Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Saruna ar vokālistēm, 2. daļa


Evilena Protektore

Kristīne Liede par tumšo ziemu, iedvesmu un idejām, kas paliek galvā uz gadiem

Evilena Protektore

Vienā saulainā jūnija dienā sanāca satikties ar divām dziedātājām. Noskaņa bija visai pozitīva, jo beidzot es varu sarunāties ar cilvēkiem klātienē, nevis caur datora ekrānu — ārā saulīte, ko vēl var gribēt no dzīves? Sākotnējs plāns bija satikties ar Inesi Bērziņu, aprunāties ar viņu un tad satikt un pavadīt laiku sarunā ar Kristīni Liedi, bet pirmā saruna aizvilkās, Kristīne atbrauca ātrāk, visi savā starpā pazīstami, visi vokālisti, un tad divas sarunas pārtapa par vienu garu, divdaļīgu.

Tātad, manas sarunu biedrenes ir dziedātājas Inese Bērziņa un Kristīne Liede. Abām ir savas dzīves pieredzes un abām gaidāma jaunā klausāmviela, cerams, rudenī! Kā jau minēju, pirmā sarunas biedrene bija Inese Bērziņa, ar kuru daudz runājām par izglītību un muzikālajiem ceļiem, tad pievienojās Kristīne Liede un mēs turpinājām sarunu, tagad jau trijatā, par iedvesmu, komponēšanu un, jā, atkal par izglītību! Kaut gan Inesei vairākās reizes bija jāpieveršās savām lietām, viņas dalība sarunā tad, kad pievienojās, bija nenovērtējama, jo trīs dziedātājas vienā vietā noteikti atradīs, par ko papļāpāt!

Mēs daudz par visu runājām, tai skaitā par izglītību, jo Inesei liela pieredze tieši šajā jomā!

Es, starp citu, arī gadu nostrādāju Domenē! Ir tāds projekts «Pumpurs» — Eiropa iedod naudu, un tu ieliec grupā bērnus, kuriem nedaudz sliktāk iet, un tad viņiem ir privātstundas par brīvu, kas ir diezgan forši. Tā kā man bija diezgan daudz solfedžo šogad. No mūziklu nodaļas bija daudz cilvēku un kādi divi no džeza nodaļas, kopā kādi astoņi cilvēki.

Tad tu esi solfedžo guru?

Ne guru, bet man vienmēr ir paticis. Es no Dārziņiem nāku, tur arī iedeva to baigo pamatu. Skolotāja Kurme, piemēram, stingra, viņa ir leģenda! Viņa visu manu ģimeni izmācīja.

Tev ģimenē arī mūziķi?

Jā, visi! Mani mamma un tētis pabeidza Dārziņskolu, tētis bija komponists, mamma māca Mūzikas akadēmijā obligātās klavieres un ir operas klasē koncertmeistare. Viņa tur strādā kādus jau 25 gadus! Māsa pabeidza mūziklu nodaļu, viņa ir divus gadus jaunāka par mani, viņa bija tajā pirmajā kursā, kad Annija Putniņa atvēra nodaļu. Un brālis Artūrs spēlē ģitāru un ir viens no īpašniekiem privātajā studijā «ģitārspēle.lv». Tā kā visi esam vienā maisā krituši.
Īstenībā es pati gribēju klavieres spēlēt kopš man bija trīs gadiņi, es sāku iet uz klavierēm, kad man bija četri ar pusi, tad no pieciem uz solfedžo, un tad deviņas klases Dārziņskolā. Klavieres gāja labi, bet… Pa vidu, protams, bija pusaudžu krīze, kad gribējās visu pamest, bet mamma teica, ka, ja pēc devītās klases joprojām negribēsies, tad es varēšu iet prom. Nu, tad pēc devītās man joprojām negribējās un es aizgāju prom! Uz Domeni, uz džeza vokālu.

Kāpēc pēkšņi vokāls? Kā tu to izdomāji?

Ar klavierēm man vienmēr bija tā, ka man likās, ka man vienmēr bišķiņ jātēlo, es neesmu atklāta, ka nevaru neko pateikt, es nevaru nodziedāt, visu laiku esmu aiz kaut kā. It kā viss ir jāpārspīlē ne uz to pusi, kur man gribējās. Klasiskajā mūzikā tev visu laiku jāspēlē pēc notīm, visu laiku skolotāja saka: «Vēl!», it īpaši, ja personība ir tāda, kāda man ir — nedaudz kautrīgāka.

Vai tad nav vieglāk koši izpausties tieši tad, kad tev ir instruments?

Nu, jā, tagad es arī domāju, ka man riktīgi gribētos kaut ko spēlēt tā pietiekami profesionāli, lai varētu arī uzstāties, bet…

Tu vienkārši ieminējies, ka esi kautrīga, bet no tevis prasa vēl, tad es tieši iedomājos, ka varbūt instrumentālistiem ir vienkāršāk (ja ir korekti tā vispār to saukt…) izpausties, jo tava balss nāk caur tavu instrumentu un tur tu vari varbūt paslēpties, bet vokālisti tā nevar, mums esam tikai mēs paši.

Inese: Jā, man bija ļoti garš ceļš, es biju sālsstabiņš līdz pat augstskolai, mani vispār nevarēja pierunāt, lai es kustos, tas bija mūžīgais temats…

Kristīne: Jā, man bija ļoti grūti Domenē pārkāpt pāri tam kaut kādam stresam, kas vienmēr ir, kad ir eksāmens, tas bija riktīgi traki. Visur citur bija tāds drudzis, bet nekas tik traks, jo es beidzot runāju savā valodā. Kad spēlēju klasiskās klavieres, likās, ka runāju citā valodā. Ar dziedāšanu arī, protams, visādi gājis, tas ir grūti, viss tas «judgement», un tad liekas, ka, ja būtu instruments, tad būtu vieglāk.

Inese: Man viens pianists teica, ka, viņaprāt, vokālisti ir vispatiesākie, jo viņi nevar samelot, viņiem nāk ārā tas, kas nāk ārā. Pianists var iemācīties tos savus virpuļus un nesaprast, ko viņi tur virpuļo, bet mēs nevaram virpuļot, nezinot ko mēs virpuļojam.

Kristīne: Bet vokālisti arī daudz kopē, un tad tu nezini, vai tas ir īstais cilvēks, vai kāda cita kopija. Bet, runājot par džezu, kāpēc tieši džezs — man mamma lika pamatskolā pirms gulētiešanas Natālijas Kolas albumu ar orķestri «Unforgettable», un man likās, ka tā balss skan tik medaini, es iemīlējos vienkārši tajās skaņas, un joprojām tas albums ir kā spilvens virs sirds…

Inese: Starp citu, tā Natālija Kola man arī ir tā durtiņa uz džezu, jo, ja tev liek uzreiz Čārliju Pārkeru klaustīties, tad tāds «meeee», bet šeit vokāls, vārdi, tuvu pop mūziciņai, tev negribas nekādas instrumentālās, trakās lietas klausīties. Tad Natālija parādīja, kā var, pēc tam sāc pats rakties tālāk, sākas bišķīt sarežģītāk, un beidzot nonāc pie Koltreina.

Man tā bija Daiena Krola.

Kristīne: Nu, jā, viņa tāda džezīgāka, man viņa ļoti patīk.

Es īsti nezinu, kāpēc “džeza policija” par viņu tik nejauki atsaucas vienmēr, manuprāt, viņa ļoti labi spēlē un dzied, nekādas superīgās mākslas tur nav, bet inteliģenta un patīkamā klausāmviela…

Kristīne: Tāpēc ka viņa bagāta. Ļoti veiksmīga. Viena no retajiem, kas ir «super successful».

Inese: Dī Dī Bridžvatere laikam ir vēl viena tāda.

Nu, labi, atpakaļ pie Domenes!

Kristīne: Nu jā, ilgi gatavojos iestājeksāmeniem, jo līdz šim solo nebiju dziedājusi, gāju uz konsultācijām pie Ingas, un viņa mani burtiski norakstīja. [smejas] Viņa man pēc tam stāstīja, ka viņas iespaids par mani bija — nu, ko tur meitene pīkst… Nu, ne pīkst, bet vāji. Un bija vāji, loģiski. Nu, tad sakačājos priekš iestājeksāmeniem, sapratu, ka, ja es uztraukšos, tad būs ļoti slikti, tāpēc noliku tādu uztraukšanās sienu, ka es nedrīkstu ne par ko uztraukties! Es nezinu, kā tas sanāca… Kopš tā brīža man nekad tā nav bijis, bet nebija nekādu citu iespēju. Bet es tiku iekšā, un no Domenes man ir ļoti labas atmiņas. Vidusskolā tu esi vēl sapņains, viss jaunais liekas tik interesants un svarīgs, grūti aprakstīt. Viss bija tika aizraujošs! Dārziņu «bekgraunds» bija liels buferis, protams, ļoti palīdzēja, ar solfi man nekad vairs problēmu nebija pēc tam vispār! Un man patīk arī lasīt no lapas, transkribēt, rakstīt diktātus. Bet es, teiksim, nekad nebiju spēlējusi ar bendu, priekš manis tas bija kaut kas pavisam jauns, un tad vēl parādījās obligātie bass un bungas — es vispār biju pārlaimīga, vienmēr mācījos baigi, es biju viens no tiem cilvēkiem! [smejas] Man ļoti patika, es tagad arī apsveru kādu instrumentu iemācīties, vienīgais, tas pieprasa laiku… Man ir ukulele! Bet nevaru teikt, ka baigi māku to spēlēt. Tas nav kaut kā aizgājis, vienmēr kaut kas cits uzkrīt virsū. Bet visam savs laiks.

Tu pabeidzi Domeni kopā ar Līvu Dumpi?

Jā, mēs kopā ar Līvu un tad Elīzu Bāķi, un Māru Vitiņu dziedājām grupā «she’art», bet pēc tam izšķīdām, jo katra aizbrauca uz savu pusi. Tas bija riktīgi jauki, man īstenībā ļoti patīk «a capella»…

Un tad tu aizbrauci prom pēc Domenes?

Jā, uz Somiju, uz Sibēliusa akadēmiju. Es laikam džeza nodaļā biju pirmā no Latvijas. Varbūt apmaiņā bija kāds bijis? Bet forši. Tā tumsība bija tāda, kas mani atbaidīja, es arī neesmu pabeigusi visus trīs gadus, es divarpus gados pabeidzu visu programmu, jo es gribēju prom tikt. Tur tā var, es vienkārši paņēmu pirmajā kursā riktīgi daudz nodarbības, lai trešajā kursā man pietiek punktu.

Bet kāpēc tā?

Baigi tumši… Tāds depresons vienkārši ziemā nāca. Un es vispār esmu tā, kurai patīk Latvijā, pietrūka ģimenes, un tobrīd tur vispār bija maz latviešu un bija grūti iedzīvoties. Tikai trešajā gadā iedzīvojos. Somi vispār ir tādi… It kā viņi ir atvērti, bet arī nē. Tagad man tur ir daudz labu draugu, bet varbūt es vēl biju maziņa tolaik un kaut kā nepareizi domāju, nezinu. Bet es pabeidzu bakalauru, viss kārtībā.

Un kāpēc vispār tāda izvēle — Somija?

Jo man gribējās improvizāciju tālāk mācīties dziļāk, un bija baumas, ka Somijā tradīcija augstu kotējas, tā arī bija. Tam tā ir vislabākā skola, kā iemācīties saklausīt bendu, par ritmu, līnijām, daudz «hardcore» skolotāji. Diezgan skarbi, bija stundas, pēc kurām gribējās raudāt.

Izklausās diezgan bēdīgi.

Jā, vajadzēja pauzi, neredzēju vispār jēgu mūzikā. Kopš piecu gadu vecumā nonstopā mācījos mūziku. Tagad saprotu, ka bija riktīgi laba lieta, laba skola, daudz konstruktīvas kritikas. Bet tagad esmu šeit, un šis gads īstenībā bija diezgan produktīvs — mēs tagad rakstām albumu, man liekas, tas ir riktīgi forši!

Stāsti tad par to!

Mēs visu gadu rakstām, mēs domājām studijā rakstīt, bet ar tiem visiem ierobežojumiem viss aizgāja pa burbuļiem un beigās mums sūta visi no mājām partijas — attālinātais albums! Rubiks [Jānis], Dankfelds [Rūdolfs] jau visu ir atsūtījuši, Svens [Vilsons] un vēl visādi instrumenti — Ēriks Miezis, dažās vietās būs akordeons, flauta, vairākās balsis, Līva [Dumpe] arī iedziedās, Māra Vitiņa, vijole, čells, alts…

Vesels orķestris!

Nu, ne jau tā, ka visi visās dziesmās! Bet… Es nevaru sagaidīt, man liekas būs superīgi! Tas ir vairāk tāds «singer-songwriter» materiāls, bišķīt folcīgi blūzīgs.

Interesanti, tāpēc es nedaudz izbrīnījos, kad tu pieminēji Sibēliusa akadēmiju un tradicionālo džezu, jo es tevi nekad neesmu dzirdējusi tieši tajā stilā.

Nopietni? Es kadreiz ļoti daudz standartus dziedāju, man ļoti patīk! Mūsdienās visi cenšas visu izmainīt, bet man dažreiz liekas par daudz, un tieši Sibēliusā man iemācīja mīlēt šo mūziku. Jo tik skaisti var vienkārši nodziedāt tēmu un nedziedāt solo, dažreiz tas arī ir lieki! Kaut gan tas man arī ļoti patīk — dziedāt solo! Sen tas nav darīts…

Šogad vispār maz ir dziedāts, jo pandēmija… Un vairāk veltīts komponēšanai?

Nu, jā, un tiem ierakstiem arī. Mēs šonedēļ tieši rakstām īstos vokālos trekus.

Arī mājās?

Nē, man ir tagad darbnīca, ko vairākus mēnešus remontējām. Bija tāds gleznotājs Oskars Binders, un tagad viņa mazdēls izīrē to māju. Es vienkārši iemīlējos tajā vietā, mans lielākais notikums — sava vietiņa!

Evilena Protektore

Tu teici, ka albumā būs tavi skaņdarbi, bet kā tu komponē? Kas tevi iedvesmo?

Kristīne: Es rakstu to, ko es dzirdu. Cik abstrakti, ne? Bet jā, man parasti nāk tās idejas galvā. Vai arī dažreiz izdomāju kaut kādu primitīvu lietu — man tagad vajag ātru skaņdarbu, vai kaut ko ar kvintām pavadījumā. Sāku no tā. Dažreiz vārdi ir pirmie, šim albumam tā bija visām dziesmām. Tā arī ir labāk, manuprāt, nevis uzrakstīt mūziku un tad likt virsū vārdus. Kādreiz tā darīju un neesmu īpaši apmierināta ar to, kas sanācis, vienmēr kaut kas būs jāmaina, kaut kas būs neveikls.

Inese: Tāpēc ka tekstam ir tā sava rīme, savs ritms, tad attiecīgi tev vajag ļoti mākslīgi izdomāt, lai pie tās melodijas pielīmētu kādu vārdu, un tas vārds varētu būt ne pa ķeksi, bet viņš labi rīmē tajā melodijā, sanāk konflikts.

Tad par ko būs tavs albums? Kas pa stāstiem tajā ir?

Kristīne: To grupu sauc «Dream Teller», nu tad tajā albumā ir kaut kādi sapņi izsapņoti, kaut kādas vīzijas, iedomas, kas saplūst ar realitāti, kaut kādi tēli, kas parādās sapņos.

Inese: No īstiem sapņiem?

Kristīne: Arī!

Bet cik, jūsuprāt, ir svarīga tieši iedvesma? Nesen Džeza dienas meistarklasēs māksliniece no Ņujorkas stāstīja tieši par to metodi, kad tu raksti neatkarīgi no tā, ir tev iedvesma vai nav, jo tas ir process, uzstādījums. Viņa stāstīja par vārdu rakstīšanu, ka tu paņem rakstāmo un pieraksti visu, kas nāk prātā, tad to materiālu apstrādā, sakārto utt. Darbs.

Kristīne: Tā es arī esmu darījusi, bet tikai tāpēc, ka kāds lika.

Inese: Nu, jā, tie, kas nevar rakstīt bez iedvesmas, vienkārši nevar pieiet pie tā racionāli.

Kristīne: Es laikam galīgi neesmu sistēmas cilvēks. Es varu būt, esmu skolā to darījusi, bet man tas nesagādā to foršo sajūtu, kā kad tu raksti, jo tā ir forša sajūta, kad tu raksti to, kas tev nāk prātā, varbūt tā ir tā iedvesma, kas ir tajā brīdī, tā sajūta ir iedvesma. Kā kuram cilvēkam.

Inese: Bet tev nav tā, ka tā iedvesma atnāk piecas minūtes pirms tev jāiet ārā no mājās, vai esi ceļā kaut kur mašīnā un tad atnāc mājās un beidzas?

Kristīne: Jā! Tā ir bijis!

Evilena Protektore

Jāraksta “voice memos” tālrunī!

Kristīne: Man pilns ar tādiem ierakstiem! Man ir viena ideja, kas skan galvā jau divus gadus, tagad es viņu plānoju pārtaisīt par dziesmu!

Inese: Bet vai ļoti bieži sanāk tos izmantot? Man tā… Tu it kā noķer to, bet tas tur tā arī paliek. Imantam Ziedonim ir tāda forša epifānija par pelīti, kas aizbēg, un tu it kā viņu varēji noķert, bet, re, kur viņa aizbēga, un tas ir tā kā salīdzinājums ar tiem dzejoļiem, kurus tu iedomājies, un tā ir laba ideja, bet tad tu viņai ļauj aizbēgt, jo tā dzīve notiek, nav īsti laika tam. Tas ir jāpieņem, ir tās idejas, kas aizbeg, un ir tādas, kas dzīvo vēl desmit gadus.

Kristīne: Galvenais rakstīt par lietām, kas ir interesantas priekš tevis, tad arī pārējiem būs interesanti! Un, jā, sākt ar vārdiem!