Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Pieredzes, kas mūs maina. Saruna ar Santu Šilleri


Aleksandra Line

Polijas meistarklašu festivāls Latvijā un latviešu meitenes gaitas Polijā

Aleksandra Line

Džeza dziedātāja Santa Šillere, kura raksta savu mūziku, ir ceļā uz debijas albumu un ikdienā izglīto jaunos talantus, ne tikai palīdz nest Latvijas vārdu pasaulē, vairākus gadus to darot «jazzahead!» ietvaros, bet arī rūpējas par jauniem notikumiem Latvijas mūzikas dzīvē. Šovasar Latvijā risinājās starptautisku atzinību guvušais Polijas meistarklašu festivāls «Voicingers On Tour», kas kļuva par lielo pasākumu rīkošanas debiju džeza dziedātājai Santai Šillerei un tikai stiprināja viņas saikni ar Poliju. Par visu pēc kārtas tikāmies parunāt kādā septembra vidus vakarā.

Kas ir viena galvenā doma, kas tev pašlaik ir prātā?

Pēdējais gads, pusotrs, kā jau droši vien daudziem, man ir pārmaiņu gads. Lai arī kādas ir tās pārmaiņas, mēs visi esam apjukuši, sajukuši, apmaldījušies, iespējams. Bet tagad, sēžot 2021. gada septembra vidū, man liekas — laiki mainās, un tas ir skaisti. Es šodien redzu, cik daudz kas mums apkārt ir transformējies arī mūzikas kontekstā. Vakar klausījos Beātes Zviedres un Jāņa Rubika jaunizdoto albumu, turpat blakus mana draudzene Anna Zankovska izdeva savu albumu, nedaudz iepriekš bija tava albuma prezentācijas koncerts. Tik ļoti vienkopus, vienā enerģijā, redzot tik daudz mūziķu jaunizdoto materiālu un atklāšanos mūzikā, man tiešām ir sajūta — cik skaisti, ka laiks mainās. Cik skaisti, ka mēs varam mainīties tam līdzi — mūzika ir tik parocīgs ierocis, kā to izdzīvot un dalīties ar to foršo sajūtu. Šobrīd mēs sākam dzirdēt tās pārmaiņas no citiem. Un tā pieredze, kas mūs maina, ir ļoti nepieciešama. Līdzīgs ierocis bija arī «Voicingers» meistarklases, pēc kurām daudziem daudz kas mainījās, un var just, ka šis projekts ir iekurbulējis šo pārmaiņu mašīnu. Mainīties, manuprāt, ir tik dabiski, tik skaisti, un no tā nevajag kaunēties.

Man šķiet, ik reizi, kad mēs tiekamies ar tevi, runājam par skaistumu pasaulē un mūzikā.

Par to skaisto, kas top, arī brīžos, kad notiek kāds negaidīts pavērsiens — un ko mēs spējam sevī sakopot un dalīties. Man liekas, tā ir augstākā svētība. Var notikt briesmīgas lietas apkārt, bet tas ir tas, ko mums, cilvēkiem, nevar atņemt.

Pilnīgi piekrītu. Tu arī esi tā, kas atveda ko jaunu uz Rīgu līdz ar «Voicingers» festivālu — vai šī ideja sākās līdz ar tavām studijām Polijā?

Vispār Polijas esamība manā dzīvē ir vienmēr bijusi kaut kādā mērā liktenīga. Man ir poļu saknes, jo manas vecmāmiņas ģimene no mammas puses visi bijuši poļi. Es šo faktu vienmēr esmu zinājusi, bet nu, kuram te nav kaut kādas citas asinis. Arī pirms es esmu bijusi Polijā, esmu dzirdējusi dažādas atsauksmes, atceros, kā ilgi runājām ar Tomu Lipski, kurš bija aizbraucis ERASMUS studijās uz Gdaņsku, un kurš centās pārliecināt, lai es labi padomāju. Un beigās izrādās, ka poļi ir diezgan ekspresīvi savā būtībā, ļoti atklāti cilvēki, un tas daudzus var nobiedēt. Bet, pateicoties Kārlim Mangulsonam, es ieskatījos Katovicē, uz kurieni arī aizdevos, un, ja jau mūsu saruna iesākās par pārmaiņām, es domāju, ka mana ierašanās Polijā tiešām bija liela transformācija. Lai arī pavadīju tur tikai pusgadu, atbraucu cits cilvēks, vismaz sajūtās par to, kā es dzirdu, jūtu, domāju mūzikā. Satiku ļoti liktenīgus mūziķus, domubiedrus, savu Annu (Gadtu), pie kuras man būs tas gods braukt un turpmāko gadu privāti apgūt dziedāšanu un kompozīciju. Ļoti daudz sakritības veido mūsu dzīvi.

Arī pēc studijām es turpināju braukt uz Poliju, dziedāt koncertus kopā ar tur iepazītiem mūziķiem, un, jau tur esot, dzirdēju par valstī lielāko meistarklašu festivālu «Voicingers», un man radās interese — kas ir tas, par ko visi runā. Tur esot, redzot to muzikālo domu, veidu, kā viņi sevi projicē caur mūziku un improvizāciju, es biju ļoti ieintriģēta, kas tur varētu sagaidīt. Nav noslēpums, ka tieši Polijā ir tik spēcīgas frīdžeza saknes, un pedagogi arī mācību procesā paralēli tradīcijas teorijai, bez kuras mēs absolūti nevaram, jo tā ir mūsu vārdnīca, paralēli strādā ar brīvo improvizāciju un to, kā tu izpaud savas domas un sajūtas caur mūziku. Tad es kopā ar savu draudzeni Līgu Kupču aizbraucu uz šīm meistarklasēm un divu nedēļu garumā sapratu, ka kaut ko tādu es noteikti gribētu piedzīvot Latvijā. Mums tomer ir cita atmosfēra gan izglītības, gan mūzikas ziņā.

Tur tu mazajā pilsētā Žori divas nedēļas dzīvo visu laiku uz vietas, un arī meistarklašu formāts kā tāds tur atšķiras — tu mosties no rīta ar vingrošanu un jogu, deviņos jau esi uz svītras, sākas meistarklases, mosties ar apziņu par procesu. Atceros, kā tā pati Anna savās meistarklasēs uzaicina priekšā trīs meitenes, noliek gleznu un saka — izdziediet šo gleznu. Un vienā no gleznām ir attēlota Disneja princese, un nākamajā gleznā ir attēlots fragments no Otrā pasaules kara. Un caur improvizāciju, savu ķermeni un balsi kā instrumentu tev ir jāprot izstāstīt šo stāstu. Šī vien bija tā sajūta — es runāju, un skudriņas skrien — tas ir tāds mirklis, kad esi centimetru virs ierastā.

Tu ikdienā gan pati dziedi, gan pasniedz to citiem. Vai pielieto jauniegūtās zināšanas arī mājās atgriežoties?

Es atceros, ka mēs ar Līgu, atbraucot mājās, arī divatā mēģinājām izspēlēt dažus uzdevumus. Bija ļoti daudz elementu, kurus es gan pielietoju savā maģistra darba programmā, gan arī uzdevu saviem audzēkņiem. Tieši par to brīvības apzināšanos mūzikā, harmonijā. Tas, uz ko Anna ļoti rosināja, bija par saturu, ko tu vēlies izteikt caur mūziku. Esot pārņemta ar dažādām vokālām tehnikām piesātināto vidi, pirms tam nebiju tik ļoti iedziļinājusies saturā. Varbūt izklausās pat ezotēriski, bet citreiz tāda rituāla sajūta, kad viņa no tevis velk ārā. Es strādāju Rīgas Doma kora skolā ar mūziklu nodaļas audzēkņiem, un te runa par saturu ir liela daļa no specialitātes, līdz ar to — jā, iegūtās zināšanas pielietoju pati un nododu tālāk jaunajiem vokālistiem.

Kā ir radusies ideja atvest uz Latviju visu šo tusiņu?

Šis ir bijis, iespējams, drosmīgs gājiens no manas puses, bet šo te divu nedēļu laikā vakaros, kā ierasti, notika koncerti un džema sesijas līdz pat rīta gaismai, un jau uz festivāla beigām atceros — visiem brīvības sajūta, viss notiek, visi ir kļuvuši par vienu ģimeni, un es paņēmu vīna glāzi, piesēdos pie festivāla mākslinieciskā vadītāja galdiņa, atgādināju, kas es esmu un sāku runāt par to, kā šāds koncepts viņam ir radies un kāda iespēja ko tādu būtu iznest arī ārpus Polijas. Es drosmīgi uzdevu šo jautājumu, un viņš teica man — es tieši domāju par Latviju. Un tad man likās — ja šīs divas nedēļas ir bijušas kaut kādā portālā, tad šī ir kulminācija. Un viss pārējais tālāk notika ļoti organiski — manuprāt, katra vieta, kur es gāju, sākot ar Mūzikas akadēmiju, ko gribējām iesaistīt kā meistarklašu vietas pamattelpu, beidzot ar «M/Darbnīcu» kā koncertu un džema sesiju vietu. Viss principā aizgāja kā pa straumi.

Meistarklašu nedēļā jautāju tev, kā jūties, pirmajā un pēdējā dienā. Tagad, kad emocijas pierimās, kāds ir sausais atlikums no padarītā?

Evilena Protektore

Manuprāt, šis festivāls kaut ko iekustināja. Man tiešām ir tāda sajūta. Es domāju tādu mūziķu iekšējo sajūtu līmenī. Es nekad neaizmirsīšu, ka pēdējā dienā mums bija koncerts, kur uzstājās meistarklašu dalībnieki, un viena meitene uz skatuves pirms sava priekšnesuma teica — šovakar es darīšu kaut ko pirmoreiz mūžā, ko es nekad uz skatuves neesmu darījusi. Tā bija brīvā improvizācija. Tajā brīdī man likās — jā, šis pasākums ir izpildījis savu misiju, cilvēks ir gatavs izkāpt ārā no savas komforta zonas, lai arī kāda viņam tā būtu. Komforta zonas mums katram atšķiras, bet tajā brīdī, kad šī meitene bija gatava iet mūzikā iekšā ar riska sajūtu un veselīgu adrenalīnu, un mīlestību pret to, ko dara — sapratu, ka šis ir viens no ieguvumiem. Jaunie mūziķi un mūziķi vispār, kas uzdrīkstas izkāpt tajā upes krastā, kur baidījušies izkāpt, vai bijuši kaut kādi iemesli, kāpēc viņi to nav darījuši, un šīs meistarklases ir stimulējušas viņus izkāpt tajā krastā un paraudzīties.

Un kad tu pati pēdējo reizi darīji kaut ko pirmoreiz?

Tālu nav jāmeklē — «Voicingers» ietvaros Rīgā šovasar man bija koncerts kopā ar poļu kvartetu, un tā sanāca, ka mēģinājumu process pirms koncerta bija salīdzinoši īss — bija laika limits. Un kā mēs zinām, šis ir Imanta Kalniņa jubilejas gads, Gžegožs Karnas lūdza, lai es savā koncertā izpildu vismaz pusi latviski, jo viņš uzskata, ka ir jādzied mūzika savā valodā, jo tā tu vispatiesāk uzrunā citus cilvēkus un pats vislabāk vari izteikties. Viņš uzdeva man šo izaicinājumu, es apzināti paņēmu vienu Imanta Kalniņa skaņdarbu «Piena ceļš», un nezināju, kā lai šo aranžētu, no kuras puses sākt. Es nezinu, kāpēc man bija «stop» brīdis uz apzinātas aranžijas veidošanu šim skaņdarbam. Un es vienkārši izrakstīju melodiju ar četriem akordiem, kas ir pamatharmonija dziesmai. Mēģinajumā noliku poļiem priekšā šo lapiņu, teicu — puiši, man nekā cita nav, astoņas taktis, četri akordi, ko mēs ar to varam iesākt? Un tā ir medusmaize poļiem. Tā mēs paceļojām idejās un sajūtās, un pēc mēģinājuma es sapratu, ka gribu izmēģināt to koncertā ar klausītājiem. Pieteicu skaņdarbu un nezināju, kur viņš sāksies, kā viņš beigsies, kur un kāpēc aizvedīs, bet pēc koncerta nāca cilvēki ar asarām acīs un teica, ka tas ir kādu daļu no sirds aizkustinājis. Ļoti augstas vibrācijas.

Kad pati esi uz skatuves, cik ļoti tu piedomā par savu izpildījumu vai par kopējo muzikālo skaņu, un cik daudz no tā paliek domāšanai par klausītāju uztveri?

Domas par klausītāju manī parasti raisa divējādas sajūtas — no vienas puses, mums kā izpildītājiem un vokālistiem, kuri visa koncerta garumā stāv uz skatuves, runā ar publiku, runā caur mūziku, ir jādomā par to, ka viņi jūtas. Bet es līdz ar gadiem esmu sapratusi, ka šai empātijai pret publiku ir jābūt veselīgai — tas nedrīkst ietekmēt to, ko tu dari tajā brīdī. Es vienmēr runāju koncertos, man ir ļoti svarīgi, pirms es izpildu skaņdarbu, pastāstīt, kāpēc tas tiek izpildīts šodien, kāds ir skaņdarba stāsts — kaut kas tāds, pie kā klausītājam pieķerties, lai viņš varētu kopā ar mani aiziet šajā stāstā.

Vai viss šajā vasaras koncertā izdzīvotais rada atsperi taviem nākamajiem mūzikas soļiem? Ko mēs varam sagaidīt nākotnē?

Absolūti, jā. Šobrīd jau diezgan atbildams jautājums — tuvāko gadu es katru mēnesi dodos pie savas vokālās pedagoģes Annas Gadtas, lai strādātu pie vokāla un kompozīcijas. Jau no studiju laikiem Polijā man ir džeza kvintets, un tuvāko gadu mēs ar viņiem tiksimies šo reizi mēnesī, strādājot pie jauna materiāla, kurš varētu tapt iemūžināts. Kā tas notiks un vai tikai ar viņiem — vēl jāskatās, bet tas, ka Polija ir atstājusi lielu nospiedumu manā sirdī un mūzikas ceļā, ir skaidrs. Es domāju, mans pirmais albums ir savā ceļā.

Gaidīsim, kad tas nokļūs galamērķī! Un ko Latvijas klausītāji varēs sagaidīt drīzumā?

Runājot par «Voicingers», jau šobrīd tiek plānots nākamā gada meistarklašu festivāls, kas norisināsies Rīgā. Un, par mani pašu runājot, šobrīd aktīvi norisinās aranžēšanas darbi Ziemassvētku repertuāram, kur būs dzirdama arī mana oriģinālmūzika. Ir tāda sajūta, ka man gribētos šo ļoti intīmo Ziemassvētku gaisotni — satikt klausītājus, satikt muzikālos domubiedrus un pavadīt laiku mūzikā. Situācija, protams, mainās, bet es gribu teikt — uz tikšanos šogad.