«AEC Pop and Jazz Platform»

Radošais mākslinieks — radošais pedagogs vai kā pielāgoties mūsdienām, mācīties produktīvāk un meklēt radošus risinājumus

Februāra vidū man paveicās piedalīties Eiropas Konservatoriju asociācijas («Association Européenne des Conservatoires, Académies de Musique et Musikhochschulen» (AEC)) rīkotajā konferencē, veltītajā augstākajai izglītībai džeza un populārās mūzikas žanros. Šogad konferences tēma bija «Radošs mākslinieks — radošs pedagogs», kas ļoti labi iederas mākslas pedagoģijas kontekstā, jo kā var «izaudzēt» radošas profesijas darbinieku bez radošas pieejas? Konference ilga četras dienas, kur pirmā diena bija pilna ar «ieskaņu» pasākumiem, tālāk sekoja dziļāki tematiskie bloki un visbeidzot vesela diena tika atvēlēta vokālam. Konferences laikā bija pacelti visdažādākie jautājumi, ne tikai saistīti ar izglītības tēmu, bet arī ar sociālajiem dzīves aspektiem, atsevišķs laika posms tika atvēlēts studentu komunikācijai, kur viņiem bija dota iespēja komunicēt savā starpā un izvirzīt, viņuprāt, aktuālās tēmas kopējai apspriedei. Viss, protams, norisinājās tiešsaistē, jo šobrīd citādāk vienkārši nav iespējams, un šāds formāts organizatoriem deva iespēju uzaicināt vairāk lektoru, bet augstskolām atbalstīt lielāku dalībnieku skaitu. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju konferencē pārstāvēja pieci dalībnieki — Indriķis Veitners, Inga Bērziņa un es pedagogu sastāvā un Guna Pūcīte un Vadims Dmitrijevs no studentiem.

Pirmā konferences diena oficiāli tika nosaukta par «Pre Conference Session», kas burtiski nozīmēja, ka dalībniekiem tika prezentēti dažadi tematiskie jautājumi, paši dalībnieki tika sadalīti darba grupās, kur 10—15 minūšu laikā bija iespēja iezīmēt ar tēmām saistītās tēzes. Protams, šādā formātā diezgan grūti atrast kādu risinājumu, bet tas arī netika uzstādīts par uzdevumu, jo priekšā bija vēl vairākas konferences dienas.

Viena no tēmām, kas bija iezīmēta diezgan skaļi — seksisms mūzikas izglītības iestādēs. Mūsu akadēmijā tā, manuprāt, nav problēma, ar ko saskaramies, jo džeza katedra pati par sevi ir diezgan maza, visi studenti un pedagogi ir labi pazīstami savā starpā, aktīvi darbojas mūzikas jomā arī ārpus skolas utt. Visiem ir skaidrs, ka, ja students ir uzņemts katedrā, tad viņam ir zināšanas, prasmes un talants, un viņš ir vērtīgs pienesums mūzikas vidē neatkarīgi no dzimuma (un seksuālās orientācijas vai nacionalitātes un rases, par ko arī tika runāts konferencē). Kāpēc pie mums tā nav problēma, skaidri definēt nevaru, bet, redzot, cik draudzīgi sieviešu dzimtes studentes mācās kopā ar vīriešu dzimtes studentiem, es teiktu, ka mēs esam viena no retajām valstīm, kur valdībai nav jāiejaucās mācību procesā ar mērķi uzlabot kopējo vidi. Interesanti bija salīdzināt situāciju ar, piemēram, Franciju — tās valsts pārstāvis padalījās ar savu pieredzi, stāstot par to, ka viņa mācību iestādē eksistē kvotu sistēma, kas nosaka, cik daudz sieviešu komponētā materiāla jābūt eksāmenu programmā, vai arī par gadījumiem, kad kādu fondu finansējums tiek piešķirts atkarībā no tā, vai projektā paredzēta citu kultūru pārstāvju dažādība, vai tiks pacelti LGBT kopienai aktuālie jautājumi. Vai tas ir labi vai slikti, kad radošajā procesā iejaucas un sāk reglamentēt tematiku vai dalībniekus, nezinu, bet varbūt kādam šāda pieeja tiešām varētu palīdzēt iegūt vairāk iespēju muzicēt un strādāt mākslas jomā.

Ļoti interesanti bija piedalīties konferences nākamajās dienās, kad informācija un tēmas bija konkrētāki, nevis visaptveroši. Par lektoriem šogad tika uzaicināti diezgan labi pazīstami mākslinieki, kuri tikai nesen kļuvuši par pedagogiem, kas ir ļoti aizraujoši, jo tieši šiem pedagogiem bija jāiemācās ne tikai izpausties radoši pašiem, bet darīt to tādā veidā, lai viņu studenti no tā spētu paņemt viņiem nepieciešamu informāciju un spēt to iegaumēt. Tāpat vienmēr ir svarīgi dzirdēt svaigus iespaidus un viedokļus, tas var motivēt pieredzējušus pedagogus strādāt arī ar sevi. Kaut gan lektoru skaits bija diezgan iespaidīgs, dažu lektoru priekšnesumi atstāja īpašu iespaidu, tāpēc pievērsīšos tiem sīkāk.

Pirmais no lektoriem, kurš atstāja visspožāko iespaidu, bija basists, komponists, aranžētājs un tagad arī pedagogs Maikls Līgs, kurš plašākai auditorijai ir pazīstams ar savu darbu kolektīvos «Snarky Puppy» un «Bokanté». Kaut gan viņa lekcijas nosaukums bija «Roots and Re-Invention», vissvarīgākais no tā, kas tika apspriests, bija vitālā nepieciešamība piedāvāt studentam pēc iespējas atšķirīgu informāciju par kādu jautājumu, pretējus viedokļus par kaut ko, jo tikai tā studentam būs iespēja no tā izdalīt to visaktuālāko tieši viņam, tikai tā viņš būs spējīgs «atrast savu balsi». Runājot vienkāršā valodā — jāiemāca viņam spēlēt gan kā Arts Teitums, gan kā Makkojs Tainers, gan kā Roberts Glāspers un citi, un tikai tad, izpētot to stilu un tehniku dažādību, students varēs saprast, kas viņam der labāk un kur viņš redz sevi kā mākslinieku. Īstenībā tas ir ļoti loģiski, tas ir līdzīgi tam, ko pati vienmēr stāstu saviem studentiem, ka mūzika ir līdzīga valodai — tu nevari uzrakstīt grāmatu, ja nezini vārdus, un jo vairāk vārdu tu zini, jo interesantāka sanāks lasāmviela.

Slavenā dziedātāja, komponiste, producente un Maikla Līga radošā kolēģe Magda Džaniku pacēla citu ļoti aktuālu musdienās (it īpaši pandēmijas kontekstā) tēmu — speja eksistēt un reprezentēt sevi digitāli. Protams, pandēmija mūs piespieda strādāt digitāli, bet Magdas stāsts lika domāt par to, ka nepietiek tikai meklēt ātrus risinājumus (mūzikas pedagoģijas kontekstā tas būtu meklēt veidus, kā produktīvi strādāt attālināti), bet vajag arī turpināt tos risinājumus attīstīt, lai padarītu mācību procesu aizraujošāku un varbūt arī tādu, kas radīs rezultātus, ko studentam nebūs kauns parādīt plašākai auditorijai un izmantot savā radošajā darbībā. Lai būtu nedaudz skaidrāk, ko es mēģinu pateikt, īsi izstāstīšu, par ko runāja Magda. Stāsts ir vienkāršs un daudziem māksliniekiem labi pazīstams — strādājot pie sava albuma, Magda apsolīja saviem sekotājiem katram albumā iekļautajam skaņdarbam uzfilmēt videoklipu. Viss bija saplānots un mūzika jau bija gatava, kad pēkšņi viens no sponsoriem atsauca savu atbalstu, kas rezultējās līdzekļu trūkumā — nebija pietiekoši finanšu videoklipu filmēšanai. Risinājums, ko atrada māksliniece, bija vienkāršs — DIY («do it yourself» — «izdari pats»). Par filmēšanas vietu kļuva kāda drauga noliktava vai garāža, vai kāda līdzīga telpa, pa draugiem tika savāktas visādas dekorācijas, kaut ko taisīja paši, gaismas un video aprīkojumu arī sameklēja pie draugiem, kā arī daudzi atsaucās un piedāvāja palīdzēt — uzfilmēt, samontēt, uztaisīt grimu utt. Rezultātā sanāca «low budget production», kas izskatījās ļoti pieklājīgi un baudāmi. Šis stāsts lika aizdomāties par to, ka sarežģītie apstākļi gan kļūst par to katalizatoru, kas liek meklēt kreatīvus risinājumus, bet tas arī nav viss. Šis stāsts pierādīja, ka saviem spēkiem var izdarīt ļoti daudz, galvenais ir nebaidīties eksperimentēt un vienmēr būt gatavam iemācīties kaut ko jaunu. Runājot par mūsu šībrīža situāciju un tieši video darbiem, tas ir tas, kas mums ir vitāli nepieciešams, un īstenībā jau sen bija nepieciešams, jo interneta attīstība ir izveidojusi savdabīgu trendu vai tendenci — cilvēki arvien vairāk laika pavada tieši tur un, tā kā internets ir pārpildīts ar informāciju (gan audiālu, gan vizuālu), publiskot tikai audio materiālu vairs nav produktīvi, tas nepiesaista skatītāju uzmanību tik labi kā video materiāls. Varbūt ir vērts Mūzikas akadēmijā piedāvāt arī kursu, kas apmācītu studentus ierakstīt un apstrādāt sev kvalitatīvu video? Bezmaksas programmu ir daudz, akadēmijā ir zinošie cilvēki, kas jau filmē tur notiekošos koncertus, kāpēc gan ne? Mūsdienas tas būtu ļoti noderīgi!

Protams, citas sarunas un lekcijas arī bija ļoti noderīgas un interesantas. Ar nepacietību gaidīšu, kad tiks publicēts darbs, ko prezentēja viena no lektorēm, kurā tika pētīts, kā vokālists viena skaņdarba ietvaros automātiski pārslēdzas no vienas tehnikas uz citu. Ļoti noderīga bija arī īsa lekcija, ko prezentēja dziedātāja Anka Koziela par darbu ar mikrofonu, tas ir jautājums, kas mums vokālistiem ir ārkārtīgi svarīgs, kā arī padomi no Benija Greba par efektīvās trenēšanās metodēm, no Melisas Aldanas par transkripciju nozīmi džeza mācībās, un arī saruna ar «Jazzfest Berlin» festivāla māksliniecisko vadītāju Nadīnu Deventeri par to, ko mūsdienās meklē mūzikas festivāli un ko viņi grib parādīt savai publikai. Ļoti ceru, ka man būs iespēja vēlreiz piedalīties šādā konferencē, jo tā dod iespēju iedvesmoties no citiem, uzzināt kaut ko jaunu, padalīties ar savu pieredzi un rezultātā arī palīdzēt labāk mācīt un būt spējīgam iedot studentam tieši to, kas viņam ir nepieciešams, lai atrastu savu balsi mūzikā!

Guna Pūcīte, JVLMA studente, džeza vokāls

Konferencē AEC «Pop and Jazz Platform 2021» četru dienu garumā bija iespēja piedalīties pieredzes, informācijas un kontaktu apmaiņā. Konferencē varēja klausīties lekcijas no tādiem mūziķiem un mūziķiem/pedagogiem kā Benijs Grebs, Maikls Līgs, Magda Džaniku, Marija Pija Devito, Kristina Zavaloni, Melisa Aldana, kā arī piedalīties diskusijās, apmainīties ar pieredzi un gūt ieskatu tajā, kā domā pasniedzēji un studenti no citām mūzikas augstskolām Eiropā un ko varbūt vērts pamēģināt vai ieviest savā ikdienā un augstskolā.

Šajā konferencē guvu gan daudz atziņu, par kurām vērts padomāt un dalīties ar citiem, gan praktiskus padomus un informāciju, piemēram, padomus, kā praktizēt efektīvu mācīšanos un pašam vērtēt savu mācību procesu un kā vērtēt mācīšanas procesu, balstoties uz pētījumu, uzzināju, ko nozīmē džeza vokāla skaņa un tās veidošana, dzirdēju pieredzes stāstus par to, kā attālināti organizēja un realizēja radošos mūzikas projektus, guvu iedvesmu tam, kā panākt maksimālo efektu ar niecīgu budžetu radošā projektā, arvien vairāk apzinājos, ka, mācoties tradīciju, pārzinot mūzikas žanru saknes un interpretējot tradīciju, iespējams nonākt pie sava individuālā stila un cik ļoti globalizācija izglītības sistēmai liek vērst uzmanību uz abu pušu nepārtrauktu attīstību un sadarbību, kā mainās mācību fokuss no «rezultāts» uz «process», no «hierarhija» uz «sadarbība» un vēl daudz kas cits.

Tā kā AEC organizācijai ir svarīgs studentu viedoklis, studentiem bija iespēja piedalīties atsevišķā studentu organizētā sesijā, kurā varējām apspriest jautājumus, kādas būtu nākotnes vēlmes un kā kaut ko varētu uzlabot, un ko tieši būtu nepieciešams uzlabot. Tā kā šajās sesijās vairums studentu bija vokālās mākslas pārstāvji, tad izskanēja vēlme skolā vokālo mākslu apgūt caur sava ķermeņa, dažādu balss tehniku un balss aparāta pārzināšanu un pēc tam pievienot konkrētu žanru — pop, džeza vai klasisko dziedāšanu, tādējādi skolā vokālās mākslas pārstāvjiem paredzot gan pop, gan džeza, gan klasiskās dziedāšanas nodarības, kur viena otru papildinātu, attīstot balss aparātu. Studentu vidū izskanēja arī viedoklis un vajadzība pēc studentu platformas, kur varētu parādīt savu muzikālo sniegumu, lai iegūtu kādu atgriezentisko saiti no saviem vienaudžiem/kolēģiem, kā arī tā būtu droša vide, kur meklēt jaunas sadarbības iespējas, kontaktus arī ārpus savas valsts robežām. Šī ideja jau tiek aktīvi īstenota un jau pavisam drīz, aprīlī, aktīvākajiem studentiem ir iespēja piedalīties studentu organizētā tiešsaistes diskusiju sesijā. Izskanēja ideja, ka ERASMUS programmas varētu būt arī īslaicīgas, piemēram, nedēļu vai divas nedēļas, projekta veida, kas ļautu studentam vairākas reizes gadā doties apmaiņā uz dažādām augstskolām Eiropā. Studentu viedoklis par šo ideju bija ļoti atbalstošs, jo tad ļoti iespējams būtu vairāk studentu, kas to izmantotu un tas ļautu paplašināt redzesloku gan profesionālā ziņā, gan dotu ieskatu, kurā no augstskolām vai pie kāda konkrēta pasniedzēja students vēlētos mācīties ilgāku laiku nākotnē.

Pēc konferences arī man bija iespēja pievienoties AEC «Pop and Jazz Platform» studentiem, kā arī uzdot jautājumus (ja tos nepaspēja izrunāt sesijas laikā) un saņemt atbildes no galvenajiem konferences lektoriem.

Kopumā šādas konferences, pieredzes apmaiņas vērtēju kā ļoti nepieciešamas, jo tas paplašina redzesloku, veicina domāšanu un sniedz iespēju iegūt reālas sadarbības nākotnei, kā arī palīdz atrast līdzīgi domājošus un aktīvus jaunos mūziķus citās Eiropas valstīs.