Arfa džezā

Dorotijas Ešbijas daiļrade un nozīme džeza mūzikā

Biogrāfiskie dati

Dorotija Ešbija (īstajā vārdā Dorotija Džīna Tomsone) dzimusi 1932. gada 6. augustā Detroitā, Mičiganas štatā, ASV, mirusi 1986. gada 13. aprīlī Santa Monikā, Kalifornijā.

Dorotija uzauga muzikālā vidē. Viņas tēvs, ģitārists Vilejs Tomsons bieži aicināja ciemos savus draugus džeza mūziķus, kurus nereti kopīgā saspēlē pavadīja pati Dorotija. Savu pirmo muzikālo pieredzi viņa ieguva «Cass» tehniskajā vidusskolā, kur viņa spēlēja vairākus mūzikas instrumentus, piemēram, saksofonu un kontrabasu, tas viss vēl bija pirms viņa izvēlējās arfu kā savu galveno instrumentu. Pēc vidusskolas beigšanas Dorotija iestājās universitātē Detroitā, kurā paralēli klavierspēlei viņa apguva arī mūzikas mācīšanu. Pēc universitātes pabeigšanas viņa sāka aktīvi piedalīties džeza mūzikas dzīvē Detroitā un 1952. gadā izvēlējās arfu kā savu galveno instrumentu.

Sākotnēji viņas domubiedri, džeza mūziķi, bija negatīvi noskaņoti idejai iekļaut arfu džeza mūzikā (jo pēc viņu domām arfa ir klasiskās mūzikas instruments). Neskatoties uz visām negācijām, Dorotija tomēr vēlējas popularizēt arfu kā džeza mūzikas instrumentu, tādēļ sāka organizēt šovus, spēlēt deju klubos un kāzās kopā ar savu trio (šajā trio kā viens no dalībniekiem bija arī viņas vīrs, bundzinieks Džons Ešbijs. Trio regulāri koncertēja visā valstī, ierakstot albumus dažādās ierakstu kompānijās).

Dorotija uzstājās kopā ar tādiem džeza mūziķiem kā Lūiss Ārmstrongs, Vudijs Hermans u.c. 1962. gadā Dorotija ieguva «DownBeat» žurnāla kritiķu un lasītāju balvu kā labākā džeza mūziķe.

Daiļrade un stili

Dorotija Ešbija bija no tām personībām mūzikā, kas neaprobežojās ar kādu vienu stilu. Viņa iekļāva tādus stilus kā bībopu, soulu, brazīliešu mūziku, āfrikāņu mūziku, pasaules mūziku un, līdzīgi kā Alise Koltreina, arī frīdžezu.

Ešbijai piemita unikāla spēja arfas spēlē iekļaut dažādus tekniski sarežģītus un virtuozus spēles paņēmienus, piemēram, pedāļu glissando, ātras un virtuozas arpēdžijas, bagātīgu akordu izmantojumu dažādos salikumos. Dorotijas spēle bija ne tikai virtuoza, bet arī ļoti muzikāla. Viņa spēja panākt dziedošu melodiju (ko ir ļoti grūti panākt, jo arfas spēlē legato praktiski nav iespējams stīgu salīdzinoši neilgās vibrācijas dēļ), kas liecina par to, ka Ešbija noteikti ir izmantojusi melodijas «izdziedāšanas» veidu, kas palīdz veidot melodiju.

Dorotejas spēli varētu raksturot kā «svingojošo arfu». Viņa brīvi jutās jebkāda veida ritma motīvos, viņas arfiskā izpausme vienmēr bija īstajā «grūvā», tāpēc vienmēr ir viegli uztvert viņas muzikālo domu. Ešbijas muzikālā izglītība un bērnības muzikālās ietekmes viņai veiksmīgi palīdzēja integrēt visas zināšanas un prasmes arfas pasaulē. Viņas prasme brīvi improvizēt nākusi no perioda, kad Ešbija kopā ar vīru iesaistījās muzikālā teātra veidošanā. Par viņas virtuozo improvizācijas līmeni liecināja tas, ka Dorotija brīvi orientējās džeza mūzikas harmonijā un zināja, kā prasmīgi izmantot nepieciešamos mūzikas elementus arfas spēles attīstīšanai. Viņa ir viena no retajām melādainajām džeza mūziķēm arfistēm, kuras kā savu instrumentu izvēlējās tieši arfu.

Dorotijai piemita īpašs arfas tonis, kas nav raksturīgs nevienai baltajai džeza arfistei, tam par iemeslu ir citādas plaukstas un pirkstu fizioloģiskās īpašības, kas būtiski ietekmē skanējumu.

Ešbija ir pirmā džeza arfiste, no kuras spēcīgi ietekmējās turpmāko paaudžu džeza arfistes (un arfisti!), īpaši jau mūsdienās, piemēram, Karola Robinsa, Debora Hensona—Konanta (īpaši teatrālais un improvizatoriskais aspekts), Parks Stiknijs u.c. Kā pati mūziķe teica, viņa centās pārnest tās lietas, kuras dzirdēja, un tās lietas, kuras viņa gribēja darīt kā džeza mūziķe, tieši uz arfu, neviens viņai nebija teicis, kā to darīt vai kā nedarīt, vienīgā lieta, kurā viņa bija ieinteresēta — spēlēt džezu ar arfas palīdzību.

Dorotija muzikāli izpaudās gan kā dažādu džeza standartu atskaņotājmāksliniece, gan kā oriģinālkompozīciju autore un atskaņotāja.

Vieta džeza mūzikā un svarīgākie ieraksti

Dorotija Ešbija savas dzīves laikā un arī krietni pēc tās, kā arī mūsdienās, ir atstājusi ļoti būtisku nozīmi ne tikai džeza mūzikas vēsturē, bet arī arfas spēles vēsturē.

Džeza arfistes loma Ešbijai sagādāja daudzus izaicinājumus. Džeza improvizācijas un muzikālo struktūru elementi bija grūti pārnesami uz arfu, salīdzinot ar citiem instrumentiem. Pat sasniedzot tādu meistarības līmeni, kāds bija Dorotijai, vienalga bija grūti cīnītes ar aizspriedumiem, kādi valdīja tā laika profesionalajā mūzikas biznesā. Pat vārds «arfa» šķita biedējošs, kā mūziķe izteicās džeza vēsturniecei Sallijai Plaksainai. Dorotija apgalvoja, ka klubu īpašnieki, būdami pārliecināti par to, ka Ešbija atskaņos kamermūziku, bieži vien atteica mūziķei uzstāšanos. Tomēr mūziķe kategoriski pastāveja uz to, ka grib piedalīties jebkāda veida performancēs, pamazām iegūstot vietu uz naktsklubu skatuves.
Piecdesmito gadu beigās Ešbija parakstīja līgumu ar «Prestige Records» ierakstu kompāniju, kura mūziķei palīdzēja izlaist divus albumus («Hip Harp» un «In a Minor Groove» ar Frenku Vesu), gūstot ātru slavu, kas Dorotijai palīdzēja viņas turpmākajai reputācijai.

Ešbija galvenokārt saņēma labas atsauksmes no sava laika džeza mūzikas vēsturniekiem un žurnālistiem. Viens no tiem, kuri iztiecās par Dorotijas muzikālo personību, bija Aira Gitlers, kurš apgalvoja, ka Dorotija varbūt nav pati pirmā džeza arfiste vai pati pirmā džeza arfiste sieviete, bet viņas tā laika emociju uztvere un spējas konstruēt ģitārveidīgu melodiju padara Ešbiju par visizcilāko džeza arfisti. Orins Kipņūzs izteica mūziķei lielu komplimentu, nosaucot viņu par Vesu Montgomeriju. Dorotija parādīja savu talantu, rakstot skaistas, bieži vien minorīgas melodijas, zinot kā tās skanētu arfas skanējumā.

Sarunā ar džeza vēsturnieci Salliju Plaksainu par arfas sarežģītumu Ešbija apgalvoja, ka pat aranžētāji atzīst, ka viņi nezina, kā rakstīt to, ko viņi grib rakstīt, jo tas, ko viņi gribētu rakstīt, nedarbojas, jo viņi raksta no pianistiska redzējuma, bet arfas spēlē tas nestrādā, jo, alterējot skaņas, vienlaicīgi var pārslēgt tikai divus arfas pedāļus vienlaicīgi, kā arī citas tehniskās grūtības. Arfiskās grūtības ir tādas, ka cilvēkam sākumā galvā ir jāizstrādā plāns, ko darīt, un to ir jādara vienlaicīgi ar džeza mūzikas spontāno būtību.

Kopumā Ešbija izdeva vienpadsmit albumus (no kuriem vislabāk novērtētais ir albums «Afro—Harping»), iekļaujot dažādu mūziķu sastāvu, kā arī iekļaujot savas solo oriģinālkompozīcijas un džeza standartus. Dorotija sadarbojās ar tādiem mūziķiem kā Luīss Ārmstrongs, Bils Viters, Bobijs Hamprijs, Minnija Ripertona, Stīvijs Vonders, Bilijs Prestons u.c.

Nobeigums

Pētot arfas fenomenu džeza mūzikā, atklāju, ka tomēr nav tik neliels skaits ar džeza arfistiem. Tomēr jāņem vērā fakts, ka informācijas pieejamība par šiem mūziķiem ir diezgan ierobežota. Meklējot sev interesējošus arfistus, kuri spelētu klasisko septiņpedāļu instrumentu, atklāju, ka tādu nav nemaz tik daudz. Vairāk ir tieši tie mūziķi, kuri spēlē vai nu elektrisko ķeltu/īru arfu, ko var ar speciālu lenti piesiet un turēt pie ķermeņa, vai arī latīno mūzikai raksturīgo Lianera arfu (piemēram, Edmars Kastaņeda).

Dorotiju Ešbiju izvēlējos tādēļ, ka viņa spēle klasisko arfu, izmantojot tradicionāli klasiskajā mūzikā lietoto arfas spēles pirkstu tehniku (Lianera arfu spēlē ar pirkstu kustībām uz āru un parasti vai nu ar labās rokas vai arī gan labās rokas, gan kriesās rokas nagiem).

Vēlējos iedziļināties tieši Ešbijas personībā, jo ar viņas mūziku saskāros jau vidusskolas laikā, kad apguvu mūzikas vēsturi un teoriju, paralēli savai pilnveidei spēlējot arfu, un tieši šajā laikā man parādījās arī interese par džeza mūziku un arfu džezā, nejauši atradu interneta vidē Dorotijas Ešbijas ierakstus.

Es kā arfiste augsti novērtēju Dorotijas veikumu džeza arfas pasaulē, pat vairāk nekā Alises Koltreines devumu. Ešbija ir lielisks piemērs, no kā mācīties džeza arfas tehniskos paņēmienus, prasmi pielietot arfai ērtā veidā džeza harmonijas principus, hromatismus, kā arī prasmīgi izmantot instrumenta iespējas, radot veiksmīgas improvizācijas.

Izmantotās literatūras saraksts

Wynn, Ron (1994), Ron Wynn (ed.), All Music Guide to Jazz, M. Erlewine, V. Bogdanov, San Francisco: Miller Freeman, 49. lpp.
https://www.udiscovermusic.com/stories/dorothy-ashby-feature/ (skatīts 23.01.2021.)
https://www.flickr.com/photos/muycool/sets/72157626877430975/ (skatīts 23.01.2021.)
https://indianapublicmedia.org/nightlights/fantastic-jazz-harp-dorothy-ashby.php (skatīts 23.01.2021.)
https://www.sfjazz.org/onthecorner/jazz-meets-harp/ (skatīts 23.01.2021.)
http://www.jazzharp.org/artist-dorothy-ashby (skatīts 23.01.2021.)
https://www.allmusic.com/artist/dorothy-ashby-mn0000159274/biography (skatīts 23.01.2021.)
Placksin, Sally (1982). American Women in Jazz: 1900 to the Present. New York: Seaview Books.239.–242.lpp.
Froude, Velma (1969). Not Only Little Angels Play the Harp. Music Educators Journal. 56 (2): 37.–38.lpp.