Nevar spēlēt improvizāciju un domāt par ceptām desām

Cilvēks, kas vada procesu. Raitis Ašmanis un viņa redzamais un neredzamais diriģenta darbs

Februāra beigās man bija iespēja paviesoties Jelgavas bigbenda mēģinājumu telpā, ciemos pie tā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja Raita Ašmaņa. Bigbendam aizvadītajā gada nogalē bija iznācis albums “Latvijas sajūtas”, par kuru tika daudz stāstīts latviešu sabiedrībai. Sēžot bigbenda radošajā telpā starp (uz pandēmijas laiku tukšām) nošu pultīm, krēsliem un pārpilniem plauktiem ar nošu mapēm un mūziku, sanāca aprunāties ar Raiti Ašmani par viņa paša radošo ceļu, bigbenda nākotnes plāniem un diriģenta profesijas īpatnībām, izaicinājumiem un ikdienu.

Par ko jūs pats sapņojāt kļūt, kad bijāt mazs?

Kaut kur zemapziņā es zināju, ka būšu muzikants. Es esmu no Ozolniekiem, tas ir tepat, pa ceļam uz Jelgavu, man bija pavisam maz gadu, gāju tur lauku skolā, un tur bija tāds mūzikas pulciņš izveidojies. Man bija kādi 9—10 gadi, bija kāds 1974. gads, man nekādas sagatavotības nebija, es tur aizgāju. Pie mums brauca viens skolotājs, tāds pavecs onkulītis, teica man: «Eu, vecīt, tev baigais ķēriens ir.» Es domāju: «Nu, kāpēc viņš tā saka?» Tad es pieteicos akordeonistu kursos, bišķīt akordeonu paspēlēju, tad solfedžo stundas Jelgavā, un tad, kad bija jābeidz 8. klase, vecākais brālis teica: «Tev laikam tā mūzika patīk, ej uz mūzikas vidusskolu.» Uz akordeona es spēlēju visu, ko dzirdēju radio, bija konkursi, atzinības, aizgāju uz mūzikas vidusskolu uz akordeonu, man teica: «Nu nē, mums ir konkurence, līmenis. Ja tu gribi te mācīties, aiziesim pie pūtējiem, viņiem vienmēr kaut kas trūkst.» Mani aizved un saka: «Mums skolā kādus desmit gadus nav mācījies neviens mežrags, spēlēsi mežragu.» Un man vienalga, ko spēlēt. Kā tas mežrags izskatījās, es nezināju, man bija piecpadsmit gadi. Tā es sāku mācīties, atnāca viens skolotājs, kas labi ielika diriģēšanas pamatus, teica man: «Tev ir ķēriens.» Tad es sāku skolnieku orķestri vadīt, pabeidzu vidusskolu, un man bija pašam savs orķestris. Man bija astoņpadsmit gadi.

Tāda strauja pāreja no atskaņotājmākslinieka, no mežradznieka, uz diriģentu agrā vecumā sanāk.

Tāda pāreja tik ātri nebija. Pāreja drīzāk bija tad, kad es pabeidzu Mūzikas akadēmiju, pagāja vēl kādi 5—6 gadi, pa starpu bija armija, pabeidzu akadēmijā mežragu un diriģēšanu, un vienu gadu pirms beigām man piedāvāja Rīgas Cirkā iet par diriģentu. Es no džeza tajā brīdī neko nesapratu, tas bija tabu — kā var patikt tas, ko tu nesaproti? Sāku strādāt cirkā. Kondženē spēlēju mežragu un pāri ielai gāju diriģēt orķestri — biju Cirka galvenais diriģents, man bija 23 gadi, kad sāku strādāt. 1990. gadā beidzu kondženi, biju nostrādājis četrus gadus operas orķestrī, spēlēju bedrē, un tad tu saproti, ka tu esi bedrē, bet cirkā esi augšā. Un visi tev aplaudē un saka: «Labdien, Maestro!» Tu man saki — sapnis. Tas nebija sapnis, bet tas vienkārši īstenojās!

Vadīt lielu sastāvu, bigbendu, tomēr ir atbildība.

Protams. Tā jau nav atbildība tikai tajā mirklī, saproti, viss darbs jau ir neredzamais — sarunāšana, organizēšana, nodrošināšana. Mēs pašlaik pandēmijas dēļ netiekamies, bet, kad tiekamies, mēģinājumi mums ir reizi nedēļā, bet es nāku katru dienu — paņemu mapītes [rāda man]. Redzi, kas mūziķim svarīgi — atver mapi, visam jābūt priekšā. Viss sakārtots, šķir un tik iet uz priekšu. Cita programma citā mapītē. Man vienam koncertam ir vesels koferis ar notīm līdzi. Man nav tāda bibliotekāra, es pats to visu daru. Mūsu mūziķi ir ļoti atbildīgi pret notīm, viņi zin, ka es esmu tur ieguldījis daudz darba, viņi nemētā notis — pēc koncerta visu aizver ciet, saliekam koferī. Vadīšana, līderība ir tajā brīdī, kad esi procesā, bet es redzu arī otru šķautni, ko ikdienā neviens neredz.

Vai jums ir kāds, kurš palīdz ar menedžmentu?

Ir divi papildus cilvēki, koncertmeistars un inspektors, administrators, kuram es saku, ka mums ir koncerts kādā vietā, ko mēs nezinām, inspektors aizbrauc ātrāk, paskatās, kur ir bigbendam telpa, kur ir skatuve, iebrauktuve, stāvvieta. Un, kad es atbraucu, manā busiņā ir notis, pultis, perkusijas, tehniskās lietas. No 2003. gada mums ir profesionālā bigbenda statuss pie Jelgavas pilsētas, mums ir finansiāls atbalsts no pilsētas, es rakstu projektus, mums ir noteikumi, pēc kuriem mēs strādājam, man ir darba līgums — gadā rīkoju tik un tik koncertus, uzaicinu pēc saviem ieskatiem solistus. Vienīgais — mēs oficiāli esam 14 cilvēki, un pilns bigbends ar perkusijām ir 20 cilvēki. Bet tad uz katru koncertu mēs ņemam profesionālus ārštata papildmūziķus, bet tie ir vieni un tie paši cilvēki, kas brauc arī uz mēģinājumiem, tos pilsēta arī apmaksā. Kaut kā mums nav sanācis ar pilsētu vienoties, ka mums vajag pilnu sastāvu. Bet tas ir nepieciešams, jo mēs jau astoņpadsmit gadus strādājam ar nepilnu sastāvu. Pirms desmit gadiem mēs bijām spēlējuši ar lielu daļu Latvijas mūziķu. Pa pēdējiem gadiem tik daudz jaunie nākuši… Man Anete (meita) vai Reinis (dēls) ik pa laikam saka — ir tāds un tāds koncerts, braucam, skatāmies. Es izvērtēju, iepazīstos ar jauno mūziku, skatos arī internetā.

Pēc kādiem kritērijiem jūs izvērtējat, vai jums patīk tie muzikālie jaunatklājumi — vai gribas klausīties to vēl vai sadarboties, ja iespējams?

Kritēriji, protams, skaidri — tas ir profesionālisms. Dziedātājiem, protams, harisma, šarms, tas, kā viņi veido attiecības ar publiku. Izvērtēt, vai es varu viņu uzaicināt, vai nē — man ir diezgan ierobežotas iespējas, man nav tik daudz koncertu. Mums ir pieci saksofoni, kāds vienmēr var kādu nomainīt, bet solists ir viens, un viņu Latvijā ir tik daudz. Daži koncertu rīkotāji jau piedāvā man gatavu izvēli no dziedātājiem, ko jau izvēlējušies, tad man tikai jāatsūta un jāsaskaņo repertuārs. Diezgan bieži ir pasākumi ar konkrētiem dziedātājiem. Ja būtu vairāk koncertu, tad būtu vairāk iespēju. Es saviem mūziķiem saku tā: «Mēs esam profesionāls orķestris, mēs varam spēlēt koncertu kaut rīt.» Kaut te. Bet kurš par to maksās, kāds ir pieprasījums? Un bigbendam nav tik viegli kā korim — aiziet jebkurā vietā, nostāties jebkurā zālē «a capella» un dziedāt. Bigbends ir ļoti sarežģīta lieta. Pultis, vadi, pastiprinātāji, instrumenti, repertuārs, tonalitātes, aranžijas un tā tālāk. Tas ir baigais process.

Kā jūs parasti veidojat bigbenda repertuāru?

Man patīk lielas formas darbi. Diemžēl džezā tas nav tik izplatīts — simfonijas vai operas. Bet es mēģinu to darīt — tagad mēs, kad būs atļauts, taisīsim rokoperu fragmentus gan ar vokālistiem, gan instrumentāli. Un Endrū Loidam Vēberam ir ļoti skaista mūzika, ļoti skaista. Mēs, piemēram, strādājām ar Aigara Meri vadīto Jelgavas kamerorķestri, un mums bija simfodžezs ar stīgām, Ellas Ficdžeraldas programma, Aigara projekti. Tā liela forma ir vienots veselums, cilvēkiem tas arī patīk, manuprāt. Kad izjuka ABBA, Benijam Andersonam bija tāda rokopera «Šahs», pasakaina mūzika — es Aigaram ieteicu, ka tādu var, un mēs gaidām, kad arī mūsu pilsētā varēsim tādu uztaisīt. Tagad Elgai Igenbergai palika 100 gadu, viņai ir operete «Annele» — notis pieejamas, mēs gatavojamies šo darbu spēlēt. Lielie formas darbi ir baigā vērtība. Mērķis ir iet uz to, lai spēlētu nopietnas programmas.

Nav noslēpums, ka es sešus gadus vadu arī Šauļu bigbendu, tepat Lietuvas pierobežā. Ļoti augstas klases orķestris ar pilnu štatu un ļoti spēcīgiem Lietuvas mūziķiem, jo viņi brauc uz darbu no Viļņas. Viļņa—Šauļi ir 220 kilometri, un viņi brauc uz darbu reizi nedēļā.

Vai nesanāk abus bigbendus neaizbēgami salīdzināt savā starpā, strādājot ar abiem?

Lietuvieši ir te bijuši, saka: «У тебя тут рай!» («Tev te paradīze!»). Šauļos mums nav tik labu apstākļu, nav pašiem savas telpas. Mēs esam kopā spēlējuši koncertu, Jelgavas bigbends un Šauļu bigbends — es nomainu žaketi un eju diriģēt. Un tie Šauļi redz, saka — viņi tevi klausa uz skatienu. Tas tāpēc, ka mēs esam kodols. Šauļos man sākumā grūti gāja ar disciplīnu, jo viņi lieli muzikanti, es biju spiests pielietot tur drakoniskas metodes. Drakoniskas nozīmē pateikt — tev šis bija pēdējais mēģinājums, čau. Atnāk direktors, es saku: «Viņš man traucē strādāt, viņam nav disciplīnas, izvēlies — vai nu viņš, vai es.» Bet tas bija pašā sākumā, viņi bija izlaidušies. Un es uz tādu neparakstos. Redzi, to tev visi pateiks — diriģents vienmēr ir kā uz naža asmens. Pirmkārt, tā profesija ir ļoti sarežģīta — tu esi līderis, un tajā pašā laikā tu nedrīksti nevienu apvainot personiski ne par kādu jautājumu. Kad spēlē mūziku, personiskās attiecības ir jāaizmirst, mūzika ir trešā dimensija, полет души (dvēseles lidojums). Nevar spēlēt improvizāciju un domāt par ceptām desām, tad tur nekas nesanāk — nāk desas ārā.

Kādam vēl jābūt diriģentam, lai viņam sanāk?

Diriģentam jābūt mūziķim. Jāsaprot muzikālā doma, jāpalīdz veidot sastāvu. Es esmu priekšā, kā tāda skaļuma poga — skaļāk, klusāk. Koncertā man tas vairs nav jārāda, tas ir ar laiku sastrādāts kodols. Tad diriģentam tīri sadzīviski jābūt saprotošam kā cilvekam, jābūt pozitīvi uzlādētam, diriģents nedrīkst nākt priekšā un būt negatīvs. Un vēl, saproti, diriģents ir viens, mūziķi ir divdesmit — tu nekad individuāli nesapratīsi katru, ir jābūt objektīvam. Mēs esam atraduši to kopējo valodu. Diriģentam jāprot dziedāt — jābūt frāzēm, štrihiem, jābūt mūziķim. Diriģenta padarīšana baigi sarežģīta, bet viens ir skaidrs — diriģents ir tas cilvēks, kas uzņemas pilnu atbildību un vada procesu. Bet mums darba procesā notiek sarunas, es nekad nesaku, ka būs šādi, jo es tā izdomāju. Viņi, protams, ļauj man pielemt, bet mūziķi piedāvā to labāko, un ļoti bieži mēs pieņemam to, ko kāds iesaka.

Ja pie jums atnāktu kāds jaunais mūziķis vai kaimiņu puika un teiktu, ka grib kļūt par diriģentu. Kādu padomu jūs viņam sniegtu?

Par diriģentu? Tā neviens vēl nav teicis. [smejas] Parasti nāk un saka, ka grib spēlēt. Man ir divi sastāvi — profesionālais pilsētas bigbends un novada un pilsētas jauniešu bigbends. Starp diriģentu un vienkārši mūziķi ir vienkārša atšķirība — visi diriģenti ir mūziķi, bet visi mūziķi nevar būt diriģenti. Mežaparkā koriem ir 15 virsdiriģenti, viss. Bet cik Latvijā ir diriģentu? Pāris simti. Tāpat arī orķestriem. Es skolā pasniedzu akadēmisko diriģēšanu 30 gadus. Redzi, par diriģēšanu ir vēl viena lieta, visi pasaules diriģenti to saka atklāti — diriģents pilnveidojas visu mūžu, jo tā ir augstākā dimensija. Man bija viena saruna ar vienu gleznotāju, kurš arī par mūziku gribēja zināt, kā ir, un es tā viņam teicu — tas tāpat kā tu ņem un jauc krāsas. Tev ir palete, balts papīrs, un tu tagad domā, vilksi melnu vairāk vai zaļu, dzeltenu vai sarkanu. Tas pats arī mūzikā. Un ļoti svarīga profesija bigbenda skaņojumam ir skaņu režisori, tiem milzīga loma.

Un kādas krāsas jūs esat iejaucis jaunajā bigbenda albumā?

Sākumā nebija domas veidot albumu — bija doma uztaisīt pāris aranžējumus. Tad, kad mums bija divi, trīs, mēs uzrakstījām Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursam pieteikumu, VKKF atbalstu iedeva un es rakstīju aranžētājam Maiklam Abene, kas pasaulē ir ļoti atzīts meistars ar lielo burtu. Un sapratu, ka varam ierakstīt. Tur ir daudz latīņu mūzikas, pāris bosanovas — tas ir brazīļu stils, kam, protams, ļoti saldenam jābūt, un tajā mūzikā nav drūmu krāsu. Fankmūzika ir bišķiņ agresīvāka, bends tur spiedienu dod, un krāsas ir diezgan spilgtas. Kā gleznotājs es gleznotu kaut ko tādu, kas ir dzeltens, sarkans un melns šur tur. Un nedaudz zilu — zila jūra, zila debess.

Vai jūs kaut ko mainīsiet darba procesā, kad plānosiet nākamo albumu?

Ir viena lieta, kas mūziķim ir ļoti nozīmīga — spēlēt šeit un tagad. Protams, ideālā variantā jāspēlē visiem kopā, un tad tas fīlings rodas, tas lidojums, reizēm pat atkāpjoties no metronoma. Pie šī albuma mēs strādājām pēc jaunas metodes — ierakstījām pa priekšu ritmu, tad pūtējus. Uz priekšdienām es, protams, vēlētos, lai bigbends (ierakstā) spēlē visi kopā. Un ne velti šajos laikos bieži bigbendi izdod albumus ar koncertierakstiem, es arī labprāt tā darītu. Cita lieta, ka šis materiāls ir tik grūts, ka to nevar nospēlēt vienā reizē, tas ir «extra difficult», sestā grūtības pakāpe. Un visam bigbendam, divdesmit cilvēkiem, nospēlēt unisonā 24 taktis nav tik vienkārši. Tikko viens kļūdās — čau, viss. Diemžēl tāds tas ieraksta process ir — ja vēlies dabūt labu ierakstu, ir jāstrādā pēc šādas metodes. Bet es dotu priekšroku ierakstam kopā.

Kādi ir bigbenda nākamie radošie plāni, tiklīdz tas kļūst iespējams?

Kopš bigbenda sākumiem, no kāda 2003.—2005. gada, kad kļuvām kaut cik varoši, mēs sākām braukt uz konkursiem Eiropā. Tie konkursi ir reti, jo tā ir specifika, bet tas ir ceļš, ko es gribu turpināt, jo konkurss nav tikai viena diena, tur tomēr ir sacensība. Un mūziķi nevar sacensties, kurš labāk — vienam patīk, vienam nepatīk. Taču konkursi ir process, kas dod jaunajiem mūziķiem dzīves skolu, sagatavošanās meistarību, tu trenējies, noslīpē koncertos to meistarību. Un otrs ceļš — pēdējos 5—6 gadus mēs esam sākuši sadarbību ar ārzemju solistiem. Tās programmas uzrauj tādu vilni, mēs gatavojam koncertus, kad atkal varēs. Un, protams, jāizmanto iespējas un jāuzstājas ar Latvijas labākajiem solistiem. Anete [Ašmane] man reizēm saka kaut ko pareizi, un viņas domas es uzklausu — pareizi saka, ka jāizmanto iespēja paņemt kaut ko jaunu, latviešu un ārzemnieku jaundarbus. Redz kur arī jauniešu bigbenda disks, šogad iznācis — tur ir Daumants Kalniņš, Gunārs Rozenbergs, Raimonds Pauls, bet ir arī Ivars Jercums — mūsu bigbenda ģitārists, kurš uzrakstījis skaņdarbu «Zivis». Tās nav zivis, kas peld — tās ir horoskopa zivis. Un es jau te tagad kurinu, lai [Artūrs] Sebris kaut ko uzkomponē, Svens [Vilsons] gatavs bigbendam rakstīt. Mēs spēlējām arī Reiņa [Ašmaņa] skaņdarbu, ar ko viņš piedalījās bigbendu konkursā.

Tagad, 2021. gada februāra beigās, ir grūtāks laiks — mēs nezinām, kad atkal varēsim tikties, uzstāties dzīvajā, klausīties dzīvo mūziku… Kādi ir jūsu ieteikumi radošajiem cilvēkiem, kā lai šajā klusajā brīdī nenolaiž rokas?

Redzi, man personīgi ir cits variants — esmu arī skolotājs, man ir ikdienas darbs. Man nav iespēju koncertēt, bet es gatavoju programmas, plānoju uz priekšu. Manā galvā nav dīkstāves, es katru dienu te nāku strādāt. Man tagad ir laiks aranžēt. Mēs, mūziķi, varam jau čīkstēt, bet nav jau nekāda jēga bļaut, kad mēs nevaram to ietekmēt, kad tas nav no mums atkarīgs. Ainārs Rubiķis intervijā teica — vai kāds izpētīja, cik ir mūziķi saslimuši koncertzālēs? Neviens neko nepētīja, vienkārši koncertzāles ir ciet, punkts. Es arī gāju koncertzālēs ar masku, varbūt mazāka pulcēšanās bija atļauta, okei, bet tagad vispār viss ir ciet — nu ko mēs varam bļaut? Mēs nevaram to ietekmēt. Es pēc savas darbības saprotu, ka mūziķa darbs ir dot pozitīvās emocijas. Šodien cilvēkiem nav to pozitīvo emociju, mēs nevaram dot, man neļauj. Nu, es iešu protestēt, un ko tas dos? Neko. Citiem mūziķiem, kuriem nav ikdienas darbi, ir baigi grūti — nu, jābruņojas ar pacietību, var izmantot laiku savai pašizglītībai, jebkurā specialitātē. Tie, kas nenolaiž rokas, tie strādā — saprotams, ka vajag uzņēmību, bet citu variantu es neredzu. Ietekmē to, ko tu pats vari izdarīt. Viens ceļš tikai ejams.