Viesturs Melders par to, kā Taizeme ātrāk par pārējām valstīm tikusi pāri pandēmijai

Šis pandēmijas laiks katram no mums izpaužas nedaudz citādāk — kādam ir vairāk darba, kādam mazāk, vienīgais kopīgais faktors — mums, mūziķiem, gandrīz vai vispār nav koncertu. Un, ja mēs vēl kaut kā varam iztikt bez komunikācijas ar citiem cilvēkiem, bez mūzikas dzīvot ir ārkārtīgi grūti. Tāpēc daudzi izvēlas kaut kā sublimēt — mājās rakstīt video sadarbības ar saviem draugiem un kolēģiem, kādam paveicas tikt uzaicinātam uz tiešsaistes raidījumiem, kāds vairāk komponē. Bet tas ir šeit, Latvijā. Un tad es atcerējos par to, ka daudzi mūsu kolēģi taču nav dzimtenē, viņi ir prom, kāds pastāvīgi uzturas ārzemēs, kāds nolēma pamēģināt mācības citās valstīs, un neviens jau nestāsta sociālajos medijos par to, kas tieši notiek tur, kur viņi atrodas šobrīd, tāpēc nolēmu sazvanīties ar saviem kolēģiem un draugiem un uzzināt, kā viņiem iet, kā viņi izdzīvo, kas notiek viņu valstīs un kādas ir prognozes. Šajos pandēmijas stāstos piedāvāju uzzināt par situāciju septiņās dažādās valstīs, un kā mūsu māksliniekiem klājas, esot tālu prom! Visas sarunas norisinājās decembra sākumā.

Viesturs Melders — ģitārists, komponists, aranžētājs, pēdejos gadus dzīvo un muzicē Taizemē.

Hei! Es kaut kā vispār palaidu garām to brīdi, kad tu pārvācies dzīvot uz Taizemi!

Jā, es tā vienkārši aizbraucu! Es par vairs neatceros… Divus gadus atpakaļ.

Aizbrauci muzicēt?

Tagad sanāca tā, ka es muzicēju. Bet sākumā es gribēju uz templi maukt, uz Birmu, nevis uz Taizemi. Mēs gribējām ar draugu braukt, bet sanāca tā, ka draugs nevarēja pievienoties. «Plančiks» bija pavadīt mēnesi Taizemē un mēnesi klosterī, Birmā. Bet es izvēlējos palikt Bangkokā un paskatīties, kā man te ies.

Izskatās, ka labi iet!

Nu, nevar sūdzēties laikam. Viss tas Covid-19 pasākums ietekmē tikai tagad laikam. Bet tas sākums ir tas grūtākais laikam. Tu vienkārši aizbrauc uz Taizemi, un kas tālāk? Kā dzīvosim? Kur dzīvosim? No sākuma bija grūtāk, bet, kad parādījos ar giču apkārt, tad cilvēki sāka atpazīt un aicināt uz gigiem. Ir ok.

Kā jums tur ar to pandēmiju? Vispār kaut kas ir?

Salīdzinot ar Eiropu un štatiem, te ir ļoti maigi. Ir labi būt te. Es tagad spēlēju, esmu nobukots uz trīs mēnešiem ar vienu internacionālu bendu «Roof-top» barā 78. stāvā. Man paveicās! Veiksmīgs stāsts sakarā ar to Covid-19 lietu. Ja tu gribētu braukt uz Taizemi, tev vajadzētu karantīnu iziet, 14 dienas, un tie ir kaut kādi 1700 EUR vienkārši par viesnīcu. Un tas ir tikai viens punkts no tā, ko viņi sagaida — «Fit to fly certificate» un pārējie papīri. Viņi to riktīgi nopietni uztver. Tas ir no vienas puses labi, ka viņi parūpējas, lai nebūtu tie Covid-19 slimnieki.

Sanāk, jums nekādu «lokdaunu» nebija?

Bija pašā sākumā, bet lēnām pazuda, ierobežojumi bija mierīgāki. No 11 vakarā līdz 7 no rīta bija jābūt mājās, bet tagad arī tie ierobežojumi pazuda. Es negribu samelot, bet martā jau nevarēja ciemiņi nākt. Martā, aprīlī viss apstājās, dažus mēnešus bija «lokdauns», un tad to slimnieku nebija tik daudz, lai būtu iemesls netaisīt lēnām vaļā kaut kādas skolas, bārus, pazuda «lokdauns». Inficēto nebija tik daudz. Bija tāda dīvaina sajūta, ka tu esi kastē, bet, man liekas, nekas baigi atšķirīgs no Latvijas nebija. Pasēdēju dažus mēnešus bez darba, tad lēnām taisīja visu vaļā, dabūju septembra sākumā zvanu no džeka no Ohaijo, piedāvāja paspēlēt basu! Tad mēs sākām spēlēt vienā klubā un aizgāja.

Skaisti, sanāk, ka jums pandēmija beidzās!

Jā! Mēs esam atpakaļ normālajā dzīvē, tikai ar stingrākiem ierobežojumiem uz robežas, jo tie iebraucēji ir tie, kas var samaisīt gaisu sakarā ar Covid-19, izraisīt to otro vilni, un mums nevajag atkal visu taisīt ciet. Viņiem te ir interesanti, ka viņi taisa brīvdienas — tūlīt atkal būs uz nedēļu, un tad viņi «būsto» ekonomiku, ka vietējie ceļo — iedod atlaides lidojumiem, viesnīcām, lai cilvēki savā starpā vārītos.

A kā bija, kad sākās «lokdauns», valsts kaut kā palīdzēja?

Palīdzēja, bet vietējiem. Un palīdzība bija kāds ēdiens. Iebraucējiem nebija, katrs pats par sevi. Es neko nedarīju, sēdēju savā būdā, runāju ar savu saimnieku, lai viņš neņem piķi, ko viņš arī darīja, ļoti pretimnākošs. Bet daudziem tā bija, kas teica ka nevar samaksāt — ko viņus, mest ārā, kad vīruss plosās? Bet man paveicās ar īpašnieku, nāca pretī. Es te varēju tos mēnešus tusēt savā būdā par brīvu. Tad tas atkal nostājās pa vietām, atkal pieprasījums, sākām spēlēt. Bet nu, tas formāts tas pats, kas Latvijā — dueti, koverbendi. Man ir oriģināls projekts, kur mēs radām savu muzonu. Pārsvarā es gan spēlēju ar citiem iebraucējiem — amerikāņiem, dienvidāfrikāņiem, filipīniešiem, japāņiem, āfrikāņiem. Es te satiku tādu mūziķi Jākobu Dīnensenu (Jakob Dinesen), kas dabūjis «Grammy» par albumu ar Kurtu Rozenvinkelu. Viņš ir dāņu tenorsaksofonists, un viņam bija dzimšanas diena, un es saku: «Hey, I’m Vee (šeit, Taizemē, viņi nevar pateikt manu vārdu, pārāk daudz burtu), happy birthday!» Viņš pajautāja, no kurienes es esmu, teicu, ka no Latvijas, un viņš teica, ka viņam ir draugs no Latvijas — Ivars Arutjunjans! Bet es ar to džeku četrus gadus nosēdēju Domenē vienā solā, un viņš ir dzimis vienu dienu pirms vai pēc manis!

Maza pasaule!

Nu, jā. Tālāk mani iepazīstināja ar Kohu Saksmanu (Koh Mr.Saxman), viņš ir boss Taizemē, viņš nesen ierakstīja klarnetes albumu Ņujorkā. Tā kā tā mūziķu vide ir izpalīdzīga. Esmu saņēmis labus vaibus pārsvarā. Protams, vienmēr ir idioti pasaulē, arī starp mūziķiem, un arī šeit, bet principā tas vaibs ir labs. Laikam kaut kur dziļi apakšā es gribēju redzēt, kas ir lielpilsēta, tad es arī to dabūju. Tas lielums, tas «happening» ir tas, kas man patīk. Latvijā tā nav, tu izej ārā un zini visus. Tie cilvēki ir tie paši, vietas tās pašas. Svaiguma nav. Es nezinu, man tas bija nogurdinoši, es tur nevarēju atraisīties kā mūziķis, kaut kas tur spieda. Bet šeit, Bankokā, ir pretēji. Šeit ir cilvēki no visas pasaules, un cik forši satikt un redzēt, cik dažādi tie cilvēki ir. Latvijā āfrikāni diez vai satiksi un diez vai uztaisīsi projektu ar Kamerūnas perkusionistu.

Bet atgriežoties pie šībrīža realitātes, visiem novēlu šajos laikos būt kopā un nezaudēt saprātu, kad apstākļi piespiež būt šķirtiem, kaut ar «Whatsapp» palīdzību sazvanīties un neaizmirst par mūzikas radīšanu un pieejamību. Ir spiediens no ārpuses, tāpēc ir iespēja ieskatīties savā sirdī, ne domās, un neieslīgt depresijā.