Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Ģeometrija — tikai nosaukumā


Uldis Rudaks

Deniss Paškevičs soloprojektā «TEN KA» runā ar mums valodā, kuru prot vislabāk

Savulaik — deviņdesmitajos gados — iepazīstoties ar Denisu Paškeviču kā tolaik vēl pavisam jauno, talantīgo un progresīvo, tikko Latvijā ienākušo fanku spēlējošās mūziķu apvienības «Time After Time» (lai cik banāls Sindijas Loperes dziesmas iespaidā neliktos tās nosaukums) dalībnieku, nedaudz pārsteidza viņa lēmums mainīt instrumentu un flautas vietā sākt spēlēt saksofonu. Kā!? Tu taču esi flautists! Kaut kā tajā laikā, iespējams, «Skyforger» priekšteču «Grindmaster Dead» sastāvā smagās mūzikas koncertos dzirdētās flautas dēļ man šis instruments likās interesantāks par saksofonu, ko tolaik salkani ekspluatēja Kendija Dalfere. Šodien šajā kontekstā nāk prātā Edgara Rubeņa reiz — pārdesmit gadu vēlāk — teiktais, ka viņš Nīderlandē turpina studēt mūziku, nevis ģitārspēli, kas ir ierobežota pat savā neierobežotībā, jo neviens pieskāriens stīgai vai tās spriegojums taču nav identisks tam, kas izraisīja tās vibrācijas pirms mirkļa. Reiz smejoties spriedām ar flautisti, komponisti un dziedātāju Sniedzi Prauliņu par to, ka par vissenāko uzskatītais instruments (vecākajai atrastajai no kaula izgatavotajai esot 35 000 gadu), ko pazīstam kā flautu, gluži neesot viens no attīstības pakāpieniem, kad esi uz trepēm, kas agri vai vēlu noved pie saksofona. Pat mazā pikolo patiesībā nebūt neesot bērnu flauta, pēc kuras apguves un spēlēšanas, dabiskās augšanas procesā sasniedzot kaut kādus noteiktus ķermeņa izmērus un iemaņas, kad jau vari bez pārstiepšanās riska nēsāt un spēlēt lielāku instrumentu, tev tiek izsniegta «lielā» — alta vai basa flauta, kas mūsdienās turklāt tiek izgatavotas lielākoties no metāla, kura svars liek sevi just.

Vēlāk visi «Time After Time» sastāva mūziķi, būdami augsta līmeņa profesionāļi katrs savā jomā (tagad pazīstamais komponists Kārlis Lācis pie taustiņinstrumentiem, Kaspars Zemītis ar ģitāru, nu jau gadiem «Prāta Vētrā» spēlējošais Ingars Viļums ar basu, Mārtiņš Linde pie sitamajiem instrumentiem, Gints Pabērzs ar saksofonu), kā pavadošo sastāvu dalībnieki kļuva ļoti pieprasīti gluži kā grupas «Remix» vīri astoņdesmitajos gados, kad, kā atceras dalībnieks Aivars Hermanis, radio studijā pēc notīm ierakstītas pavadošās partijas simtiem dziesmu, reizēm tā arī neuzzinot, kāds bija galarezultāts, kad uz studiju atnāca un vokālu, droši vien arī turot priekšā lapu ar vārdiem un — ja vien prata tās lasīt — arī notis, ierakstīja kāds no tolaik pazīstamajiem dziedātājiem.

Deniss Paškevičs mazāk par pārējiem iesaistījies šajos pavadītājsastāvos, un vienmēr licies kā vienpatis nevis «instrumentālists no kādas grupas» — viņam vienmēr ir bijis, ko mums teikt mūzikas valodā arī vienam. Saprast to vai nesaprast, tas ir katra indivīda jautājums. Protams, tu nekad neesi šai pasaulē viens — Deniss joprojām regulāri spēlē gan kopā ar savu dzīvesbiedri, džeza dziedātāju Jolantu Gulbi-Paškeviču, gan Rīgā mītošo Kaņepes Kultūras centra «mēbeli», franču režisoru, čellistu un pianistu Sigu (Sigfried) un sitamo instrumentu lielmeistaru Arti Orubu, bet šovasar Denisu sanācis redzēt un dzirdēt improvizējot divatā ar izcilo kontrabasistu Staņislavu Judinu (koncertvietās «Totaldobže» un «Noass») vai filozofu un basģitāristu Kasparu Rolšteinu (festivālā bez distances «Var!Būt!» Hanzas Peronā), kurš līdz ar sava instrumenta resnajām stīgām un «Orange» pastiprinātāju membrānām liek vibrēt visām telpas sienām.

Pērnruden «Baltajā Naktī» piedzīvotais Denisa Paškeviča solo priekšnesums «Radio NABA» rīkotajā koncertā Dzelzceļa muzejā ar modulārajiem sintezatoriem, ierasto saksofonu un sen viņa rokās neredzēto flautu burtiski apbūra tik ļoti, ka šis projekta «TEN KA» ieraksts, kas fiksēts analogajā tehnikā (uz magnetofona lentes) Rīgas Skaņu ierakstu studijā pērn un vinila platē izdots šovasar apgādā «Jersika Records», jau kļuva par vienu no šogad gaidītākajiem. Lielā mērā tieši tāpēc, ka neviena no Denisa pēdējo gadu aktivitātēm nebija tik ļoti likusi visām spalviņām uz ādas sacelties stāvus, signalizējot, ka kāds solis uz muzikālo sapratni ar Denisu beidzot atkal ir ticis sperts. Protams, daļu no artavas tik saasinātai uzmanībai ir devusi pandēmija un pēdējā gada laikā mazāk apmeklētie koncerti, padarot jūtīgāku arī visrūdītāko klausītāju.

Par Ģirta Ozoliņa vadītās latviešu kompānijas «Erica Synths» izgatavotajiem elektroniskajiem mūzikas instrumentiem — modulārajiem sintezatoriem, kurus iegādājas un izmanto slaveni mūziķi visā pasaulē (Žāns Mišels Žārs, «Deep Forest», Mārtins Gors no «Depeche Mode», «Aphex Twin» u.c.) — daudzi vietējie, kam arī sanācis tos patestēt, ir izteikušies, ka «Erica Synths» darinājumi izraisa atkarību un no spēlēšanās (grūti atrast piemērotāku vārdu) ar to piedāvātajām iespējām vairs nevar atrauties, ja kāds no šiem instrumentiem nonācis tavā rīcībā. Izrādās, tas notiek pat tad, ja esi Deniss Paškevičs — «TEN KA» platē tie spēlē visbūtiskāko lomu, kaut uz plates vāka uzskaitīto instrumentu klāstā atrodami kā pēdējie aiz tenorsaksofona, bansuri, alta flautas, klasiskajām klavierēm un slavenajām «Fender Rhodes», kas klavieru skaņu padara netverami telpisku.

Skaņu māksla, kas tiek dēvēta arī par skaņas dizainu, neaprobežojas ar kāda viena instrumenta spēlēšanu, bet visu pieejamo skaņu radīšanas iespēju izmantošanu, lai klausītājs «atslēgtu» visas pārējās maņas un atstātu «vaļā» tikai dzirdi, aizverot acis, ļaujot ķermenim pilnībā atslābināties un ļauties skaņām, neatkarīgi no tā, kā tās radušās, pat ja tās atpazīsti. Piemēram, visparastākās lietus piles, bungājot pa skārda jumtu, rada haotisku ritmu, jo katra vienība, kas izdara sitienu (šai gadījumā — ūdens pile), iet bojā un otrreiz to vairs neatkārto. Neviens no koka zariem jau arī nav apveltīts ar atmiņu, lai sava augšanas virziena izvēlē ņemtu piemēru no iepriekšējā. Mūsu dzirdamo vai iztēlē iedomāto (kā jau uz visa strukturēšanu tendētiem radījumiem) ritmu jau turpina tūkstošiem jaunu piļu, arī katrai no tām šo «darbiņu» paveicot tikai vienu reizi, tomēr ļaujot mūsu iztēlei šo nejaušības diktēto skaņu haosu sastrukturēt kaut kādās ritma kompozīcijās, kuras var mēģināt «izgriezt» un tehniski iesemplēt vai palūgt kādam profesionālam bundzniekiem pēc iespējas precīzi to atkārtot uz sērijviedā izgatavota instrumenta, lai pēc tam pēc paša gaumes pievienotu jebko, kas šai mirklī tur iederētos. Denisa un «TEN KA» gadījumā modulārie sintezatori ir visneprognozējamākie instrumenti (līdzīgi kā tās piles pa skārdu), kas paši tikai ar šķietamu cilvēka iejaukšanos ģenerē skaņas, kurām tad tiek pievienots viss pārējais. Un šai gadījumā instrumenti ir ne vien saksofons, flauta vai vēl jebkas, kas Denisam rokās, bet arī klausītāji, kuru galvās mūzika turpina savu tapšanu un attīstību, jo rūpnīcā iespiestā plate nav procesa galamērķis. Ak, ja mēs zinātu, kur gan tas atrodams! Iespējams, kādā mistiskā vietā, pēc paviesošanās kurā viss kļūtu tik ļoti skaidrs, ka vairs nebūtu interesanti dzīvot. Vismaz tiem, kas ar skaņu pasauli ir salaulāti.

Katrā ziņā «TEN KA» albums «Sonic Geometry: Structures, Patterns and Forms», lai cik matemātisks neizklausītos tā nosaukums, ir nevis ar mūsdienās tik populāro klikšķi, bet tikai ar pacietību un pilnīgu atbrīvošanos tverams (un šai gadījumā — pat aizraujošs) muzikāli meditatīvs (reizēm mēdz teikt — ambients) notikums mūsdienu latviešu mūzikā, kurš nebeidzas tad, kad plate izskanējusi simto reizi un to jau sāk papildināt nolietojuma pazīmju trokšņi. Šī ieraksta klausīšanās palīdz izprast arī tā autora un izpildītāja attieksmi pret pēdējā pusotra gada laikā pasaulē valdošajiem apstākļiem, kurus diktēt un mainīt, visticamāk, spēj tikai kāds par mums cilvēkiem augstāks spēks, lai kas tas arī būtu, un ko par to domā cilvēki, kuri uzskata, ka nav ne Dieva, ne Covid-19, un abu šo spēku attiecību tāpat. Galu galā kādam taču ir mūs jāsargā, un otrais no pieminētajiem tas noteikti nebūs. Vislabāk Deniss ar mums spēj sarunāties mūzikas valodā, un viss pārējais ir tikai nodevas laikam.