Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Kopīga mūzikas baudīšanas pieredze


Aleksandra Line

Visvaldis: «Kad es klausos mūziku, klausos paīstam»

Aleksandra Line

Pieļauju, ka daudzi latvieši, it īpaši rīdzinieki un džeza mūzikas mīļi, ir kaut reizi dzirdējuši Visvalža vārdu. Ne jau lasījuši obligātajās skolas vēstures grāmatās saistībā ar Jersikas ķēniņu, bet gan daudz nesenākā kontekstā ar tādiem vārdiem kā «kino», «mūzikas vēsture», «Muklājs» un — pēdējos dažus gadus — arī Kaņepes Kultūras centru. Visvaldis Dreiska ir diezgan noslēpumains personāžs — kādreizējās filmu nomas «Muklājs» īpašnieks Rīgas centrā, tad diezgan bohēmiskā «Muklājs» pagrabiņa kafejnīcas īpašnieks, kur reiz rakstīti kursa darbi kopā ar Kultūras akadēmijas kursabiedrenēm (sveiciens kursabiedrenēm), kā arī mūzikas mīlis un stāstnieks.

Cik man ir zināms, Visvaldis reti piekrīt intervijām. Tās, ko spēju sameklēt, un kurām viņš piekritis, ir ar diezgan bēdīgu emociju paleti. Šis ir mirklis, kad man paliek interesanti uzzināt, kas slēpjas aiz viņa personības, tāpēc atrodu numuru un uzzvanu. Sarunas rezultātā Visvaldis šķietami negribīgi piekrīt tikties, piedāvā atbraukt pie viņa ciemos uz Āgenskalnu, paklausīties viņa mūzikas kolekciju, izdarīt savus secinājumus un vienkārši kopā paklusēt. Šis jau izklausās daudzsološi, paņemu līdzi «Jazz in Latvia» diskus kā papildinājumus viņa kolekcijai un dodos ciemos. Visvaldis satiek mani savā virtuvē, smēķējot vienu pēc otras pie atvērta loga.

Orubs šajā te izlasē ir? Viņu es augstu vērtēju. Jo, ja no manis dzirdēsiet par latviešu mūziku, ja tas nav Radio koris, ir nu, jāraksta avīzē. Es ļoti atturīgs esmu. Bet nu labi, ko jūs no modernā džeza pati klausāties? Mēs laikam tagad mainīsies lomām, es intervēšu, jūs atbildēsiet. (smejas) Nu, ko esat pēdējo klausījusies?

Tagad pasūtīju un gaidu jaunas plates, Sašals Vasandani ar Romenu Kolinu un Dzošua Redmens ar Bredu Meldo. Un ko jūs pats tagad klausāties?

Foršs jautājums. Mūziku likt telefonā uz austiņām — nedzirdēs. Dzirdēs tikai tēmu, a kā skan instruments, nedzirdēs. Saprotiet, es uztveru albumu kā vienu, ne jau tās izlases. Un mana ierastā pleiliste ir klusums. Redziet, man neskan mūzika. Un, dievs pasarg’, radio. Un tad, kad klausos mūziku, es klausos pa īstam. Man kāds teica, ka mans klausīšanās veids ir kā datora tomogrāfija, tāpēc man kombo sastāvi ir daudz pieņēmamāki, nekā bigbenda sastāvs. Es džezu sāku klausīties 1980. gadā — gāju uz džeza klubu «Oktobris» reizi mēnesī, tur bija lekcijas un koncerti. Nav tā, ka tu piedzimsti un visu zini. Mans skolotājs bijis Vladimirs Feiertags, un tā bija laba skola. Mūsu Ivaram Mazuram zināšanas bija, nevar noliegt, bet viņš šausmīgi garlaicīgi stāstīja, un jaunieti, kas nezina, viņš neparāva. Bet Feiertags ļoti asprātīgā, frivolā veidā, kas ir ļoti svarīgi, runāja par nopietnām lietām. Labi, es vispār tā kā rubenis riesta laikā. Ko jūs gribiet, kafiju, tēju? Vēl varu piedāvāt auksto piparmētru tēju.

Ar glāzi ūdens būs labi, paldies.

Nu labi. Bet piparmētru tēja būs garšīgāka. Es ieliešu. A jūs zināt, ka mēs esam vārda brālis un māsa? Man kristītais vārds arī Aleksandrs, ja kas. Bet vispār par to klausīšanos — no latviešiem es klausos Georgu Pelēci, Rihardu Dubru, Ēriku Ešenvaldu, Pēteri Vasku. Un tā ir laikmetīgā mūzika. Radio koris, mazs kamerkorīts «Muklājs», Valsts akadēmiskais koris «Latvija» līdz Māra Sirmā atnākšanai man arī patika. Bet džezmeņi tur ir divi, trīs tikai, saprotiet. Un tie jaunie — nu, kas viņus māca? Mana draudzene Inga Bērziņa. Viņai tik taisna dziedāšana, bet vai viņa zin, kas ir lauzta, sinkopēta skaņa — nu, viņa māca mehāniski, tas nav džezs. Īstenībā atbilde par latviešu džezu ir pavisam vienkārša — ar kādiem pasaules mūziķiem esi spēlējis. No ārzemniekiem Metjū Šīps vēl vai Bils Lasvels. Vēl no lielajiem Zorns noteikti, man arī patīk, kad akadēmiskā mūzika ir ar džezu sintezēta.

Bet ja ir jāizvēlās — ieraksts vai klātienes koncerts?

Es parasti braucu uz Ventspili pie Mika Magones, labākie pasākumi bija viņa «Zemlikā». Un arī laikmetīgās mūzikas festivāls «Arēna». Tāpēc, ka es ļoti daudz tur nezināju, tas bija jauns. Un tas, ka man ir sešdesmit pieci gadi — ziniet, ķēniņam Zālamanam ir tāds labs teiciens «zināšanas vairo skumjas». Ar cik daudziem cilvēkiem, jūs domājat, es varu runāt par džezu? Ar pieciem. Es agrāk gāju uz klubiem, bija naktsdzīve, un man apkārt bija nenormāli vientuļi cilvēki. Tev nav, ar ko parunāt, tukšas ezotēriskas sarunas. Bet koncertu man ļoti pietrūkst.

Tās vientulības jau pasaulē ir daudz.

Es agrāk neizpratu šo. Kā ir cilvēkiem — balts vai melns, labs vai slikts. Un man ir trešais — banāli. Sapratāt, ja? Tas nav tikai mūzikā, arī literatūrā vai dzērienos. Kultūra jau nesastāv no viena šaura segmenta — ir universālisms kultūrā, paskatieties — Toskānā Lorenco Lieliskais rakstīja dzeju, muzicēja, gleznoja, diezgan veiksmīgi valsti vadīja. Vācijā tas bija Hofmans, rakstīja stāstus, noveles, muzicēja. Mums kaimiņos tas bija Čurļonis, kas gleznās attēloja mūziku, literāts arī bija. Un tagad — ziniet, kā sievietēm mēdz būt — pilns skapis ar apģērbu, kurpes, un nav ko vilkt mugurā. Un es reizēm pieeju pie plaukta, un nav, ko klausīties. Es šajā ziņā pats palieku par blondīni. Tāpēc apzināti neklausos dienu, divas, piecas, un tad ir tā kā svētki — klausies, un tā ir vērtība. Bet iedomājaties tos cilvēkus, kuriem skan radio — tu pārsātinies. Nu ko, ejam uz istabu? Es varu paklusēt, jūs varat iziet mūzikai cauri.

Kādu klausāmvielu jūs parasti uzliekat, kad kāds atnāk ciemos?

Nu nevar taču izvēlēties universāli, tāpat kā vienu dzērienu. Es, starp citu, ļoti atturīgs esmu pret viskiju, tāpēc ka viņu ļoti labi pārzinu. Tas ir aptuveni tā kā ar blūzu — es viņu zinu, bet klausos ļoti maz.

(Visvaldis pēkšņi atceras kaut ko, pieceļas, pienāk pie plaukta, izvelk vecu cigāru kastīti, iedod man rokās. Kastīte pilna ar koncertu biļetēm…)

Sapratāt ideju? Un nedomājiet, ka te ir viss — es sāku tās biļetes vākt tikai kādā 1992. gadā, un elektroniskās biļetes te iet garām. Bet vispār mēs ar Dāvi Kaņepi kādus piecpadsmit vai astoņpadsmit gadus esam pazīstami, viņš pie manis uz kafejnīcu ir visus savus mūziķus pēc koncertiem vedis. Tad pirms trīsarpus gadiem man kafejnīca beidzās, darba nebija, viņš saka — nāc par kino stāstīt. Un es saku — nē, labāk par mūziku. Vēl tad, kad «Muklājs» bija vaļā, Dāvis jautāja, vai es varētu Ziemas balli nospēlēt. Un saprotiet, kur es un kur viņi… Viņu vecāki jaunāki par mani. Tur mammām varbūt četrdesmit divi gadi. Tāpēc es teicu viņiem: «Nu labi, mani bērni un viņu vecāki, es tagad paspēlēšu pensionāru džezu». Mans dīdžeja rokraksts… Smieklīgi, protams, sešdesmit piecos gados dīdžejs.

Es jums tagad parādīšu skaistu disku noformējumu. Tā nav skaistākā mūzika, tas ir skaistākais noformējums. Un tā ideja — jūs sēžat šajā krēslā, klausāties četrdesmito gadu bordeļdziesmas un skataties fotogrāfijas. Pieņemsim, paskatieties — Urī Keins, kas jūdiem aizliegts, izpilda Vāgneru Venēcijā, un pēc būtības tur ir jūtama jūdiska ironija, bet tā ir ļoti viegla, tāpēc ka kur Vāgners nomira? Venēcijā. Un cepuri nost, ka viņš nevis pasmejas — viņš pasmaida.

Bet disks vai plate? Vai nesējam jūsu mūzikas kolekcijā ir nozīme?

Man bija ļoti liela vinila kolekcija, un es šķīros no tās apzināti — 1986. gadā man Rīgā bija pirmajam CD aparāts. Tādi audiofīli, ziniet, kā viņi testēja aparatūru — ņēma Marijas Buenos disku, un vai ir dzirdams māla zvaniņš vai nav. «Spotify» jūs nekad nedzirdēsiet māla zvaniņu. Bet ierakstā tu pat sīkumu nepalaid garām, tie patiešām sanāk svētki, kad klausies mūziku.

Kā vispār jums ir veidojusies tā mīlestība pret mūziku?

Es esmu dzimis 1956. gadā. Parādīšu, kāds es eņģelīts bildēs biju. Biju ļoti kārtīgs bērns, sūdus netaisīju, slimīgs gan, un ar tādu mīnusu — ļoti sūdīgi ēdu. Un tad bija varianti — kamēr ēdu, vai nu oma dziedāja man dziesmas, vai arī vislabāk es ēdu pie Šūberta Šūpuļdziesmas vai «Meža ķēniņa», ko lika uz patafona. Un man kā mazam bērnam šie tēli atstāja baigo iespaidu. Kad biju mazlietiņ vecāks, 1966. gadā mēs klausījāmies pasaules popmūziku. Man bija vecāks brālēns, hipijs, Zigfrīds, viņam jau bija «Simfonija», stereo skaņa, un es gāju pie viņa klausīties mūziku. Bez filtriem klausījāmies. Kad man bija piecpadsmit gadu, vecāki šķīrās, plēsās, man apnika dzīvot nabadzībā, pēc astotās klases aizgāju strādāt un pirmo nopirku magnetofonu. Sākumā nopirku magnetofonu, tikai tad «Wrangler» džinsus. No sākuma klausījos visus sūdus, kā visi normāli pusaudži, bet jau pēc gada, pusotra nosliecos uz ārtroku.

Un no tā — uz džezu?

Tad man pienāca krievu laiks, trīs gadus jūrā dienēju, pabeidzu akvalangistu kursus. Dienēju uz spiegu kuģa, radartehniskais izlūkdienests pārtvēra NATO mācības, mūsējie pa vidu līda, mēs tos trīs gadus nebijām no muzikālās aprites ārā. Kā virsnieka nav, tā tu uzliec un klausies mūziku. Nebijām no aprites ārā, un tas ir diezgan svarīgi. Un tikai 1980. gadā man sākās džezs — pianists Čižiks, kas spēlēja improvizācijas, tad jau nopietnāki tādi — trio Gaņeļins, Čekasins, Tarasovs. Radās interese par mūziku, nopirku abonementu uz «Oktobri» un katru mēnesi gāju klausīties. Tāds akls pianists Manukjans, tad Raubiško, Rozenbergs, Briežkalns, Galenieks — tas gumijas zābakos, kaut kādās biksēs, pilnīgi bez tēla veidošanas. Tā ideja toreiz bija tāda — neskaties, kā es izskatos, klausies, kā es spēlēju. Arī žuļiku Straumi atceros, bet viņš Rīgā tādus sūdus sataisīja, ka neesmu pārliecināts, vai brauktu atpakaļ. Viņš tāds zaglīgs bija, shēmotājs. Bet ļoti labs mūziķis, un man pietrūkst. Tad sāku festivālus apmeklēt, aktīvi darbojās Ņidbaļskis.

Nu labi, tagad izvēlieties, ko mēs klausāmies. Nedrīkst kļūdīties. (smejas) Man citreiz Kaņepē ārzemnieki saka — guru, un tas man nepatīk. Es esmu kosmopolīts, bet man ar indiešiem problēmas. Un mana būtība, ko es daru Kaņepē, ir iepazīstināt ar to mūziku, ko jaunieši pamatā nezina. Mani daži atkal sauc par cilvēkēdāju. Un, ja mēs pieņemam, ka popmūzika mums nepatīk — džezā popmūzika ir visi gēršvini, gleni milleri, vūdiji hermaņi. Jo kas ir džezs īstenībā? Mēs bieži vien nepareizi uztveram. Es ļoti ilgu laiku neliku publiski atonālu skanējumu, jo cilvēks nav sagatavots. Tai mūzikai jābut sagatavotai, lai tu varētu klausīties viņu, tas ir grūti. Īstenībā, mūziku klausoties, var nosvīst. Labi, paņemsim kaut ko ne pārāk ekstremālu. Tie viņu nosaukumi un vārdi…

Visvaldis jau arī ir spēcīgs vārds.

Paga, paga. Turpinām tālāk, kur ir spēcīgs? Kas viņu sakāva, Jersikas kungu? Divi bruņinieki. Viņš no diviem bruņiniekiem pa muti dabūja — pili nodedzināja, dzimtu paņēma gūstā, viņš aizmuka Daugavas otrajā pusē. Nu nav spēcīgs vārds, sūdīgs piemērs.

(Izvelk no plaukta diskus un liek vienu ierakstu pēc otra. Pīpē ātrāk, nekā beidzas ieraksti, sākas otrā paciņa).

Nu, Māleru jūs ziniet, par to meža zvēra mednieku? Klausieties, džezs un akadēmiskā mūzika — smieklīgi, vai ne? Deivs Duglass te pūš. Nu, ir šis «free» džezs, ko? Tas man ir mīlulis tāds, bišķīt psihodēlija. Tagad saprotiet, kāpēc es reti klausos mūziku? Šī ir aptuveni mana džeza pasaule. Man vajag, lai tas ieraksts nav tikai vienai reizei — lai es varu ik pēc brīža vilkt ārā nu klausīties. Labi, izvilkšu vēl ko ekstremālāku. Šis ir ļoti interesants projekts, Luīss Klavī, Andrī Teksjē, Aldo Romano. Paskatieties otrajā pusē instrumentus, kas te spēlē. Tagad griežam apkārt, izvelkam viņu ceļojuma fotoalbumu, kājas nolieciet, dzērienu izvēlieties, skatieties bildes un klausieties mūziku. Iedomājaties — klausāties kaut ko vecu, šeit liekat kājas, šūpojaties un skatāties vecu fotoalbumu. Fotogrāfijas līmētās, paskatieties, kādas kompozīcijas bija agrāk, viņi gatavojās — te mana vecāmāte, viņas vecākā meita, acis kādas iekritušas. Jums taču arī mājās ir veci fotoalbumi? Rekomendēju tā mūziku klausīties.

Paskatieties uz šo manu bildi — briesmonis ar saviem uzbraucieniem, un te kontrastā bērns tāds. Bet saprotiet, tie mani uzbraucieni jau nav aiz ļauna — es vienkārši mēģinu paskaidrot, lai cilvēkam dalec, ko es stāstu. Man pēc vecuma vispār vajadzētu rokmūziku klausīties. Tagad klausāmies Urī Keinu, ar viņa ironiju pārvilināšu jūs savā ticībā nedaudz. Es vispār apvienoju savu interesi par mūziku ar interesi par vēsturi kopumā. Labi, kamēr kaimiņi nelamājas, uzlikšu Džonu Zornu, ko es reizi gadā klausos. Un tagad es uzlikšu to, ko saucu par deju mūziku (uzliek hiphopu). Vēl man nepatīk, kā latvieši repo — vokālu klausāties kā ritma sekciju, nevis mesidžu, ko sūta. Nu smieklīgi, ka es repu klausos, ne? Repu jau pamatā jaunieši klausās.

Es teiktu, ka ne tikai, un tie jaunieši arī ir dažādi.

Pamatā stulbi. Man pusaudža gados mūzika bija deficīts, tā bija vērtība. Tagad tev ir viss un reizē nekā nav. Man par tiem, kuri apmeklē festivālus, skan mūzika un viņi reizē runā, ir termins verbālie masturbētāji. Es braucu uz «Sansusī» — labs festivāls, bet nevaru klausīties, jo paralēli visi runā. «Positivus» iemācījās un vairs neapstājas. Nu labi, tagad būšu nedaudz ievadījis jūs savā mūzikas pasaulē.

Kā jūs šaja mūzikas pasaulē sevi definētu, kas jūs esat?

Banāls vārds, ko es negribētu intervijā lietot, bet diezgan precīzs — baudītājs. Jūs jau jūtat, kā es sīkumiem baigi pievēršu uzmanību. Un ceru, ka sapratāt, kāpēc es reti klausos mūziku. Džezs jau ir ārpus nacionalitātes — jūtat, cik tagad liega skaņa? Viņš var būt arī bez agresivitātes vai salduma. Pēc cik ilga laika jūs iesiet? Jo es vēl gribu uzlikt jums savu mīluli somu Kimo Pohjonenu.

Vai mēdzat aizdomāties, cik īsa mūsu dzīve un cik ļoti ar to nepietiks, lai dzirdētu daudz mūzikas?

Un ka mēs par daudz verbāli masturbējam un par maz klausāmies? A jūs daudz pazīstat mana vecuma cilvēku, kuri klausās mūziku? Paiet laiks, un viņi noiet no trases. Īstenībā, ja uzmanīgi klausās, var nogurt. Nu ko, nemocīšu Jūs vairāk. Kā jūs brauksiet — pa Dzirciema ielu vai gar Dzegužkalnu? Galvenais — Pārdaugavā pa ceļam nevis arhitektūru, bet kokus skatieties. Kādi ozoli, liepas kādas. Arhitektūra dažāda, bet koki ir pa īstam. Brauciet gar Botānisko dārzu, kaifu noķersiet.

Es ņemu vērā maršruta ieteikumu, atvados no Visvalža un eju pakaļ savam ritenim. Ejot prom, atskārtu, ka lai arī biju gatavojusies intervijai, šķiet, tā arī neesmu nemaz uzdevusi nevienu no iepriekš iecerētajiem jautājumiem. Visvaldis pavada mani līdz durvīm, un par spīti uzburtajam bargajam tēlam, slēpjoties aiz bārdas, smaida.