Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Kas mūsdienās ir džezs, un kas var to nogalināt


Aleksandra Line

Nefs Irizari par izglītību, «Ventspils Groove» un veiksmes noteikumiem mūzikā

Vadims Kožins

Pirms dažiem (vai arī desmit) gadiem liela daļa Latvijas mūziķu un klausītāju pamanīja jaunu dalībnieku uz Latvijas džeza skatuves. Tas nebija tikai viesmākslinieks, kurš šad tad apmeklēja mūsu valsti — tas bija kāds, kurš atgriezās un ar laiku tepat arī palika. Puertorikānis, kurš uzauga Viljamsburgā, Virdžīnijā, maģistra grāda ieguvējs Bērklijas mūzikas koledžā, pieprasīts pedagogs ar vairāk nekā divdesmit gadu pieredzi Eiropā kā pasniedzējs Populārās un džeza mūzikas konservatorijā Somijā un Karaliskajā Dānijas mūzikas skolā Olborgā — ģitārists un komponists Nefs Irizari.

Nefs uzstājies ar Ediju Endersonu, Džimiju Haslipu, Viktoru Mendozu, Šīmusu Bleiku, Martinu Fabriciusu, Braianu Melvinu un Andersu Bergkrancu, ir Denisa Paškeviča draugs, docē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, tic izglītības un pašattīstības spēkam. Ir precējies ar latvieti — pirms es pamanīju šo publisko ziņu Nefa «Facebook» profilā, vienā vasaras dienā ieskrēju Denisā Paškevičā, kurš lepni paziņoja, ka palīdz viņam izvēlēties kāzu tērpu. Pēc gadiem Nefa Irizari ierakstu un dzīvo koncertu klausīšanas, uzreiz pēc šī gada «Ventspils Groove» festivāla, kurā viņš piedalījās, es gribēju tikties un parunāt.

Diezgan tipisks jautājums iesākumam: kas ir atvedis tevi uz Latviju pirms visiem šiem gadiem?

Kā tu jau zini, es braucu uz Latviju kopš 2003. gada — daudzi gadi, daudzas pieredzes, un soli pa solim es atstāju te daļu no sevis, par ko esmu patiesi priecīgs. Helsinku Konservatorijas, kur es pasniedzu vairākus gadus, administrācija izvēlējās mani, lai braucu pārstāvēt skolu ģitārspēles festivālā Madonā. Tātad Madona bija pirmā vieta, ar kuru sāku iepazīt šo valsti.

Un tad tu turpināji atgriezties?

Man bija lieliski ģitārspēles studenti, forši gan kā cilvēki un personības, gan arī daudzsološi savā spēles mākslā, bija ļoti atvērti un ar vēlmi uztvert, ko es viņiem mācīju. Viena no tiem bija Nora Bite, kas teica: «Tev ir jāsatiek Deniss Paškevičs.» Un tad pēdējā festivāla dienā Deniss spēlēja, mēs atnācām uz kādu Vecpilsētas bāru, lai uzspēlētu tur kopā, Raimonds Macats spēlēja klavieres, es nospēlēju ar viņiem pāris kompozīcijas, un tas arī visu aizsāka.

Vai kopš tā laika tu daudz ceļo, vai arī sauc Latviju par savām mājām?

Somija vienmēr ir manas mājas, jo tur dzīvo manas meitas, un arī Latvija tagad ir manas mājas, jo mana sieva ir te. Tev ir kaut kas jāzina par mani — es vienmēr esmu bijis klejotājs, vienmēr ceļoju apkārt.

Kopš tu esi pārvācies uz mūsu valsti, uz maziņu džeza vidi — kā te jūties?

Ja jau tā runājam, mēs vispār spēlējam mūziku, kas nav pārāk populāra. Man ir puertorikāņu mantojums, un es pieradu nedzīvot valstī, no kuras nāku. Lai arī esmu amerikānietis, esot bērns, es vienmēr jutu, ka nedzīvošu ASV — mans tēvs vienmēr dienēja, un vienmēr stāstīja man stāstus par Eiropu, Indiju, Vjetnamu. Man vienmēr šķita tuvas tās idejas par ceļojumiem. Amerika ir milzīga, un tur ir daudz iespēju, bet man vienmēr bija gribējies doties ārā un ceļot. Es zināju, ka daudzus džeza mūziķus Eiropā diezgan labi pieņem. Sākumā aizceļoju prom mīlestības dēļ — es satiku savu pirmo sievu Bērklijā un pārvācos uz Somiju darba dēļ. Es biju jauns, akls un entuziasma pilns, un tas arī nostrādāja. Tas ir atkarīgs no tā, kur tu esi savā augšanas ceļā, daudzās vietās ir daudz priekšrocību, ja esi gana atvērts, lai tās saskatītu. Mūzika, ko mēs spēlējam, ir ļoti maza, un tev ir jāatrod vietas, kur šī mūzika plauks — arī tad, ja tu Latvijā netiksi uz «Blue Note»…

Pirmām kārtām, te jau nav tāda «Blue Note».

Tieši tā. Bet no otras puses, šī ir laba vieta, no kurienes nākt un izceļot. Esmu ļoti atvērts par to.

Vai esi pamanījis, ka cilvēki te mēģina koncertu afišās visu laiku pirmām kārtām pieminēt faktu, ka esi ārzemnieks?

Jā, es to manīju, bet pirms ilga laika esmu iemācījies, ka mums nav jāvērtē grāmata pēc tās vāka. Es vienmēr jutu to, ka nav svarīgi, kā tu izskaties — tev vispirms jābūt mūziķim. Man šķiet, tas ir cilvēka dabā teikt: «Wow, mēs varēsim paklausīties šo džeku.» Tieši tāpēc populārā kultūra labi aiziet, tieši tāpēc tu vari ieraudzīt lielisku dziedātāju bendam priekšā, visneiedomājamākajā tērpā, jo tas labi pārdodas. Es vismaz ceru, ka manā gadījumā viņi arī pamana, kā es spēlēju.

Kas, tavuprāt, ir nepieciešams, lai kļūtu par labu džeza mūziķi?

Ak, dievs. Man šķiet, šis ir sarežģīts jautājums. Ja mēs atskatīsimies kaut vai uz Mailzu — viņš teica: «Nesauciet mani par džeza mūziķi”. Man patīk šis teiciens. Man vienmēr likās, ka džeza mūziķis ir kāds, kurš spēlē savā stilā, spēlē stilistiski pareizi un piešķir tam savu unikalitāti. Tātad manā izpratnē džeza mūziķim jābūt radošam, jāveido idejas, ir jābūt attīstībai. Džeza mūziķim ir jāizprot, kāda ir tās mūzikas vēsture, ko viņš spēlē. Bet džezs ir dzīva mākslas forma. Tas, kas nogalina džezu, ir cilvēki, kuri sagaida, ka tas būs tāds vai citāds. Džeza mūziķim ir jābūt labam klausītājam, empātiskam, godīgam pret sevi, un jāpieņem tas, ja viņš nezin tūkstoš melodiju. Man šķiet, daudzi cilvēki sauc sevi par džeza mūziķiem, bet nesaprot, ko tas patiesībā nozīmē. Iespējams, pieņemt, ka viņa mūzika ir džeza iedvesmota, bet būt godīgam un veidot savu balsi.

Un būt labam ansambļa spēlētājam vai arī labi vadīt?

Būt džeza mūziķim nozīmē būt labam komandas spēlētājam — tas ir galvenais. Manuprāt, džezs ir par dalītu atbildību. Par to, lai palīdzētu viens otram skanēt lieliski, kad neviens nav vainīgs vai kļūdījies. Tas veidojas no tik daudzām lietām — tu nekļūsti par izcilu mūziķi, vienkārši pabeidzot skolu, tev ir jāspēlē lietas un jādara lietas, jātranskribē, jāraksta, jābūt komandas dalībniekam. Jāsaprot cilvēki, ar kuriem tev jāspēlē. Jāklausās ļoti daudz.

Ko tu pārsvarā klausies pats?

Mūsdienu džezu, bet man ir jāatzīst, ka man ir vairāk jāklausās arī jaunāki džeki. Es esmu tik ļoti pārņemts ar kompozīciju, pieredzes gūšanu no vecākiem mūziķiem — dienā vienkārši nepietiek laika.

Vai tu apmeklē koncertus?

Jā. Bet, ja esmu mašīnā un priekšā ir garš ceļojums, es vispār neklausīšos mūziku. Tad ir klusums — manā galvā ir tik daudz mūzikas, un es reti apmeklēju džeza koncertus, labāk aizdodos uz kādu popmūzikas vai fanka koncertu. Pēdējais koncerts, ko apmeklēju, bija džema sesija, kur man bija jāspēlē, bet kā klausītājs biju Spānijā uz flamenko koncertu. Man patīk klausīties lietas, kuras palīdz man augt, nevis lietas, ko es jau zinu, kā nospēlēt. Man ir tiešām grūti aiziet un paklausīties kādu, ignorējot to daļu manis. Kad es atnāku uz džeza koncertu, es uzreiz sāku analizēt lietas.

Mēs ar tevi runājam uzreiz pēc «Ventspils Groove» šī gada festivāla noslēguma. Kā tev tur gāja?

Patiesībā man liekas, ka pirmoreiz biju Ventspilī pirms kādiem desmit gadiem kopā ar savu grupu. Man šķiet, jaunās telpas tagad ir lieliskas, un ir jāatzīmē Andris Grigalis par visu, ko viņš šībrīža situācijā dara. Mēs uzstājāmies galvenajā zālē publikas priekšā. Pasniedzēju sastāvs bija zvaigžņu, visām gaumēm, un es domāju — nu kura cita vieta Latvijā vispār varētu viņus visus uzaicināt? Es biju laimīgs būt daļa no tā, un studenti to sajuta, viņi bija motivēti. Vēl viena lieliska lieta par Ventspili ir tāda, ka Renārs Lācis ir izskolojis daudz pūtēju, tāpēc katrā studentu ansamblī bija pūtēju grupa. Pat zemākā līmeņa ansambļi spēlēja 6/8, bija 14 gadīgie, kuri dziedāja interesantas harmonijas, viņi uzsūca informāciju, viņi gribēja smagi strādāt, katram ansamblim tika iedota etniska programmas daļa un arī kāda sarežģīta kompozīcija. Man bija jauns 14 gadīgs altsaksofonists, kurš bija inčīgs — es jutu, ka viņam bija 30 gadnieka dvēsele, un viņš reāli labi spēlēja. Šīs improvizatoriskās valodas attīstīšana ir ilgs process. Bija arī daži studenti no citām pilsētām.

Vadims Kožins

Tu jau dažus gadus pasniedz Latvijas Mūzikas akadēmijā. Kāda ir sajūta, darot to pēc pasniegšanas Dānijā un Somijā?

Man liekas, katrā vietā vienmēr būs neticami talantīgi studenti un tādi, kuriem joprojām nepieciešams mācīties labāk. Džezs te ir ļoti jauns, un es to apzinos — mēģinu būt tik objektīvs, cik vien iespējams. Bērklijā es studēju ar dižgariem, kas bija cits pedagoģiskās situācijas veids, un arī tad, ja tu biji gana labs, viņi joprojām mēģināja tevi bīdīt uz priekšu. Viņi teica man lietas, daudzas no kurām varētu likt man turpat arī apstāties, bet man vienmēr bija skolotājs, kurš teica priekšā — tas ir tas, ko viņš patiesībā bija ar to domājis. Tātad skolotāji palīdzēja man izaudzēt biezāku ādu, redzēt tam pāri, turpināt iet uz priekšu. Tev tas ir nepieciešams, it īpaši šodien, gan Covid-19 dēļ, gan tāpēc, kāds ir šis bizness tagad — tev ir vairāk kā jebkad nepieciešami tavi mentori, ir svarīgi atrast savu ceļu, un nevar to izdarīt vienatnē.

Man nesen bija diskusija ar vienu Latvijas mūziķi par to. Tātad ir pasniedzēji, kas ir strikti un nospiež tevi, līdz tu sāc augt tam par spīti, un ir tādi, kas ir maigāki, ja viņiem šķiet, ka studenta personība nespēs izturēt cietāku attieksmi. Tas mūziķis jautāja, vai man liekas, ka stingra padomnieciska pieeja strādā visiem. Ko tu par to domā?

Es domāju, ka lielisks pasniedzējs ir spējīgs saskatīt, ko students var izturēt. Students, savukārt, arī pats piesaista skolotāju, gravitē tam pretī. Ja tu spēj izturēt striktumu, mēs vēl nedaudz pabīdīsim tevi uz priekšu, bet, ja esi vājš, tas nebūtu pareizi, ja es tevi apspiežu. Tas, ko es iemācījos Somijā, ir ka reizēm ir labāk paklusēt un ļaut studentiem pašiem saskatīt, kas ir patiesība, un pateikt viņiem priekšā, ja viņi paši nespēj to saskatīt. Protams, visām skolām ir līdzīgas problēmas, ir līdzīgs skaits ar tādiem, kuri ir veiksmīgi, un tādiem, kuri nav. Bet kas vispār ir veiksme mūzikā? Ja mēs sakām, ka veiksme nozīmē ierakstīt piecus albumus un uzspēlēt «Blue Note», tad es neesmu bijis veiksmīgs. Ja tas nozīmē, ka ir jādabū «Grammy», tad es neesmu bijis veiksmīgs. Tātad tas ir jāsaprot katram pašam priekš sevis, kas ir veiksme, un šajā brīdī arī iestājas mentors. Visu laiku stingri bīdīt studentu uz priekšu ir vecs domāšanas veids, savā ziņā konservatīvs — tev nav obligāti jābūt brutāli godīgam ar studentu, ja students to nevar izturēt un ja tava nodarbība nav par to. Daži cilvēki ir gatavi pieņemt, un daži nav.

Vai tu kādreiz atteici kādam studenta vietu?

Nē. Es biju nesekmīgs ar studentu, jo studenta mērķi nesakrita ar manējiem. Bet tad es dabūju to studentu atpakaļ. Tas ir labs stāsts — man bija students, un viņš nekādīgi nevarēja iemācīties to, ko es no viņa gribēju. Es biju jauns pasniedzējs un nespēju saskatīt uz priekšu, kas precīzi studentam bija nepieciešams. Un tad karma man iedeva vēl vienu iespēju. Es patiesībā pierakstu lietas par visiem maniem studentiem — ko es darīju, ko neizdarīju, ko es varētu izdarīt labāk. Es ticu tam, ka jāmācās visu mūžu, un esmu ļoti priecīgs, ka tiku atpakaļ skolā arī pats, es domāju, ka skolotājam ir jāmācās. Apvienot pasniegšanu un muzicēšanu ir grūti, nav tāda veida, kā var paspēt visu, it īpaši ja tev ir 16 nedēļas un ar studentiem jāsasniedz plāna mērķi. Studentam ir jāizpilda konkrētie uzdevumi, un tev ir jāpalīdz viņam tajā. Tu nevari izdarīt tā, lai students skan kā Mailzs, bet es ticu, ka tu tāpat vari kļūt lielisks konkrētajās lietās.

Ja mēs atgriežamies pie tavas personīgās mūziķa karjeras — vai esi iezīmējis sev konkrētus uzdevumus, ko gribi sasniegt?

[kādu laiku smejas] Oh, to ir tik daudz! Es gribu ierakstīt tik daudz mūzikas, es gribu dabūt doktora grādu, es gribu izdot mūziku, ir tik daudz lietu! Komponēt bigbendam, protams, un kļūt labākam.

Kad tu komponē, par ko ir tava mūzika?

Tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem. Pēdējās kompozīcijas bija cieši saistītas ar manu personīgo pieredzi — tā ir emocionālā puse. Tad ir komponēšanas māksla un visas kompozicionālās lietas, ko es daru, nāk no visa, ko esmu studējis.

Ja esi tehniski labs kā komponists, vai emocijas spēlē noteicošu lomu tajā, kā tu raksti mūziku?

Absolūti! Netiešā veidā tavas emocijas ietekmē harmoniju, kurā vēlies aiziet. Es domāju, no tā, ko esmu dzirdējis, ikvienam komponistam ir savā veidā tuva kāda konkrēta skaņa. Daži komponisti ir apdāvināti, un viņi var redzēt krāsas. Es jūtu harmoniju savā sejā, piemēram, ja klausos. Visiem ir konkrētas lietas, ko var attīstīt. Emocijas ir svarīgas, jo tas ir tas, ko parastie cilvēki jūt. Viņi nesapratīs, vai tu izmanto savā kompozīcijā konkrēto oboju veidu vai modulāciju, bet viņi jutīs.

Tātad, ja tu vēlies progresēt, tev ir arī jāspēj pieņemt kritiku?

Jā, un kritika ir laba lieta. Reizēm tu nesaproti, no kurienes tā nāk, bet, ja esi gana drosmīgs, lai pajautātu, tad kāpēc ne. Tas tādā gadījumā parāda nākamo profesionalitātes līmeni un sāk atraisīt dialogu. Un tas atgriež mūs pie tā, kas veido labu džeza mūziķi. Tas, ko improvizētāji dara konkrētajā mirklī, taču ir dialogs, vai ne?

Esi devis mūziķiem diezgan daudz padomu. Ko vari ieteikt klausītājiem?

Dažus no maniem koncertiem apmeklēja lieliski latviešu klausītāji, kuri uzdeva intelektuālus jautājumus. Un tas mani patīkami pārsteidza. Labākā lieta, ko var darīt latviešu klausītājs, ir atbalstīt vietējo mūziķi un iedrošināt mūziķus, lai tie radītu vairāk starpžanru mūzikas. Man liekas, izglītot savu klausītāju ir absolūti nepieciešams darbs. Es domāju, ka tas ir jaunās paaudzes darbs — atrast veidu, kā sajaukt kopā lietas, kas jau tika izdomātas pirms tam, ar savu nacionālo identitāti, un tas iedos mūzikai un klausītājiem jaunu elpu. Un, cerams, tas kaut kādā ziņā atnesīs arī materiālus panākumus. Un es domāju, ka tas, kas palīdzētu katra nākotnei, ir nekad neaizmirst, ko tev patiesi patīk darīt.