Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Saruna ar vokālistēm, 1. daļa


Evilena Protektore

Inese Bērziņa par 13 gadiem pedagoģijā un pavērsienu brīvmākslinieka dzīves virzienā

Evilena Protektore

Vienā saulainā jūnija dienā sanāca satikties ar divām dziedātājām. Noskaņa bija visai pozitīva, jo beidzot es varu sarunāties ar cilvēkiem klātienē, nevis caur datora ekrānu — ārā saulīte, ko vēl var gribēt no dzīves? Sākotnējs plāns bija satikties ar Inesi Bērziņu, aprunāties ar viņu un tad satikt un pavadīt laiku sarunā ar Kristīni Liedi, bet pirmā saruna aizvilkās, Kristīne atbrauca ātrāk, visi savā starpā pazīstami, visi vokālisti, un tad divas sarunas pārtapa par vienu garu, divdaļīgu.

Tātad, manas sarunu biedrenes ir dziedātājas Inese Bērziņa un Kristīne Liede. Abām ir savas dzīves pieredzes un abām gaidāma jaunā klausāmviela, cerams, rudenī! Kā jau minēju, pirmā sarunas biedrene bija Inese Bērziņa, ar kuru daudz runājām par izglītību un muzikālajiem ceļiem, tad pievienojās Kristīne Liede un mēs turpinājām sarunu, tagad jau trijatā, par iedvesmu, komponēšanu un, jā, atkal par izglītību! Kaut gan Inesei vairākās reizes bija jāpieveršās savām lietām, viņas dalība sarunā tad, kad pievienojās, bija nenovērtējama, jo trīs dziedātājas vienā vietā noteikti atradīs, par ko papļāpāt!

Ļoti labi atceros pirmo reizi, kad tevi satiku — bija 2006. gads, «Saulkrasti Jazz» festivāls. Tajā dienā bija meistarklašu sesija visiem vokālistiem, ko vadīja Inga Bērziņa un Dženeta Lavsone (Janet Lawson), visi pulcējās lielajā zālē un katram bija iespēja nodziedāt kādu dziesmu un saņemt komentārus gan no abām pasniedzējām, gan no dalībniekiem. Es pati neaizgāju dziedāt, jo sabijos, bet atceros tevi — tāds enerģijas sprīdzeklis, uzkāpj uz skatuves un dzied kādu sambu. Tad kāds cits dalībnieks man blakus saka: «Zini, kas tā tāda ir?» Tā ir Inese Bērziņa!

Ārprāts! Tik senās atmiņas! Man šķiet, tas bija viens no pirmajiem festivāliem, kad es aizbraucu. Kaut gan nē, pirmais bija 2005. vai 2004. gadā, kad es beidzu vidusskolu.

Kuru vidusskolu tu pabeidzi?

Simto! Pie Tāļa! Buiķis [Andris] arī to pašu skolu pabeidza, «Latvian Blues Band» kodols arī, Māris Plūme… Kaut kas tur ir. Bet par Saulkrastiem — jā, riktīgi forši bija, vispār iesācējiem ļoti laba vieta, kur būt un iejusties, iepazīties ar mūziku un cilvēkiem. Man šķiet, es tieši tur daudzus iepazinu. Kad vairākus gadus tur esi bijis, tas nedaudz pāriet, kaut kādā brīdi, protams, apnīk, jo viena un tā pati vieta. Man šķiet, es tur biju sešas vai septiņas reizes. Kaut kas līdzīgs ir ar «Rīgas Ritmiem». Es vispār bērnības laikos riktīgi aktīvi gāju visur, kur vajag, jo bija tā vide — RPIVA iedeva savu tādu azartiņu džeza mūzikā. Tagad īstenībā norimusies tāda aktīvākā džeza dzīve ar meistarklasēm un visu to, bet nu, sāk darīt savas lietas, vai ne?

Kā tu vispār tiki tajā simtajā skolā? Tas bija apzināts lēmums vai vēcāki aizsūtīja?

Nē, mani vecāki vispār nekur nesūtīja, es pati vienmēr visur eju, tā ar mani ir! Tas bija interesants stāsts — es īstenībā gribēju uz akadēmisko dziedāšanu iet un pēc devītās klases stājos Mediņos. Respektīvi, mans vokāls vēl bija tāds nepieradināts… Un viņi man par solo dziedāšanu ielika četri, un tā bija diezgan liela trauma, es riktīgi pārdzīvoju. Kad uzzināju iestājeksāmenu rezultātus, gāju pa ielu un domāju: «Ko man tagad darīt? Tiešām? Es neko nevaru?» Un tagad, ar šodienas prātu es saprotu, ka tas tiešām bija četri! Jo viss, kas man bija — mūzikas skolas apakšiņa, bet solo dziedāšanā es īsti neizcēlos. Un tad man brālens teica : «Eu, simtajā skolā ir ļoti laba dziedāšanas skolotāja Ludmila Janušane — riktīgi laba, forši nostāda balsi…» Nu labi, tas arī der, jo pie laba skolotāja var jebkur iet un viņš pats par simto tikai labus vārdus, arī to bija pabeidzis, tā arī aizgāju! Jāatzīst, ka tā bija viena no manām foršākajām izvēlēm, jo, kad Mediņos netiku, man bija tāds, «low point» un tad tiku simtajā un tas bija «high point», jo tā bija vislabākā skola man, jo tā ir maza skola, pret tevi ir ļoti individuālā attieksme, visi visus zina, mūziķi ir mīlēti, skolā tie ir visaugstākajā kategorijā, es riktīgi izbaudīju to laiku skolā! Kad es pabeidzu skolu, man bija sajūta, ka es varētu vēlreiz iet tur mācīties, vienkārši tāpēc, ka kā mājās tur jūtos. Tālāk ar klasesbiedru grūdienu aizgāju uz RPIVU. Tad jau otrajā kursā pasauca uz Bolderājas mūzikas skolu strādāt.

Cik es atceros, simtā skolā bija vairāk virzīta uz roka mūziku, bet RPIVA uz pop un džezu?

Jā, tāpēc ka tie pedagogi simtajā bija Muravejs [Aleksandrs Sircovs], Pēteris Liepiņš, Romāns Vendiņš, Armands Alksnis, Tālis [Gžibovskis], un viņi ir tomēr roka cilvēki. Tālis, protams, lika standartus spēlēt, un īstenībā viņa dēļ es sāku dziedāt džezu, jo, kad iestājos, man pret džezu bija nostāja, ka nē, nelieciet man neko nekad! Nebija nekādas izpratnes un pieredzes, bet tad Tāļa mūzikas vēstures pasniegšanas metode, kad tev jāmācās tēmas, attīsta muzikālo «bekgraundu», un tad divpadsmitajā klasē sāku dziedāt standartus un sapratu, ka tas ir forši! Tad es ieraudzīju Ingu Bērziņu un man uzsprāga smadzenes — puf! Tad es iestājos RPIVA pie Ingas un pirmajā kursā tik ļoti aizrāvos — patstāvīgi tulkoju kaut kādus rakstus par džeza mūziķiem, šķirstīju «Real Book». Tur arī pedagogi vairāk no džeza puses — Andrejs Jevsjukovs, Inga utt.

Evilena Protektore

Un tad tu sāki strādāt Bolderājas mūzikas skolā un kļuvi par nodaļas vadītāju!

Nu, tas nenotika uzreiz! Tas notika pēc desmit gadiem, vispār es tur trīspadsmit gadus nostrādāju. Tā skola mani uzrunāja tieši caur Ingu, paralēli es vēl Ventspilī pastrādāju, un vēl bakalaurs bija jāpabeidz… Skolotāja darbs man ir asinīs — abas omītes ir skolotājas, viena latviešu valodas un literatūras skolotāja, vēlāk skolas direktore, bet otra mājturības skolotāja, kas vēl vadīja deju kolektīvu. Un pašā sākumā tu vēl šaubies, kas tu esi — mūziķis vai skolotājs, kā sevi nodefinēt. Tad es vienā reizē sajutu to, cik tas ir forši, kā es jūtos katru reizi, kad tie bērni kaut ko saprot, ka es varu kaut ko paskaidrot un sanāk, tad es sapratu — nu, jā, tā ir mana lieta! Dzīve aizveda pa pareizo taciņu.

Bolderājas skola man arī bija kā mājas, man kā jaunam pedagogam vispār bija ideālā prakse — tev nav jāmeklē audzēkņi, tev tos dod un tad tu sāc domāt: «Ok, kā es varu to izdarīt».

Un kā tieši tu kļuvi par nodaļas vadītāju?

Irina Kozjura, kura uzsāka to nodaļu, būtībā nekad negribēja būt vadītāja, bet viņa bija tajā brīdī vienīgais skolotājs, tad viņa piesaistīja mani, tad vienā brīdī vēl bija Andrejs Jevsjukovs, Matīss Veigulis, Zigmunds Žukovskis un Indriķis Veitners, bet viņi bija pieaicinātie, īsto skolotāju skaits bija mazs, tā kā Irina bija tā, kas visus savākusi, viņa bija vadītāja. Tad pēc desmit gadiem viņa teica: «Inese, es vairs negribu, vai tu vari, lūdzu…» Un pierunāja. Vēl vienu gadiņu viņa ar mani padzīvojās un tad arī aizgāja, jo viņai bija jāprecas un varbūt uz Zviedriju jābrauc. Tā es kļuvu par nodaļas vadītāju un saskaros ar visu to administrācijas… kūtrumu. Izdarīšana tikai tik, cik pieprasa dokumenti. Ja tu dari kaut ko vairāk, tad tas viss ir tikai uz tevi. Es ar to pacīnījos kādus trīs gadus un tad sapratu, ka vairs negribu to darīt. Es pati pamanīju, cik ļoti es iekāpu tajā slinkumā, man arī pazuda entuziasms. Es izlēmu, ka negribu tadā toksiskā vidē būt. Mans lēmums aiziet arī (es tā iedomājos galvā) vairāk pavērs vaļā arī laiku savai karjerai, projektiem, albumiem. Tad pirmajā gadā es sev jautāju: «Nu, Inese, ko esi izdarījusi? Neko? Hmm…» [smejas] Bet nu, katram ir savs laiks, vajag pierast pie tā, kāds ir tas laiks.

Ar privātiem skolniekiem es joprojām strādāju, es joprojām baudu gandrīz katru stundu, bet izglītības iestādēm klāt nāk tāda obligātā piegaršiņa, tu centies, bet nesaproti, kam tu centies, sākās filozofiskie jautājumi…

Evilena Protektore

Bet kā tev ir tagad, kad esi brīvmāksliniece, tev tādas zināmās nedrošības sajūtas? Jo, kad tu strādā skolā, tev ir kaut kāda drošība, pārliecība, stabilitāte, it īpaši pandēmijas laikā.

Es varu atbildēt šādi — jā, kad es aizgāju no mūzikas skolas, man visi teica: «Kā, kas, ko tu tagad dari?» Es turpināju strādāt ar privātajiem, bija kaut kādi koncertiņi. Protams, pandēmijā nē, bet tad arī visa tā nauda ieekonomējās visādās ārišķībās un beigās kaut kā es iemanījos ar to visu strādāt un sapratu, ka tas ir «freelance» ir darbs, kas iet pa viļņiem — šodien nav, rīt būs. Es esmu dinamiska, man patīk kaut ko darīt, līdz ar to man patīk mazliet nezināšana, līdz ar to bailes no nezināšanas pazuda, var izdzīvot. Pluss, mūzikas skolās par vienu nodarbību tev maksā daudz, daudz, daudz mazāk, nekā kad tu privāti pasniedz. Tad es domāju — kur ir bizness? Kaut kādā brīdī sāku sevi pavērtēt nedaudz vairāk. Es parēķināju, ka tā alga un blakus faktori (skolas stress un ieskaišu rutīna)…

Bet nebija taču tā, ka tavs pedagoģiskais laiks nebija radošs, es atceros tevi vairākos projektos — tavs kvartets, «The CocoNuts»…

Tur jau tā lieta — jo vairāk dari, jo vairāk izdari! Bet tajā pat laikā — ko tu izdari. Piemēram, bija dueti, kas ir pārsvarā komercprodukts, ar «kokonatiem» bija sirdsieta…

Bija?

Jā, es jau vairāk kā gadu neesmu ar «kokonatiem», jo… Vēlme kaut ko mainīt, jo es ar viņiem arī kādus septiņus gadus pavadīju. Tā vietiņa un būšana tur aizņēma kaut kādu laiku, kaut kādu manu mentālo enerģiju. Man arī «kokonatu» laikā bija savas grupas — «Kvinteri», tad viņi izčākstēja bišķiņ, tad bija «No Rain Today» ar Otto Kovči un Ilmāru Gekišu — un arī gribēju, gribēju, bet, ah, grūti… Tad veidojās kvartets, un tagad man ir vairāk laika kaut ko domāt, un līdz ar to aiziešana no «kokonatiem» nozīmēja atbrīvot sev laiku un telpu pašai kaut ko izdarīt, jo to albumu sev es jau kādus desmit gadus gribu. Ļoti ilgu laiku es saskāros ar to neatbalstošu sajūtu: «Nē, tas nav labi!» Un tad tu atkāpies no «Snarky Puppy» ideāliem, ekspektācijām, un tad viss mainās, sastāvs mainās, visu laiku kaut kas buksē… Bet beidzot esmu saņēmusies, atbrīvojos no tiem cilvēkiem, kas mani bremzē, atradu tos, ar kuriem māku un varu strādāt, jo tādu arī ir tieši tik daudz, cik ir tevī — jo tas, ka Inga Bērziņa ir ģeniāla pedagoģe nenozīmē, ka viņa ir TEV ideālā pedagoģe. Katram ir tie savi cilvēki, un paiet laiks, kamēr tu atrodi tos cilvēkus. Nu, tad visi tie desmit gadi, visa tā pieredze…

Kas tev šobrīd radošajos plānos?

Ir ierakstīts albums, vēl divas pēdējās dziesmas jāsamiksē, esmu ierakusies video veidošanā, un tad jau jālaiž ārā! Galvā esmu jau uz priekšu, ir citas dziesmiņas, gribas kaut ko jaunu, bet tu vēl miksē vecās dziesmas, un tad sākās: «Bet kā būtu, ja šeit… Nē, stop! Pabeidz šito!»

Par ko būs tas albums?

Vienā brīdī vienkāršī saņēmos un sāku domāt, kā ar šo dziesmiņu darīt, kā ar šito, pats sākums bija «Noktirnes» ierakstīšana ar Mariku Šaripo, tad mēs ar grupu pamazām ierakstījām tās dziesmas, kas ir ar grupu, un tad es domāju, ko darīt ar tām dziesmam, kas ar grupu īsti neskan, un tad es iedomājos — o, mūsu tubists ilgstoši darbojās pūtejos orķestros un varbūt viņš varētu uzrakstīt aranžiju?… Un viņš uzrakstīja, un es sadzirdēju tajā tādas nianses, kas ar grupu īsti nesanāca! Nu, tad šī aranžija pūteju kvartetam arī ir šajā albumā. Albums ir absolūti manas dziesmas, izņemot vienu, kas ir Miķeļa Dzenuškas dziesma, un par to dziesmiņu ir smieklīgs stāsts: vienu dienu domāju, ka vajag kaut ko sarakstīt, bet kā būtu, ja ņemu par piemēru kādu cilvēku un uz tā tēla pamata kaut ko tur izdomātu? Domāju, domāju un izdomāju — Miķelis Dzenuška, viņš tāds riktīgs «karakters» ir, vai ne? Nu, tad es uzrakstīju dziesmiņu ar nosaukumu «M», aizsūtīju viņam. Pēc divām dienām viņš saka: «Inese, es uzrakstīju par tevi dziesmu!» Un viņš bija ņēmis pamatā kaut kādas «Vulfpeck» dziesmas harmonijas un uz tām uzrakstījis melodiju, bet nav vārdu, es domāju: «Nu, labi, uzrakstīšu vārdus.» Rakstu, rakstu, bet grūti no malas sevi aplūkot, organiski un viegli kaut ko par sevi pastāstīt, un tad es uzrakstiju Aleksandrai Linei, piedāvāju viņai uzrakstīt tekstu, un aizgāja — kopš 2017. gada dziesma dzīvo ar mums, jo viņa ir riktīgi forša! Tā ir vienīgā dziesma, kas ir palikusi pie mums, bet nav mana dziesma. Viss pārējais ir manas dziesmas ar dažādiem tekstiem — vienā dziesmā ir Imanta Ziedoņa vārdi, vienā Elīnas Zālītes. Tas materiāls nav tik viegli uztverams vai kāds grandīgs, bet tā ir mana mūzika, kaut kas tajā ir, tas mani uzrunā, un nevar būt, ka citus neuzrunās.