Vai iespējams klausīties un domāt vienlaicīgi

Par dažām slēptām iespējām Jāņa Ruņģa albumā «Yggdrasil»

Ir mūzika, kuru iespējams uztvert tieši un emocionāli, tā aizkustina, ielīksmo vai skumdina neizskaidrojamā veidā. Ir mūzika, kas iedarbojas gluži fiziskā līmenī, liek lēkāt, svingot, vai valsēt. Ir mūzika, kuras sadzirdēšanai nepieciešama zināma klausīšanās pieredze un varbūt pat zināšanas par kompozīcijas un harmonijas pamatprincipiem. Bet ir mūzika, kas prasa noteiktu intelektuālu piepūli, un ar vienkāršu enciklopēdisku gudrību tur nepietiek — vajag piespiest sevi saprast un pamanīt to, ko tu vēl nezini, un, iespējams, neviens pirms tevis vēl nav zinājis. Tieši pēdējai kategorijai gribētos pieskaitīt multiinstrumentālista Jāņa Ruņģa albumu «Yggdrasil», kas izdots apgādā «Jersika Records».

Igdrasils ir kosmogonisks koks skandināvu mitoloģijā, kas pirmām kārtām asociējas ar islandiešu tekstu «Vecākā Eda». Šī koka (visdrīzāk tas ir bijis osis) zari aizsniedz debesis, bet saknes ietiecas deviņās pasaulēs, šī koka zaros pakārās Odins, upurējot sevi un dodot eksistenci visam mūsu uztverei pieejamajam kosmosam. Pie Igdrasila nāk veikt savus rituālus dievi un cilvēki, tā zaros mīt dažādi mītiski radījumi — pūķi, ērgļi un brieži. Citiem vārdiem sakot, Igdrasils ir visa pamats un cēlonis, pasaules centrs un tās kārtības matrica.

Jānis Ruņģis nepavisam netiecas kļūt par pasaules centru, viņa muzikālie meklējumi ir izkaisīti dažādos virzienos un drīzāk atbilst tam, ko gribētos nosaukt par margināliem starpžanriem, lai gan arī tam roka neceļas — viņa darbība paša projektā «Jāņa Ruņģa klātbūtne» un ansamblī «Spāre» ir pamanīta un kritiķu atzīta, viņš ir pieprasīts viesģitārists, spēlējis ar Ainaru Mielavu un muzicējis bāros. Kādā intervijā Jānis atzīst, ka, tieši spēlējot fona mūziku krogā, nereti nācies izmantot cilpošanas tehniku (iespēlēt frāzi, ko palaist cilpā un turpināt spēlēt tai virsū), šādi vienam pašam radot orķestra skanējuma efektu, un piepildīt telpu ar blīvu un aizraujošu muzikālu priekšnesumu. Rotaļāšanās ar analogiem un digitāliem semplēšanas aparātiem jau pasen tiek izmantota atraktīvu un iztēli rosinošu multiinstrumentālistu priekšnesumu veidošanai — veikli pieslēdzot un regulējot cilpu skanējumu, tiek radīts neticamas virtuozitātes iespaids, taču pieejamo tehnisko paņēmienu ierobežotais daudzums agri vai vēlu sāk diktēt skaņdarba formu un uzbūvi.

Meklējot jaunas idejas un rodot iedvesmu agrāk neizmantotos instrumentos un tembros, multiinstrumentālists Jānis Ruņģis ierakstījis 42 minūšu albumu — 10 skaņdarbu ciklu, kurā skan ģitāra, ērģeles, «Fender Rhodes» un «Wurlitzer» elektriskie taustiņinstrumenti, kā arī klavesīna priekštecis klavicimbala. Mūsdienu mūziķim visi šie instrumenti varētu šķist tikpat eksotiski un arhaiski kā iepriekš minētais kosmogoniskais koks, taču ir vēl kāds sens instruments, kas šajā albumā spēlē būtisku lomu — tā ir Nurmes baznīcas akustika. Taisnstūrveida trīsjomu būve ar poligonālu apsīdu, sakristeju un neogotiskās formās ieturētu 47 metrus augstu zvanu torni celta 1594. gadā, gadsimtu vēlāk tajā veidota koka apdare, 1840. gadā iebūvētas ērģeles, kas darbojas joprojām.

Šajā telpā analogā ierakstu sesijā tapušie skaņdarbi ir meklējumu pilni, daži no tiem tā arī palikuši meklējumu stadijā (attīstot kompozīciju, paspēlējoties ar to, bet tad izmantojot parastu «fade out» nobeigumu), taču kopumā albums veido pabeigtu ciklu — sākoties un noslēdzoties ar skaņdarbu «Organs of Life» un «Pixels» pirmajām un otrajām daļām. Izmēģinot to vai citu skanējumu, tembru un toņu saspēli, Ruņģis ieklausās motīvā, izveido noteiktu repetitatīvu rakstu un tad atļauj skaņām izdzīvot savu noslēpumaino un pašpietiekamo mūžu — palaižot tās baznīcas velvēs, mūziķis vairs nespēj kontrolēt to ilgumu, atbalsi un tembrālo nokrāsu. Tas viss ļauj nodēvēt šādu muzicēšanas veidu par meditatīvu, gan ne tajā nozīmē, kā šo apzīmējumu izmanto, runājot par praktiski pielietojamu fona mūziku garīgām praksēm, nē — tiešā un sākotnējā izpratnē — apzinoties skaņas veidošanās principus un iedziļinoties akustikas labirintos, mūziķis kļūst par domājošu, nevis tikai mehāniski atskaņojošu izpildītāju. Intelektuāla piepūle tiek prasīta arī no klausītāja — būdama pilna atsaucēm un alūzijām, šī mūzika ir uztverama arī kā postmoderna saspēle, kurā saklausāms Gērija Bārtona vibrafona ēteriskums (skaņdarbā «Took Five»), roka ģitāras motīvi un indiešu skaņkārtas (skaņdarbā «Djanga Realm»), modificēti ģitāras tembri, kuros brīžiem saklausāmi ērģelu basi, arfas vai vijoles balsis (skaņdarbā «Desert Breath»). Rotaļāšanās ar iecilpotās skaņas apgriešanu atpakaļgaitā skaņdarbā «Waltzer Seltzer» rada galvu reibinošu un mesmerizējošu efektu, apziņai mēģinot atšķetināt, kāpēc un kādos apstākļos radušās skaņas veido šo dīvaino atbalss izgaišanas iespaidu. Nosaukums atgādina Bītlu dziesmas «Helter Skelter» traģisko likteni — tās iespaidā Čārlzs Mensons savulaik nonāca pie idejas par sērijveida slepkavībām, kas izraisīs cilvēkos apmulsumu, bailes un atbildes reakciju — atmodinās sabiedrību. Tāpat jāatceras «Jāņa Ruņģa Klātbūtnes» debijas albuma «Ārpus prātus» nosaukums — šķiet, šis mūziķis ne tik daudz vēlas mums kaut ko pateikt, cik rosina domāt ārpus ierastā robežām. Arī nākamais skaņdarbs «Wurli Gnomes» ir skumji rotaļīgs, neveikli klumzājošā ģitāras stīgu nervozitāte tajā cenšas sarunāties ar elektrisko ērģeļu ilgu pilnajām nopūtām, bet, tiklīdz tas šķiet izdevies, saruna pārtrūkst. Savulaik «Wurlitzer» piegādāja savus lētos un portatīvos instrumentus ASV armijai, arī Harolds Roudss Otrā Pasaules kara laikā bija nonācis pie idejas izgatavot mazas klavierītes no notriektu lidmašīnu detaļām, lai ievainotie karavīri tās varētu spēlēt hospitāļu gultās, šādi izmantojot mūzikas terapiju, lai atgūtos no kara izraisītām psihiskām traumām.

Domājot par to, nākas nonākt pie atziņas, ka Jāņa Ruņģa mūzika nav pašmērķīga tīksmināšanās — tai piemīt noteikta terapeitiska iedarbība, ieklausīšanās skaņas un muzikālo frāžu saskaldīšana elementārdaļiņās rosina atmodināt agrāk snaudušas klausīšanās un iedziļināšanās prasmes, kas veido mūsu apziņas un sevis apzināšanās centrālo asi — to pašu kosmisko Igdrasilu, tikai novietotu nevis pasaules, bet psihes pamatu pamatā.