Mīlestība pret mūziku un pašaizliedzīgs darbs kā panākumu atslēga

Bundzinieks Sasha Mashin savā laimīgajā skrējienā starp Ameriku, Krieviju un Eiropu

Viens no atpazīstamākajiem Krievijas bundziniekiem, enerģiski tehniskais Aleksandrs Mašins ir dzimis Sanktpēterburgā. Bijis pastāvīgs saksofonista Igora Butmana kvarteta dalībnieks, piedalījies «MosGorTrio» sastāva dibināšanā un spēlējis kopā ar labākajiem Krievijas džeza mūziķiem. Piedalījies izglītojošā programmā «Open World Program USA» Ņujorkā, spēlējis «Blue Note» un daudzos citos džeza klubos un lielākajās koncertzālēs visapkārt zemeslodei. Sasha Mashin spēlējis kopā ar Beniju Golsonu, Klārku Teriju, Džimiju Hītu, Keniju Baronu, Daferu Jusefu un daudziem citiem. Ir izdevis un producējis vairākus džeza mūzikas albumus, līdzdibinājis mūzikas ierakstu kompāniju «Rainy Days»; ir lielākā Maskavas džeza kluba «Kozlov Club» rezidents un oficiālais «Yamaha», «Zildjian», «Evans» un «Vic Firth» mākslinieks.

Es pirmoreiz satieku Sašu Brēmenē — «jazzahead!» konferencē viņš ar pārcilvēcisku ātrumu lido apkārt «Rainy Days» stendam ar saviem albumiem, leibla platēm, kādam stāsta muzikālos jaunumus, kādam lielās ar jaunu tetovējumu. Jāatzīst, ka tikai tad es Sašu paklausos — izrādās, ka tehniskumam viņa izpildījumā nav robežu, un svaigi dāvanā saņemto «Outside The Box» albumu gribas klausīties atkārtoti. Paiet vēl pāris gadi, un mēs ar «JAZZin» komandu izdomājam atvest viņu uz Latviju: ikgadējās Starptautiskās Džeza dienas ietvaros pašmāju publikai iederētos tāds talantīgs bundzinieks un iedvesmojošs mentors uz skatuves. Pandēmija ieviesa korekcijas arī šajos plānos, taču maija sākumā būsim dāvājuši interesentiem iespēju klausīties Sašas dzīves gudrības digitālajās meistarklasēs Džeza dienas ietvaros, un pirms tam izdomāju aprunāties ar viņu par džezu un dzīvi.

Tu man asociējies ar nebeidzamu optimismu un dzīvessparu. Vai tev ir atsevišķs menedžments?

Nē, es cenšos pats visu. Kamēr izskaidro kādam, sanāk praktiski tāds pat darbs, kā pašam darīt kaut kādas lietas. Pagaidām es velku pats, skatīsimies, kā tālāk sanāks. Pagaidām viss kārtībā, tiekam galā.

Tev pērn ir iznācis svaigais albums — par ko un ar ko tas ir?

Mans albums, otrais, saucas «Happy Synapse», laimīga sinapse. Zini, kas ir sinapse? Tā ir tāda lietiņa galvā, kur kontakts vai nu ir, vai nav. Reizēm ir tā, ka kontakta nav, un viss ir slikti, un reizēm — normāli. Lūk, arī es mēģinu ar mūzikas palīdzību padarīt sinapses laimīgas. Tur spēlē Džošs Evanss trompeti (Josh Evans), Benito Gonzaless klavieres (Benito Gonzalez), Rosario Džuljāni no Romas spēlē saksofonu (Rosario Giuliani), ir vēl Makars Novikovs un vēl viens krievu saksofonists Dima Mospans. Sanāca viss ļoti forši un ļoti laimīgi. Daudz tāda, zini, pat ne prieka, bet cerību pilnas pārliecības par to, ka viss būs forši. Tāda lieta.

Vai tu nekad neesi nožēlojis, ka izvēlējies spēlēt bungas?

Nekad. Man kaut kā viss vienmēr pats par sevi ir noticis, un es nekad neesmu neko nožēlojis. Pat ja kaut kas notika slikti, pēc tam izrādījās, ka tajā bija kaut kāda jēga. Es jau pret visām lietām attiecos absolūti mierīgi — ja kaut kas notiek, tātad tas man pēc tam kaut ko iemācīs. Tā kā, piemēram, ar fotogrāfiju — kad es tik ļoti aizrāvos, ka domāju, ka mana mūziķa karjera ir apdraudēta, un gandrīz pārstāju spēlēt. Un tad, pēc desmit gadiem, kad ar varu piespiedu sevi pamest fotogrāfiju, jo pavisam jau vairs nevarēju spēlēt bungas, tad vienā brīdī manā mūzikā sāka parādīties zināšanas, ko es guvu no fotogrāfijas. Un, kā man liekas, tas man ļoti palīdzēja kļūt ne tikai par mūziķi, bet par tādu mūziķi, kurš var nedaudz plašāk skatīties uz dažām lietām, it kā no citas profesijas skatpunkta, kas reizēm ir svarīgi. Daudzi mūziķi, pat tie izcilākie, ja viņiem tādas funkcijas iekšā nav, tas viņus savā ziņā ierobežo. Tāpēc mana desmit gadus garā fotogrāfēšanas pieredze galu galā palīdzēja man virzīties uz priekšu daudzās citās lietās.

Kas, tavuprāt, vispār jādara, lai kļūtu par labu bundzinieku?

Lai vispār kļūtu par labu mūziķi, vai pat nevis mūziķi, bet vienkārši personību, kas ir pelnījusi citu cilvēku uzmanību, ir vienkārši ļoti jāmīl kaut kāda sfēra, kas tev liekas svarīga, un ar ko tev ir patīkami nodarboties. Tev ir maksimāls laiks un spēki jāiegulda tieši tajā aizrautībā, un jādara tas ļoti mērķtiecīgi, virzīti, ne tikai gūstot baudu no procesa, bet arī apzināti saprotot, kādi procesi tevi noved pie baudas šajā nozarē, kādi procesi noved tevi pie tālākās attīstības un pie tā, lai tu kļūtu labāks, lai nu kas tu būtu. Vai nu tu esi mūziķis, mākslinieks, celtnieks, arhitekts — jābūt mīlestībai pret to, ko tu gribi darīt, tas ir pirmais priekšnosacījums, jābūt arī pašaizliedzībai, upurēšanai un spējai ilgi fokusēties uz tām lietām, kuras nenes baudu, bet kuras attīsta tevi kā profesionāli.

Un, ja mēs runājam tieši par bungām, — lai kļūtu par labu bundzinieku, ir jāmāk veidot ļoti labu ritmu un ļoti labi jāizprot forma. Bez šīm divām lietām nevar pat uzsākt bungu ceļu. Tas ir — uzsākt jau drīkst, bet kļūt par mūzikas industrijas profesionāli, spēlējot bungas, nevar. Tev ir jāveido izcils ritms, tas turklāt var būt ļoti vienkāršs, un tev ir ļoti labi jāizprot forma — harmonijas pamatkustības. Vēlams spēlēt arī citu instrumentu. Ir tik daudz kvalitātes, ko gribas aprakstīt, bet tas, ko es nupat pieminēju, ir pats svarīgākais. Forma un ritma veidošana, pie kura gribas kustēties, nav svarīgi, vai tas ir svings, džezs, pops, hiphops, nav svarīgi. Jebkurš ritms nes sevī vienu un to pašu maģisko, hipnotizējošo funkciju — tev ir jāgrib kustēties. Ja tas ir, tātad jau sāk sanākt. Tālāk ir jāsaprot, kam tas ir iekšā, attiecīgi, ir jāsaprot forma. Daudzi bundzinieki spēlē, ritms it kā sanāk labs, tad viņi spēlē kaut kādu breku, iesit pa vidu kaut kādai daļai, bet ko viņš gribēja ar to teikt… Vienvārdsakot, divas lietas: superkruta ritma veidošana, pat ja tas ir ļoti vienkāršs, un formas izpratne. Un spēja labi spēlēt vēl kādu instrumentu.

Tad laiks banālam jautājumam, ko es nevaru neuzdot: kāpēc vispār džezs?

Nu, godīgi sakot, es nebiju to īpaši izvēlējies. Es daudzas reizes šo stāstu esmu stāstījis: man bija čoms, kurš dzīvoja stāvu augstāk, viņš mācījās tajā pašā vispārizglītojošajā skolā. Viņiem bija puiku kompānija, kuri spēlēja kaut kādu nesaprotamu mūziku — teica, ka tas saucas džezs. Kaut ko viņi spēlē, un bundzinieka viņiem nav. Vienā brīdī mūzikas skolā pirka bungu komplektu orķestrim, lielas marša bungas, šķīvji un mazās bungas — kara komplekta — vietā pēkšņi parādās bungu sets, bet neviens nemāca to spēlēt, jo pasniedzējs mūzikas skolā to lietu neprot. Un tad visi, kā māk, mēģina paši veidot kaut kādus zīmējumus un mājās mācīties. Es saliku kastroļus un pannas un sāku mājās kaut ko spēlēt, to sadzirdējis, kaimiņš no augšas atnāca un teica — mums te ir grupa, un mums vajag bundzinieku, mēs spēlējam džezu. Es saku — nu okej, bet kas tas tāds ir? Un viņi man iedod kaseti ar Alekseja Kuzņecova ierakstu ar koncertu Olimpiskajā ciematā. Es paklausījos, padomāju, teicu — labi, bet man vajadzīgi vismaz instrumenti. Tad viņi uz kādu laiku pazuda, pēc pusgada atgriezās, nopelnot rūpnīcā naudu, ietaupot to, viņi savāca tādu summu, ka ar to pietika, lai nopirktu elementāru mazo setu. Viens šķīvis, mazā bunga un haihets. Mēs kopā aizgājām uz komisijas veikalu, nopirkām to un sākām mēģināt parastas daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā. Kaimiņi pirka aliņu, savācās kāpņu telpā, apsēdās uz trepēm un klausījās.

Un ar ko tu visvairāk lepojies no tā, kas uz šo mirkli ar tevi dzīvē ir noticis? Ko uzskati par lielāko sasniegumu?

Lai nu cik egoistiski tas skanētu, vissvarīgākais šobrīd man šķiet tas, ka tad, kad kāds parasti sveic dzimšanas dienā, saka kaut ko no sērijas «Apsveicu, novēlu tev stipru veselību, esi laimīgs vienmēr, lai tev viss ir labi, daudz naudas» un tā tālāk. Šogad pirmoreiz gandrīz 90% no visiem apsveikumiem pārstāja izklausīties kā dzimšanas dienas apsveikumi. Cilvēki vienkārši rakstīja man un pateicās. Viņi rakstīja — vienkārši paldies tev, vecīt. Es, protams, saprotu, ka pats esmu vēl ļoti tālu no kaut kādas patiesības, un pats vēl ļoti maz zinu. Bet ar to, ko es jau zinu, ar to es jau varu dalīties. Un man liekas, dalīties ar cilvēkiem ar informāciju, palīdzēt viņiem un atbalstīt, jo daudziem nav pat drosmes, lai noticētu pašiem sev, viņiem liekas, ka viņi nav talantīgi, ka viņiem neizdosies — atbalstīt cilvēkus tajā un sniegt viņiem ticību tam, ka viņiem viss noteikti būs lieliski, ja viņi daudz trenēsies — tas arī man ir pats galvenais šajā mirklī.

Vai tu pats kādreiz esi domājis — varbūt es neesmu talantīgs, un man neizdosies? Vai arī kopš paša sākuma ticēji sev?

Man vienkārši vienmēr bija tā, zini, kad kamolīts ripo no kalniņa, man arī tā viss vienmēr ripoja. Es vienkārši degu par to, trenējos, man ļoti gribējās spēlēt, un tad, kad esi pavisam jauns, rezultāti nāk ātri. Un tajos rezultātos nebija problēmu. Mani visi atbalstīja, tāpēc arī man gribas atbalstīt tos, kas ir jaunāki par mani. Man īsti nebija tāda veida problēmu. Man bija cita veida bažas, piemēram, es augu valstī, kas tikko sabruka, Perestroika, nav ko ēst, nav iespējas vienkārši aiziet uz veikalu, nopirkt vistu un uzvārīt zupu. Nav nekā. Bandītisms, nabadzība, lēta alkohola kalni, un starp to visu bija, protams, bažas — vai es vispār kaut kā varēšu izdzīvot no tās mūzikas. Tas taču ir acīmredzams — no sākuma desa, tad teātris. Bet es nebiju vienīgais ar tādām bažām, atceros, visi apkārt domāja — Dievs, nu kam man to džezu vajag, es taču nespēšu iztikt no tā. Bet kaut kā lēnītēm sāka kļūt labāk.

Kurš tevi šobrīd iedvesmo?

Mani studenti. Tie, kas jaunāki. Kad viņi atnāk pie manis uz nodarbībām, viņi taču nezina, ka nāk tāpēc, lai mācītu mani. Viņi domā, ka no maniis mācās, bet patiesībā tas ir divvirziena process. Es mācos daudzas lietas no tiem, kas ir par mani jaunāki. Un ar to esmu arī atklājis mūžīgās dzīves noslēpumu. [smejas] Vajag mācīties no tiem, kas ir jaunāki par tevi!

Un ārpus mūzikas?

Pēdējā laikā tas ir sports. Esmu pērnā gada septembrī noskrējis savu pirmo maratonu, 42 kilometrus, šogad gribu noskriet 60, bet pēc gada — 100. Pie manis ir diezgan dārgas spēlēšanas privātstundas, un es zinu, ka kādam tas var likties par dārgu, tāpēc esmu izveidojis jaunu stāstu ar nosaukumu «Sasha Mashin Happy Run». Ja cilvēks var noskriet 10 kilometrus, viņš, kamēr skrien ar mani kopā, var uzdot jebkādus jautājumus, un tā ir nodarbība. Lūk, mēs skrienam, un cilvēks var jautāt, ko vien vēlas. Mani iedvesmo skriešana un forši cilvēki, arhitektūra, gleznošana. Es klausos ļoti daudz klasiskās mūzikas, daudz vairāk, nekā džezu. Man mājās ir liela vinila kolekcija, un es braukāju apkārt un pērku klasiku vinilā, un no turienes smeļos vispār kaut kādu prieku un iedvesmu.

Tu stāstīji, ka esi sailgojies pēc Rīgas. Kad tu pēdējoreiz te biji?

Tas bija pavisam sen — es biju ar Volodju Volkovu pirms gadiem piecpadsmit. Ļoti sen neesmu bijis. Man liekas, tur bija arī Andrejs Kondakovs, bija koncerti kaut kādi.

Ko tu esi dzirdējis par mūsu latviešu džeza ainu?

Ja godīgi, neko daudz. Gribas izdarīt kaut ko, lai tā kļūst par ļoti spilgtu vietu, par kuru visi teiktu — lūk, tieši tur plaukst džeza dzīve. Ne pārāk daudz es dzirdu, diemžēl. Bet tas ir, skatoties kur tu ceļo: ceļo Ņujorkā — vai tur vispār kaut ko dzirdējuši par Pēterburgas džeza skatuvi? Vai par Maskavas. Kāds pazīst krievu mūziķus, bet vai viņi pieder tai skatuvei? Nē. Tas nav pat atkarīgs no tā, cik aktīva ir pati skatuve, bet no tā, ko par to grib dzirdēt tie cilvēki, kuriem tu jautā. Bet strādāt pie tā vajag, vajag padarīt jūsu džezu pamanāmāku, meistarklases taisīt, pasniedzējus atvest, jaunos apmācīt.

Runājot par attīstību — ko tev pašam nozīmē džema sesija?

Es neesmu liels džemu fans. Bet tie mēdz būt dažādi — mēdz būt džems, kur tu vari atnākt un visi, kam nav slinkums, un kas atpazīst blūzu, izlien laukā, spēlē pa 25 kvadrātiem katrs, un viena dziesma pārvēršas pusotru stundu garā skaņdarbā. Lūk, tādi džemi man nepatīk. Man patīk, kad cilvēki, kuri, iespējams, nav pazīstami viens ar otru, uziet kopā uz skatuves un var nospēlēt kaut ko tādu, kas atgādina skaņdarbu, kas var tikt nospēlēts koncertā — pēc sava līmeņa, pēc mijiedarbības kvalitātes starp māksliniekiem. Lai tā nav tikai tualetes poda tvertne, kad tu esi trenējies nedēļu un atnāci pakustināt pirkstus un patrenēt pogas. Cilvēki klausās, un tev ir vienalga par viņiem, tu vienkārši trenē savas pogas. Tā man, lūk, nepatīk. Man patīk, kad cilvēki, kas viens otram nebija pazīstami, uziet uz skatuves un var kopā izveidot mazu gabaliņu mūzikas, lai tas izklausās tā, it kā tā ir dziesma no plates. Tas ir iespējams, bet tas ir liels retums.

Man ir viena lieta, kas saucas «Sasha Mashin Happy Lab» — tā pēc būtības ir ideja, kas piedzima džemu vietā. Tās ir iepriekš sagatavotas programmas, kur, ja kādi mums pazīstamie draugi mūziķi atnāk, viņi var mums pievienoties, un mēs varam izveidot kaut ko spontānu. Bet tā jebkurā gadījumā ir komunikācija mūzikas normu robežās, kas nepārvēršas haosā. Ja mēs formulējam sausi kā enciklopēdijā, tad džems ir iespēja svešiem cilvēkiem sarunāties ar skaņu palīdzību.

Un kāpēc pieredzējušiem mūziķiem nākt uz džemiem?

Pēc būtības nav nepieciešams. Tikai tāpēc, lai atbalstītu jaunos, izveidotu atmosfēru. Ja runājam godīgi, tad, ja tu jau atrodies noteiktā muzikālajā līmenī, tavs uzdevums ir ķert labāko. Ja tu brauc uz džemu klausīties jaunos, iespējams, dzirdēsi ne to spilgtāko performanci. Tāpēc tev kā māksliniekam, kurš vēlas kļūt labāks, tā būs laika zaudēšana. Un, ja tavs uzdevums ir atbalstīt cilvēku, kuram pietrūkst drosmes — vai nu tas ir tavs students, piemēram, tad tu atnāc ar viņu kopā —, vienkārši tava klātbūtne ir tam cilvēkam atbalsts, sniedz viņam enerģiju un spēkus tam, lai uzstātos, spertu savus pirmos soļus. Es, godīgi sakot, uzskatu, ka pastāv citas formas, lietderīgākas un progresīvākas. Bet tās visbiežāk eksistē sabiedrībā, kur mūziķu ir ļoti daudz. Ja mūziķu ir maz, tas nesanāks.

Piemēram, kā notiek Ņujorkā — jā, ir džemi, bet visi tos apmeklē ne jau tāpēc, lai spēlētu vai veidotu mūziku, bet gan tāpēc, lai atcerētos viņu sejas, lai pasauktu pastrādāt. Lai viņiem būtu kaut kas, kaut kāda maize. Tusiņš — lūk, kas ir džems. Tu džemā vari dzirdēt daudzus interesantus mūziķus. No visa tā haosa, kas notiek uz skatuves, tu domā: «O, šis, lūk, bundzinieks ir kaut kā vērts. Pienāc pie viņa un saki: «Čau, kā tev iet, apmainīsimies ar kontaktiem, mazums.» Tad pastāv cita džemu kategorija — tie ir mājas džemi, kad savācas tikai viens bundzinieks, tikai viens basists, viens saksofonists, viens pianists un viena vokāliste, un viņi džemo, bet spēlē visi divas—trīs stundas katrs pie sava instrumenta, nevajag mainīties. Tas ir spontāns ansamblis, kur nav publikas — visi vienkārši savācas uzspēlēt, un tur jau notiek īsta mūzika. Ir laiks arī kaut ko apspriest starp nospēlētām dziesmām, un sanāk tāda džeza koledža, no kā arī rodas savs labums. Tā, no mājas džemiem, ir dzimuši daudzi lieliski sastāvi. Un tas, kas notiek publikas priekšā klubos ar bezmaksas ieeju, tas visdrīzāk ir vienkārši veids, kā pārdot bāru, tas ne vienmēr ir par mūziku. Piedod, ja mana atbilde tev likās pārāk… Es vienkārši runāju, ko domāju.

Katru reizi, kad es satieku tevi dzīvē, es brīnos par tavu enerģijas daudzumu. Kas tevi virza visu laiku, kur ir tas dopings?
Klausies, nu es vienmēr esmu bijis holeriķis. Bet pēdējo gadu laikā tam klāt ir nācis arī aktīvs dzīvesveids, sports un diēta. Man ir īpaša diēta, es vispār neēdu ogļhidrātus, ēdu tikai taukus un salātus, šķiedrvielas, un nedaudz olbaltumvielu — tas man sniedz gandrīz divkāršu enerģijas pieplūdumu, atmiņa uzlabojas, garastāvoklis, visi iekaisumi pāriet. Man tas ir visai dziedējošs stāsts. Tas ir vienkārši zinātniskais veids, kā normalizēt vielmaiņu, bet tā blakusefekts — tavas smadzenes strādā daudz efektīvāk. Piemēram, es nebiju spējīgs neko daudz atcerēties, nevarēju ar pirmo reizi izlasīt lapaspusi grāmatā, bet tagad mana galva strādā daudz efektīvāk. Es bez ēdiena esmu noskrējis maratonu — visi apkārt dzēra saldas sulas, banānus ēda, un es tikai dzēru ūdeni, noskrēju 42 kilometrus un pat nenoguru. Bet arī ārpus šīs diētas — sports, pozitīvs noskaņojums un vēlme kaut ko mainīt uz labo — tā jau ir brīnišķīga recepte.

Kādu padomu tu parasti sniedz saviem studentiem?

Es vienmēr, katras sarunas beigās, gribu pateikt vienu lietu visiem, it īpaši jaunajiem. Pie manis bieži nāk studenti, jauni, pieauguši, padzīvojuši, un visus šos cilvēkus visbiežāk vieno vienas un tās pašas bažas — viņiem ir bail, ka viņiem nesanāks, bail, ka viņi ir sliktāki par citiem. Viņiem ir bail, ka eksistē talantīgi un netalantīgi cilvēki, un viņiem liekas, ka viņi visdrīzāk nav talantīgi. Un viņiem šķiet — ja viņi tagad, it īpaši ja vēlu, četrdesmit-piecdesmit gadu vecumā, sāks nodarboties ar kaut kādām lietām, tad vienkārši pazaudēs laiku no tā, ka viņi nav talantīgi, viņi vienkārši ieguldīs savas dzīves atliekas virzienā, kurš nekādā veidā neuzlabos viņu dzīvi. Bet patiesībā tas nebūt nav tā — neeksistē talantīgie un netalantīgie, par to pat grāmatas ir rakstītas. Un vienīgā lieta, kas visiem jāzin — pat ja jums nav kaut kādi priekšnoteikumi, lai ar kaut ko nodarbotos, jums vienkārši ir jānotic sev un jānodarbojas ar to, ko jūs mīlat. Maksimāli tajā ieguldot, pat, ja sākumā jums nebija nekādu talanta pazīmju, jūs padarīsiet sevi par talantīgu. Jo talants nav kaut kas, kas ir dabas dots, tas ir tas, ko mēs paši sev varam piešķirt ar bezgalīgu treniņu palīdzību. Jo galvas smadzenēs ir tāda opcija, kas saucas neiroplastiskums — tas nozīmē, ka mēs varam mainīt savas smadzenes atkarībā no tā darbības veida, ar ko mēs nodarbojamies. Tāpēc, ja jūs vienkārši daudz trenēsieties, jūs mainīsiet savas smadzenes un kļūsiet talantīgāki. Nevajag baidīties — vajag darīt to, ko mīli, un šis veids vienkārši automātiski novedīs pie panākumiem.

Mēs atgriežamies pie šīs mūsu sarunas gadu vēlāk. Vai tavs trakais dzīves ritms pēdējā pandēmijas gada laikā ir mainījies?

Patiesībā tas viss ir atkarīgs nevis no pandēmijas, bet no paša cilvēka — kādus viņš sev ģenerē uzdevumus un kādus nosprauž mērķus. Manā gadījumā šis gads kļuva vēl aktīvāks, neskatoties uz to, ka braucienu gandrīz nebija, bet es nezaudēju laiku, sēžot mājās, un apguvu jaunu profesiju. Vēl pirms gada es tikai sāku sapņot par to, lai kļūtu par skaņas inženieri un sāktu ierakstīt mūziku, un pēc gada jau profesionāli ar to nodarbojos. Tikai pirms gada es pirmo reizi paņemu rokās mācību grāmatas par skaņu ierakstiem, un, tiklīdz sākās tā trakā karantīna, sēdēju mājās un domāju: «Ahā, ko lai es padaru, būs tik daudz laika.» Es patiesībā biju priecīgs — nekad mūžā nav bijis tik daudz laika. Skaņas ieraksts bija viens tāds sapnis, kas nevarēja īstenoties nebeidzamo braucienu un darbu dēļ. Viss bija apstājies, es apsēdos savā mīļākajā krēslā virtuvē un sāku lasīt ļoti daudz mācību grāmatu. Katru dienu sāku ar to, ka dažas stundas veltīju izglītojošajiem video par šo tēmu, un nesen es pirmo reizi kā skaņu inženieris ierakstīju labākajā Krievijas studijā džeza trio, kuram mēs uzdāvinājām ierakstu kā īpašu balvu par uzvaru konkursā. Un es nodomāju, ka šis ir ideāls mirklis, lai pamēģinātu. Protams, es pasaucu talkā arī citu skaņu inženieri, lai viņš man palīdzētu un pieskatītu, lai es nekur nenošautu greizi, bet es esmu viņus ierakstījis, rediģējis mājās, kur tagad ir neliela studija, un to visu samiksējis. Viss cikls bija uz mani, un šis ieraksts ir jau gatavs relīzei un drīz būs publicēts. Mans trakais dzīves ritms, jā, ir gan mainījies — tas ir paātrinājies. [smejas]

Kā tev sanāca adaptēties laicīgai, bet ieilgušai jaunajai realitātei?

Es vienkārši sāku darīt vairāk lietu, kas saistītas nevis ar bungu spēli, bet ar mūzikas apstrādi. Un lielāko daļu leibla darbu paņēmu uz sevi — gandrīz visu šo gadu sēdēju pie datora un rediģēju materiālu, ko mēs laidīsim ārā. Šī gada laikā esmu novadījis lielu skaitu semināru, tiešsaistes stundu — pirmos mēnešus es pelnīju tikai ar šīm stundām un atklāju, ka nav lielas atšķirības, jo manās stundās mēs visbiežāk apspriežam ne tikai tehniskas un bungu lietas, bet kādas konceptuālākas, svarīgākas lietas, kas var interesēt ne tikai bundziniekus, bet arī visus mūziķus kopumā. Kaut kādas lielāka mēroga lietas, par kurām cilvēki bieži neaizdomājas. Daudzi iesācēji kļūdaini saista prasmi spēlēt ar tehnisko prasmi, bet tas nav tā. Iemācīties tehniku ir tikai sākums, šī ir beznosacījuma prasme, kas ir obligāti nepieciešama, bet tā nenozīmē prasmi spēlēt. Prasme spēlēt ir prasme formulēt kaut kādas svarīgas idejas un nodot tās ar mūzikas palīdzību cilvēkiem, kuri klausās. Un tas ir pats svarīgākais. Par tādām lietām ir viegli runāt arī tiešsaistē, tāpēc man nebija problēmu ar pasniegšanu.

Par ko tu pašlaik visvairāk sapņo?

Es joprojām sapņoju iemācīties komponēt, vismaz primitīvā veidā, un tas ir tas, kā pašlaik visvairāk trūkst. Es joprojām sapņoju noskriet 60 kilometrus, kurus tā arī neesmu noskrējis, bet esmu noskrējis 42 kilometrus 31. decembrī, un tas nebija vienkārši — tajā dienā bija ledus lietus, un pat cilvēki, kuri vienkārši staigāja pa ielu, darīja to ar grūtībām. Tas nebija ātri un tas aizņēma mums vairāk par piecām stundām, tas bija neprāts, bet esam to izdarījuši. Šī gada laikā man parādījās savs skriešanas klubs «Sasha Mashin Happy Run», un ik sestdienu plkst. 10 no rīta mēs savācamies kopā, kādi 10—15 cilvēki, un skrienam.

Protams, esmu tikai cilvēks un man pietrūkst koncerttūres un braucienu. Man ilgi sēdēt vienā pilsētā ir, godīgi sakot, ļoti liels izaicinājums, kā cietuma ieslodzījums. Esmu ļoti priecīgs, ka nesen braucieni sāka lēnām atgriezties — braucieni pa Krieviju, tūres, koncerti, pie mums darbojas koncertzāles, nesen esmu bijis arī Minskā, un tas bija lieliski — atkal kaut kur aizbraukt un sajusties ceļā esam. Ceļš mani joprojām iedvesmo. Kad esi ceļā un sapņo, domā par lietām, kuras tavā dzīvē notiks tuvākajā nākotnē. Šis ir tāds veids pameditēt, saprast, kas ir svarīgi, un fokusēties uz būtiskākām lietām.

Aleksandra Mašina meistarklase par muzicēšanas prasmju attīstību un ritma izjūtu notiks digitāli maija sākumā UNESCO Starptautiskās Džeza dienas Latvijā 2021 ietvaros. Precīzam laikam un Džeza dienas programmai varēs sekot līdzi mājaslapā www.jazzday.lv.