Kaspars Zaviļeiskis par aizaugušo mīlestības dārzu

Septiņi pieauguši stāsti. Kristapa Vanadziņa trio albuma recenzija

Kristapa Vanadziņa trio džeza plates iznākšana šķiet tikpat loģisks fakts kā svaigs gaiss pēc lietus. Tas ir nobriedis, brīvs pašmāju džezs, ko klausīties tieši vinila formātā. Ar krāšņu rožu krūmu uz vāka un it kā tam neatbilstošu, toties filozofisku nosaukumu «The Love Garden Has Overgrown».

Vanadziņu dzimtas spilgto mūziķu līniju turpinošajam Kristapam pilnīgi noteikti nav aizaudzis džeza dārzs. Viņš to kopis ļoti rūpīgi, mērķtiecīgi un sistemātiski. Pie klavierēm piesēdināts jau bērnībā, gandrīz momentāni aizrāvies ar vectēva, ērģelnieka Nikolaja Vanadziņa un tēva Valda Vanadziņa plašo ierakstu kolekciju pērlēm, izgājis cauri Mediņskolas, Dārziņskolas un Doma kora skolas norūdošajiem filtriem, turpinājis studijas arī ārvalstīs… Iznākums ir spēcīgs — par sevi pārliecināts un džezā brīvi lidojošs Latvijas tā sauktās vidējās džezmeņu paaudzes pianists, kam ir, ko teikt, un kurš zina, kā to pateikt.

Un vislabāk to izdarīt kopā ar līdzīgi domājošiem un profesionāli līdzvērtīgiem draugiem — savu rokrakstu izkopušo bundzinieku Rūdolfu Dankfeldu un kopējo skanējumu prasmīgi saturošo basistu Jāni Rubiku. Protams, protams, trio ne velti nosaukts Kristapa vārdā, taču labākajās džeza tradīcijās šis ieraksts ir vienlīdzīgu spēlētāju veikums, ko klausītājam atliek vienīgi baudīt.

«The Love Garden Has Overgrown» ir septiņi, lai arī instrumentāli, tomēr džeza stāsti. To, ka viņa kompozīcijas ir stāsti, allaž uzsvēris arī pats autors Kristaps Vanadziņš, un pēc tādiem tie tik tiešām arī izklausās. Lai tos izstāstītu brīvi, loģiski, nepieciešami droši kompanjoni, ar kuriem tikt ārā no jebkādām muzikālajām sānslīdēm. Un tādas tiek radītas apzināti gan pārsteidzošu harmonisko, gan ritmisko risinājumu veidolā, jo tādam arī jābūt īstam džezam. Brīvi planējošam, pie nošu lapas nepiesietam, ar smaidu izpildītam. Šis ir uzskaitījums, kura tik bieži pietrūkst pašmāju džezā, taču daudzas pazīmes liecina par pozitīvām izmaiņām. Vanadziņš ir viens no to karognesējiem.

Jaunā džeza albumā loģiski, ka pirmie uzmanību piesaista nevis oriģināldarbi, bet citu mākslinieku jau zināmu skaņdarbu aranžējumi. It īpaši, ja runa ir par britu neoficiālās himnas «Land of Hope and Glory» pārlikšanu džeza balādē! Jā, tas ir tas pats angļu komponista Edvarda Elgara militārais maršs, kas pirms vairāk nekā simt gadiem rakstīts karaļa Edvarda VII kronēšanas ceremonijai un ko angļi mēdz dziedāt himnas vietā gan sporta, gan citos masu pasākumos. Pamatā gan izmantota marša liriskākā daļa, taču maršs paliek maršs, bet Vanadziņš to pamanījies iepīt džeza trio albumā un radījis uzmundrinošu veltījumu visiem saviem šobrīd sanīkušajiem tautiešiem.

Šādi izlēcieni liecina par māksliniecisko pārliecību un drosmi. Īpašībām, kas apvienojumā ar tehnisku profesionalitāti signalizē par aizraujošu un baudāmu iznākumu. Ierastāks, taču ne mazāk smalks, ir leģendārā amerikāņu saksofonista Džona Koltreina balādes «After the Rain» pāraranžējums. Tam pieiets ar lielu rūpību, taču tāpat nebremzējot ar pārlieku pietāti, jo citādi — kāda jēga būtu šo 1963. gada Koltreina albuma «Impressions» skaņdarbu pievienot saviem 2020. gada sacerējumiem? Vanadziņam, Rubikam un Dankfeldam izdevies muzikāli paspiest roku Taineram, Garisonam un Heinsam, kas ir «After the Rain» oriģinālā ritma sekcija. Kristaps loģiski apspēlē arī Koltreina izpildīto melodiju, un skaņdarbu var uzskatīt par skaistu veltījumu gan pērn tai saulē aizgājušajam Makojam Taineram, gan drīzajam pēcpandēmijas laikam, kad pēc lietus atkal nāks tas svaigais gaiss…

Taču galvenais uzsvars jaunajā, pēc skaita, starp citu, jau ceturtajā Kristapa albumā ir uz piecām viņa oriģinālkompozīcijām. Tajās mesta pie malas jebkāda pietāte pret citiem oriģinālautoriem, ļaujot simtprocentīgu muzikālo brīvību kā sev, tā domubiedriem. Tas nenozīmē haosu, bet gan garšīgu 2020. gada Latvijas mūsdienu džezu. Paskaidrojot, ieraksts tapa pērnā gada augustā Ventspils koncertzālē «Latvija», piedaloties skaņu režisoram Mārtiņam Krastiņam un iemūžinot rezultātu uzreiz studijas magnetofona lentē. It kā jau ierasts pantiņš attiecībā uz «Jersika Records» izdevumiem, taču nenāk par ļaunu to atkārtot. Skaidrs, ka pie labām lietām esam tendēti ātri pierast, un tomēr.

Nu laiks pierast pie Vanadziņa jaunākajiem skaņdarbiem. «It Doesn’t Count When You Believe» rotaļīgi iesākas kā klasiskās mūzikas skaņdarbs no pavisam cita gadsimta, līdz nemanot pāriet tikpat vieglā džeza valodā. Arī latviešu mūziķus nezinošam ārpuszemju klausītājam uzreiz ir skaidrs, ka šeit būs runa par labi saspēlējušos džeza trio, kas cerams ik pa laikam atļausies arī drosmīgākus izlēcienus. Tieši tā arī notiek. Turklāt jau pirmajā plates skaņdarbā labi iezīmējas Vanadziņa-Rubika-Dankfelda ausīm dzirdami jau izkoptais rokraksts — neuzbāzīga, bet neatlaidīga savstarpējās enerģijas meklēšana, tās atrašana un tad neizbēgama palaišana brīvībā, kas nozīmē muzikālu eksploziju. Tā ir kā rotaļa ar dažādām džeza tradīcijām, daudzo skolu un biežās muzicēšanas pieredzes sapludināšana vienā skaņu straumē, kurā klausītājam peldēt pietiekami ekstrēmi, bet absolūti droši. Nekādu zemūdens akmeņu straumes vidū tomēr nav, un arī ūdenskritums galā negaida.

Ir skaidrs, ka tik brīvai muzicēšanas sajūtai trio ir visīstākais formāts, lai arī gana aizraujoši ir paklausīties iepriekšējo Kristapa albumu «Piano Improvisations», kas tika izdots 2016. gadā. Nosaukums nemelo — tajā dzirdamas sešas viņa kā pianista solo improvizācijas, kurās arī saklausāmas alkas pēc «The Love Garden Has Overgrown» brīvā lidojuma. Tādi mēģinājumi gan tika radīti arī pēc uzvaras džeza talantu konkursā «Sony Jazz Stage» 2007. gadā un attiecīgi saspēlēšanās ar basistu Staņislavu Judinu un bundzinieku Andri Buiķi, kas rezultējās 2008. gada albumā «The New Trio», kā arī 2013. gadā, veltot albumu «Himalaj» vectēvam-alpīnistam un saspēlējoties ar basistu Edvīnu Ozolu un bundzinieku Ivaru Arutjunjanu. Pusē skaņdarbu gan bungas iespēlēja jau tagadējā trio dalībnieks Rūdolfs Dankfelds, taču tiem ierakstiem vēl pietrūka tagadējās pārliecības. Džezā pieredzei ir milzu nozīme, jo tā rada nianses, ar ko viens mūziķis kļūst atšķirīgs no cita.

Neskatoties uz pretējo apgalvojošo nosaukumu, «The Love Garden Has Overgrown» patiesībā ir skaisti iekopts dārzs ar pamatīgu devu džeza mīlestības, kas balstīta pieredzē, ne vairs tikai kaislē, bet arī nav sačākstējusi un iesūnojusi. Šis ir džezs pašā plaukumā, ko pierāda arī mānīgi laiski iesāktā Kristapa balāde «Sicilian Dinner», kas neverbālā stāsta un enerģijas attīstības brīdī uzsprāgst labākajās trio VRD tradīcijās, lai izskanētu jau ar melanholiski skumju un pat nedaudz dramatisku sajūtu.

Draivīgākais skaņdarbs albumā ir «A Girl at the Table». VRD iegrūvo ievērojamā ātrumā, Vanadziņam piedāvājot, iespējams, visrotaļīgāko savu melodisko tēmu un tās risinājumu. Meitene pie tā galda autoram laikam izsaukusi daudzas uzbudinoši jautras izjūtas, kas liek mest pie malas visus aizspriedumus un būt simtprocentīgi pašam sev. Tas, kā zināms, prasa drosmi, un kompozīcijā «A Girl at the Table» šim trio tās pilnīgi noteikti netrūkst.

Izskan albums ar «Where Heaven Stopped and the Earth Began» un plates titulskaņdarbu — abus var uztvert kā džezblūzisku diptihu, kas nesteidzīgi, lai arī saglabājot trio rokrakstu, noslēdz VRD lidojumu un liek ar nepacietību gaidīt tā turpinājumu.