«Latvijas sajūtas» — citā gaismā pāri citai pasaulei

Jelgavas bigbends — atgriešanās ierakstu studijā

Latviešu mūzika, atdzimusi jaunās sajūtās, ievīta «latin» mūzikas ritmos amerikāņu aranžētāja un pianista Maikla Abenes aranžijās, Jelgavas bigbenda izpildījumā Raita Ašmaņa vadībā. Albums «Latvijas sajūtas» 2020. gadā pārliecinoši pieteica savu vietu Latvijas džezā, ar jaunu uguni aizdedzot astoņas latviešu kompozīcijas, kas jau bija ieguvušas īpašu vērtību Latvijas kultūrā, dodot tām iespēju izstarot jau pavisam citu gaismu pāri jau pavisam citai pasaulei.

Albums sastāv no sešām Maestro Raimonda Paula kompozīcijām un divām latviešu tautasdziesmām, kuras aranžējis jau iepriekš minētais amerikāņu aranžētājs un pianists Maikls Abene, kurš strādājis ar tādiem pasaules džeza mūzika grandiem kā Meinards Fergusons, Badijs Ričs, Daiena Šūra, Džo Lovano un citiem. Par niansēto skanējumu, ko dzirdam albumā, ir parūpējies viens no pieprasītākajiem skaņu inženieriem Latvijā Ivars Ozols, ierakstot bigbendu «Sound Division» ierakstu studijā Rīgā, un «Grammy» godalgots amerikāņu skaņu inženieris Pols Bleikmors, kurš strādājis pie vairāk kā 500 albumiem: Džona Koltreina «Coltrane ’58: The Prestige Recordings», Kaunta Beizija «All About That Basie», Esperanzas Spaldingas «Emily’s D+Evolution» un daudziem citiem, kuru starpā ir tādi izpildītāji kā Bils Evans, Dānijas Radio bigbends, Daiena Krola, Kristians Skots, Kurts Elings un citi.

«Latvijas sajūtas» tiek atklāts ar Raimonda Paula kompozīciju «Mambo Italiano». Tā tiek aizsākta ar pārliecinošu bigbenda, basa un bungu komplekta saspēli, kur jau no pirmajām sekundēm uzmanību pievērš bungu komplekta niansētais skanējums Harija Gūtmaņa izpildījumā. Kompozīcija attīstās, nedaudz atsaucot atmiņā komponista un pianista Maikla Kamilo albumu «Caribe» un variējot starp metāla pūšaminstrumetu asumu un koka pūšaminstrumentu silto toni. Savu virtuozitāti kompozīcijā parāda basists Pēteris Liepiņš, kurš, lieki nevelkot laiku garumā, jau ar pirmajām improvizācijas notīm ierāda savu basģitāras solo, kuru pie klavierēm pavada arī pats Maestro, kam pavadījumā pavisam organiski pievienojas arī flautas, trompetes, pārejot uz paša komponista klavieru improvizāciju, kurā dzirdam Maestro visā savā krāšņumā. Paula klavierspēles stilam ir nenoliedzami unikāls skanējums latviešu mūzikā, sava personība un raksturs. Gadu desmitu gaitā šis perkusīvais piesitiens ir radījis savu īpašo klātbūtni jebkurā mūzikā, kurā tas būs sastopams, atdzīvinot instrumentu, kļūstot vienam ar to. Maestro Paula klavierspēle ir kļuvusi par mūzikas instrumentu — tās vairs nav klavieres, tas ir Raimonds Pauls.

Tvarta otrā kompozīcija «Circenīša Ziemassvētki» iesākas pozitīvā noskaņā, melodijai mijoties starp sorpānsaksofona un flautas skanējumu, kas jau pavisam drīz pāriet drūmākos toņos. Pie klavierēm dzirdam Jelgavas bigbenda pianistu Artjomu Sarvi. Šajā darbā komplimentus izpelnās saksofonists Edgars Beļickis ar savu meistarīgo soprānsaksofona improvizāciju, parādot dažādas instrumenta gradācijas no maigi izjusta līdz smeldzīgi spiedzošam tembram, šo pāris minūšu solo piesātinot arī ar dažādu stilu attīstību, sākot ar vienkāršāku melodiju veidošanu, kas būtu vairāk raksturīgas popmūzikā, līdz virtuozākām, džeza mūzikai raksturīgākām frāzēm. Solo noslēgumā 3/4 taktsmērs kopā ar statiskajām harmonijām lika pilnīgi negaidīti prātā iešauties Džona Koltreina «My Favorite Things» versijas mažora daļai. Kompozīcija nu ir ieņēmusi pavisam citu formu kopš tās pirmā atskaņojuma 1980. gadā Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas zēnu kora izpildījumā.

Viena no albuma noskaņas atkāpēm ir «Es aiziet nevaru» — sirdi plosošā Raimonda Paula dziesma, ko vislabāk zinām leģendārās latviešu dziedātājas Mirdzas Zīveres izpildījumā. Sekvencētā melodija un harmonijas kopā ar stāstu, ko šī kompozīcija vēsta, liek aizmirst elpot un izjust katru Vizmas Belševicas rakstīto vārdu. Lai arī albumā izpildīta instrumentāli, šī ir viena no dziesmām, kuras vārdi nepazūd arī instrumentu skaņās. Šajā dziesmas versijā gan stāsta vēstnesis šķiet ne tik ļoti pati melodija cik Anda Klučnieka alta flautas solo, kas iesākas tumīga bigbenda skanējuma pavadījumā. Flautas gaisīgais, tumšais tembrs, piesātināts ar emocijām, sniedz cilvēcisku elpu instrumentālajā albumā, radot pat etnisku noskaņu, vedinot uz aranžijas atgriešanos sākuma skanējumā. Šis manā skatījumā arī ir galvenais posms kompozīcijā, kas vispatiesāk attēlo dziesmas noskaņu, būtību, iespējams trauslākā veidā, taču nezaudējot emociju bagātību par mīlestību un smagumu, ko tā nes, nesavtīgi atdodot sevi tai, kas sāp, bet bez kuras pastāvēt nespētu. Lai kļūtu par ilūziju, kurā iestrēgt, lai caur sāpēm un skumjām atdotu sevi visu tam, kurš tajā tevi vairs neredzēs, bet kurš bez tevis vairs nespēs, kas ir tas, ko gaidīju no šīs aranžijas, un cik negaidīti šī noskaņas vēsma parādījās, tik pat strauji tā tika pārrauta.

«Dāvāja Māriņa» ir albuma ceturtā kompozīcija, pasaulē populārākā Paula dziesma, kas tulkota krievu, somu, japāņu, ungāru, vjetnamiešu, persiešu un citās valodās. Abenes aranžijā šī dziesma prezentē sevi agresīvākā skanējumā, kā to ir ierasts dzirdēt. Vibrafona solo Ērika Mieža izpildījumā kopā ar Abenes aranžiju nedaudz atgādina «SFJAZZ Collective» skanējumu, izpildot Čika Korea kompozīcijas. Pāreja uz kvarteta sastāvu, pavadījuma funkciju pildot klavierēm, rada patīkamu kontrastu no bigbenda piesātinātās tēmas, kas organiski atgriežas solo otrā pusē, pievienojoties perkusijām un dziesmas melodijas iespēlēm, vibrafona solo turpinoties. Tenora saksofona solo Artūra Sebra izpildījumā turpina kompozīcijas attīstību jau intensīvākā skanējumā kā vibrafona solo, mijoties starp tonālām melodijām ar pāris niansētām atkāpēm, kas notur klausītāja uzmanību. Sebris ar tenoru ir kā zivs ūdenī, parādot klasisku instrumenta tembru kā zemajos, tā augstajos reģistros, lieliski pārvaldot efektu, ko katrs sniedz. Jāpiemin arī virtuozais Harija Gūtmaņa bungu solo, kuru ieturēti pavada bigbends, dodot bundziniekam telpu izpausties, ko Gūtmanis arī pilnībā pārņem savā īpašumā, komplimentējot pavadošā sastāva iespēles ar ritmisku dažādību, pārdomāti un pārliecinoši noslēdzot solo sēriju šajā kompozīcijā.

«Kerijas dziesma», kas ir albuma piektā kompozīcija, ir apgājusi cienījamu apli gadu gaidā. Šo dziesmu Raimonds Pauls sarakstīja mūziklam «Māsa Kerija», kura pirmizrāde notika 1979. gadā. Mūzikls ir balstīts amerikāņu rakstnieka Teodora Dreizera 1900. gadā sarakstītā romāna «Māsa Kerija» motīvos. Šis stāsts ir ceļojis no ASV uz Latviju, kur to muzikāli atveidoja Pauls, un nu ceļojis atpakaļ uz ASV, kur apdari ir veidojis Maikls Abene, lai atgrieztos Latvijā, šoreiz Jelgavas bigbenda un Raita Ašmaņa rokās, kur dziesmas stāsts šoreiz ir uzticēts Normundam Piesim, izpildot to uz flīgelhorna. Kompozīcija ir piepildīta ar melodiskām un ritmiskām saspēlēm starp solistu un bigbendu, ar gaumīgām iespēlēm variējot bigbenda instrumentu tembrus un kombinācijas, radot iespaidu par lielāku orķestra sastāvu, tāpat arī radot lielisku balansu starp metāla un koka pūšaminstrumentiem.

Pēdējā Raimonda Paula kompozīcija albumā ir «Mēmā dziesma», kas, līdzīgi kā «Es aiziet nevaru», mani pārsteidza aranžijas virzienā. Atspulgs no «Kerijas dziesmas» ir akcentētais melodijas, kura šeit gan ir piesātinātāka, orķestrālāka, kā arī harmoniski bagātāka, pavadījums. Lai arī kompozīcijas pamatā dzirdam mažora noskaņu, minora atkāpe pirms tenorsaksofona solo Valtera Šmita izpildījumā ir patīkama pārmaiņa, veidojot gaidītu atrisinājumu mažora kāpinājumam un ne mirkli par ātru, lai panāktu savu efektu. Basbungas, basa, baritonsaksofona un bastrombona akcentētie zemie unisoni izcili cits citu papildina, radot stabilu, spēcīgu pamatu kā harmoniski, tā ritmiski. Šmita tenorsaksofona solo brīžiem, šķiet, ļoti intensīvi sacenšas ar pavadošo sastāvu, taču Valteram neaptrūkstas sakāmais un viņš izcīna savu vietu zem saules, virtuozi sevi parādot brīvā saspēlē ar bundzinieku.

Tautasdziesma «Vēja māte», kas, iespējams, plašāk zināma grupas «Ornaments» apdarē, šajā albumā dod negaidītu krāsu. Ģitāras un saksofona iespēles vairāk atgādina brāļu Brekeru daiļradi kā līdz šim dzirdētās «latin» mūzikas skaņas, kā arī pie bungām Harija Gūtmaņa vietā dzirdam Reini Ašmani. Noteikti komplimentus šajā kompozīcijā izpelnās abi solisti — jau iepriekš minētais saksofonists Edgars Beļickis un «Vēja mātē» savā elementā esošais ģitārists Ivars Jercums. Taču šis ir vēl viens darbs «Latvijas Sajūtās», kura aranžija, saistībā ar stāstu, ko šī tautasdziesma vēsta, atstāj mani neizpratnē.

Albumu noslēdz viena no populārākajām, ja ne pati populārākā latviešu tautasdziesma «Pūt, vējiņi», kas Maikla Abenes aranžijas siltajos toņos aizdedz pēdējo, astoto darbu, noslēdzot šo tvartu. Šajā, beidzamajā, skaņdarbā mēs varam baudīt Normunda Pieša flīgelhorna solo ar nelielu «Kerijas dziesmas» melodijas ieskaņu, kā arī Jelgavas bigbenda pianista Artjoma Sarvi izjusto klavieru solo. Ar sākuma melodijas atspulgu nobeigumā, izdziestot harmonijas mākonim, uz gaiša mažora akorda šī kompozīcija aizplūst, noslēdzot «Latvijas sajūtas».

Jelgavas bigbends nenoliedzami ir viens no Latvijas džeza dārgakmeņiem. Raita Ašmaņa vadībā šis bigbends gājis cauri jau trīs desmitgadēm un ar šo albumu spilgti un spēcīgi atklāj savu ceturto – sadarbība ar tādiem pasaules vārdiem kā Abene un Bleikmors, Raimonda Paula mūzika un pianistiskais sniegums albumā, kā arī izcili mūziķi bigbenda sastāvā. Pilnīgi vēlētos kaut nekā netrūktu, taču caur tiešām izcilajām un krāšņajām Abenes aranžijām un lielisko izpildījumu, noslīpēto skaņas kvalitāti un kopējo augstās klases sniegumu, kuru baudīju, klausoties šo albumu, mani vairākkārt pārņēma neliela vilšanās par to, ka aranžiju «tulkojumā» nereti pazuda stāsti, kurus šīs kompozīcijas ir nesušas gadu desmitiem. Taču ar šo, iespējams, personīgo niansi albuma nosaukums attaisnoja sevi vēl dziļāk, kā es biju gaidījis, sniedzot emocijas un pārdomas, kas caur šo leģendāro mūziku un tās jauno gaismu ļāva šos darbus iepazīt no jauna, ieklausīties tajos nedaudz citādāk un sajust šīs Latvijas sajūtas jau citā gaismā, citā pasaulē.