Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Saklausīt mierinājumu skaņu atspulgā


Ēriks Miezis

Deniss Paškevičs kopā ar ārzemju viesi ieskaņo kompozīcijas savā un domubiedru mūzikas valodā

30. aprīlis ir datums, kas visā pasaulē tiek atzīmēts kā Starptautiskā Džeza diena. Šogad šī diena bija īpaša arī ar to, ka plašākai publikai kļuva pieejams Denisa Paškeviča jaunākais albums ar nosaukumu «Reflections», jeb latviskā tulkojumā «Atspulgi». Tajā izskan desmit skaņdarbi, kuru autori ir gan saksofona un flautas spēli pārvaldošais Paškevičs, gan somu trompetists Miko «Gunu» Karjalainens, kā arī pianists Madars Kalniņš.

Deniss Paškevičs ir viena no aktīvākajām un redzamākajām figūrām uz Latvijas mūzikas skatuves. Paralēli ļoti aktīvai koncertdarbībai (kas pandēmijas apstākļos piespiedu kārtā ir stipri pieklusināta) un sadarbībai ar mūziķiem gan Latvijā, gan ārvalstīs, Paškevičs nodarbojas arī ar pedagoģisko darbību un jauniešu bigbenda vadīšanu Liepājā.

Miko «Gunu» Karjalainens plašākai publikai Latvijā līdz šim bijis mazāk zināms. Nav pārsteigums, ka ar Paškeviču izveidojusies kopīga valoda — Helsinkos dzīvojošais un dažādus džeza apakšstilus pārvaldošais trompetists ir ļoti aktīvs gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Starp citu, Karjalainens neslikti pārvalda arī klavierspēli.

Pagaidām tikai digitāli izdotā albuma ieskaņošanā abiem māksliniekiem pievienojas jau iepriekš pieminētais Madars Kalniņš, kurš ir uzticams un ilggadējs Denisa Paškeviča sadarbības partneris dažādos sastāvos, kā arī basists Staņislavs Judins un bundzinieks Jānis Jaunalksnis, kurš šobrīd dzīvo un papildina zināšanas Šveices pilsētā Bāzelē. Ieraksts veikts Latvijas Radio ierakstu studijā, skaņas ieraksta procesu vadot, kā arī tā pēcapstrādi veicot vienam no šīs jomas pieredzējušākajiem speciālistiem Latvijā — Ivaram Ozolam.

Albuma klausīšanās pieredze sākas ar hronometrāžas ziņā visīsāko skaņu celiņu. Denisa Paškeviča kompozīcijā «Laivas» tematiskais materiāls balstīts uz īsiem motīviem 2 vai 4 taktu apjomā, kas tiek atkārtoti burtiski vai ar minimālām variācijām. Kā no «Lego» klucīšiem salikta, labi strukturētā kompozīcija veiksmīgi pilda savu funkciju kā sava veida iesildīšanās, sagatavošanās tālakajam muzikālajam ceļojumam, kura starta punkts atrodas Paškevicam tik tuvajā hārdbopa estētikā. Pa vienam «kvadrātam» izspēlē un savu meistarību atrāda katrs no solistiem — sākumā dzirdam trompetes tembru, pēc tam pārādās klavieres un noslēgumā saksofons. Loģisku nobeigumu skaņdarbam piešķir tēmas atskaņojums beigās jeb reprīze, kas noslēdzas ar pēdējās frāzes atkārtojumu vēl divas reizes — klišeju, kas skaņdarba kontekstā iederas un parādā mūziķu zināšanas par konkrēto stilistiku.

Turpinājumā dzirdam Madara Kalniņa mūziku. Vispirms nosacītajā taisno astotdaļu ritmiskajā ietvarā izskan kompozīcija «BUG». Skaņdarba nosaukuma pieraksts ar lielajiem burtiem liek noprast, ka tas varētu būt kāds autoram vien zināms akronīms. Tulkojumā no angļu valodas «bug» nozīmē «kukainis», bet, spriežot pēc mūzikas valodas un sajūtām, ko tā rada, par kukaiņiem, visticamāk, šeit nav stāsts. Skaņdarbu caurstrāvo atmiņā paliekoša un vēlmi kustēties līdzi raisoša repetitīva basa līnija, kuru atbalsta garšīgi skanošas akordu saskaņas klavieru partijā. Divas reizes skaņdarbā (sākumā un pirms reprīzes) izskan arī B posms, kurā komponists veiksmīgi izkāpis no kvadrātiskuma un licis mūzikas materiālam izskanēt 11 taktu apjomā, tajā pašā laikā saglabājot skaņdarba uzbūves stabilitāti.

Balādi «Last Night» («Pagājusī nakts») veido liriska melodija 16 taktu apjomā, harmonizēta ar krāšņām melodiskā minora harmonijām, kuras izpildījuma lēnais temps ļauj izgaršot un izbaudīt pietiekami ilgi. Žanra specifika un labi komponētā tēma ļauj skaņdarbu izpildīt maksimāli vienkārši formas ziņā — šeit neprasās nekādi papildus posmi, piemēram, kāds speciāls ievads, nobeigums vai jebkāda veida starpposmi. Denisa Paškevica saksofona tembram uzticēts tēmas izpildījums, improvizācijas posmus atstājot trompetes un klavieru pārziņā.

Pienāk brīdis savas kompozīcijas prasmes atrādīt arī viesmāksliniekam no Somijas. Vispirms tiek prezentēts Miko Karjalainena opuss ar nosaukumu «Two Steps» jeb «Divi soļi». To caurstrāvo sitaminstrumentu un kontrabasa saspēlē saklausāmais ritmiskais zīmējums, kam piemīt daudznozīmīga izcelsme. Viens veids, kā šo zīmējumu nosaukt, būtu «3:2 son clave» — no latīņamerikas mūzikas nākošs muzikāls žests, kas kalpo kā signāls formas posmu nomaiņai. Vēl šī zīmējuma saknes meklējamas arī Ņūorleānas «2nd line» gājienu mūzikā. Atsauci uz šīm divām stilstikām varam saklausīt arī Jāņa Jaunalkšņa izpildījumā, vietām uz mazās bungas izmantojot «side-stick» tehniku, kas raisa asociācijas ar latīņamerikas mūziku, bet, dažos formas posmos Jaunalksnis lieto tradicionālākas spēles tehnikas, kā, piemēram, tremolo un speciāli akcentētus sitienus. Kopā ar nošu garuma vienību traktējumu, kas balansē uz «taisnu» un «svingotu» astotdaļu robežas, tas nepārprotami rada «2nd line» sajūtu. Interesanti ir tas, ka skaņdarba forma seko pilnīgi klasiskai AABA 32 taktu formas loģikai, kaut arī klausoties vienkārši, ar «ne-analītiskām ausīm», tas tik ļoti nav jūtams. Kompliments komponistam par spēju šādas klišejas lietot neuzkrītoši un nepamanāmi.

Kā otro no Karjalainena opusiem dzirdam skaņdarbu ar nosaukumu «Wisdom» («Gudrība, viedums»), kam svaigumu piedod flautas tembrs Denisa Paškeviča izpildījumā, kā arī uz bosanovas pusi velkošā muzikālā estētika. Interesanta ir improvizējošo solistu nomaiņa formas vidū — Paškevičs nospēlē divus ar pusi «kvadrātus», trešās formas vidū stafeti pārņemot Karjalainenam, kurš pats pēc tam nospēlē arī vienu formu pilnā apjomā.

Kad nospēlēta tieši puse, uz nākamajiem pieciem skaņdarbiem Madars Kalniņš akustiskās klavieres nomaina uz elektriskajām un atkal pārslēdzamies uz Denisa Paškeviča daiļradi. Skaņdarbā «Aramaic Man» visspilgtāk un konkrētāk iezīmējas skaņdarba tēli un tematika. Visbiežāk par instrumentālas mūzikas saturu varam spriest aptuveni — vārdos tas tiek ietērpts tikai skaņdarba nosaukumā. Šoreiz nāk palīgā arī teksts, kuru gan deklamē nevis kāds no mūziķiem, bet gan skaņu celiņā iepludināti fragmenti, kas izgriezti no kādas runas ieraksta angļu valodā. Tekstā saklausām tādus vārdus kā «God» («Dievs»), «Holy Spirit» («Svētais Gars») un «Jesus» («Jēzus»), kas kopā ar skaņdarba nosaukumu «Aramaic Man» (vēstures avoti norāda, ka aramiešu valoda bija Jēzus Kristus dzimtā valoda) mums norāda uz skaņdarba reliģiski filozofisko saturu. Nav noslēpums, ka reliģiskā sfēra un garīgums Denisam Paškevicam ir tuvas tēmas, un šāda vēstījuma iekļaušana albuma muzikālajā materiālā ir pavisam saprotama. Interesants ir izteiksmes līdzekļu lietojums — tradicionālāk noskaņotam klausītājam mūsu platuma grādos reliģiskā tēma noteikti saistītos ar baznīcas ērģelēm, kori, varbūt kādiem klasiskākiem stīgu vai pūšaminstrumentu tembriem. Šeit satura izklāstā izmantoti mūsdienīgāki ritmiskās mūzikas elementi, kas kopā veido savdabīgu (ne sliktā nozīmē!) nokrāsu.

Tāpat kā iepriekšējais skaņdarbs, arī «Brussels» formas risinājuma ziņā ir neparastāks. Veiksmīgā izkāpšana no kvadrātiskuma skaņdarbam piešķir svaigāku skanējumu. Jāatzīmē veiksmīgi komponētā tēmas melodija, kuras intervālu kombinācijas piešķir tai «lipīgumu» un spēju palikt atmiņā. Improvizācijas posmos Jānis Jaunalksnis sasmalcina sitaminstrumentu tekstūru sīkākās vienībās, vietām dodot mājienu par «drum’n’bass» stilistikas elementu lietojumu. Skaņdarba nobeigumu pārliecinošāku padara pakāpeniskais palēninājums jeb, mūzikas valodā runājot, «ritenuto».

«Resonance» tematisko kodolu veido divas idejas. Pirmā no tām (A daļa) ir melodiska — materiāls četru taktu apjomā, kas tiek atkārtots četras reizes. Otrā no tām (B daļa) ir ritmiska harmoniju maiņa, kas notiek sinkopēti, akcentu veidā. Ritmiskā traktējuma ziņā veidojas zināma saikne ar iepriekš izskanējušo skaņdarbu, jo arī šeit jūtams saskaldīts ritmisko vienību dalījums jeb subdivīzijas.

Pirmspēdējais skaņu celiņš sākas ar ievadu nepilnas minūtes garumā, ko piepilda dobja skaņa zemā reģistrā — šeit saklausāms ar lociņu spēlēts kontrabass. Kompozīciju «Jasmina» varētu nosaukt par balādi, džeza mūzikas izpratnē ar šo vārdu saprotot dziedošu melodiju (bieži ar vārdiem), izpildītu lēnā tempā. Lai muzikālās interpretācijas ziņā tas pārāk nelīdzinātos albumā jau iepriekš izskanējušai balādei, ritma sekcija viegli saskalda pulsu, tādējādi radot ātras kustības ilūziju, kaut arī tēmas melodijā sastāv no garām un lēnām notīm, kā arī improvizācijas posmos valda iekšējs miers. Lielisks piemērs, kā ansamblis spēj radīt mierīgu un relaksētu atmosfēru, tajā pašā lietojot sīkas nošu vērtības, kas asociatīvi pirmkārt mums saistās ar ko aktīvu un dinamisku.

Albums noslēdzas ar Miko Karjalainena kompozīciju «Manago Blues», kurā mūziķi pārbauda un demonstrē savas spējas improvizēt ātrā tempā jeb, džeza valodā runājot, «up-tempo» svingā. Muzikālais ceļojums noslēdzas turpat, kur tas sākās — atgriežamies pie saknēm, pie hārdbopa.

Pēc albuma noklausīšanās rodas, kā arī saglabājas pilnības un pabeigtības sajūta. Līdzīgi kā pēc kārtīgas, sātīgas maltītes, kad liekas, ka kādu laiku ēst noteikti negribēsies. Mūziķi klausītājiem nodod paliekošu, saturīgu muzikālu vēstījumu. Īpaši vēlētos atzīmēt ļoti veiksmīgi strukturētās kompozīcijas. Rodas iespaids, ka katrs no mūziķiem, rakstot savus darbus, par to ir domājis un pievērsis uzmanību formas līdzsvaram. Ļoti ticams, ka kompozīcijas tādas ir izveidojušās arī neapzināti un daudzos brīžos ir nostrādājusi intuīcija, kuras saknēs ir gan iedzimts talants, gan arī gadiem ilgi krāta pieredze, kas veido izpratni par muzikālo estētiku un gaumi. Arī izpildījuma ziņā nerodas šaubas par mūziķu spējām un profesionalitāti. Vai albumu «Reflections» ieteiktu arī tiem, kas džeza mūziku klausīties sākuši nesen? Drīzāk jā, nekā nē, jo, pat ar izteiksmes līdzekļu bagātību, kas šim albumam piemīt, to klausīties ir samērā viegli.