Ar bazūnes skaņām cauri dzīves līkločiem
Vadims Dmitrijevs, dzīves krāsu iedvesmots, izdod savu debijas albumu
Augusta sākumā plašākai publikai pieejams kļuva jaunā trombonista Vadima Dmitrijeva debijas albums ar nosaukumu «Chapter I». Ieraksts kultūrtelpā «Auss» gan tika veikts jau vairākus mēnešus iepriekš, martā. No organizatoriskā viedokļa diezgan sarežģītie apstākļi, kas bija radušies pandēmijas un valstī ieviesto ierobežojumu dēļ, nebija šķērslis tam, lai visa padsmit cilvēku lielā komanda spētu darbu novest līdz galam un rezultāts tiktu sasniegts veiksmīgi.
Veidojot un atlasot mūziķu sastāvu, Dmitrijevs vēlējies dot iespēju jauniem, iespējams, šobrīd vēl ne līdz galam novērtētiem mūziķiem, kuriem piemīt degsme un liela vēlme sevi pierādīt. Lielākoties tie ir Vadima labi draugi un studiju biedri. Debijas albumam tā arī ir pilnīgi saprotama stratēģija. Vienmēr ir patīkami muzicēt ar cilvēkiem, kuriem piemīt ne tikai profesionālas kvalitātes, bet ar kuriem iespējams arī uzturēt draudzīgas attiecības un atrast kopīgas intereses ārpus mūzikas. Kompānijā valdošo jaunības maksimālismu ar savu viedo padomu un labo piemēru izbalansē pieredzes bagātais un Ņujorkas rūdījumu guvušais somu pianists Tuomo Ūsitalo. Par ieraksta tehnisko pusi atbildēja skaņu inženieris Pauls Dāvis Megi.
Vadims Dmitrijevs savas mūziķa prasmes sācis izkopt Emīla Dārziņa mūzikas skolā, Boļeslava Voļaka trombona spēles klasē. Sapratis un apzinājies savu interesi par neakadēmiskiem mūzikas žanriem, iestājās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļā, kur šajā pavasarī arī ieguva bakalaura grādu. Paralēli aktīvai koncertdarbībai dažādu muzikālu projektu sastāvā, Dmitrijevs darbojas arī pastāvīgā koncertējošā vienībā — Latvijas Radio bigbendā.
Kā saka pats mākslinieks, par iedvesmu albuma idejiskajam saturam kalpojusi pati dzīve tās apzinātajā posmā, sasniedzot pilngadību. Piedzīvotās situācijas, kā arī gūtās dzīves mācības, iespaidi un emocijas rezultējušās astoņās kompozīcijās, kas ataino līkločiem bagāto dzīves ceļu. Uz to arī norāda albuma vāciņa dizains, kurā redzam skatu no lauku ceļa, kuram ne vienmēr iespējams izbrist cauri bez grūtībām.
Papildus instrumentāliem skaņdarbiem, albumā iekļauti arī divi vokāli skaņdarbi — dziesmas ar Paulas Saijas piedalīšanos. Interesanta ir albuma veidotāju izvēle labāko patauptīt nevis kā parasti uz beigām, bet gan klausītājam «noraut jumtu» jau sākumā. Skaņdarbam «Vedmani», manuprāt, piemīt tā saucamais hita potenciāls. Īstajās proporcijās sakausēti stilistiskie elementi notur klausītāja uzmanību visas dziesmas garumā. Iespaidu atstāj arī spēcīgās dinamiskās gradācijas, kas svārstās no niansēta un delikāta dziesmas teksta izklāsta līdz pat pilnībā rokmūzikas estētikai atbilstošam, kliedzošam piedziedājumam. Bez Paulas Saijas noteikti jāatzīmē arī bekvokālistes Una Daniela Aizgale un Kitija Blūma. Visas trīs, starp citu, varējām vērot arī Eirovīzijas dziesmu konkursā, uzstājoties kopā ar Samantu Tīnu.
Saijas vokālu varam dzirdēt arī ar gaumīgi pielietotām klišejām veidotajā «Moonlight», kuras skanējumu caurstrāvo amerikānisks, blūzīgs piesitiens. Dziesmas tematiskais materiāls ar nelielām izmaiņām izskan divas reizes. Forma ir padarīta apjomīgāka ar klavieru solo improvizāciju skaņdarba vidū. Skaņdarba beigu posmā, izskanot Jāņa Pastara blūzīgajām ģitāras iespēlēm, dzirdam pakāpenisku dinamikas samazināšanos, līdz mūzika pavisam noklust un izgaist, veidojot tā saucamo «fade-out».
Divos skaņdarbos sadzirdam atskaņas no brazīliešu mūzikas. Vispirms vieglus sambas akcentus sajūtam ar lipīgiem un dungojamiem meldiņiem bagātajā «Night’s Live». Albuma noslēdzošā skaņdarba lomu pilda «Moving Forward» — caurviju attīstības formā veidots skaņdarbs, kura ievadā dzirdam izvērstu klavieru solo epizodi. Vēlāk, pievienojoties pārējam ansambļa sastāvam, izskan skaņdarba tēma ātras brazīliešu sambas stilistikā. Pēc tēmas izskanēšanas sambai raksturīgo skaņurakstu sitaminstrumentu partijā nomaina izteiktāks atsitiens jeb «bekbīts», mūzikai piešķirot vieglu rokmūzikas garšu. Līdz pat pašām skaņdarba beigām priekšplānā izvirzās pūšaminstrumenti, kas saspēlējas, kolektīvi improvizatoriskā manierē veidojot melodiskas līnijas. Šajā skaņdarbā varam dzirdēt labo ķīmiju starp pūtējiem — Artūru Sebri pie saksofona un Reini Puriņu pie trompetes.
«One Year Ago Today» pēc melodijas un skaņdarba uzbūves vairāk izklausās kā dziesma ar vārdiem, nevis instrumentāls skaņdarbs. Nepilnas sešas minūtes garajam skaņdarbam, manuprāt, prasītos arī krāsaināks aranžējums, ko varētu panākt, piemēram, dažādojot tembrus. Trombona izpildītā tēma un sekojošā solo improvizācija klausītaja apziņā šķiet pārāk līdzīgas. Domāju, skaņdarbs tikai iegūtu, ja kopējā skaņu ainava kādā brīdī tiktu atsvaidzināta, tēmu un improvizāciju izpildot uz dažādiem instrumentiem. Varbūt tiešām būtu vērts sacerēt šim skaņdarbam vārdus un izveidot vokālo versiju?
«Bottoms up» jeb, latviski tulkojot, «Dibenus gaisā» ir skaņdarbs, kurā saklausām atskaņas no džeza tradīcijām un sava veida cieņas izrādīšanu aizgājušajiem laikiem. Kā jau pēc nosaukuma varam spriest, skaņdarbs aicina celties no krēsliem un mesties trakulīgā dejā, kurai uguni piešķiļ aktīvi staigājošais bass un viscaur pulsējošās svinga astotdaļas ritma grupas izpildījumā. Improvizācijas pāris kvadrātu garumā sākotnēji izspēlē trombons, pēc tam klavieres. Pašās beigās ar pāris taktu garām sitaminstrumentu solo epizodēm forma tiek saskaldīta pavisam sīkās daļās, kas noved pie loģiska atrisinājuma un nobeiguma.
«Fairytale» ir modernāka, ar drosmīgāku izteiksmes līdzekļu lietojumu veidota kompozīcija. Interesants ir tēmas ritmiskais zīmējums, kurā taktsmērs tiek periodiski mainīts no piecinieka un sešinieku. Vērts atzīmēt ritma grupas veikumu šajā skaņdarbā — gan Paula Ķierpes kreatīvo bungu spēli, gan arī Toma Kursīša izpildīto kontrabasa solo improvizāciju. Pašam šajā skaņdarbā ļoti būtu gribējies dzirdēt arī klavieru improvizāciju klavieru.
«2020» tematisko kodolu veido lejupejošu minora trijskaņu arpēdžijveida kustība, kam vēlāk seko liriska, ritmiski nesaīsināta melodija trombona izpildījumā. Kopējais skaņdarba emocionālais fons ir vairāk nopietns, apcerīgs. Sasaistot ar nosaukumu, katrs klausītājs var reflektēt par notikušo pagājušajā gadā. Skatoties plašākā kontekstā, skaņdarbs ir labs pavadījums jebkuram pārdomu brīdim, kontemplācijai. Zīmīgi, ka tas ir vienīgais no skaņdarbiem, kur kā izteiksmes līdzeklis nav izmantota sitaminstrumentu partija.
Pēc «Chapter I» noklausīšanās atstātais iespaids ir ļoti solīds un Vadima Dmitrijeva debiju bez šaubām var uzskatīt par veiksmīgu. Redzot Dmitrijeva dziesmu rakstīšanas spējas, varbūt ir vērts padomāt par atsevišķa albuma izdošanu, kurā būtu tikai vokāli skaņdarbi? Vēlu veiksmi un ar nepacietību gaidu nākamos ieskaņojumus!