Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Mirklis pirms jaunas skaņu plates tapšanas


Mikus Solovejs

Saruna ar Ļudu Mockūnu un Arvīdu Kazlausku purva amfiteātrī

2020. gada septembrī pašmāju izdevniecībai «Jersika Records» tapa jauns koncertieraksts neierastos apstākļos. Ar klausītāju līdzdalību Jelgavas novada Drabiņu purva amfiteātrī «Saulgrieži» tika ierakstīta jauna Ļuda Mockūna (Luidas Mockūnas) un Arvīda Kazlauska (Arvydas Kazlauskas) skaņu plate «Purvs». Pirms dueta uzstāšanās un ieraksta ar abiem mūziķiem aprunājās Mikus Solovejs.

Vietas un mūziķu dēļ šī būs īpaša uzstāšanās. Vai jūs varat sniegt nelielu priekšstatu par šī vakara priekšnesumu?

Arvīds: Jūlija vidū, daudz vēsākā dienā nekā tagad, man piezvanīja Mareks Ameriks no «Jersika Records» un ierosināja šo. Viņš teica: «Vai jūs gribētu izveidot ierakstu? Ierakstīt purvā albumu». Viņš domāja, ka būtu jauki, ja par partneri būtu Ļuds Mockūns, jo, novērojot purvu, viņš pamanīja, ka tas ir ļoti labs zemas frekvences skaņām. Viņam uzreiz ienāca prātā Ļuds, jo viņš ir lielisks basa saksofona spēlētājs. Viņam bija ideja, ka es galvenokārt pievienojos uz baritona, bet izmēģinu arī citas lietas. Viņš ierosināja šeit veikt ierakstu. Ko es, protams, uzreiz pieņēmu, kā arī Ļuds.

Jūs abi esat ievērojami saksofonisti brīvajā džezā un avangardā. Ko brīvais džezs nozīmē jums? Jautāju, jo par brīvo džezu ir daudz stereotipu, ka tas ir tikai troksnis vai mūzika īpašiem cilvēkiem.

Ļuds: Pirmkārt, dzirdot terminu «brīvais džezs», nojaušam, ka tā ir mūzikas tradīcija, kas nāk no ASV, no melnādainajiem amerikāņu mūziķiem, kas dzīvo Čikāgā, Ņujorkā. Eiropā ir atšķirīgas tradīcijas. Es to sauktu par improvizētu mūziku, kas nāk no Lielbritānijas, Londonas komponistiem, orķestriem, Berija Gaja un viņam līdzīgajiem. Mani vairāk piesaista tas, nevis brīvais džezs, iespējams tāpēc, ka es neesmu uzaudzis ASV. Runājot par mūziku, kas ir kā sociums, es domāju, ka amerikāņiem ir ļoti dabiski spēlēt džezu. Mēs it kā esam atšķirīgi, esam uzauguši citā sabiedrībā, mums ir atšķirīga izcelsme. Mums ir savs viedoklis par to, mūsu skatpunkts uz šo žanru kopumā, ko sauc par džezu vai improvizētu mūziku. Protams, runājot par brīvo džezu, ar nosaukumu jau viss ir pateikts. Tā ir atbrīvojoša mūzika brīviem cilvēkiem. Brīvības mūzika. Brīvība izpausties ar savām idejām. No otras puses, šī mūzika nav jauna, gadu gaitā tā kļuva par stereotipu, klišeju. Brīvais džezs ir mūzika, kuras pamatā vispirms ir ritms, tai ir šis pulss, kustība. Tas ir pirmais, kas man ienāk prātā, dzirdot šo vārdu. Eiropā tas ir mazliet savādāk, tam ir vairāk akadēmiska, klasiska tradīcija. Katrai valstij ir savas tradīcijas, es tā domāju.

Brīvajā džezā ļoti svarīga ir skaņa, skaņas avots. Piemēram, kad mēs klausāmies Albertu Aileru vai Džonu Koltreinu, viņu skaņas avots ir agresīvs. Varbūt, tas ir kā trīcēt aiz bailēm. Klausoties Pīteru Brocmani, mēs dzirdam dusmas. Kas ir skaņas avots jūsu mūzikā?

Arvīds: Es nesauktu to, ko mēs darām, par brīvo džezu, kā jau Ļuds minēja, tā ir vairāk brīva improvizēta mūzika, ne tik daudz brīvais džezs. Arī skaņas ziņā es cenšos justies brīvi un neierobežot sevi spēlēt ar agresīvu skaņu. To, protams, arī cenšos izpētīt. Cenšos izdot brīvi izpūstu skaņu, neuzsvērtu, ir plašs iespēju spektrs. Mēs varam pāriet no agresivitātes uz maigumu, ir daudz iespēju, ko pētīt.

Vai jums ir vēstījums, jo tāds vienmēr ir, vai sociāls, politisks, personīgs? Ko jūs gribat pateikt ar savu mūziku? Skaņa mūzikā nav burtiska kā literatūrā, nevar viegli saprast, par ko tā runā. Kad es klausos, es jūtu, ka jūsu mūzikā ir vēstījums. Kāda veida vēstījums?

Ļuds: Mani kā mūziķi īpaši neinteresē tas, ko sauc par skaņu. Ar to es domāju, ka laba skaņa instrumentā ir viena lieta, bet sava skaņa ir kas pavisam cits. Ir arī skaņa, kas pēdējā laikā man nozīmē krāsu, tāpēc spēlējot es domāju no gleznotāju perspektīvas. Cik krāsas, kādas krāsas es izmantoju uz audekla, cik daudz šīs krāsas vajadzētu būt, vai ir, kas dominē. Man tas spektrs ir ļoti liels. Mani, iespējams, nevaretu saukt par impresionistu, bet es tāds it kā esmu. Pēdējos piecus, sešus gadus meklēju jaunas skaņas, pieņemot jebkura veida skaņas. Pat sišanu pa saksofonu vai klarneti, nejaušas skaņas. Skaņas, ko mans instruments mani provocē radīt. Ko es dažkārt nekontrolēju. Šī man ir interesanta tēma. Kā mākslinieks es veidoju savu muzikālo vārdu krājumu. Tāpēc es eksperimentēju ar ūdeni, ar bungām. Šobrīd spēlēju dažāda veida bungas, un tā ir vēl viena mana aizraušanās.

Runājot par to, jums ir šī teorija par ūdens skaņu. Saksofons un apkārtējā ūdens troksnis. Un tagad jūs meklējat skaņu, jūs meklējat krāsas. Tas ir tāpat kā Skrjabins, viņš mūziku redzēja skaņā un krāsās. Vai jūs arī redzat krāsās?

Ļuds: Ne īsti, ne tā.

Bet Skrjabins redzēja. Kā piemērs, do varētu būt zils vai sarkans, vai violets, vai kas cits.

Ļuds: Tas kļūst ļoti skaidrs, strādājot ar studentiem. Es mācu brīvo improvizāciju, un, kad studenti spēlē pārāk daudz, to var dzirdēt. Iedomājieties audeklu, gleznu — cik liels ir jūsu skatījums tajā? Dažiem, iespējams, vairāk nekā puse no tā, un citiem ir tikai daži punkti. Jābūt līdzsvaram, ja spēlējat grupā. Tas pats ir mūziķiem, jābūt krāsu balansam. Ja to vēlas. Tas ļoti atšķiras no džeza. Ideja spēlēt džeza mūziku kopumā, it īpaši pūtējam. Parasti saksofonistiem vai jebkuriem džeza mūziķiem, kas spēlē bībopu, ir skaņa, kas tiek uzskatīta par viņa balsi. Ļoti bieži tai nav dinamikas, varbūt tai ir kāpums, tajā nav tik daudz krāsu. Bet klasiskie mūziķi no tā var kaut ko izveidot. Man ļoti pietrūkst šo krāsu džeza mūzikā. Improvizētā mūzika, protams, var būt ļoti dažāda. Ja mēs runātu tradicionālāk, klišejiski, tad džeza mūzikai patiešām trūkst šīs dinamikas un krāsas, es domāju.

Runājot par krāsām un mūziku, varbūt tā ir kāda lietuviešu tradīcija, jo Čurļonis bija gleznotājs un mūziķis. Es vēlos uzdot jums jautājumu par Latviju. Mūsu priekšstats par lietuviešu džežu ir, ka tam acīmredzami ir ļoti spēcīga brīvā džeza un avangarda kustība. Vairāk poļu un lietuviešu džezā. Latvijā mums ir bībopa, bopa tradīcija. Vēsturiski tas ir saistīts ar 70.—80. gadu Ameriku. Lietuvas džezs, piemēram, Gaņeļins, Tarasovs, Čekasins — leģendārais Gaņeļina trio. Vai varat pastāstīt par Lietuvas džeza izcelsmi? Kāpēc brīvais džezs un avangards? Vai tas ir tikai stereotips?

Ļuds: Nē, tas nav tikai stereotips, tajā ir daudz patiesības. Jūs daļēji atbildējāt uz jautājumu. Tas ir šo trīs nelietuviešu dēļ, kuri ieradās dzīvot Viļņā. Es neesmu pārliecināts, bet es domāju, ka Gaņeļins uzauga Viļņā. Tarasovs un Čekasins ieradās no Krievijas 70. gadu sākumā. 60. gadu beigās, 70. gados viņi izveidoja šo trio. Viņi sāka spēlēt kopā. Iniciatīva nāca no Gaņeļina, jo viņš ir skolots klasiskās mūzikas komponists. Viņš šīs lietas sasaistīja. Viņi mācījās spēlēt džezu un klausījās daudz Elingtonu. Un Koltreinu, kad viņš bija populārs 70. gadu sākumā, Mailza Deivisa kvintetu. Šie mūziķi dzīvoja aiz priekškara. Varat iedomāties, cik daudz 60. gados notika Amerikā un pat Eiropā. Britu avangarda mūziķi kļuva pazīstami. Es esmu pārliecināts, ka arī viņi to dzirdēja daudz. Tā tapa šī oriģinālmūzika. Īpaši Čekasins, viņš bija ļoti pieprasīts skolotājs. Viņš mācīja tādus cilvēkus kā Višņausks, kurš bija ļoti interesants mūziķis, kā arī Labuti un mani. Arvīdu arī. Lielākā daļa no mums ir Čekasina studenti. Esmu dzirdējis Gaņeļina trio tikai vienu reizi Viļņā, manis organizētā koncertā. Kad viņi ieguva nacionālo apbalvojumu. Nedzirdēju 80. gados. Varbūt vienreiz dzirdēju, bet es to vēl nesapratu. 80. gadu sākumā sākās festivāli «Vilnius Jazz Festival», «Jazz Forum». «Jazz Forum» ir milzīgs ieguldījums ne vispārpieņemtas, improvizētas mūzikas izplatīšanā, un tas turpinās jau divdesmit gadu. Tur arī es mācījos. Es apmeklēju šo festivālu kopš 87. gada, tas tika apvienots ar «Rock Forum». Tas bija ļoti interesants rokfestivāls. Tur uzstājās tādi mākslinieki kā Bjorka, «Sugarcubes». «Sonic Youth» spēlēja 1986. vai 1987. gadā.

1987. gadā «Sonic Youth»? Kur, Lietuvā?

Ļuds: Jā. «Sugarcubes», «Sonic Youth» un bariņš krievu rokmūziķu, piemēram, Viktors Cojs. Iedomājaties tik šo sajaukumu. Politika bija iesaistīta. Īpaši no tādiem mūziķiem kā Višņausks. Tas viņiem bija izteiksmes veids, brīvība. Es par to aizdomājos, kad dzirdu šo mūziku. Lietuvas nacionālajā televīzijas arhīvā ir daudz video ar to. Tā ir ļoti interesanta mūzika. Jonas Milašis ir ļoti interesanta mūzika. Viņš ir «noise» ģitārists. 90. gados, kad visas šīs valstis, Lietuva, Igaunija un Latvija, kļuva brīvas, publika pārstāja interesēties par šo mūziku. Protesta vairs nebija, vairs nebija, pret ko protestēt. Es domāju, ka 90. gadi bija mazliet dīvains laiks priekš eksperimentālās mūzikas.

Un tagad?

Ļuds: Tagad tas ir atgriezies.

Tagad brīvais džezs ir ar nostāju.

Ļuds: Es domāju, ka jaunie mūziķi nāk ar savām idejām, kam nav nekāda sakara ar Gaņeļina trio. Viņi zina, ka šī grupa bija vēsturiski svarīga, taču viņiem ir sava balss. Es neesmu naivs, esmu nodzīvojis pietiekami ilgi. Es vēroju šos žanra periodus un to kāpumus un kritumus. Nāk nākamā paaudze, un viņi protestē pret to, kas bija agrāk, un tas ir dabiski.

Un par jūsu pirmajiem soļiem mūzikā? Vai varat atcerēties pirmo brīdi, kad atpazināt mūzikas spēku, skaņas spēku? Tas notika Paņevežā? Jūs esat dzimis Paņevežā?

Ļuds: Jā, bet es uzaugu Viļņā.

80. gados. Pastāstiet man par to, kad pirmo reizi sapratāt mūziku. Pirmie soļi. Pasniedzēji.

Arvīds: Tas bija tik sen. Labs jautājums. Jāmēģina atcerēties. Tēvs man ieteica iet mūzikas skolā, kam es piekritu. Man tas padevās. Pārsvarā studēju akadēmisko klasisko mūziku, bet arī džeza mūziku. Mums mūzikas skolā bija studentu grupa, kuru vadīja Čekasins. Tā bija ļoti laba pieredze, un es domāju, ka tieši tur radās mana aizraušanās spēlēt ārpus robežām. Šāda veida brīvība lielā projektā ir iedvesmojoša. Redzēt, kā skolotāji un pedagogi domā, kā viņi strādā ar savu materiālu.

Varbūt atceraties dažus ierakstus? Plates?

Arvīds: Par maniem ierakstiem man jāsaka paldies manam klasiskā saksofona skolotājam. Viņš man parādīja ne gluži brīvā džeza ierakstus, man nav brīva džeza priekšzināšanu, bet tie bija galvenie ieraksti. Ģitārists Pets Metenijs, Maikls Brekers un Čārlijs Parkers. Es mēdzu pārskatīt viņa transkripcijas. Mēģināju izskatīt tradīcijas.

Ļuds: Mans tēvs ir mūziķis. Viņš spēlēja saksofonu un klarneti. Tas bija likumsakarīgi, ka šo mūziku dzirdēju ļoti agri. Piemēram, Čārlija Pārkera ieraksti, Koltreins, Elingtons. Ornets Kolmens arī. Es to dzirdēju mājās kopš bērnības. Protams, man tas nepatika. Es to nemaz nesapratu. Tas bija dabiski. Mans klausīšanās ceļš sākās ar «fusion» vai popmūziku. Pārgāju uz «fusion» un tad atpakaļ, jo man patika Mailza Deivisa darbi.

70. gadi, ja?

Ļuds: Jā, viss pēc «Bitches Brew», «Weather Report». Pateicoties Mailzam Deivisam, pievērsos viņa kvintetam, kas man ļoti patika. Īpaši Veins Šorters, Rons Kārters, Herbijs Henkoks. Atgriežoties pie saknēm, pie mūzikas, kāda tā bija 80. gados. Kad es biju bērns, man bija svarīgs albums, tas nebija džeza ieraksts, bet caur šo ierakstu es sajutu šo vajadzību spēlēt soprānsaksofonu. Tas bija Stings, «Bring on the Night». Šis būtībā ir vienīgais Stinga albums, kas man patika. Es to joprojām klausos. Es to pat transkribēju pēc dzirdes. Tas bija nākamais solis, kas man lika ienirt mūzikā. Es jau tajā laikā spēlēju.

Anna Ceipe

Es arī esmu Čekasina students. Pie viņa sāku iet mūzikas skolā, bet pēc tam desmit gadus mācījos klasisko klarneti. Kad atgriezos akadēmijā, turpināju pie viņa mācības. Viņam bija studentu grupa, bija ļoti svarīgi tajā piedalīties. Mēs ceļojām pa Eiropu un spēlējām kopā ar profesionāliem mūziķiem, un tā bija sava veida kopiena. Bērni spēlē ar pieaugušajiem, ļoti labiem mūziķiem. Mēs mainījāmies, un viņš mūs visus iekļāva savos projektos. Tā bija ļoti saviesīga dzīve. Vasarā devāmies uz nometnēm. Devāmies tūrē 87. gadā uz Austriju, Šveici. Tas bija neticami. Tas bija brīnums mums, bērniem no padomju valstīm. Čekasins nekad nemēģināja pārāk iedziļināties mūsu dzīvē, taču ļoti dabiski parādīja, kas ir mūziķis. Kāds ir mūzikas atskaņošanas prieks, un tas skolotājam ir vissvarīgākais. Tajā pašā laikā ar iespēju iet savu ceļu. Iespējams, viņš to nav teicis šādiem vārdiem, es pārfrāzēju. Tas bija viņa vēstījums no paša sākuma un joprojām ir. Viņš joprojām māca. Varat iedomāties, ka tam bija liels iespaids, ka šie trīs izcilie mūziķi gadu desmitiem dzīvoja Viļņā.

Nedaudz par džema sesijām. Ornets Kolmens brīvā džeza kontekstā jums patīk?

Ļuds: Noteikti.

Viņš ir pionieris. Un Koltreins brīvā džeza un avangarda kontekstā? Kuri ieraksti? Nosauciet dažus.

Ļuds: Es teiktu «Coast to Coast». Tas ir slēpts ieraksts. Šim ierakstam ir smagā metāla grupas enerģija, manuprāt. Tas ir tradicionālais kvartets.

Tas ir zelta kvartets ar Makoju Taineru, Elvinu Džonsu. Pirms «Sun ship». «Sun ship» spēlēja ar metāla grupas skaņu?

Ļuds: Jā. Viņi tajā spēlēja patiešām lieliski. Man paveicās nedēļu uzturēties pie mana drauga, vācu saksofonista Franka Gratkovska. Katru vakaru mums bija ierakstu sesijas citam mūziķim. Katru vakaru mēs mazliet iedzērām un klausījāmies virkni ierakstu. Mēs abi vienojāmies, ka tas ir tas, kas mūziķiem būtu jāklausās. Tas veido enerģiju.

Alberts Ailers?

Ļuds: Jā. Mailzs Deiviss un viņa kvintets. Ēriks Dolfijs, «Out to Lunch».

Džons Zorns? Viņš ir laikmetīgs, bet varbūt?

Ļuds: Jā, «Naked City». Es izbaudīju tādu mūziku pirms divdesmit gadiem. Tad, ja mēs par to runājam, man jāpiemin Ņujorkas mūzika, piemēram, Tims Berns. Es teiktu, varbūt ne pats Tims Berns, bet gan viņa grupas ar tādiem mūziķiem kā Marks Dukrē. Esmu spēlējis ar viņu, jā. Džims Bleks. Bija brīdis kad viņi mani ļoti iedvesmoja. Pirms divdesmit gadiem. Elena Kristī. Tas man bija ļoti svarīgi. Es teikšu, ka Viļņas džeza festivāls mani ļoti ietekmēja. Es tur dzirdēju tik daudz lietu. Tik daudz izcilu mūziķu. Daži koncerti manī patiešām radīja pārmaiņas. Es mācījos mainstream džezu, un 90. gados es gribēju iet spēlēt ātro bībopu. Olivera Leika koncerts, Sindija Blekmena spēlēja bungas, Marks Dresers uz basa. Sanija Simonsa kvartets. Tas mani mainīja, kad es dzirdēju šo grupu. Kaut kas manī mainījās. Notika arī Čārlza Loida kvinteta koncerts. Ļoti iespaidīgi. Man patīk arī Stīvs Leisijs, Pīters Brocmans, bet toreiz es to nesapratu. Stīvs Leisijs spēlēja solo, es labprāt to dzirdētu tagad.

Un par Norvēģijas muzikālo ainu?

Ļuds: Izcilais Jans Garbareks, tam sekojošais Trigve Seims. Mūsdienīgs, bet tas atšķiras no brīvā un avangarda. Man ļoti patīk Garbareks 70. gados. Varbūt Kīts Džarets. Eiropas kvartets. Jā, mūsdienās ir fantastiski improvizētāji no Norvēģijas, piemēram, Pols Lovens, puiši no «The Thing». Iespējams, ka mans vismīļākais saksofonists ir mans draugs, kurš patiesībā nav džeza mūziķis, bet arī ne klasiskais saksofonists. Viņu sauc Rolfs Ēriks Nistroms, un viņš pāris reizes bija šeit, Rīgā. Mēs sadarbojāmies studentu konkursā. Veids, kā viņš izpēta saksofona iespējas un kā ar to veido skaņu, izdomājot patiešām neticamas lietas. Viņš ir lielisks meistars un viņam ir liela ietekme uz mani.

Pēdējais jautājums. Ja es jums dotu iespēju ceļot laikā un telpā, kuru koncertu vai uzstāšanos jūs vēlētos redzēt? Mūziķis var būt miris vai dzīvs. Tikai uz piecām minūtēm. Ko jūs izvēlētos — cilvēku vai grupu, komponistu?

Arvīds: Es nebūšu pārāk oriģināls. Vai nu Pārkers, vai Brekers.

Ļuds: Ir viens mūziķis, ar kuru es mazliet spēlēju, un es patiešām jutos, ka mēs esam dvēseles radinieki. Mums nesanāca spēlēt kopā biežāk. Tas bija Endrū Hils. Gadījās, ka es vienu nedēļu ar viņu biju tūrē, mēs runājām par to, ka varētu saspēlēties biežāk, bet diemžēl viņš devās aizsaulē un mums nebija iespējas. Man kā jaunam mūziķim bija ļoti augstas prasības, un man tas bija ārkārtīgi interesanti. Tajos laikos viņš bija dzīvā leģenda. Viņš spēlēja ar Pārkeru, Dolfiju, visiem. Amerikāņu brīvā džeza garā. Es jutu, ka manā dzīvē notiek kaut kas reāls. Tas nenotika acīmredzamu iemeslu dēļ. To es gribētu redzēt, ja būtu iespējams.

Viņa izcilais «Point of Departure» 60. gadu vidū bija viņa ievērojamais ieraksts, un jūs spēlējāt ar viņu.

Ļuds: Jā, kopā ar viņu bija ieraksts. Ar viņa oktetu. Nekad vairs neatkārtojās.

Laimīgais. Paldies par šo sarunu!