Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Tālis Gžibovskis un godīga mūzika


Aleksandra Line

Citreiz ieguldītais darbs ir labāks, nekā nesagaidītā apdāvinātība

Evilena Protektore

Tālis Gžibovskis ir bundzinieks, kas plašam auditorijas lokam pamatā zināms ar grupām «Modo», «Eolika», «Sīpoli», «Vecās Mājas», «Patina». Mācījies Rēzeknes mūzikas vidusskolā mūzikas teorijas nodaļā, studējis Gņesinu institūtā Maskavā, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, Latvijas Universitātē. Pedagoģijas doktors, sitaminstrumentu spēles pedagogs, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docents, Rīgas Doma kora skolas Džeza mūzikas programmas vadītājs, viens no Saulkrastu džeza festivāla dibinātājiem. 2020. gada rudenī kļuvis par Triju zvaigžņu ordeņa virsnieku.

Tāļa Gžibovska vārds ir labi zināms rokmūzikas un džeza mūzikas mīļu vidū. Ir neskaitāmas reizes runāts ar viņa kādreizējiem audzēkņiem, no kuriem katrs mūžīgi atceras viņa mācības — ne tikai bungu spēlē vai rokmūzikas vēsturē, bet arī dzīves mācības, kas no prāta neizgaist. Es biju ilgi briedusi aprunāties ar Tāli ar ieslēgtu diktofonu: esam pazīstami daudzus gadus un šad tad runājuši par lietām, taču likās, ka viņam ir tik daudz, ko teikt, ka man nav nemaz skaidrs, ar ko lai sāk. Vienā mirklī neizturēju un uzprasījos ciemos, kaut kad ir arī jāsāk…

Ienāku Rīgas Doma kora skolas kabinetā, kur jau sēž viņa audzēknis un klausās kādu skaņdarbu. Tālis pieliek pirkstu pie lūpām un rāda man — tagad paklusē, apsēdies, klausies. Tā mēs trijatā kādu laiku klausāmies. Šajā improvizētajā eksāmenā es uzreiz izgāžos un uz jautājumu, kas ir tikko skanējis, atbildēt neprotu, izrādās, ka bijām dzirdējuši nekad neizdotu kompozīciju «Blindman», ko izpildījusi grupa «Vecās Mājas». Noklausoties, audzēknis ar stingriem, bet gādīgiem novēlējumiem dodas trenēties blakustelpā. Es ieslēdzu diktofonu.

Kā ir būt Tālim Gžibovskim? Kā ir lasīt citu cilvēku aprakstos par sevi «leģendārais»?

Tu zini, neliekuļošu — es tā nejūtos. Visi šie epiteti nav manis izdomāti. Kā es saku — es tajā partijā neesmu piedalījies, biedra naudu neesmu maksājis, bonusus neesmu izdomājis un neesmu teicis, ka man vajag. Pirmajā brīdī jutos ļoti samulsis, tagad esmu samierinājies. Tas, ko mēs noklausījāmies tikko — tās ir tās lietas, par kurām man ir tiešām prieks, ka dzīvē gadījies to darīt. Normunds Šnē tur ir pie skaņu pults. Es pēc mūsu sarunas tev uzlikšu vēl kaut ko savādāku, to, kas nav nevienā arhīvā pagaidām.

Kas jūs iedvesmo visvairāk — mūzikā un ārpus?

Atbildot vispārīgi — man ļoti patīk godīga, atklāta mūzika. Jebkurš žanrs. Kad tā nav mūzika ne sevis pēc, ne naudas pēc, ne sevis apliecināšanas pēc. Mūziķi, kam citu vērtējums nav galvenais — tie ir īstie cilvēki. Ja esi izdarījis godīgi, tad nedomā, vai tu esi labi vai slikti nospēlējis, tev vienkārši ir ticība. Tas ir tāpat kā mīlestībā — vai tevi interesē, ko kaimiņi domā par tavu mīlestību? Vai radi? Kurus tas sāk interesēt, tur labs gals nebūs. Un ja tevi neinteresē, tad tu esi līdz galam par to cilvēku — vai arī par to mūziku.

Kāds bija pagrieziens no roka uz džezu jūsu dzīvē?

Raubiško. Kaut kādā kontekstā mēs bijām kopā, un tas viss tā kā astotnieks izvērpās. Nevaru teikt par sevi, ka esmu džezmenis — vienkārši mums patika to visu darīt, un ļoti patika. Tas bija savādāk. Līdz katrai lietai ir jānobriest. Vai zini, kas ir «Ekspress A»? Latvijā bija tāda vienība, un mēs tur darbojāmies — Mārīte Veisberga kā galvenā dziedātāja, trompete, vijole, čells, bungas, mums bija koncertdzīve uz otrās kategorijas skatuvēm. Tas šķita interesanti, bet nāca Raubiško un smadzenes nostādīja pavisam savādāk. Tad man bija kauns — es vēl tagad atceros to sajūtu — kauns, nosvīdu un nolaidu acis. Kļuva neērti par to, ko darām, tad mēģinājām mainīt tās lietas.

Un tagad esat gan muziķis, gan pasniedzējs, gan festivāla rīkotājs — nav grūti žonglēt starp visām šīm lomām?

Redzi, kā mums visiem, katra no tam lomām dažādos brīžos ir ar dažādu intensitāti. Nav tā, ka visu laiku esi tikai viens vai tikai otrs, uzsvari mainās. Un mēs jau nezinām, kā būs nākotnē — paldies dievam ir šī diena, paldies par šo dienu, ka ir iespēja to darīt. To, cik daudz mums rezerves iedotas, mēs nevaram apzināties, un viņas ir milzīgas. Tāpat grūti apzināties, cik maz mums vajag, lai tā vienā brīdī vairs nebūtu.

Vai tad uzskatāt, ka vajag izmantot pilnīgi visas savas rezerves, mēģinot gūt visu iespējamo no dzīves?

Es tev pateikšu citādi. Kas tas ir viss no dzīves? Viens no maniem skolotājiem ļoti labi man pateica — pie piektā jautājuma, kad tu pats sev vari atbildēt, kāpēc, tev vairs nevajadzētu būt jautājumu. Kāpēc tu nodarbojies ar to, ka esi atnākusi, piemēram, intervēt kaut kādu Tāli? Kāpēc Tālis atbild? Un tas pats par mūziku. Jaunākiem kolēģiem, kuri nāk kaut ko darīt, es reizēm jautāju — vari iztikt bez bungām? Pēc īsās pauzes — nu, varu. Nu tad iztiec, netiekamies. Un ja ir cilvēks, kurš nevar iztikt bez bungām — skatīsimies, kas no tā var iznākt.

Evilena Protektore

Vai tik tas nebija Ļevs Tolstojs, kurš reiz teica, ka ja rakstnieks var nerakstīt, lai viņš labāk pārstāj…

Teikšu godīgi, bija dzīves periods, kad oriģinālvalodā lasīju Tolstoja vēstules un darbus — tā man bija ļoti reāla skola. Tie ir dižgari, bez liekulības vai pietātes — tādi cilvēki dzimst ļoti reti. Kādreiz es pats grūti pārdzīvoju pedagoģiskās neveiksmes, ir bijušas, kad no audzēkņiem nesanāk tādas klases mūziķi, kā man gribētos. Vēl tie trīsdesmit gadi aiz liela priekškara — milzīga dzīves daļa, salīdzinot ar cilvēkiem, kuri piedzima šajā vidē. Mani iemeta bigbendā, kur puikas jau pēc armijas bija atnākuši, un es biju zaļākais gurķis, kuram vispār šīs pieredzes nebija. Man nebija pat ideju, kā to darīt, 14—15 gadi, pārējiem 20 — nu, spēlē bigbendu! Un tajā skoliņā, Rēzeknes mūzikas vidusskolā, bija vienīgais skolas bigbends visā Latvijā. Bet paldies dievam, ka mani iemeta tajā situācijā un es esmu izdzīvojis. Iedomājies, kāda cīņa bija tajā laikā puišiem. Man šķiet, ka man ir paveicies ar visiem maniem skolotājiem.

Par jūsu audzēkņiem runājot — nojaušu un dzirdu apkārt, ka jums izveidojusies diezgan dažāda reputācija studentu vidū. Ko jūs par to domājat?

Sašeņka, es uz to varu atbildēt, un par manu atbildi man nav kauns — es esmu bijis tik slinks, ka zinu visus šos slīpos gājienus, kā var sev teikt — nu, šoreiz vēl nē, pēc tam. Un kad saproti, ka tev dzīvē pietrūkst tāpēc, ka toreiz to neesi izdarījis… Tie desmit tūkstoši stundu, kas tev jāpavada mācoties, tas ir reāls fizisks dzīvesveids. Jebkuram instrumentam — balsij, klavierēm, bungām, lai apgūtu kaut bišķiņ virs vidusmēra līmeņa — cik tam jāvelta dzīves laika? Gana daudz. Un, pat ja velti laiku un trenējies, te vēl viena lieta — cik mums katram dievs ir devis, mēs to nevaram izsvērt. Piemēram, Deivs Lībmans ir teicis: «Neskatoties uz jebkuru jūsu instrumenta izvēli, jebkuram divas stundas dienā jāspēlē klavieres, lai tuvotos normāla mūziķa līmenim». Ļoti vienkārša lieta — tad tu redzi harmoniju, redzi melodiju, redzi ritmu.

Tātad jūs ticat arī talantam?

Saproti, te atkal divējāda situācija. Ir ļoti labi amatnieki — tādi cilvēki arī ir vajadzīgi. Re kur tev bigbends, partitūra, nospēlē. Ir vēl viena plāna kategorija — īpašie mākslinieki — tāds var nespēlēt neko divas nedēļas un pēkšņi viņam ir, un tas ir ģeniāli. Bet principā ar viņu tu nevari rēķināties, ja tev rītdien ir jābūt ierakstam. Amatnieki ir vajadzīgi, uz kuriem tu vari paļauties. Bet varbūt ir vajadzīgi arī ģeniāli cilvēki, kurus tu vari pagaidīt divas nedēļas. Un tas nav salīdzinājums, kurš ir svarīgāks, vai kurš ir labāks.

Vai ir redzēti arī piemēri jūsu kolēģu vai audzēkņu vidū, kad sākotnēji šķietami neapdāvināts cilvēks ir sasniedzis augstu līmeni ar ieguldīto darbu?

Citreiz ieguldītais darbs ir labāks, nekā nesagaidītā apdāvinātība. Tiem, kuri apdāvināti, pietiek ar to, kas viņiem ir, un kaut kādā brīdī tas paliek pa īsu — tie, kuri strādā, aiziet tālāk. Vismaz par izpildītājmākslu runājot.

Vai sekojat līdzi savu audzēkņu gaitām arī ārpus skolas? Vai klausāties ierakstus?

Jā, viennozīmīgi. Vai viņi to zina vai nezina, tas ir cits jautājums. Ko esi ielicis tur iekšā, par to tu kaut notālēm, bet rūpi turi. Ar vienu no maniem vecākajiem audzēkņiem mēs atradām tādu situāciju, ka dienā vienu «long play» noklausāmies, džeza. Principā lielāko daļu izdodas realizēt. Piemēram, šodien — tu tikai nesāc smieties — man kolēģiem ir plašu kalns, es vienu plati izdomāju noklausīties. Tur bija rakstīts «akordeons džezā». Kāda vaina instrumentam. Un šodien es noklausījos šo plati, abas puses — tas ir norvēģis, 1971. gads, desmit džeza standarti, tikai viens akordeons. Un teikšu godīgi — emocijas es tev nevaru izstāstīt, bet tās ir savādākas, nekā līdz šim ir bijušas. Ne labas, ne sliktas, kategoriski savādākas. Ja tu regulāri kop dārzu, tad priecājies par vieniem ziediem, otriem ziediem, par to, ka nav nezāļu, bet jāravē regulāri. Tāpat kā spēlēšana, tāpat kā klausīšanās. Nevar ātri visu samācīties, kad eksāmeni nāk klāt.

Tā klausīšanās daļa mani parasti apbēdina — tas, ka pasaulē ir tik daudz mūzikas, ka nepietiks ar dzīvi, lai dzirdētu vismaz kādu pieklājīgu daļu no tās…

Es sevi mierinu ar kāda kolēģa teikto, kas man ir pietiekami nozīmīgs — ja 90% mūzikas nebūtu iegrāmatota, civilizācija ar to neko nebūtu zaudējusi. Un brīžiem tāda reakcija — kā, patiešām? Un tad tu paņem literatūru. Ieej grāmatnīcā un redzi: pirmā lasītākā grāmata, otrā, trešā, ceturtā — nu kas tas ir, vidējā temperatūra palātā? Absolūti nekāda sakara ar literatūru.

Mana pirmā izglītība ir mūzikas teorija. Atmiņā spilgti palikusi situācija, kad atnāca skolotāja, bija runa par padomju mūziku, un viņa bez komentāriem uzlika plati — mēs daudz arī toreiz klausījāmies mūziku — visa grupa saskatījāmies, un pēc pusotras minūtes zviedzām kā negudri. Tur bija pasūtījuma opera, padomju darbs, un cilvēks bija godīgi izrakstījis pa notīm, noaranžējis slikta kolhoza pūtēju orķestra spēli. Tas tika izpildīts pilnā nopietnībā un kontekstā ar visu operu. Vienkārši ģeniāli izaranžēta mūzika, lai attēlotu to garšu. Bija laiki, kad katrā kolhozā pūtēju orķestris bija pašsaprotama lieta. Un to emociju es atceros līdz šim brīdim. Tā skolotāja izskatījās apmierināta, savus mērķus sasniegusi.

Vai sekojat līdzi tam, kas tagad notiek Latvijas džeza vidē?

Kopumā jā. Man patīk kolektīvi, kuri ir ilgstoši kopā, un tiem ir pavisam cits skaņējums, kategoriski. Džema versijas kolektīvi man ir zem jautājuma zīmes. Oskara Pītersona sastāvs, Brubeka sastāvs — cilvēki tur ir ļoti maz mainījušies, un jūti, ka visi elpo vienā plaušā. Cita kvalitāte, man šķiet, un man tas ir pietiekami svarīgi. Džezs ir salīdzinoši ļoti šaura klausītāju loka mūzika. Latvijā, paldies dievam, tas ir pietiekoši populārs uz šo brīdi — tas ne-džeza laiks un džeza gara aiztaisītais vāks laužas ārā un darbojas. Var pajautāt Amerikā, cik tur džezs ir populārs, cik populārs ir lielajās valstīs — Vācijā, Anglijā, Spānijā, citviet Eiropā? Man džezs kā māksla un kā improvizatoriska mūzika ir ļoti svarīga. Dzīvē jau tāpat kā mūzikā — viss nav taisns. Kļūdu klātbūtne ir tikai normāls attīstības ceļš, un tev ir iespēja mācīties no tā. Protams, ne jau visas kļūdas tev ir jāattaisno, un līdzsvarotība ir tas brīnumvārds, pie kā jāpieturas — nevari jau būt visātrākais spēlētājs vai visģeniālākais komponists visu laiku. Mūsu mazajā Latvijā ļoti augstas klases izpildītāju nav par maz.

Šogad jūs kļuvāt arī par Valsts Kultūrkapitāla fonda komisijas ekspertu. Kas bija tam iemesls un mērķis?

Kolēģi izteica viedokli, ka varbūt tur ir jēga kaut ko darīt. Es devu piekrišanu, jo man ir interesanti, kā tas viss strādā no iekšpuses. Domāju, ka labākajā gadījumā es esmu tas, kurš izlasīs projektu un teiks savu viedokli. Es tā savā ģimenē teicu — ja tu piekritīsi viedoklim, ka jāpalīdz Pēterim, tad Jānis pateiks: «Tālis ir rutks, tāpēc ka Jānim nepalīdzēja.» Palīdzēsi Jānim, pateiks: «Tālis ir rutks, jo palīdzēja Jānim.» Palīdzēsi nedaudz gan Pēterim, gan Jānim, abi pateiks: «Tālis ir rutks, tāpēc ka nevienam nepalīdzēja līdz galam.» Un tad jautājums ir tāds — ja esi gatavs uzklausīt to, ka esi rutks (nomainām šo vārdu uz citu vārdu), tad kāpēc tev tur gribētos būt? Ekonomika — es nezinu, kāda tur ir, un tas nav tas, kas mani interesē. Mani interesē tas mehānisms, kas var palīdzēt sniegt atbalstu talantīgiem mūziķiem, labiem projektiem.

Kur ir tā recepte visu mūžu nenogurstoši darīt lielas lietas un iet uz priekšu?

Es galīgi neuzskatu, ka visas dzīves garumā gāztu kalnus. Cilvēki, ar kuriem man pa dzīvi ir nācies būt kopā, ir bijuši kā dāvana, un tie pārsvarā bijuši tādi, no kuriem es esmu mācījies. Un tici vai netici — ja man kāds 40+ gados būtu teicis, ka es būšu skolotājs vai mācībspēks — vai dieniņ, mīļie. Bet kaut kā tas viss dzīvē pagriezās, ka šobrīd izraisa entuziasmu. Arī pedagogi, ar kuriem nākas būt kopā. Bet ir daudzas lietas, ko es nesaprotu līdz galam. Nav jau tāda pareizi vai nepareizi. Var uzsist dūri, pateikt — spēlē klavieres trīs stundas dienā un būsi pianists. Bet varbūt var bez dūres uzsišanas, pienākt pie klavierēm un pašam spēlēt trīsarpus stundas dienā. Kārtībai ir jābūt — gara kārtībai, domāšanas kārtībai. Bija tāda parasta lieta kā glītrakstīšana — slīpu līniju burtnīca, kur vajadzēja rakstīt lielos un mazos burtus pareizi. Un tagad datoros — vai var pateikt, kāds ir tavs rokraksts…

Pie mūzikas atgriežoties — puikas vēl bija mazi, kādi septiņi un pieci gadi. Mēs aizgājām uz Amatu ielu 6, uz Zavinula koncertu ar lielām bažām — nu, puikas mazi, cik tas koncerts garš… Ssēdējām zālē pašā maliņā labajā pusē, tur puikas uz palodzes varēja sēdēt. Mūziķi nospēlēja, koncerts ir beidzies, un dēli jautā — nu, uz otro daļu arī nāksim atpakaļ? Ir pagājušas divas stundas un piecpadsmit minūtes. Bērni, kuriem ir septiņi un pieci gadi. Tu viņiem neiestāstīsi, kas ir labs un kas ir slikts, viņiem nav viedokļa, bet uz skatuves notiekošais laika skaitīšanu izslēdza. Tas par to mūzikas īstumu.

Tālis tur solījumus, un pēc mūsu sarunas tiešām uzliek «kaut ko savādāku» — klausāmies vēl vienu nepublicēto skaņdarbu, ko savulaik izpildīja «Vecās Mājas». Tālim Gžibovskim ir daudz, ko teikt, un daudz, ko nodot citiem, un man ir aizdomas — vienmēr ir —, ka šai džeza sarunai kādreiz būs arī turpinājums. Pavadot mani, Tālis saka: «Sargā sevi». Tā saka, ka es tam noticu.