«JAZZin ceļo» — ieskats poļu džezā
Viena diena veltīta jaunajiem poļu džeza māksliniekiem «showcase» pasākumā «JazzBus 2021» Žori pilsētā
Man augusta otrā puse bija diezgan piepildīta ar mūziku, ko šoreiz paveicās klausīties, nevis pašai izpildīt — man bija tas gods pārstāvēt «JAZZin.lv» žurnālu «JazzBus» «showcase» pasākumā Žorī, Polijā. Uz šo pasākumu mani uzaicināja Gžegožs Karnass, meistarklašu un konkursa «VOICINGERS» organizators pēc tam, kad meistarklašu sērija bija notikusi pie mums Rīgā, «M/Darbnīcā». Pasākums tiek organizēts kopā ar slovāku partneriem, lielbudžeta ierakstu producentu apvienību «Hevhetia». «VOICINGERS» konkurss un meistarklašu sesija notiek jau vairākās desmitgades, bet «showcase» programma kļuva par pasākuma programmas sastāvdaļu tikai pāris gadus atpakaļ, un jāatzīst, ka pasākums izrādās pavisam nekomerciāls. Principā «showcase» programma vairāk atgādināja skates vai kādu eksāmenu, kad zālē atrodas tikai kādi 25 klausītāji, katrs no tiem pārstāv kādu profesiju, kas varētu būt noderīga mūziķiem, kas uzstājās — producenti, menedžeri, fotogrāfi, žurnālisti, ierakstu studiju pārstāvji utt. Ja godīgi, no visiem «showcase» pasākumiem, ko esmu apmeklējusi gan mākslinieces lomā, gan žurnālistes un fotogrāfes lomā, šis izskatījās vistaisnīgākais mūziķiem. Tā kā citu klausītāju, izņemot uzaicinātos viesus, zālē nebija, acīmredzami organizatori nevarēja «piepelnīties» — jau zināma prakse ir paziņot «showcase» programmu, uzaicināt mūziķus uzstāties apmaiņā pret publicitāti un iespēju saņemt ielūgumu uz kādu festivālu, pārdot 500 biļetes un tādā veidā dabūt sev bezmaksas māksliniekus un atstāt viņiem pašiem to darbu meklēt un aicināt uz savu koncertu tos pašus producentus. Tas no vienas puses ir pilnīgi normāli, jo ar grupas menedžmentu jānodarbojas menedžerim. Bet pārsvarā rezultāts ir tāds, ka profesionāļiem ir savas intereses, un garantiju, ka viņi atnāks uz koncertu, nav. Visticamāk, pat ja viņi atnāks, mūziķis nesaņems neko no tā. Šeit stāsts ir tieši pretējs — profesionāļi tiek aicināti noklausīties koncertus, pēc kuriem ir izdalīts īpašs laiks, kad viņi var aprunāties ar mūziķiem, uzdot savus jautājumus, iepazīties un galu galā izveidot kontaktus.
Un, protams, visi priekšnesumi bija brīnišķīgi. Katrs mākslinieks atšķīrās ar kādu savu unikālu īpašību, tāpēc noklausīties četrus priekšnesumus pēc kārtas nebija nemaz ik sarežģīti, pēc tam vēl palika spēks apmeklēt džema sesiju, kur visi iesaistītie viesi un mākslinieki varēja turpināt baudīt mūziku, varbūt iepazīt vēl kādus mūziķus un noteikti iegūt jaunus kontaktus.
Kopumā piedzīvojums atstāja uz manis ļoti pozitīvu iespaidu, kā jau minēju — bija sajūta, ka tas tiešām organizēts mūziķu labā, kas mūziķiem ir ļoti svarīgi. Mākslinieku dvēseles ir trauslas, viņus ir ļoti viegli aizskart ar negodīgiem vai slikti organizētiem «showcase» koncertiem, bet šeit tā nebija. Un es ļoti ceru, ka tie četri mākslinieki/kolektīvi galu galā dabūs savus koncertus vai ierakstus, un varbūt kādu no tiem mēs varēsim dzirdēt arī Rīgā!
Tātad, ķersimies klāt galvenajam pasākuma tematam — koncertiem!
Koncertu atklāja ļoti enerģētisks pūšaminstrumentu kolektīvs no Polijas, kas atskaņoja vairākus populārus skaņdarbus džeza aranžējumā, kā arī savas oriģinālkompozīcijas — «Parnas Brass Band».
Vai jūs atceraties to trako puisi ar baritonsaksofonu, kas spēlēja Ņujorkas metro stacijā? Tas video ar viņa priekšnesumu savāca miljoniem skatījumu sociālajos tīklos. Mans iespaids bija, ka puisis noteikti kaut ko ir lietojis, lai paaugstinātu savas enerģijas līmeni, jo, manuprāt, nav iespējams spēlēt tik enerģētiski (un virtuozi) un nenogurt skaņdarba beigās! Bet labi, tas ir tikai joks, mūziķiem ir milzīgs spēks, ja ir pareizā motivācija! Jebkurā gadījumā, atsauce uz to video palīdzēs man aprakstīt «Parnas Brass Band» kolektīvu, kas atklāja «JazzBus 2021» «showcase» programmu.
«Parnas Brass Band» nosaukums precīzi apraksta kolektīva sastāvu — izņemot bungas, kolektīvā muzicē tikai pūšamie instrumenti: divas trompetes, trombons, tenorsaksofons un tuba. Sastāvā nav harmonisko instrumentu, bet tas nemaz neatņem no repertuāra skanējuma. Repertuārs ir interesants, aizraujošs, inteliģents, bet tai pat laikā atraktīvs. Pārsvarā tās ir kompozīcijas džeza un fankā stilā, populāru dziesmu apdares ar oriģinālkompozīcijām pa vidu, solo partijas ir nospēlētas meistarīgi, var viennozīmīgi pateikt, ka puiši zina, ko dara, un dara to ar pārliecību! Nebija ne sekundes, kad es aizdomājos par to, ka pietrūkst klavieru vai ģitāras, tik labi puiši ir piestrādājuši pie aranžijām.
Man bija iespēja noķert kolektīva līderi Šimonu Klekoviski (Szymon Klekowicki) uz nelielu sarunu, kurā viņš pastāstīja par kolektīvu un to, kas motivēja viņus izveidot šādu ansambli.
Pirmā domā, kas ienācā man prātā, kad jūs sākāt spēlēt, bija par to trako saksofonistu no Ņujorkas metro (es zinu, ka droši vien neesmu pirmā, kas jums par viņu stāsta, piedod). Vai viņš motivēja jūs uzsākt savu darbību?
Nē, nē, mēs savācāmies kopā pirms «Leo P» kļuva populārs! Visi mums prasa to pašu, bet nē, viņš nebija tas cilvēks, kas mūs iedvesmoja. Viņš ir izcils mūziķis, bet pirms viņa bija vēl simts blices, kas spēlē to pašu, tikai paskaties uz Ņūorleānas mūziķu vēsturi, viss sākās ar to. Arī vēlāk viss turpinājās, šādi kolektīvi eksistējuši principā vienmēr.
Runājot par Ņūorleānu, tu domā diksilenda «marching bands»?
Jā, un arī to, kas nācis pēc. Mūsdienās pūšaminstrumentu blices spēlē populāro dziesmu apdares līdzīgi tam, kā to dara «Leo P», bet katrai ir savi iemesli, kāpēc, mums arī. Mēs satikāmies Katovices Mūzikas akadēmijā, un, tā kā tādi pūšaminstrumenti kā trombons vai trompete tradicionālajā džeza kolektīvā nespēlē tik kritisku lomu, mēs nesaņēmām tik daudz ielūgumu spēlēt koncertus, kā, piemēram, pianisti vai bundzinieki. Protams, klavieres un bungas ir ļoti svarīgi instrumenti kolektīvā, bet bez trompetes un trombona mierīgi var iztikt. Tāpēc mēs sapratām, ka, ja vēlamies spēlēt mūsu materiālu (un vispār spēlēt biežāk), mums jāveido savs kolektīvs. Tāds kolektīvs, kur katrs dalībnieks justos vienādi svarīgs.
Bet tas arī nav visvienkāršākais žanrs, ko esat izvēlējušies spēlēt, kad nav harmoniskā instrumenta.
Jā, vienkārši nav, bet mēs ļoti cītīgi strādājam pie aranžījām, cenšamies izdarīt tā, lai viss skanētu perfekti.
Un kā jūs izvēlaties savu repertuāru?
Kādreiz mēs spēlējām tikai populāru skaņdarbu aranžijas, bet tagad beidzot pienācis laiks, kad sākam spēlēt arī oriģinālskaņdarbus. Tomēr «kaveri» ir vislielākā mūsu repertuāra sastāvdaļa, jo cilvēkiem partīk dzirdēt to, ko viņi jau zina, ko viņi ir pieraduši dzirdēt. Tātad mēs nospēlēsim pāris populārus skaņdarbus un tad, kad jau ir klausītāju uzmanība, varam nospēlēt kaut ko savu.
Principā sanāk tāds kompromiss starp nepieciešamo un to, kas patīk?
Jā. Mēs gribam spēlēt džezu, bet cilvēki dažreiz baidās no tā vārda. Man liekas, ka vairākumam cilvēku džezs patīk, bet tai pat laikā viņi neapzinās, ka klausās to. Un tad, kad tu viņiem pasaki, ka spēlē džezu, viņiem paliek bail, jo viņi domā, ka džezam obligāti jābūt sarežģītam. Tāpēc mēs spēlējām to džezu, no kura viņiem nav bail, jo viņi dzird sev pazīstamas melodijas, bauda tās un tad bez bailēm klausās mūsu repertuāru, neapzinoties, ka klausās džezu! Nedaudz viltīgi,«sneaky» bet šāda stratēģija strādā!
Otrais priekšnesums «showcase» programmā nāk no Francijas — «Manu Domergue’s Pebble In The Shoe» jeb «Gruzis kurpē», un šis priekšnesum atstāja uz mani milzīgu iespaidu.
Programma bija ļoti atšķirīga no iepriekšējās, kas bija pilna ar aizraujošu un izklaidējošu enerģiju, kas lika kājām sist ritmu līdzi mūzikai. Bet nākamā programma bija ļoti nopietna rakstura, ar dziļu saturisku materiālu. Emanuēls jeb Manu ir ļoti harizmātisks mākslinieks ar karstām franču asinīm un nebeidzamu enerģijas avotu. Viņa klātbūtne uz skatuves ir tik pat nenoliedzama ka vulkāna izvirdums. Programma, ko viņš prezentēja «JazzBus» koncertā, sākās diezgan liriski ar skumjām, tomēr romantiskām notīm, kas aizveda mūziku laikmētīgā džeza virzienā. Priekšnesums pārsteidza ar negaidītiem runātā vārda elementiem. Šie stāsti, izstāstīti ar izteiktu franču akcentu, tikai izrotāja priekšnesumu un perfekti savienoja katru dziesmu ar nākamo izsmalcinātajā pasakā par mīlestību, karu un kaisli. Pats Emanuēls gan dzied, gan spēlē trompeti, un dara to ļoti augstajā līmenī, bet, kas man likās vēl aizraujošākas — viņš uzdrošinājās klāt vēl pielikt elektroniskus balss apstrādes efektus. To gaumīgs pielietojums padarīja priekšnesumu par vēl iesaistošāku un aizraujošāku, tas palīdzēja klausītājam dziļāk iejusties mūzikā un pārdzīvot to kopā ar mākslinieku. Enerģija un kaisle savienojumā ar mūziku, ko raksta un izpilda Manu, neļauj novērst uzmanību no priekšnesuma un sākt domāt par ikdienas darbiem un uztraukumiem. Ja klausītājam paveicas nokļūt mākslinieka koncertā, viss, viņš ir tur ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, ar visu savu dvēseli un sirdi. Un noturēt klausītāju uzmanību palīdz konstanta pārslēgšanas no viena muzikālā stila uz otru — sanāk tāds eklektisks kokteilis, kur vienā katlā varās laikmetīgais un frī džezs kopā ar ambiento u indī mūziku, ar dzeju angļu valodā un pēkšņi vienlaicīgi franču un poļu. Trompete pēkšņi neskan pēc trompetes, bet pēc ieročiem, kas satiekas kara laukā, pēc viesuļvētras vai okeāna kaislīgiem viļņiem, un tam pa vidu ir Manu ar savāk saraustītajām kustībām, kas it kā mēģina noturēt iekšā to uguni, kas deg viņa dvēselē un mēģina izrauties ārā ar katru noti, ko mākslinieks dzied vai spēlē.
Šis brīnišķīgais mākslinieks pēc sava koncerta uzdāvināja man nelielu daļu no sava laika, kur mēs paspējam nedaudz aprunāties par to, kas viņš tāds ir un par ko tad viņš dzied.
Kad Gžegožs tevi pieteica, viņš ieminējās ka nāc no mākslinieku ģimenes.
Jā, esmu jaunākais no četriem brāļiem, visi esam mūziķi. Mans tēvs bija skulptors, māte ir rakstniece. Mani vecāki ļoti atbalstīja mani, kad izvēlējos šo muzikālo ceļu.
Tad sanāk, ka tā ir tavas mātes ietekme, kas rezultējās runātā vārda pielietojumā tavos priekšnesumos?
Ne gluži. Mans vectēvs bija stāstnieks, viņš dzīvoja kalnos un vienmēr stāstīja stāstus par vilkiem. Es joprojām atceros to enerģiju, kas nāca no viņa, kad viņš bija iegremdēts vēstījumā. Un vispār mani ļoti iedvesmo, kad cilvēki stāsta man savus stāstus! Es pats iesaistījos tajā nedaudz brīdī, kad uzsāku savu projektu «Raven» 2012. gadā. Principā mans pirmais albums bija stāsti un mīti par vārnām, tieši šajā projektā es arī sāku pielietot runāto vārdu uz skatuves un kombinēt to ar dziedāšanu.
Un tu nolēmi palikt pie šī koncepta arī pēc pirmā albuma?
Tā sanāk. Es nolēmu nedaudz paeksperimentēt un paskatīties, kā tas ies kopā ar mūziku — kā runātais vārds strādās mijiedarbībā ar džezu un džeza mūziķiem. Es uzskatu ka runātais vārds ir radniecisks džezam, jo abos novirzienos ir kāds izrakstīts scenārijs, un jautājums ir, kā tas scenārijs atrisināsies dzīvē, kā stāsts sakontaktēsies ar mūziku un momentu.
Šodienas koncerta vairākās kompozīcijās es pamanīju, ka runātajā vārdā tika iesaistīti divi cilvēki vienlaikus — tu runāji franciski un kontrabasists poliski. Kā tu nonāci pie šādas idejas?
Pirmo reizi kad mēs kaut ko šādu paveicām pirms diviem gadiem, tad mums visa programma sastāvēja no divām valodām (franču un poļu), angļu teksta nemaz nebija. Mans mērķis bija izgaismot stāstu tā, lai cilvēki saprastu, un, tā kā mēs spēlējām Polijā, es nolēmu pamēģināt izmantot poļu valodu, lai cilvēki no Polijas saprastu visu tekstu. Bet taj pat laikā es ļoti gribēju saglabāt arī franču valodu, un tad es izdomāju, ka būtu interesanti runāt divās valodās vienlaikus, lai cilvēki saprastu vārdus un varētu sajust abu valodu ritmu un to, kā tas sasaistās ar mūziku. Arī kaut kādi atsevišķi vārdi skan līdzīgi, tas arī veido diezgan interesantu ainavu. Un šodien es nolēmu izmantot angļu valodu jo secināju, ka pārsvarā klausītāju vidūir cilvēki no visas Eiropas, angļu tekstu viņiem būs vieglāk uztvert.
Tava koncerta laikā man radās iespaids, ka tev ir kaut kāda teatrāla pieredze, kaut kas tavā tēlā — skatuves tērps, uzvedība….
Nē, tas esmu es uz skatuves, pārdzīvoju katru minūti un mēģinu atrast tajā savu vietu. Ja mani pārdzīvojumi izpaužas manās kustībās — lai tā būtu, es mēģinu neierobežot sevi. Ir daudz lietu, kas ir sagatavotas, bet tas — nē, tīrais moments. Es mēģinu dot sev iespēju un telpu uz skatuves pārdzīvot mūziku, un tad ļaujos mirklim, varbūt tas ir iemesls, kāpēc tev ir tāds iespaids. Bet nē, man nav nekādas teatrālās pagātnes.
Es arī pamanīju, ka tu izmanto vairākus elektroniskus efektus?
Jā, es vācu savu komplektu lēni, mans pirmais efekts bija «reverb» — tas ir kaut kas, kas dod man ļoti daudz iespēju izpausties, man ļoti patīk, ka es varu mainīt telpas skanējumu. Tad man vēl ir oktāvers, tas ir basa reģistrs, kā manā dabiskajā balsī nav. Vēl viens efekts — «distortion», tas dod skaņai to beidzamo asumu.
Kurš no efektiem ir Tavs mīļākais?
Laikam «reverb», bet jebkuru efektu jāmācās tik pat daudz, cik tavu instrumentu, iespējas ir bezgalīgas, jautājums, kas palīdzēs pareizi izrotāt konkrēto skaņdarbu.
Un visa programma šodien sastāvēja no taviem oriģināldarbiem?
Gandrīz, es paņēmu vēl «Fragment Two» no «These New Puritans» repertuāra un «All Cats Are Grey» no «The Cure».
Ā, man likās kaut kas pazīstams, bet nevarēju saprast, kas tas ir. Iedomājos, ka tas vienkārši esi tu, tikai iedvesmojies no kaut kā!
Jā, es kādu mēnesi klausījos tās divas dziesmas un tad nolēmu izmantot tās savā priekšnesumā tikai caur mūsu prizmu — nospēlēt tās ar akustisāku un džezikāku skaņu.
Cik albumu esi paspējis izlaist?
Divus — «Raven» un vēl vienu ar to pašu kolektīvu. Tas ir stāsts par cilvēku, kas bēg no savas ēnas. Stāsts par iekšējiem monstriem, kuros bail ieskatīties. Dažreiz mēs tos ignorējām, bet viņi raud, jo viņiem nepieciešama mūsu palīdzība. «Celui qui fuyait son ombre» — «Cilvēks kas bēg no savas ēnas».
Un šī programma — «Pebble In The Shoe»?
Pēdējā laikā es diezgan daudz strādāju ar vienu Parīzes asociāciju, kas palīdz bēgļiem. Es koncentrējos uz valodas apgūšanas caur mūziku. Darba gaitā cilvēki man stāsta tik daudz dzīvesstāstu, un kaut kā tas viss izklausās ka viens scenārijs, ko pārdzīvo daudzi cilvēki. Mēs katru dienu dzirdam tos stāstus ziņās — cik daudz robežu viņi šķersojuši, lai nokļūtu Parīzē, viņu pieredzes un pārdzīvojumi, kas notiek ar viņiem pa ceļam… Un mēs to dzirdam kautru dienu, tāpēc tie stāsti pazūd, un tie cilvēki pārvēršas par grūzi kurpē — kaut kas tik mazs un mazvērtīgs, bet tu nevari to ignorēt. Tas ir tāds dziļāks jautājums — kā sadzīvot ar tiem cilvēkiem un to, ko viņi ir pārdzīvojuši. Un īstenībā mūsu senči kādreiz to pašu bija piedzīvojuši… Es negribu izklausīties drūms, bet dzīve dažreiz mēdz būt diezgan tumša, pārsvarā mēs nezinām, kā ar to sadzīvot, un, manuprāt, mūzika ir labs veids, kā izteikt to un neiegrimst politikā. Mūziķiem ir skatuve un auditorija, viņi ir spējīgi dalīties ar tiem stāstiem bez nepieciešamības spēlēt politiskajā teātrī.
Trešais koncerta priekšnesums atkal bija kaut kas cits un aizraujošs — jaunie mūziķi no Polijas, kas, kā izrādās, jau paspēja vinnēt vairākos nozīmīgos Polijas konkursos. «GRZEGORZ ZIÓŁEK QUARTET» — kolektīvs kas spēlē savu oriģinālmūziku laikmētīgā džeza, avangarda stilā, izmantojot lauztus ritmus, poliritmiskus motīvus, un spēlē to ļoti enerģētiski un meistarīgi. Klausoties koncertu, mani nepameta sajūta, ka četri jauni mākslinieki konstanti izaicina sevi, viens otru un klausītājus, bieži, nospēlējot kādu disonantu skaņu, melodiju un harmoniju, kopums vienā brīdī steidzas, bet pēkšņi gandrīz vai apstājas, paliek gandrīz meditatīvs. Katrs solo ir kā saruna starp solistu un pārējiem mūziķiem, dažreiz izklausās pēc strīda, tā saruna ir absolūti dzīva. Tas viss perfekti demonstrē mūziķu saspēles un komunikācijas līmeni. Droši vien tāpēc, ka tieši šie mūziķi ir pazīstami viens ar otru gandrīz kopš bērnudārza.
Gžegošs Žueks (Grzegorz Ziółek; kolektīva līderis, pianists un komponists): «Mēs satikāmies mūzikas akadēmijā Katovicē, bet īstenībā mācījāmies vienā skolā, pazīstam viens otru diezgan sen… Pēc tam mūsu bundzinieks Milošs Berdžiks (Miłosz Berdzik) devās mācīties Bērklijas mūzikas koledžā, un kādu laiku mēs kopā nespēlējām. Tad pandēmija palīdžeja dabūt viņu atpakaļ uz mājām! Mēs spēlējam manu oriģinālmūziku un esam vinnējuši divos konkursos — «Jazz Juniors competition Krakow» (2020) un «Blue Note Poznan competition» tajā pašā gadā. Galvenā balva bija nauda albuma ierakstam, bet pandēmijas ierobežojumu dēļ nācās pārcelt ierakstu uz vēlāku laiku. Ceram, ka dīz mums izdosies paveikt iecerēto un varēsim iepriecināt klausītājus ar savu pirmo albumu.»
Klausoties šo kolektīvu, man ienāca prātā doma par to, kā mūsu muzikālais mantojums ietekmē materiālu, ko mēs komponējam. Polija vienmēr bijusi slavena ar savu mīlestību pret visu izaicinošo (vismaz tāds iespaids man radās par poļu džezu, klausoties to mājās, Rīgā), vienalga vai tas ir frī džezs vai avangards. Visu priekšnesuma laiku man bija sajūta, ka mūziķiem blakus uz skatuves dzīvojas Karola Šimanovska gars, un izrādās, ka man bija gandrīz taisnība! Spoku nebija, bet komponistam Šimanovskis ir iedvesmas avots.
Gžegošs Žueks: «Mani iedvesmo modernais džezs, bet arī laikmētīgā klasiskā mūzika un tumsas temats. Vispār mūsu mērķis ir izteikt tumsu mūzikā! Mani iedvesmo tādi mūziiķi kā Ambrouzs Akinmusirs (Ambrose Akinmusire), Tomašs Staņko (Tomasz Stańko), Kīts Džarets, Karols Šimanovskis, kas nav tik plaši atpazīstams kā Šopēns, bet viņš noteikti ir pelnījis lielāku atzinību pasaulē.»
Es teiku, ka kolektīva oriģinālmūzika noteikti nav pilna saules stariem un konfektēm, tā ir izaicinoša, liek klausīties uzmanīgāk. Tā varētu ilustrēt ļoti haotisku pilsētas dzīvi, kurā paraistais cilvēks konstanti satiekas ar dzīves izaicinājumiem. Šo mūziku piestāvētu klausīties tiem cilvēkiem, kam patīk spiediens mākslā, dziļums un izaicinājums.
Koncerta nobeigumā uz skatuves kāpa mākslinieks no Ungārijas Andrāšs Dēss (András Dés). Viņa prezentētā programma stipri atšķīrās no visa, kas izskanēja iepriekš, kaut gan tas nebija nekāds pārsteigums, jo katrs priekšnesums bija unikāls un citāds.
Andrāšs ir perkusionists, kas spēlē ne tikai savus instrumentus, bet arī izmanto savu ķermeni, kas piedod priekšnesumam īpašas krāsas.
Andrāša spēlēšanas maniere un rezultāts izklausās pēc maģijas. Pasaules mūzikas skaņas ir grūvīgas un enerģiskas, neskatoties uz to, ka uz skatuves atrodas tikai trīs mūziķi — pats Andrāšs, ģitārists un basists. Izmantojot plašu instrumentu komplektu — kahonu, mazo bungu, «floor tom» bungu, vairākus šķīvjus un plašu zvaniņu un citu sīkumu komplektu, mākslinieks konstanti pārslēdzās starp tiem un savu ķermeni — plaukšķināšanu, klikšķināšanu un ko tikai nevar iedomāties. Viņš zīmē ritmu un veido to unikālo skanējumu, ar ko viņš ir tik plaši pazīstams Ungārijā. Ļoti iedvesmojoši bija vērot, kā trio veido tik pilnu skaņu, kas vienlaicīgi skan Ermeto Paskvāla (Hermeto Pascoal) stilā, brīžiem Ričarda Bonasstilā, bet arī Kurta Rozenvinkela stilā. Pats priekšnesums ir vienlaicīgi enerģētisks un aizraujošs, inteliģents un izklaidējošs, vienmēr notiek kaut kas negaidīts — noskaņas maiņa, kāds ritmiskāks pagrieziens, Andrāša instrumenta izvēle kādā konkrētā brīdī. Un pēkšņi starp Andrāša oriģinālkompozīcijām skan visiem pazīstama un tuva «The Beatles» melodija «Blackbird», un tas skaņdarbs tik labi iederas programma, ka var uz brīdi aizmirst, ka tā pieder pagājušā gadsimta māksliniekiem.
Tava programma, ko tu šodien prezentēji klausītājiem, bija ļoti interesanta, kā arī mūziķu sastāvs — perkusijas, ģitāra un bass, kaut gan materiāls neskan tipiski šādam instrumentu sastāvam. Un ļoti patīkami pārsteidza tas, ka perkusijas spēlēja galveno lomu mūzikā, tai pat laikā ļoti skaisti zīmējot mūzikā! Vai viss materiāls ir tavs? Izņemot «Blackbird», protams.
Jā, tas bija pārsteigums! Ģitārists droši vien nolēma nospēlēt to tāpēc, ka es tajā skaņdarbā imitēju putnu skaņas!
Skanēja ļoti organiski, it kā tā arī bija domāts!
Man arī tā liekas!
Bet pārējais materiāls ir tavs?
Jā, skanēja manas oriģinālkompozīcijas. Tikai improvizācijas bija spontānas! [smejas]
Bija tiešām ļoti skaisti! Un arī, kas man likās ļoti aizraujoši, ka tu aktīvi izmantoji savu ķermeni kā instrumentu!
Īstenībā, man liekas, tas ir diezgan dabiski perkusionistam, kad viņš izmanto visus pieejamos priekšmetus, lai radītu mākslu, un kas varētu būt tuvāks tev par tavu ķermeni? Šajā ziņā Tupaks Mantilla ir liela iedvesma man — tas, kā viņš izmanto savu ķermeni mūzikas radīšanai, ir vienārši gandrīz nesasniedzams līmenis! Tas ir tas, kas dod tev to nepieciešamo spiedienu, jo tas ir absolūti pamatots veids, kā radīt mūziku. Un tas ir diezgan nogurdinoši katru reizi stiept visas tās mantas līdzi! [smejas] Vispār man ir sapnis — spēlēt koncertus tikai ar ķermeni! Īstenībā man jau bija pāris tādi koncerti, un man ļoti patika! Un cilvēki arī izbaudīja! Un nebija jāstiepj instrumenti!
Tas ir drosmīgi!
Jā, bet kad sanāk, tās sajūtas ir tik brīnišķīgas! Tas liek fokusēties tikai uz mūziku un skaņu, kaut kā esi vairāk sakonektējies ar mūziku.
Bet tehnikas ziņā tam jābūt vēl sarežģītāk, ne?
Jā, bet vienmēr var pielāgoties. Tāpat kā šodien, kad man bija visi tie instrumenti un telpas sajūta, man sanāca noķert momentu, kad var un vajag izmantot savu ķermeni. Tas ir īpašs moments, kad tu zini, ka tavs ķermenis ir pareizs instruments, lai atbalstītu mūziku tādā veidā, lai iedotu tai papildus slāni, kas to izgaismo. Tas nav mans uzdevums vai mērķis, ka man visos koncertos obligāti jāizmanto savs ķermenis, bet, kad pareizais brīdis pienāk, tad es to darīšu.
Principā sanāk, ka tas ir tā brīža lēmums?
Jā, un tie instrumenti, ko es izmantoju, visu laiku mainās. Tāpēc es arī izvēlējos džezu, jo tikai tajā ir tik daudz brīvības, ka tu vari būt spontāns, riskēt un mainīties visu laiku. Šodien tika pieļautas vairākas kļūdas, bet tas tikai tāpēc, ka mēs pirmo reizi spēlējām kopā un mūziķiem bija jāmācās mans repertuārs, kas nav visvienkāršākais, viņiem bija visu laiku jāklausās, kas notiek, un jāreaģē uz to. Mums visu laiku jāiedvesmo vienam otru.
Runājot par iedvesmu — kur tu to meklē?
Zini, mans otrais albums saucas «Tourist Nr.1», tas ir tāpēc, ka brīžos, kad esmu turnējās, man ir ārkārtīgi svarīgi nepieturēties tikai pie viesnīcas un koncertvietas. Man vajag iziet ārā, apskatīties apkārt, sajust konkrētās pilsētas garu. Man iedvesma atrodas pasaulē — grāmatās, filmās, teātros, mūzikā. Dažreiz es jūtos tā, it kā stāvuētu pasaules centrā un kliegtu: «Hei, pasaule! Iedvesmo mani! Esmu gatavs!», jo viss var iedvesmot, tev tikai jābūt atvērtam. Tas man ļoti palīdz atklāt jaunas lietas sevī un mūzikā.
Tātad ar šo maģisko programmu noslēdzās oficiālā «showcase»programma, bet mums, pasākuma viesiem, bija paredzēts īpašs laiks, kad varējām sakontaktēties ar māksliniekiem brīvā, neoficiālā atmosfērā — džema sesijā. Tur es paspēju izbaudīt vēl vairākus māksliniekus, kā arī nolaupīt visa pasākuma organizātoru Gžegošu Karnasu uz īsu sarunu par to, kā viņš uzsāka «Voicingers» un «JazzBus» iniciatīvas, un kur arī uzzināju, ka džezs ir sajūtu un domu Džedajs!
Nu, tad pastāsti man, kā tev ienāca prātā ideja rīkot «showcase» pasākumu! Es zinu, ka sākumā bija tikai konkurss [Voicingers], pareizi?
Jā, pašā sākumā, kad es vēl biju jauns puika, gandrīz vīrietis, kad man bija 35! [smejas] Tas bija diezgan sen, es piedalījos pāris konkursos… Vispār mans muzikāls ceļš sākās diezgan vēlu — es sāku mācīties džezu 27 gadu vecumā. Kad man bija 35, es iedomājos, ka beidzot ir pienācis īstais laiks piedalīties kādos starptautiskos konkursos, tāpēc dovos uz Briseli (man ļoti patika, kā tas tika organizēts), tad uz citu konkursuFrancijā, un abos ieguvu «Grand Prix». Tas bija liels gods, abu konkursu žūrija un klausītāji novērtēja to, ko es daru. Tajā brīdī es nolēmu pats organizēt konkursu tiem cilvēkiem, kas arī grib sajust to, ko es biju piedzīvojis, paskatīties, kā ir piedalīties konkursā un pat uzvarēt, dalīties ar prieku, tā teikt. Tā 2008. gadā uzsāku Starptautisko džeza konkursu dziedošajiem mūziķiem (Intenational Jazz Contest For Singing Musicians) Žori pilsētā, un 2010. gadā mēs sākām rīkot meistarklases. Tad vēl astoņus gadus vēlāk kopā ar «Hevhetia» sākām rīkot «JazzBus» «showcase» pasākumus.
Īstenībā, pirms mēs sākam rīkot savu «showcase»pasākumu, es pirmo reizi aizbraucu uz «Jazzahead» Brēmenē un paskatījos, kā tas strādā tur. Otrajā gadā tur es sapratu, ka tas īsti nestrādā tiem cilvēkiem, kas nepieder pie franču-vācu koalīcijas. Pēc neilga laika es nonācu pie secinājuma, ka tas mehānisms ir balstīts ilūzijā, ka, ja tu pieteiksies vai samaksāsi dalības maksu,lai saņemtu vietu uz skatuves (kas organizatoriem nodrošina finansiālo labumu), tu varēsi dabūt kaut ko no tā. Bet tās grupas no centrālās Eiropas — Ungārijas, Polijas utt., kas dabūja iespēju uzstāties 300 «promouteru» priekšā — neko īsti nadabūja pretī. Tajā brīdī es sapratu, ka vairs nebraukšu uz turieni lūgt gigus, bet, ja nākamā reize būs, tad es braukšu uz Brēmeni pārdot. Bet sākumā mēs ar «Hevhetia» nolēmām pamēģināt organizēt kaut ko ne tik liela mēroga, bet kas sniegtu kaut kādus redzamus rezultātus tiem kolektīviem, kas uzstāsies pie mums. Manuprāt, ja grupa piedalās «showcase» programmā un spēlē 25-30 cilvēkiem, un saņem vismaz vienu koncertpiedāvājumu, tas jau ir statistiski labākā statiski, nekā spēlēt 300 cilvēkiem un saņemt neko. Tā «JazzBus» arī piedzima.
Es varu saprast to loģiku, jā.
Jā, un rīkot to ar «Hevhetia» galvenā partnera lomā arī bija sākotnējā ideja. Šī jau ir ceturtā reize, kad mēs rīkojām «showcase» programmu kopā. «Hevhetia» ir slovāku leibls, kas eksistē jau divdesmit gadu un ap 70% mūziķu, kas sadarbojas ar to, nāk no Polijas. Tas ir diezgan loģiski — Polija ir specifiska vieta Eiropas Savienībā. Mēs vienmēr bijām aizrauti ar Ameriku, tāpēc džezs šeit ir tik populārs. Kas ir interesanti — pirms Otrā pasaules kara Polijā bija vislielālā ebreju kopiena Eiropā, un ebreji, kā tu zini, ir ļaudis, kam vienmēr bija jāpierāda sava vērtībaa, neskatoties uz apstākļiem. Tātad pirms Otrā pasaules kara tie poļu ebreji guva lielus panākumus Holivudā, ietekmējot filmu mūzikas industriju. Principā lielākā daļa poļu mūzikas no trīsdesmitajiem gadiem — tas, kas skanēja radio, mūzikli, kabarē — nesekoja franču tendencēm, bet amerikāņu Holivudas mūzikai, kas aktīvi skanēja visā Eiropā. Tātad poļu populārās mūzikas stils, viss, kas sakomponēts starp diviem lielajiem kariem, ir pateicoties tiem poļu ebrejiem kas rakstīja mūziku Holivudā. Tā poļu romantiskās attiecības ar Amerikas mūziku arī sākās. Un tad, ja tu iziesi cauri visai poļu mūzikai neatkarīgi no stila (varbūt izņemot tautas mūziku), tu sapratīsi, ka tā nemaz neeksistē, tās vietā būs amerikāņu mūzika, ko poļu ļaudis palīdzēja izveidot, tad izlaida caur poļu mentalitāti un padarīja par savējo.
Bet tomēr poļu džezs vienmēr bijis atšķirīgs ar savām laikmētīgās klasiskās mūzikas piegaršām. Kā es to redzu — poļu džezs ne pārāk uzmanīgi seko līdzi amerikāņu laikmētīgā džeza attīstības principiem.
Tev ir taisnība, bet tajā pat laikā, ja tu aizbrauksi uz, teiksim, Bangladešu, tu sapratīsi, ka Bangladešā džezs neeksistē. Ko es mēģinu pateikt — džezs ir tik attīstīts Polijā tāpēc, ka Polija vienmēr bija ļoti iedvesmota ar Ameriku. Pēc Francijas Polijā ir otrais lielākais džeza mūzikas tirgus Eiropā, katru gadu pie mums notiek vairāk nekā 100 džeza festivāli. Mūsu pirmā džeza mūziķu paaudze izaugusi pagājuša gadsimta 40. gados, tas nozīmē, ka šobrīd Polijā aug džeza mūziķu ceturtā paaudze. Mēs esam 40 miljonu cilvēku nācija, un cilvēku daudzums nodrošina arī talantu daudzumu. Tas nav tā kā Luksemburgā, kur ir tikai sešsimt tūkstoši iedzīvotāju, vai Latvijā, kur mazāk par diviem miljoniem. Lielāki cipari nodrošina lielāku iespējamību atrast talantus. Nu, tad, ja tu apvienosi poļu simpātijas pret Ameriku un mūsu ciparus, rezultātā redzēsi, ka mums ir ļoti daudz izcilu džeza mūziķu. Sausais atlikums ir tāds — daudzas nācijaspasaulē ir iemīlējušās Amerikā, bet poļu romantika ar to ir īpaša.
Un kā ir ar klausītājiem Polijā? Viņi grib klausīties džezu?
Atšķirība starp laikiem, kad augu es vai tu, kad Latvija vēl bija komunistiska valsts PSRS sastāvā, ir tāda, ka mēs nebijām pazīstami ar rietumu kultūru. Rietumu kultūra ir balstīta uz vilinājumiem. Manā bērnībā cilvēki pulcējās pagalmos pie savām dzīvokļu ēkām un sarunājās, tāds komunāls, pat nedaudz rituāls kopa būšanas veids. Polijā bija tikai divi TV kanāli, visa televīzija piederēja valstij un eksistēja uz valsts budžeta, reklāmu nebija, jo televīzijai nebija nepieciešamības sevi atbalstīt. Rezultātā televīzijai nebija nepieciešamības kādu vilināt, pierunāt kaut ko nopirkt, jo nebija arī ko pārdot. Tāpēc televīzija arī nemācīja cilvēkiem tēlot, nemācīja veidot viltus seju, lai pierunātu cilvēkus nopirkt kaut ko, kas viņiem īsti nav vajadzīgs. Bet brīdī, kad mēs iestājāmies rietumu nāciju pulciņā, kļuvām daļa no kapitālistiskās sabiedrības, vilināšana (seduction) kļuva par meinstrīma reliģiju, televīzija sāka reklamēt produktus, izmantojot viltus sejas un balsis, kas skanētu draudīgi, un ar labiem nodomiem mēģinot pierunāt mūs, ka mums ir nepieciešams kaut kas, ko viņi reklamē.
Tagad esam inficēti ar vilināšanas spēles sēkām, džezs kļuvis par lietu, ko ļoti grūti pārdot. Kāpēc? Jo džezs izaicina tevi domāt, just un būt gatavam pieņemt kaut ko, ko tu varbūt neesi gatavs pieņemt, un dara to, balstoties tikai uz saviem noteikumiem. Tāpēc džezs ir kaut kas tieši pretējs meistrīma reliģijai. Ja gribi sasniegt meinstrīma panākumus, tad tev jādejo cilvēkiem apkārt, visu laiku jāpārliecina viņus ka tas, ko tu pārdod, ir labi viņiem, viņu bērniem. Mēs jau esam pieraduši pie tā, mēs ticam, ka tās viltus balsis ir dabiskas un veselīgas, jo tā mums māca televīzija. Un tad, kad esi uzaudzis ar to, tu nemāki atšķirt viltu no realitāte, tev nav iedzimtas idejas par to, kas ir īsts un dabisks. Džezam joprojām ir potenciāls būt ārpus tās aukstās realitātes.
Tu jautāji par klausītājiem un vai viņi ir ieinterese’ti džezā. Pārsvarā interese ar laiku kļūst mazāka. Mēs pamazām pierodam pie tās viltus realitātes, kur visi mēģina vilināt viens otru, kur cilvēki ir tikai klienti, pircēji…
Kaut kāda cīņa sanāk…
Nē, mēs necīnamies, mēs vienkārši darām to, kas mums patīk, un jebkurā dzīves situācijā būs cilvēki, kas pieturēsies pie vecās džedaju tradīcijas izmantot gaismas zobenu un spēku. Džezs ir līdzīgs džedaju reliģijai no «Zvaigžņu kariem», tie trakie cilvēki, kas joprojām tic vecajām tradīcijām un nav pārvilināti uz tumšo pusi . Un tas īsti nav tik grūti paveicams, ja tev nav ekspektāciju. Esmu vienkārši priecīgs, ka joprojām ir cilvēki, kas bauda lietas, kas ir reālas, balstītas uz patiesām emocijām. Tas ir tiešām burvīgi!