ir liela nozīme. Es arī palīdzu jaunajiem mūziķiem, kas pie manis vēršas — tas ir jādara, ir par sevi mazliet jāklaigā. Nav jākļūst par kaut kādu histērisku influenceri uzreiz, bet ja tu kaut ko esi izdarījis, vajag par to pastāstīt cilvēkiem, lai tie, kam tas varētu interesēt, par to uzzinātu. Vienkārša shēma. Un ir daļa, kas par to joprojām neaizdomājas.

Tas ir mājiens menedžmenta lauciņā?

Bieži vien mūziķiem liekas — jā, skatuve kaut ko maksā, skaņa kaut ko maksā, gaisma, tērpi, un tas jau viss. Komunikācija — gan jau mēs paši ieliksim savā «Facebook» profilā, un visi uzzinās. Es pie šī te uzskaitījuma diezgan tuvu augšgalam liktu to, ka arī komunikācija kaut ko maksā un ir tikpat svarīga. Diezgan ļoti. Tieši tāpat, kā tu pasūti tērpu vai vērsies pie gaismotājiem, vērsies pie profesionāļiem, kuri no komunikācijas kaut ko vietejā kontekstā saprot. Un, ja tu savā profilā kaut ko ieliksi, tavi divsimts fani neko jaunu neuzzinās — viņi jau ir tavi fani, tev vajag dabūt tos, kas vēl nav tavi fani. Tāpēc ieteikums ir uztvert komunikāciju kā vēl vienu svarīgu avotu un nelielu izdevumu pozīciju — tas nāks par labu.