Laurindo Almeida — aizmirstais bosanovas pamatlicējs
Par klasiskās ģitāras neapšaubāmo saikni ar eksotisko un neakadēmisko brazīļu mūziku
Biogrāfija
Laurindo Almeida dzimis 1917. gadā Sanpaulu štatā Brazīlijā. Ģitārspēli apguvis pašmācības ceļā, pusaudža gados strādājis radio, aranžējis dažādu žanru mūziku, spēlējis naktsklubos. Spēlējot kruīza kuģos, nokļuvis arī Eiropā, kur Parīzē redzējis Džango Reinharda uzstāšanos, kas atstājusi nozīmīgu iespaidu, Reinhardam kļūstot par vienu no nozīmīgākajām Almeidas muzikālajām ietekmēm. Atgriežoties Brazīlijā un turpinot iesākto ceļu, Almeida izveido daudzšķautņaina mūziķa reputāciju, izpildot gan klasisko, gan tā laika populāro mūziku. Neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām pārcēlies uz ASV, strādājis filmu industrijā un iesaistījies Losandželosas vietējā džeza scēnā.
Spēlējis pianista Stena Kentona sastāvā tā veiksmīgākajā periodā, 40. gadu beigās. Jau šajā sastāvā atzīts par spēju apvienot savas Latīņamerikas saknes ar laikmetīgo džeza kultūru. 50. gadu vidū sācis veidot savus sastāvus ar lieliem panākumiem, turpinot iesākto ceļu un strādājot gan džeza, gan klasiskās mūzikas rāmjos. 60. gadu vidū sadarbojies ar «Modern Jazz Quartet», šajā desmitgadē arī nominēts 16 un saņēmis piecas «Grammy» balvas, četras no tām klasiskās mūzikas kategorijās, bet tikai vienu — džeza. 70. gados dibinājis ilggadīgu kamerdžeza sastāvu «The L.A. Four», kas veiksmīgi pastāvējis līdz 80. gadu sākumam, pēc tam sadarbojies ar laikabiedriem — ģitāristiem Čārliju Bērdu, Beidenu Pauelu, saksofonistu Stenu Gecu un džeza flautistu Hērbiju Mannu. Savas karjeras laikā Almeida piedalījies vairāk nekā 800 dažādu filmu skaņu celiņos, t.sk., Frānsisa Forda Kopolas «Krusttēvs», Klinta Īstvuda «Nepiedots». Aktīvi strādājis līdz pat nedēļai pirms savas nāves Losandželosā 1995. gadā.
Nozīmīgākie ieraksti un koncerti
Almeidas 1953. gada albums «Laurindo Almeida Quartet Featuring Bud Shank», plašāk pazīstams kā «Brazilliance», nereti tiek minēts kā bossanovas stila priekštecis, apvienojot laikmetīgā džeza idejas ar brazīļu un Latīņamerikas mūzikas kultūru, ko pats Almeida aprakstījis kā samba—džezu.
1958. gada albums «Duets with Spanish Guitar» kopā ar mecosoprānu Salliju Teriju un flautistu Mārtinu Rudermanu atzīts kā viens no pirmajiem starpstilu klasiskās mūzikas albumiem, kur Almeida aranžē klasiskās un tradicionālās mūzikas repertuāru, bagātinot to ar dažādām latīņu mūzikas krāsām. Šis albums sasniedza plašu auditoriju, tika nominēts divām «Grammy» balvām. Publikas attieksmi ilustrē 70. gadu estrādes/rok/popmūzikas dziedātājas Lindas Ronstadas komentārs par «Duets with Spanish Guitar» kā vienu no viņas jaunības gadu iecienītākajiem un nozīmīgākajiem ierakstiem.
Bijis tuvs brazīļu komponista Eitora Villa—Lobuša draugs, zināms kā pirmais ģitārists, kurš ierakstījis viņa piecas prelūdijas klasiskajai ģitārai. Atzīts arī Lobuša 1. ģitāras koncerta ieraksts.
1964. gada albums «Collaboration» kopā ar vēsturiski nozīmīgo sastāvu «Modern Jazz Quartet», kas spilgti apvieno Almeidas klasiskās un Latīņamerikas mūzikas ietekmes ar MJQ raksturīgajām kūldžeza, blūza un bībopa saknēm, rezultātā veidojot stilu, kas ticis raksturots kā kamerdžezs — laba ilustrācija ir fakts, ka albumā starp MJQ līdera, pianista Džona Lūisa un brazīļu komponista Antonio Karlosa Džobima kompozīcijām ir izpildīta arī J. S. Baha fūga un Hakīna Rodrigo Aranhuesas koncerts.
Almeida sastāvā ar saksofonistu un flautistu Badu Šenku, basistu Reju Braunu un bundzinieku Šeliju Mannu sastāvā «The L.A. Four» no 1974. līdz 1982. gadam tūrēja un ierakstīja desmit albumus, kombinējot kūldžezu ar klasisko mūziku, bossanovu un sambu.
Atzīti arī 80. gados ierakstītie albumi «Latin Odissey», «Tango», «Brazilian Soul» kopā ar amerikāņu ģitāristu Čārliju Bērdu. Abiem ģitāristiem kopīgas Latīņamerikas un Džango Reinharda mūzikas ietekmes, kas ļauj abu spēles stiliem saplūst muzikāli loģiskā un baudāmā veidā.
Almeidas 1964. gada «Girl From Ipanema» izpildījums, kur oriģinālās vokālās līnijas melodija aizstāta ar svilpošanu, ir bieži sastopama dažādos medijos — filmās, reklāmās u.tml. Kā sesijģitārists spēlējis virknē sava laika slavenāko estrādes dziedātāju ierakstos (Sinatra, Kings Kols, Krosbijs utt.).
Spēles stila raksturojums
Almeidas pamatinstruments ir neilona stīgu klasiskā ģitāra, spēles stila esence ir kombinācija starp brazīļu un Latīņamerikas mūzikas saknēm, klasisko mūziku un Losandželosas džeza scēnas ietekmēm. Tieši tādēļ, ņemot vērā, cik dažādos muzikālos kontekstos viņš ir sevi ievietojis, katrā no tiem ir manāma pārējo stilu ietekme.
Spilgts piemērs ir Almeidas darbi klasiskajā mūzikā, piemēram, minētie Villa—Lobuša un Rodrigo darbu ieraksti. Nozīmīga daļa klasiskās ģitāras kultūras un pamatrepertuāra saknes ir tieši brazīļu un Latīņamerikas mūzikas kultūrā. Šī mūzika pat šodien ir bieži izpildīta un interpretēta, un šajā kontekstā Almeidas piedāvājums spilgti izceļas ar viņa personīgo, latīņamerikānisko, dabisko izpratni par materiālu, pretstatā tīri klasiskajam stilam, kādā šis materiāls ierasti tiek izpildīts.
No šī paša skatupunkta interesanta ir arī Almeidas tehnika — īpaši roku novietojums (galvenokārt leņķa atšķirība — labās rokas delns tuvu pie grifa; arī kreisās rokas pirkstu izmantojums), kas vairāk atbilstoši flamenko un tradicionālās Latīņamerikas mūzikai un pretstatā klasiskās ģitāras skolai, ļauj apvienot dažādu kultūru vēsmas, ietekmes un tehnikas.
No otras puses, ir vērts aplūkot viņa paņēmienus, strādājot ar populārās vai džeza mūzikas materiālu. Almeidas populārās mūzikas standarta «Blue Moon» aranžijā manāmas J. S. Baha ietekmes, basa līnijas kustībai ietverot polifoniskus kontrapunkta elementus un harmonijai spilgtāk parādoties nevis atsevišķās akordu secībās, bet tieši melodijas struktūras un intervālikas attiecībā pret basa kustību.
Skatoties lielākos mērogos, vispārējas džeza mūzikas vēstures kontekstā Laurindo Almeida, kopā ar savu pienesumu klasiskajai un Latīņamerikas mūzikai, kā iepriekš minēts, pieskaitāms kūldžeza un bossanovas kultūrai.
Vieta džeza vēsturē
Liels devums Latīņamerikas mūzikas sintēzē ar rietumu pasaules laikmetīgo džeza un klasiskās mūzikas scēnu.
Almeida, īpaši 1953. gada albums «Laurindo Almeida Quartet Featuring Bud Shank», tiek atzīts par nozīmīgu atspēriena punktu bossanovas žanra tapšanā, un viņa devums un idejas joprojām atbalsojas šīs mūzikas kultūrā.
Tāpat Almeida tiek atzīts savas daudzpusības dēļ. Viņa spēja apvienot savu autentisko dzimtās Latīņamerikas mūzikas tradīciju ar klasisko mūziku un laikmetīgo scēnu 20. gadsimta vidū ASV palīdzēja tapt dažādām savdabīgām ideju un stilu kombinācijām, piedāvāja jaunas, citu žanru ietekmētas metodes darbā ar jau it kā izprastiem žanriem (piemēram, klasiskā mūzika, īpaši baroks, romantisms), tādējādi palīdzot virzīt žanru attīstību un kalpojot par skaidru piemēru mūziķa spējai veiksmīgi eksistēt vienlaicīgi dažādos žanros, kombinācijās un apstākļos.
Personīgais viedoklis
Almeida bez šaubām ir īpaši interesants piemērs, ko pētīt man kā klasiskajam ģitāristam, ņemot vērā viņa ievērojamo darba apjomu tieši klasiskās mūzikas žanrā. Pētot, piemēram, labi pazīstamās E. Villa—Lobuša etīžu interpretācijas, uzreiz spilgti ir sadzirdama Villa—Lobuša oriģināli iecerētā tradicionāli brazīliskā pieeja, kas nereti iztrūkst strikti klasiskās interpretācijās. Tāpat izceļas savdabīga, džeziska pieeja formveidei, kur Almeida izvēlas pievērst lielāku uzmanību ritmam un atsevišķām akordiskām harmonijām, ne, kā klasiski ierasts, balsvedībai un melodiju virzībai.
Tajā pašā laikā, klausoties Almeidas džeza pasaules ierakstus, piemēram, vairākkārt iepriekšminēto 1953. gada «Brazilliance», līdzās žanriski ierastajai stilistikai un harmoniju struktūrām, spilgti parādās izteikti klasiska artikulācija, spēles paņēmieni (piemēram, tremolo) un toņveide.
Tas kopumā spilgti ilustrē un liek atcerēties, cik daudz tā, ko šobrīd dēvē par klasiskās ģitāras kultūru, ir nedalāmi saistīts tieši ar Latīņamerikas un brazīļu mūzikas vēsturi, un cik daudz šobrīd tīri un strikti klasisku stilistiku un paņēmienu ir nākuši tieši no šīs tradicionālās un eksotiski neakadēmiskās pasaules. Tādēļ lielākais ieguvums, ko darba izveides procesā no Almeidas ieguvu līdzās patiesi interesantajai un daudzšķautņainajai mūzikai ir tieši viņa eksistence kā pierādījums un ilustrācija nozīmīgai vēsturiskai lappusei gan džeza mūzikā, gan man plašāk zināmajā klasiskās ģitāras mūzikas kultūras kontekstā.
Literatūras saraksts
Oliver, M. (1995). Laurindo Almeida, 77; Classical, Jazz Guitarist Los Angeles Times (skatīts 2021. gada 24. janvārī).
Scott, A. (2018). Laurindo Almeida: Forgotten Genius of Guitar Arrangement, Classical Guitar Magazine, 2/2018, 23. lpp.
Arwulf, A. (2011). Artist Biography of Laurindo Almeida, Allmusic (skatīts 2021. gada 24. janvārī).
Dourado, L., Hinrichsen R. (1999). Dokumentālā filma Laurindo Almeida, Muito Prazer (ievietoja TonicoManel, skatīts 2021. gada 22. janvārī).