Fanka mūzika Latvijā, 1. daļa

Fanka kustība Latvijā 1990. gados un tās iespaids uz Latvijas džeza vēlāko attīstību

Publikācija izstrādāta projektā «Kultūras kapitāls kā resurss Latvijas ilgtspējīgai attīstībai»/CARD (Nr. VPP-KM-LKRVA-2020/1-0003), Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas apakšprojekta «Mūzikas kultūra Latvijā 20. gadsimta 20.—30. gados un otrajā pusē: mazpētītie procesi, jautājumi, problēmas» ietvaros. Projektu finansē Latvijas Republikas Kultūras ministrija valsts pētījumu programmas «Latvijas kultūra — resurss valsts attīstībai” (2020–2022) ietvaros. Valsts pētījumu programmu administrē Latvijas Zinātnes padome.

Ievads

Latvijas jaunāko laiku džeza attīstība (kopš 1991. gada) nav īpaši pētīts posms. Lielā mērā tādēļ, ka tas ir ļoti nesens, un šķietami ir pārāk tuvu šodienas ritumam. Tomēr, meklējot kādus datus par šo laiku, jākonstatē, ka ticama informācija ir fragmentāra un samērā grūti atrodama. Arī sarunās ar kolēģiem par šo laiku bieži vien nākas secināt, ka pat dažus gadus seni notikumi ir jau pamatīgi piemirsušies.

Kā tiešs pamudinājums šim pētījumam kalpoja autora džeza vēstures lekcijas JVLMA ERASMUS apmaiņas programmas studentiem, kuru gaitā, stāstot par Latvijas džeza vēsturi, veidojās izpratne par iespējamo jaunākā Latvijas džeza vēstures posma periodizāciju. Kaut arī viss periods kopumā prasa dziļāku izpēti, autoraprāt, viena no ļoti savdabīgām parādībām bija džezfanka mūzikas stila popularitātes uzplaukums 1990. gadu beigās un 2000. gadu sākumā, kas, vairāk iedziļinoties, atklājas kā nozīmīga parādība ar ļoti tālejošām sekām Latvijas džeza jaunākajā vēsturē. Pētījuma galvenais informācijas avots ir autora veiktās intervijas ar tiešajiem notikumu dalībniekiem — mūziķiem un producentiem, kas vistiešākajā veidā savulaik piedalījās procesā. Kopumā tika veiktas divdesmit strukturētas intervijas (vidējais garums — nedaudz vairāk par stundu). Pētījumā izmantotas arī publikācijas presē, kā arī saglabājušies audio un video materiāli.

Fanks — īss raksturojums

Fanks kā stils radās ASV 1960. gadu otrajā pusē, attīstoties afroamerikāņu soulmūzikai. Fanku raksturo izteikta ritma pulsācija — tā sauktais grūvs, kas tiek veidots ar spēcīgiem ģitāras rifiem un basa līnijām perkusīvā stilā uz pulsējošas, monotonas sitaminstrumentu spēlētās pulsācijas (THOR, 2011:166)

Fanka stilā skaņdarba harmonija ir otršķirīga — nereti tās ir tikai dažas harmonijas vai pat viens akords. Galvenais ir ritmiskā pulsācija, kas veido šīs mūzikas pamatu, un šī pulsācija bieži tiek panākta ar ļoti apjomīgu ritma sekciju — vairākām ģitārām, basģitārām un sitaminstrumentu komplektiem (FBB, 2010:11).

Fankam raksturīga pulsācija un uzsvars uz pirmās — stiprās — takstdaļas, atsķīrībā no svinga, kur šis uzsvars tiek likts uz vājajām taktsdaļām — otro un ceturto. Fanks ir dejojama mūzika, un ir uzskatāms par svarīgu afroamerikāņu populārās mūzikas daļu, kas savos aizsākumos tradicionāli balstās blūzā un gospelī (RGTJ, 2004:906).

Pazītamākie fanka izpildītāji ir Džeimss Brauns, Maceo Pārkers, grupas «Sly and the Family Stone», «George Clinton & P-Funk» un daudzas citas (THOR, 2011:168).

Savukārt, džezfanks ir džeza mūzikas apvienojums ar fanka elementiem, kas īpašu popularitāti ieguva 1980.—1990. gados saistībā ar Herbija Henkoka, Mailsa Deivisa, Edija Harisa u.c. mūziķu daiļradi. Šī džeza novirziena attīstību nereti saista arī ar džeza komercializāciju 1990. gados, minot līdztekus līdzīga rakstura džeza novirzieniem, kā «smooth jazz» un «acid jazz» (JBE, 2019:270-273).

«Odis»

Latvijā fanka aizsākumi meklējami 1980. gadu nogalē, kad kā viens no pirmajiem šādu mūziku sāka atskaņot ansamblis «Odis».

Grupa radās 1985. gadā kā Ogres dārzkopības izmēģinājumu stacijas ansamblis (saīsinājumā — ODIS). Tā galvenokārt uzstājās Ogresgala kultūras namā, kaut arī visi tās dalībnieki nāca no Rīgas. «Odis» ietekmes bija tā laika Rietumu popmūzika, bet arī džezs un fanks, kuru skaņdarbus jeb kaverversijas grupa arī izpildīja. Sākotnēji grupas sastāvā bija dziedātājs Arnis Mednis, taustiņinstrumentālists Ēriks Garkulis un basģitārists Andris Lūkins. Pēc Garkuļa aiziešanas grupai pievienojās Raimonds Macats (taustiņinstrumenti), kā arī parādījās pūtēju sekcija. Pastāvēšanas laikā grupa uzstājās daudzos mūzikas festivālos — «Liepājas Dzintars», «Jūrmala—93», Sopotas dziesmu festivālā Polijā un daudzos citos, iegūstot vairākas galvenās balvas.

Grupa sniegusi koncertus Polijā, Vācijā, Austrijā, Dānijā, Krievijā un uzstājusies kopā ar tādām blūza un soulmūzikas zvaigznēm kā B. B. Kings un Čaka Hāna. Kā viens no lielākajiem grupas sasniegumiem jāmin koncerttūre ASV 1991. gadā.

Grupai tika izdoti trīs vinila albumi 1990. gadu sākumā, un vienīgais CD ir «Shadows and Rain», kas ierakstīts privātā skaņu ierakstu Igaunijā 1993. gadā (Mazvērsīte 2021, Nacionālā Enciklopēdija, «Odis»)

Tomēr grupa neguva lielu popularitāti, galvenokārt netipiskā skanējuma un repertuāra dēļ, kaut arī tādas dziesmas kā «Radio, radio», «Hei, mazā» un «Šodien ārā saulains laiks» ir pazīstamas joprojām.

Grupas dalībnieki A. Mednis un R. Macats ir saņēmuši Lielo mūzikas balvu par ieguldījumu latviešu mūzikā (Mazvērsīte 2021, Nacionālā Enciklopēdija, «Odis»).

«Odis» darbība izbeidzās ap 1990. gadu vidu. Galvenie grupas darbības pārtraukšanas iemesli, pēc pašu dalībnieku domām, bija sarežģītā situācija Latvijas mūzikas tirgū pirmajos neatkarības gados, kā arī pašu mūziķu domstarpības par tālāko grupas darbību un virzienu (R. Macats, intervija 20.04.2021).

Kaut arī «Odis» profesionālais un mākslinieciskais līmenis bija ļoti augsts, grupas darbība neradīja jūtamu sekotāju kustību. Izteikts džezfanka fenomens Latvijā aizsākās ar jauniešu grupas «Time After Time» darbību, kas savu darbību uzsāka 1994. gadā.

«Time After Time»

«Time After Time» jeb TAT bija instrumentāla grupa, kuras galvenie iedvesmas paraugi bija starptautiski pazīstamu un populāru fanka un džeza mūziķu, kā Maceo Pārkers, Džeimss Brauns, Kendija Dalfere, grupas «Incognito», «Mezzoforte», «Spyra Gyra», «Tower of Power» u.c. daiļrade.

Grupa koncertos galvenokārt spēlēja šo mākslinieku kompozīciju kaverversijas un arī dažus oriģinālskaņdarbus, kļūstot par vienu no pirmajām grupām, kas, galvenokārt spēlējot instrumentālu mūziku, sasniedza augstu popularitātes līmeni, it īpaši jaunās paaudzes mūziķu vidū. Grupas darbība spēcīgi ietekmēja nākamo mūziķu paaudzi — pēc TAT parauga Latvijā veidojās vairākas līdzīga rakstura grupas. TAT ir piedalījusies arī hip-hopa kustības aizsākumos Latvijā, koncertējot kopā ar grupu — repa apvienību FACT.

Grupas vēsture

Grupas sākumi meklējami 1994. gadā, kad Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā kā skolnieki satikās saksofonists Gints Pabērzs un pianists Kārlis Lācis. Abi dzīvoja vienā istabā skolas kopmītnēs (K. Lācis, intervija, 15.04.2021).

G. Pabērza tēvs, saksofonists Ivars Pabērzs jau no bērnības deva dēlam klausīties kasetes un lentas ar džeza ierakstiem, un, paralēli klasikās mūzikas studijām, abi jaunieši sāka studēt un transkribēt džeza ierakstus. Aptuveni pēc gada grupai pievienojās Deniss Paškevičs, kurš pirms tam pats darbojies paša džeza sastāvā «Blaumaņa ielas džeza kvintets». Nedaudz vēlāk grupai pievienojās pārējie agrīnā sastāva dalībnieki: cēsinieks Kaspars Zemītis, kurš, kaut arī mācījās saksofonu, grupā spēlēja ģitāru, un bundzinieks Haralds Bondaris. Kā basisti sākumā darbojās Kaspara brālis Oskars, vēlāk čellists Kārlis Auzāns.

Kā atminas Deniss, grupas nosaukumu kādu vakaru izdomājusi Denisa mamma, tērpu māksliniece Biruta Magele, angliski iztulkojot viņa piedāvāto nosaukumu «laiks pēc laika» (Time After Time) (D. Paškevičs, intervija, 13.04.2021).

Repertuāra izvēle lielā mērā bijusi nejauša. Kā atminas paši dalībnieki, to noteikusi tolaik pieejamā informācija un ieraksti, kā arī pašu gaume. Svarīgi ir bijis, lai pie spēlētās mūzikas ir bijis iespējams dejot, līdz ar to paši to dēvējuši par «dejojamu džezu» (M. Linde, intervija, 09.04.2021).

Šis aspekts ir raksturīgs arī turpmākajām grupām. Vismaz darbības sākumā lielākais vairums grupu nestādīja sev par mērķi kāda konkrēta stila, šajā gadījumā džezfanka, rūpīgu un precīzu studēšanu. Attiecīgā repertuāra izvēle bieži bija nejauša, modes, pašu gaumes, kā arī pieejamības diktēta (G. Pabērzs, intervija, 10.04.2021).

Ap 1996. gadu grupā notiek sastāva maiņa — pievienojas Ingars Viļums (bass) un Mārtiņš Linde (sitaminstrumenti) (D. Mazvērsīte, «Vakara Ziņas», 25.07.1998). Šādā sastāvā grupa darbojās līdz savas pastāvēšanas beigām — apmēram 2006. gadam.

Kā viens no svarīgākajiem grupas sasniegumiem jāmin uzvara — «Grand Prix» 1998. gadā festivālā «Liepājas Dzintars», kas grupu padara par sensāciju un veicina tās plašu publicitāti. Jāpiemin, ka vairākas citas grupas pēc tam tieši sekos TAT pēdās, savu popularitāti veidojot līdzīgā veidā, par atspēriena punktu izvēloties tieši festivālu «Liepājas Dzintars».

Grupas darbību pastāvēšanas laikā raksturo ļoti daudzpusīga darbība — TAT piedalās gan XXIII Vispārējo latviešu dziesmu svētku Jauniešu koru koncertā «Skonto» stadionā 2003. gada 3. jūlijā, gan lielkoncertā «Mēs — Eiropa» (veltīts Latvijas iestāšanai Eiropas Savienībā) 2004. gada 30 aprīlī 11. novembra krastmalā, kā arī vairākās teātra izrādēs Dailes un Nacionālajā teātrī («80 dienās apkārt zemeslodei», «Meža gulbji» u.c.).

TAT regulāri koncertē ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs, iegūstot plašu starptautisku atpazīstamību — tiek koncertēts Polijā, Zviedrijā, Dānijā, Lietuvā u.c., regulāri uzstājoties ar pazīstamiem popa un džeza māksliniekiem. Tas viss kopumā veicināja grupas ļoti lielo popularitāti un atpazīstamību, atstājot lielu iespaidu uz jaunajiem mūziķiem.

Tomēr ar laiku grupas darbībā sākas problēmas. Kā atminas vairāki dalībnieki, grupas mēģinājumi sāka kļūt ļoti emocionāli un smagi («smagākie mēģinājumi, kādi man jebkad bijuši» (G. Pabērzs, intervija, 10.04.2021)).

Problēmas radīja arī pašu dalībnieku nevienprātība par repertuāru — daļas grupas dalībnieku vēlme vairāk spēlēt oriģinālmūziku, pretstatā citu ļoti dziļajai interesei par džezu un fanku, kā arī pastāvīga vokālista neesamības problēma, kā arī jautājumi par tālāko grupas attīstības stratēģiju. Pieaugot radošajai slodzei un prasībām, saasinājās arī katra grupas dalībnieka personīgās atšķirības un uzskati, kas beigās noveda pie grupas darbības izbeigšanas.

Paši dalībnieki uzskata, ka TAT ir beigusies jau ap 2002. gadu, kaut arī grupas nosaukums publikācijās un koncertu reklāmās ir atrodams līdz par 2006. gadam («Austrālijas Latvietis», 30.08.2006). Vēlākajos gados grupa galvenokārt tika izmantota kā pavadītājsastāvs dažādos pasākumos un izrādēs, lielā mērā pateicoties iepriekš iegūtajai publicitātei un nereti arī mainīgā sastāvā.

Jau ap 2003. gadu vairāki grupas dalībnieki sāka piedalīties producenta Viktora Runtuļa projektā «Cabaret», uzstājoties pasākuma deju sadaļā ar nosaukumu «Sweetwaters». Sākotnēji tā bija brāļu Kaspara un Oskara Zemīšu rokenrola deju grupa, kurā sāka spēlēt Kārlis Lācis, Gints Pabērzs un Mārtiņš Linde (K. Zemītis, intervija, 09.03.2020). Grupa ļoti ātri kļuva plaši pazīstama kā viena no profesionālākajām un pieprasītākajām Latvijas korporatīvo pasākumu mūzikas vienībām, daudzus gadus piedalījās producenta Viktora Runtuļa veidotajos «Cabaret» projektos decembrī, un faktiski veido pamatu šābrīža Intara Busuļa pavadītājgrupai.

Ieskaņojumi

«Time after Time» pastāvēšanas laikā ir izdoti četri albumi un viens EP, kā arī viena VHS kasete.

CD:
«TAT» — «Platforma Records», 1999
«Lūgšana» (Ziemassvētku programma ar daudziem viesmāksliniekiem) — «Platforma Records», 1999
«FF Single» — «Platforma Records», 2000
«TAT Live» (koncertieraksts, Maceo Pārkera programma) — «Platforma Records», 2000
«Disc-connecting» — «Platforma Records», 2002

VHS:
«TAT Live» (koncertieraksts, Maceo Pārkera programma) — «Platforma Records», 2000

Kā pazīstamākie grupas hiti jāmin Kārļa Lāča komponētā dziesma «Saulriets», kā arī «Time After Time / We Gonna Sing», kurā dzirdama Kārļa Zemīša dēla balss.

Nozīme

TAT panākumu iemesls ir veiksmīgs vienas paaudzes mūziķu savienojums grupā, savā ziņā arī jaunības maksimālisms un veiksmīgi uztaustīta tukša niša toreizējā Latvijas populārās mūzikas vidē.

Citējot Mārtiņu Lindi: «Tā sajūta tolaik bija, [..] ka visi esam vienā raķetē un kopīgi lidojam kosmosā. Visi klausījās kopā mūziku, mudināja eksperimentēt, [..] arī pats toreiz daudz ko darīju ar bungu skaņu, [..] sakrita labi visiem kopā. Toreiz kaifs bija pilnīgi no visa, ko darījām.» (M. Linde, intervija, 09.04.2021).

Nav šaubu, ka TAT darbība atstāja milzīgu ietekmi uz visu jauno mūziķu paaudzi. To apliecina vairāku līdzīga rakstura un sastāva jauno grupu veidošanās, kā arī džezfanka repertuāra noturīga popularitāte sekojošajos gados.

TAT ir ļoti nozīmīga loma arī hiphopa kustības aizsākumos Latvijā, pateicoties sadarbībai ar repa apvienību FACT.

«Green Petroleum Funk»

Otrs sastāvs, kas būtiski veicināja džezfanka mūzikas popularitāti Latvijā, ir mūziķu apvienība ar nosaukumu «Green Petroleum Funk» jeb GPF, kuras darbības laiks ir apmēram no 1998. līdz 2009. gadam. Tā nebija vienota grupa ar konkrētu sastāvu (kā «Odis» vai TAT), bet gan mūziķu apvienība ar nosacītu kodolu jeb pamatsastāvu, kuram uzstāšanās reizēs brīvi varēja pieslēgties faktiski jebkurš mūziķis. Apvienība galvenokārt uzstājās Rīgas klubos «Dizzi» un «Kasablanka», kur notika regulāri «dzīvās mūzikas» jeb «jam-session» vakari, pildot tā saucamā «pamatsastāva» jeb «house-band» funkciju.

Idejas autors un grupas, vai pareizāk, pasākuma organizators bija producents un uzņēmējs Mārtiņš Ķibers, kurš bija saistīts ar jau minētajiem, tolaik aktīvi darbojošamies mūzikas klubiem Rīgā. GPF darbība atstāja milzīgu ietekmi uz lielu daļu jaunās paaudzes džeza mūziķiem, faktiski radot veselu kustību un spēcīgi iespaidojot turpmāko džeza attīstību Latvijā.

Grupas vēsture

Apvienības pastāvēšanas laikā ir izšķirami trīs nosacīti attīstības posmi — sākumā klubā «Dizzi», vēlāk klubā «Kasablanka».

Taču sastāva aizsākumi meklējami jau 1997. gadā ar E-LAB (Elektroniskās mākslas un mediju centrs) organizētajiem eksperimentāliem elektroniskās mūzikas pasākumiem Mākslinieku namā, kuros piedalījās brāļi Uģis (saksofons) un Toms Vītiņi (basģitāra) un Mārtiņš Tauriņš (elektronika). Eksperimentālais sastāvs sāka uzstāties trešdienas vakaros klubā «Pulkvedim neviens neraksta», brīvi muzicējot kopā ar citiem mūziķiem, cita starpā ar Denisu Paškeviču un kluba dīdžejiem. Pasākumi guva ļoti lielu atsaucību apmeklētāju vidū, un pat tika ierakstītas un izdotas divas kasetes ar grupas dzīvajiem priekšnesumiem (Brāļi Vītiņi, intervija, 06.04.2021).

«Dizzi» laiks

Tomēr brīvais, eksperimentālais muzicēšanas formāts īsti neatbilda kluba profilam, kas pakāpeniski radīja problēmas. Tādēļ par GPF īsto sākumu tiek uzskatīti piektdienu vakari klubā «Dizzi».

Kā atceras pasākuma galvenais organizators un faktiski «idejas tēvs» Mārtiņš Ķibers, viņu ir uzrunājis viens no «Dizzi» toreizējiem īpašniekiem Andrejs Žagars ar piedāvājumu organizēt «kaut ko interesantu piektdienas vakaros ar «dzīvo mūziku»» (M. Ķibers, intervija, 09.03.2021). Klubs bija nesen dibināts (vai, pareizāk, nesen mainījis īpašnieku un arī dizainu, jo līdz tam neilgu laiku tur atradās džeza klubs ar nosaukumu «Solo»), un bija nepieciešams organizēt kādas aktivitātes publikas aprites radīšanai.

M. Ķibers bija pirms tam vairākus gadus pavadījis Kanādā, kur bija sācis aizrauties ar fanka un soula mūziku, kā arī tobrīd pavisam jauno «acid jazz». Pēc atgriešanās Latvijā Ķibers sāka aktīvi darboties kā pasākumu organizators un producents, vienlaicīgi regulāri uzstājoties kā dīdžejs Rīgas mūzikas klubos un radiostacijā «Radio Rīgai». Acīmredzot tieši Kanādas laika pieredze ļāva viņam uztaustīt tajā mirklī tukšo nišu Latvijas mūzikas klubu piedāvājumā, organizējot ko atšķirīgu un nebijušu — mūzikas vakarus «jam session» formātā ar ļoti brīvu, nepiespiestu atmosfēru un atšķirīgu mūziku, nekā citos klubos. Pasākuma koncepts bija formulēts kā «brīva jam session fanka stilā», kas mijās ar paša Ķibera kā dīdžeja spēlēto līdzīga rakstura mūziku. Tā bija ritmiska, «grūvējoša» un enerģijas piesātināta mūzika, pie kuras bija iespējams arī dejot. Stilistiski tā bija tuva t.s. «acid jazz» novirzienam, kas tobrīd uzplauka visā pasaulē, taču Latvijā vēl bija mazpazīstams. Tieši pateicoties vakaru brīvajai atmosfērai un neformālajam muzikālajam konceptam, pasākums arī ieguva lielo popularitāti un savā ziņā kļuva par radošu laboratoriju un skolu iesaistītajiem dalībniekiem — mūziķiem, no kuriem daudzi joprojām šo laiku atceras kā vienu no radošākajiem un aizraujošākajiem savā dzīvē.

Nosacīti pirmais GPF sastāvs darbības laikā klubā «Dizzi» bija: Toms Vītiņš (saksofons), Andrejs Jevsjukovs (ģitāra), Kaspars Bindemanis (moog), Toms Vītiņš (bass), Nils Īle (perkusijas), Mārtiņš Linde (sitaminstrumenti), DJ Gosh.

Nedaudz vēlāk sastāvs mainījās — pievienojās Ivo Krūzkops (vibrofons), Deniss Paškevičs, Gints Pabērzs, nedaudz vēlāk arī Niks Gothams (saksofoni), Kārlis Lācis (taustiņinstrumenti), bet basu T. Vītiņa vietā sāka spēlēt Norberts Skraucis.
Šeit jāpaskaidro, ka apvienībai nav iespējams fiksēt konkrētu, noteiktu mūziķu sastāvu. Pasākums bija atvērts «jam session» jebkuram, un laika gaitā «Dizzi» vakaros ir spēlējuši ļoti daudzi mūziķi, autoru ieskaitot. Tomēr šeit minētais sastāvs bija kā pamata kodols, tāda kā domu biedru grupa, kas ap sevi pulcināja citus interesentus. Zīmīgi, ka vairākus mūziķus piedalīties personīgi uzaicināja pats M. Ķibers, kā, piemēram, vibrofonistu Ivo Krūzkopu, kuram pirms tam faktiski nebija nekādas saistības ar džeza mūziku (I. Krūzkops, intervija, 07.04.2021). M. Ķiberam vienkārši likās, ka vibrofons varētu skanēt interesanti kopējā instrumentu kontekstā (M. Ķibers, intervija, 09.03.2021). Repertuārs tika brīvi veidots uz vietas, atskaņojot gan populāras džeza un fanka tēmas, gan nereti veidojot kopozīcijas burtiski uz skatuves, vienkārši sākot spēlēt kādu basa un bungu rifu kā pamatu pārējo instrumentu solo improvizācijām. Tieši šis nepastarpinātais, dzīvais un radošais process lielā mērā bija vakara panākumu atslēga.

Sastāvs klubā «Dizzi» muzicēja regulāri piektdienas vakaros, sākot no 1998. gada līdz apmēram 2000. gadam, kad finasiālu problēmu dēļ M. Ķibera sadarbība ar klubu pārtrūka.

«Kasablankas» laiks

2000. gadā Vecrīgā, Doma laukumā, tika atvērts jauns klubs «Kasablanka», kurš ātri ieguva lielu popularitāti, īpaši jaunatnes vidū. Klubam bija divi stāvi, un mūzika tika spēlēta pagrabstāvā.

Ap 2001. gadu M. Ķibers šajā klubā sāka organizēt līdzīga veida regulārus «jam session» trešdienas vakaros, kā mūziķus aicinot piedalīties daļu no iepriekšējā «Dizzi» sastāva. Koncerti notika kluba pagrabā, kur bija ļoti radoša un brīva gaisotne. Telpa bija maza, ar sliktu ventilāciju, un mūzika tika spēlēta ļoti skaļi, galvenokārt robusts, grūvējošs, instrumentāls fanks kopā ar dīdžeju. Klubs parasti bija pārpildīts, un trešdienu vakari ātri kļuva par vienu no pašām iecienītākajām un populārākajām jauno mūziķu tikšanās vietām. Regulārie trešdienu pasākumi turpinājās vairākus gadus, katru reizi pulcējot ievērojamu apmeklētāju skaitu. Fantastiskā gaisotne, spēcīgā un enerģētiskā mūzikas pulsācija un izcilais mūziķu sniegums padarīja šo vietu par vienu no tā laika Vecrīgas klubu kultūras kulta vietām, kur pulcējās ne tikai jaunās paaudzes mūzikas studenti, bet arī citu radošo profesiju pārstāvji un mūzikas fani.

Nosacītais pamatsastāvs klubā «Kasablanka» bija: Andrejs Jevsjukovs (ģitāra), Mārtiņš Linde (sitaminstrumenti), Ivo Krūzkops (vibrofons), Norberts Skraucis (bass), Madars Kalniņš (taustiņinstrumenti), Niks Gothams, Gints Pabērzs (saksofons), Nils Īle (perkusijas). Līdzīgi kā iepriekš «Dizzi», arī šeit pasākuma koncepts bija ļoti brīvs, ar daudzu citu mūziķu piedalīšanos muzicēšanā vakara gaitā, taču, atšķirībā no «Dizzi», ar laiku programmā sāka parādīties arī oriģinālskaņdarbi, galvenokārt M. Kalniņa, A. Jevsjukova un arī N. Gothama kompozīcijas.

2007. gadā klubs tika pārdots jauniem īpašniekiem un pārsaukts par «Feeling». Mūziķu uzstāšanās vieta tika pārcelta uz pirmo stāvu, kur vairs nebija iepriekšējās maģiskās gaisotnes. Mūziķi tika novietoti pie pašas ieejas restorānā, faktiski aizdurvē, kur bija ļoti maz vietas, kā arī slikta akustika (A. Jevsjukovs, intervija, 10.04.2021). Diemžēl arī kluba/restorāna vadība vairs nebija ieinteresēta dzīvā muzicēšanā, un apmēram 2009. gadā GPF pārstāja darboties.
Apvienības pēdējā sastāvā spēlēja Gints Pabērzs (saksofons), Uldis Ziediņš (trombons), Andrejs Jevsjukovs (ģitāra), Romāns Vendiņš (taustiņinstrumenti), Norberts Skraucis (bass), Mārtiņš Linde (sitaminstrumenti) («Easyget», 2009).

Ieskaņojumi

Pašos apvienības pirmsākumos tika ierakstītas un 1997. gadā izdotas divas audiokasetes.
«Elast Re-Lab» — dzīvais ieraksts no kluba «Pulkvedim neviens neraksta», 1997. gada 12 novembris
«Elast-Garša» — kompilācija no dažadiem ierakstiem ar vairākiem viesmūziķiem, kā arī no koncerta klubā «Pulkvedim neviens neraksta», 1998. gads
GPF ir piedalījies divos tiešraides koncertos Latvija Radio 1. studijā — 11.07.2001. un 01.06.2003. Abu koncertu skaņu režisors bija Varis Kurmiņš, ieraksti ir saglabājušies Latvijas Radio fonotēkā.

Pirmais koncerts: 11.07.2001
Sastāvs: Mārtiņš Linde (sitaminstrumenti), Kaspars Bindemanis (moog, piano), Norberts Skraucis (bass), Andrejs Jevsjukovs (ģitāra), Nils Īle (perkusijas), Ivo Krūzkops (vibrofons), Gints Pabērzs (saksofons), Kārlis Lācis (Rhodes piano»)
Programma: «Coming Home, Baby» (B. Takers), «XXL» (A. Jevsjukovs), «Disco Groove» (GPF), «Watermelon Man» (H. Henkoks), «Midnight Blues» (Dž. Bensons).

Otrais koncerts: 01.06.2003

Sastāvs: Mārtiņš Linde (sitaminstr.), Norberts Skraucis (bass), Andrejs Jevsjukovs (ģitāra), Nils Īle (perkusijas), Ivo Krūskops (vibrofons), Gints Pabērzs (saksofons), Kārlis Lācis (Rhodes piano), Niks Gothams (saksofons).
Programma: «Watermelon Man» (H. Henkoks), «The Thinker» (Dž. Bensons), «Back in the USSR» (Dž. Lenons, P. Makartnijs), «Come Together» (Dž.Lenons, P. Makartnijs), «Broadway» (Dž. Bensons), «GPF Theme» (GPF).

Nozīme

GPF darbības galvenā nozīme bija brīvas, demokrātiskas un ļoti radošas mūzikas vides radīšana un uzturēšana, kas spēcīgi iespaidoja Latvijas jaunās paaudzes džeza mūziķus un veidoja džeza kultūru Latvijā.

Citējot M. Ķiberu, «[..] tobrīd parādījās pasaules elpa, bet tā vēl nebija iegājusi Latvijā. Viss bija daudz īstenāks un patiesāks, cilvēki bija brīvāki un gatavi kam jaunam. [GPF].. bija kaut kas jauns, nedzirdēts. Tas bija interesants pavērsiens, jo nekas netika uzspiests, viss notika dabīgi. [..] savā ziņā tika aizpildīta tā tukšā niša, kas izveidojās 1990. gados [Latvijas popmūzikā] pēc 1980. gadu jaunā viļņa uzplaukuma.» (M. Ķibers, intervija, 09.03.2021).