Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Citronūdens, krelles un plāksteris


Orests Silabriedis

Orests Silabriedis par dzejas un improvizētās mūzikas projekta “klausies” jauno vinila plati “9”

Virsraksta vietā varētu būt arī citi jēdzieni, orgāni, vielas, priekšmeti, sajūtas, jo šajā tvartā ir daudz visa kā. Tomēr visvairāk — par attiecībām ‘es un mūzika’, ‘mūzika un pasaule’ u. tml.

Kopš Margo Zālītes ierosinātā «dzejas likuma» jeb «Lex poeticus» projekta laikiem (pirms gadiem piecpadsmit) neatceros neko līdzīgu tam, ko dara Aleksandra & Co (kaut pilnīgi iespējams, ka esmu kaut ko piemirsis). Bet plate «9» īpaša un nesalīdzināma tādēļ, ka viss tika analogi ierakstīts dzīvā atskaņojumā ar neliela klausītāju skaita klātbūtni Ventspils koncertzālē «Latvija», un viss, kas toreiz skanēja, nonāca albumā tāds, kā izskanēja.

Jau pirmajā skaņu celiņā savaldzina Aleksandras dziedruna, jā, tieši dziedruna — tā nav dzejas lasīšana. Pirmā skaņu celiņa uzliktais maiguma zīmogs liek ilgoties skaistuma arī turpmākajā skanējumā, un albums to dod.

Pēc «9» noklausīšanās konstatēju, ka latviski runātie teksti skan sirsnīgāk un visdziedošāk, krieviski runātie — intensīvāk, dramatiskāk, un angliski teiktie — atsvešinātāk, surdinētāk (izņemot astoto celiņu «lighthouse»). Droši vien tā ir subjektīva valodas uztvere (latviešu un krievu ir laikam taču manas mīļākās valodas), bet kaut kāda likumsakarība tomēr te jaušas, tikai nezinu kāda, un pilnīgi iespējams, ka Aleksandra patlaban iecietīgi pasmaida, lasot šo novērojumu.

No tīri tehniskā viedokļa fascinē Aleksandras Lines ātrrunas virtuozitāte piektā celiņa vidusposmā, kur teksts aizauļo it kā nesinhronitātē, tomēr vienā ātrkustībā ar instrumentiem. Vairākās vietās, bet visspilgtāk astotajā celiņā uzrunā kvintesence no dažiem vārdiem vai rindkopām, ko Aleksandra izsaka gandrīz vai iecirtīgā tonī, bet tā, liekas, nav stūrgalvība, drīzāk — ja es tā pateikšu, tad tā būs, un tā faktiski jau ir, un tagad te ir bāka, punkts.

Ceturtā celiņa beigas ar trīskāršo «I will» pielīp kā mantra.

Arī citas vietas, bet jo sevišķi devītā celiņa «iedvesma» pēdējais pants liecina, ka Aleksandras balss iespējas vēl ne tuvu nav aptvertas pilnībā, zemie reģistri un krūšu balss gaidīt gaida, kad tos attīstīs un izmantos vēl daudzveidīgāk.
Dažviet liekas, ka runā varētu iztikt bez «mākslinieciskām» pauzēm, piemēram, tādās vietās, kā «lietus noskalo … dubļus tev no plaukstām», «es būšu gatavs stāstīt tev … patiesību», «мерно стучит внутри … осознание». Dabiskāk būtu saglabāt runas ritējumu bez pauzes sniegtā liekā izcēluma.

Dažviet mulsina vārdu secība, piemēram, «kad es pavisam nesajukt cenšos prātā». Bet cilvēks, kurš raksta dzeju trijās valodās, tiesīgs uz vārdu autorsalikumiem.

Edgars Cīrulis un viņa kādreizējais studiju biedrs Dānijā, basists Alberts Reinholds Estegors strādā perfektā tandēmā. Edgara spēlē ausi īpaši piesaista (at)tīšanas efekts pirmajā celiņā «dzīve attinas atpakaļ», mocartiski šopēniskie motīvi otrajā celiņā «ось», zvaniņu pieskāriens Aleksandras smieklu motīviem piektajā celiņā «тепло» (zvaniņu smaids kā beigu punkts — «ir tik viegli smieties») un sestajā celiņā «uzjautā», kas arī beidzas ar zvaniņu un smiekliem, kā arī astotā celiņa mūzikas attīrītā absolūtā vienkāršība. Labi iederas iepriekšparedzamības, piemēram, kādas intervālu secības vai sekvences.

Aptuveni zelta griezuma vietā likta septītā kompozīcija «кроме музыки», un te jau pašā sākumā balss raisa pat drusku bailes, tā ir emocionāli piesātināta aktīva pozīcija — bez mūzikas nekādi! Celiņa beigās tas brīnumskaistais it kā apstājiens ievelk atvarā, un tajā ir labi un mierīgi, un arpēdžijas, kas uz sekundi atsauc atmiņā Baha Prelūdiju Domažorā, saliek visu vietā, kaut tu labi atceries, ko pirms trīspadsmit gadiem «Mūzikas Saulē» rakstīja Sergejs Moreino: «Mūzika klājas uz dvēseles, aizsedzot to; ārēji it kā pakļaujoties dvēseles lokiem, bet iekšēji ieliecot un pakļaujot dvēseli sev, uz laiku pārskaņojot pēc sava ģīmja un līdzības. Pretstatā vārdam mūzika ir plāksteris, pārsējs; elastīgā saite. .. Mūzika ir labās puslodes dzeja. Skalpelis kļūst par plāksteri un pārsēju tad, kad tas kā instruments kļūst pilnīgi autonoms un universāls; ja tas griezdams uzreiz arī salīmē, saaudzē, sakausē.»

Nekad neesmu īsti drošs, vai saprotu, ko Sergejs vēlas pateikt. Arī šajā gadījumā īsti nezinu, vai saprotu. Bet tas uzrunā. Un sakrīt ar to, kas intuitīvi tā licies arī pašam, tik pietrūcis prasmes noformulēt. Mūzika dziedēs tevi arī tad, ja plosīs tevi. Vārds var iešķelt dziļāk.

Un vēl es nesaprotu, vai vārdi «пропасть и бездна, но тут без тебя никак» («aiza un bezdibenis, taču te bez tevis nekādi») attiecas uz draugiem, mūziku vai dzīvi. Gan jau uz visu šo mazliet. Vai arī daudz.

Starp citu, tvartam ir ideāls garums. Nepiederu pie klasiķiem, kas uzskata, ka mazāk par 60 minūtēm vienā ripā likt ir neprofesionāli. Jāliek tas, kas jāliek, nevis tas, kas pieklājas.

Nujā, un pēc deviņām dzejdziesmām skan Imanta Kalniņa «piena ceļš» (mazais p lietots, respektējot CD «9» pierakstu). Skolas laikā likās visai nūģisks skaņdarbs. Varbūt tādēļ, ka plakans aranžējums, kas, iespējams, bij tikai klavierpavadījums. Visu mainīja 2018. gada dziesmusvētki, kad Riharda Dubras instrumentācijā «Piena ceļš» kļuva bezmaz par svētku virsotni (un gulbja dziesmu Uģim Brikmanim). Edgara Cīruļa un Alberta Reinholda Estergora versijā «piena ceļam» nav kosmiskās dimensijas, toties ir silta un mierīga vasaras vakara garša vislabākajā sabiedrībā, kāda iespējama. Kāda — to katrs izvēlas pats.

Visaugstākā uzslava Mārtiņa Krastiņa būvētajai skaņai un Edgara Amerika veidotajam tvarta vākam: atturīgā un harmoniskā salikumā trīs krāsas trim valodām ar teicamām Oskara Upenieka fotogrāfijām lieliski atbilst konkrētā dzejas un mūzikas salikuma introvertajam un dziļi trāpošajam saturam. Apmulsu pie apzīmējuma «upright bass», bet tad kaut kur tīmeklī izlasīju, ka šo vārdkopu lieto, iespējams, tikpat bieži kā «double bass».

Nevēlos zināt neko par sagatavošanas procesu. Noķertais mirklis ir brīnums. Ja tas būtu ikdienišķs koncerts, neticētu, ka tas ierakstījies, šādi atskaņojumi parasti neieskaņojas, un tad paliek leģenda, kurai nespēj noticēt neviens, kas nav bijis klāt.

Un tie saules puisēniņi, brāļi tavi, atgādina LR3 «Klasika» raidījumā «Meistars Knehts» rakstnieka Haralda Matuļa teikto — [ir tik svarīgi] «neapstāties grūtajā ceļā uz labāku pasauli». Aleksandra zina, ka būs labāk. Es zinu, ka nebūs. Tomēr Aleksandras teiktais var likt man pārskatīt savus apgalvojumus.