Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Jauna mūziķu raža — seši diplomēti džezisti


Evilena Protektore

Džeza katedras absolventiem palaimējās savus koncerteksāmenus prezentēt uz lielās VEF Kultūras pils skatuves

Evilena Protektore

Šī gada vasara aizsākās visai aizraujoši — 1. jūnijā Mūzikas akadēmiju pabeidza pieci bakalauri un viena maģistrante! Eksāmena diena, kā ierasti, bija diezgan stresa pilna, jo taču eksāmens, bet vienlaicīgi ar to kļuva par īstiem svētkiem — studentiem paveicās kārtot savus koncerteksāmenus uz VEF Kultūras pils lielās skatuves. Proti, bez skatītājiem, bet ārpus akadēmijas, ar ļoti labi skaņu, gaismām, grimētavu un sajūtu, ka šis ir visai nopietns pasākums. Šī sadarbība starp JVLMA un VEF koncertzāli ir kaut kas ļoti jauns, bet, manuprāt, ideja ir ļoti laba, jo dod tiem studentiem, kam īsti nav pieredzes uzstāties šādās koncertzālēs, iespēju sajust, kā tas ir — būt šādā vietā. Tādas zāles arī motivē spēlēt labāk un komponēt labāk — darīt visu, lai tiktu uzaicināts atkal uzstāties šādā vietā, jo kam tad nepatīk spēlēt tik labos apstākļos?

Šī gada eksāmenu sesiju arī var nosaukt par laimīgu, jo pērnā gada beidzējiem gan nebija iespējas satikties uz vienas skatuves un parādīt ne klausītājiem, ne žūrijai, ar ko tad rezultējās tie četri gadi, kas pavadīti pētot un attīstot džezu — tad, ārkārtās situācijas stāvoklī valstī, studentiem tika uzdots kreatīvs uzdevums — ierakstīt albumu, kas tiks uzskatīts par diplomdarbu. Šādā variantā nav nekas slikts, jo studiju un skaņu inženierus nodrošināja mācību iestāde, studentam bija laiks cītīgi strādāt pie sava darba, bet pēc tam tiem pašiem studentiem palika materiāls, ko viņi varētu izmantot kā savu demo, mēģinot startēt mūzikas tirgū. Viens no veiksmīgākajiem darbiem pērnā gadā bija Miķeļa Dzenuškas albums «Pritonā», kas vēlāk tika prezentēts Tallinas ielas kvartālā.

Šoreiz gan studentiem tika piedāvāts savdabīgs kompromisa variants — jā, viņiem bija iespēja atskaņot savus diplomkoncertus klātienē ar īstiem mūziķiem uz īstas skatuves, bet diemžēl bez plašākas auditorijas — klausītāju lokā bija atļauts atrasties tikai tiem pedagogiem, kas vērtēja visu programmu. No vienas puses, tas ir, manuprāt, diezgan bēdīgi, jo vienkārši iedomājaties — studentam beidzot ir iespēja tikt pie lielās skatuves ar savu programmu, kur viņš ir galvenais, bet tikai skatītāju nav… No otras puses, pēc pašu studentu vārdiem, šī lielā skatuve palīdzēja izvairīties no eksāmena sajūtas un pozitīvi ietekmēt visus priekšnesumus, jo tomēr vārds «eksāmens» ir pilns ar atbildību, kas noteikti kādam neļauj pilnīgi izbaudīt muzicēšanas brīdi.

Arī tika turpināta vēl viena laba akadēmijas tradīcija — eksāmenu komisijā atkal bija uzaicināts cilvēks, kurš nav saistīts ar studentiem un kurš būtu spējīgs objektīvi izvērtēt studentus un varbūt pamanīt ko tādu, ko pedagogi nevar. Jo ir taču tā, ka pedagogi tiekas ar studentiem regulāri un tāpēc pierod pie kaut kādām īpašībām, kaut ko neredz, nepamana. Šāda prakse, manuprāt, ir ļoti noderīga, it īpaši kad komisijā ir kāds cilvēks, kurš apzinās abās muzicēšanas puses — māksliniecisko un biznesa. Jā, mēs mācām māksliniekus, bet tiem māksliniekiem ir kaut kā jāizdzīvo mūzikas tirgū, tāpēc viņiem ir ārkārtīgi svarīgi apzināties, kas viņus sagaida nākotnē. Šoreiz šo lomu pildīja mūsu vietējais mūziķis un pasākumu producents Māris Briežkalns.

Manuprāt, uzaicināt tieši Māri Briežkalnu bija ļoti laba ideja. Pats Briežkalns ir gan mūziķis (bundzinieks ar diezgan iespaidīgu pieredzi), gan pasākumu producents, un viņa sirds projekts ir vislielākais džeza pasākums Rīgā — festivāls «Rīgas Ritmi», meistarklases un epizodiski arī jauno mūziķu «showcase» jeb skates. Un tieši tas otrais punks ir ārkārtīgi svarīgs, jo Mūzikas akadēmija negatavo vienkārši māksliniekus, bet mūzikas tirgus dalībniekus, un šeit sākās visinteresantākais. Mākslinieka uzdevums nav tikai radīt mākslu, bet arī rūpēties par to, lai tā māksla būtu aktuāla, lai auditorijai būtu vēlme atklāt tieši šo mākslinieku, nopirkt biļeti tieši uz viņa koncertu. Viņš vērtē ne tikai vien muzikālo koncerta pusi, bet gan arī to, kā jaunie mākslinieki izskatījās, kā viņi uzvedās uz skatuves, ko un kā teica, kā prezentēja sevi un savu mūziku. Jo māksliniekiem, protams, liekas, ka mākslai ir tik milzīgs spēks, ka īstā māksla spēs pārvārēt visu un tikt pie sava klausītāja — nē, tā nav. Lielajiem mūziķiem ir savas atbalsta komandas, kas dara visu iespējamo, lai mākslinieks domātu tikai par mākslu — kontaktējas ar potenciālajiem producentiem un koncertvietām, rūpējas par sociālajiem tīkliem un dara simt citu darbu. Diemžel līdz tādam līmenim jaunajam mūziķim kaut kā jānokļūst, tāpēc sākumā viņam jādara viss pašam. Tu vari būt vistalantīgākais mūziķis pasaulē, bet, ja tu nemāki veidot sakarus un pieteikt savu mūziku no skatuves tā, lai tas, kas izlido no tavas mutes, neliktos pilnīgā bezsakarā ar tavu mūziku, klausītājs arī nebūs. Daudzi strīdēsies par to, nepiekritīs, bet tā ir skarbā realitāte.

Pa laimi šājā dienā viss bija diezgan pieklājīgi pasniegts, Briežkalna kungs, šķiet, bija pozitīvi noskaņots, re, ko viņš saka par studentiem un šo dienu: «Iespaids ir pārsteidzošs, tik talantīgus mūziķus vienā koncertā reti kad nācies redzēt, ņemot vērā, ka visi no Latvijas. Nu, ceļš visiem vaļā! Jauni koncerti, novēlu visiem veiksmīgas karjeras, atsaucīgu publiku un lai producenti kautos pēc viņu koncertiem. Emocijas ir ļoti labās pēc šīs dienas.»

Vēl viena pozitīvā tendence, kas tika manīta šajā dienā — palielinājās studentu tieksme komponēt un spēlēt tieši savu oriģinālmūziku. Manuprāt, tas ir brīnišķīgi. Protams, ne visiem jābūt komponistiem, bet šeit ir vieta diskusijai, jo džeza mūziķi savā būtībā jau arī ir komponisti, tikai viņi to dara citādākā kontekstā — improvizējot. Vienmēr ir patīkami klausīties ne tikai jaunu un svaigu materiālu, bet arī vērot, kā mūzika attīstās jaunu mūziķu rokās. Kad tie jaunie mūziķi pieķeras komponēšanai, viņi nemēģina pieturēties pie ierastajām takām, viņi mēģina atrast veidus, kā parādīt tieši savu iekšējo pasauli, un tad sākās visinteresantākais. Šoreiz oriģināldarbi dominēja diviem beidzējiem — bundziniekam Sigvardam Dižajam, kurš uzstājās ar savu kolektīvu «Con Brio», un trombonistam Vadimam Dmitrijevam, kurš savā koncerteksāmena ieskicēja topošā albuma tematu.

Bakalaura grādu džezā kopumā šogad saņēma seši mūziķi — jau iepriekš minētie Vadims Dmitrijevs un Sigvards Dižais, arī ģitārists Jānis Pastars un vokālistes Edīte Štrausa un Līga Kupča, bet maģistrantūru absolvēja burvīgā dziedātāja, mūsu «JAZZin» kolēģe Santa Šillere. Ar visiem absolventiem sanāca nedaudz aprunāties, tālāk sekos viņu pārdzīvojumi un iespaidi. Te es atvadīšos un ļaušu jums izbaudīt nelielus fragmentus no manām sarunām ar studentiem, kā arī pāris fotogrāfijas no tās pasākuma, bet pašiem absolventiem gribu novēlēt nekad nepadoties, vienmēr meklēt iedvesmu un nebaidīties mainīt pasauli!

Sigvards Dižais:

Evilena Protektore

«Man ir ļoti pacilājošās sajūtas, beidzot papīrs kabatā! Mana programma bija kā stāsts, tur bija galvenais varonis Uģis, par viņa rītu. Programmā galvenais bija tēmēts uz elektroniku un jaunu subdivīziju «eksplorošanu» — kvintoles utt. Kopumā tas ir viens liels eksperiments.»

Vadims Dmitrijevs:

Evilena Protektore

«Sajūtas ir diezgan labas. Ir prieks uzkāpt uz skatuves pēc ilga laika, ir prieks pirmo reizi atskaņot savu oriģinālmūziku pilnā sastāvā, tas nekad netika darīts, un, manuprāt, mums tas sanāca diezgan spoži. Bija mazliet uztraukums, jo pirmā reize uz lielās skatuves kopš 2019. gada.

Programma sastāvēja no sešām oriģinālkompozīcijām, visas ir daļiņa no mana albuma, kas iznāks drīz, līdz albuma programmai pietrūka tikai divas kompozīcijas, kurās piedalās vokāls, bet tās mēs diemžēl neatskaņojām, jo vokāliste šobrīd ir pašizolācijā; kaut kad drīz mēs nospēlēsim arī pilnu prorammu! Programma ir par emocijām, visas kompozīcijas tika sarakstītas pēdējo divu gadu laikā, iespaidojoties no viskaut kādas mūzikas. Mans mērķis bija izveidot daudzpusīgu programmu, pastāstīt par dažādām emocijām, uztaisīt viņu jēdzīgu, tad man sanāca tāds mazs filozofisko darbiņu apkopojums, kur katra dziesma man ir ļoti nozīmīga, stāsta par kaut kādu daļiņu no manas dzīves, kaut kādu brītiņu, pārdomām un cerībām uz nākotni.

Man liekas, ka spēlēt oriģinālkompozīcijas eksāmenā ir veiksmīgs noslēgums, kas parāda to, kur esmu nonācis, izmācoties četrus gadus šeit, vienu gadu pavādot Vācijā. Man liekas, mūziķiem vissvarīgākais ir tikt pie savas oriģinālkoncepcijas, rakstīt darbus. Kādam tas padodas vieglāk, kādam grūtāk, bet man likās, ka tā ir forša ideja nospēlēt to, kas ir nozīmīgs man, izdarīt to forši. Ņemot vērā, ka tas ir mans pēdējā semestra darbs — sākot ar decembri, es klausījos skaņdarbus uz riņķi, mēs visu laiku tos mēģinājām — es izdomāju, ka tas ir loģiskākais variants, spēlēt tieši tos skaņdarbus. Man liekas, ka sanāca ļoti forši.»

Jānis Pastars:

Evilena Protektore

«Es esmu ļoti priecīgs par izdarīto, par maniem kolēģiem, manuprāt, kopā mēs panācām tik labu rezultātu, ko varējām izdarīt. Es spēlēju pirmais, un sākumā es biju par to mazliet uztraucies, jo neesam ilgi dzīvajā uzstājušies, bet šodien bija koncerta sajūta, nevis eksāmena sajūta, un to es uztveru pozitīvi. Salīdzinot ar iepriekšejo gadu, kad tika taisīti ieraksti — varbūt šāds veids ir labāks, ja tev ir kāds oriģinālmateriāls sakrājies, tad tas ir ļoti labs laiks, lai to izdarītu, bet tomēr tas koncerts ir daudz foršāks un savādāks.»

Edīte Štrausa:

Evilena Protektore

«Sajūtas ļoti saviļņojošas, tas ir neizsakams prieks šodien šeit, VEF Kultūras pilī, dziedāt, jo skatuve sniedz pavisam citas sajūtas, tā atmosfēra bija pavisam burvīga! Pirmo reizi mūžā man nebija eksāmena sajūtas, es tiešām to izbaudīju, jo parasti man nepatīk eksāmeni. Programma sastāvēja no dažādiem standartiem, bet es izdomāju to veidot kā stāstu, kur visas dziesmas ir savītas kopā. Protams, tur ir drāma, mīlestība, sirdssāpes, bet tas tomēr atrisinās laimīgi, ar laimīgām beigām un jaunu mīlestību. Es stāstīju stāstu starp dziesmām, tas nebija mans dzīvesstāsts, bet es iespaidojos no dziesmām, domāju, kāds varētu būt tas scenārijs. Man dzīvē tādā ziņā pietrūkst jautrības, un man gribējās kaut ko interesantāku, tāpēc es izdomāju, ka es varētu to visu stāstīt, atspoguļot un turpināt to tādā veidā.»

Līga Kupča:

Evilena Protektore

«Sajūtas, protams, ir brīnišķīgas, tajā brīdī, kad viss ir paveikts, kad noslēguma moments ir izdevies un koncerts ir izskanējis. Līdz tam gan sajūtas ir… Visādas, protams, satraukums utt., bet, protams, pēc tā visa ir citādāk. Paveikts ir liels darbs, daudz enerģijas ir ieguldīts un, protams, japasakās pedagogiem visiem, kas arī bijuši klāt gan šodien, gan visas programmas tapšanas procesā. Pēc tik ilgas izolācijas, ierodoties šeit un atrodoties uz šīs skatuves, sajūtas bija pārsteidzoši labas, tāpēc ka iepriekš es biju gaidījusi, ka varētu būt neliela mulsuma sajūta tieši tādēļ, ka nav tik ilgi būts uz skatuves, bet nē, kopumā tiešām bija brīnišķīgas sajūtas. Tieši šī skatuve bija ļoti laba priekš šī gadījuma, labākais, kas varēja būt, tiešām. Ļoti varēja izbaudīt momentu, būt uz lielās skatuves ar saviem mūziķiem un domubiedriem kopā, muzicēt un baudīt mūziku.»

Santa Šillere:

Evilena Protektore

«Es ļoti ilgi gaidīju, gad arī es varēšu pateikt, ka esmu džeza meistars! Jāteic atklāti, ka es jutu to brīdi, ka tiešām kādu laiku nav būts uz lielās un skaistās skatuves, par to ir jāsaka paldies VEF Kultūras pilij, Antrai [Dreģei] un akadēmijai. Sajūtas ir tādas, ka vienkārši kaut kur ir aizlidojušas domas, ļoti tālu kosmosā, bet ir ļoti laimīga sajūta par padarītu darbu. Lai arī cik bija izaicinošs gads, tas varēja rezultēties tiešām skaistā, kvalitatīvā koncertā ar tik daudz dažādiem konceptiem… Mēs esam brīnišķīgs izlaidums! Pat Indriķis [Veitners] teica, šis ir labs gads!

Par Bahu manā koncertā — konceptu primāri izraisīja maģistra studijas un Baha koncerts tika izpildīts kādā no maģistra ieskaitēm. Sākumā tas bija, lai paplašinātu manu aranžēšanas un radošo redzes loku, bet patiesībā tā bija ļoti likumsakarīga izvēlē, jo manas muzikālās saknes ir akadēmiskā mūzika, nekad neaizmirsīšu invencijas un fūgas, ko vecmāmiņa izpildīja man bērnībā. Atgriezt tās melodijas, tikai caur manu šodienas džeza pasauli, bija tikai pagodinošs mirklis. Patiesībā arī sapratu to, ka, lai arī Bahs un džezs ir diezgan tradicionāla izvēle, Latvijā mūziķi to darījuši diezgan piesardzīgi, tāpēc man likās unikāli pieiet man kā vokālistei un arī caur manu aranžēšanas rokrakstu, kā es Bahu jutu caur sevi, un rezultāts sanāca ļoti skaists.»