Pret mūziku jābūt plikam

Andra Buiķa klusums, kurā skan skaļas bungas un radošie darbi

Preses relīzē par vienu no aktīvākajiem latviešu bundziniekiem Andri Buiķi, kurš nupat izlaidis savu debijas albumu «Zaļš», ir rakstīts tā: «Tā ir Andra mīļākā krāsa, kas viņu iedvesmo un dod enerģiju nebūt ne vieglajai mūzikas ceļa iešanai». Kādu laiku pazīstot Andri, varētu gan diezgan droši teikt, ka gan viņa prātā, gan spēlēšanas manierē slēpjas viss plašais krāsu spektrs, taču skaļi un publiski pieteikt savu mūziku viņš ir uzdrošinājies tikai tagad. Un tas šķietami kontrastē ar mūsdienu džeza lauciņa tendencēm valstī, kur debitanti, (subjektīvi) šķiet, paliek aizvien jaunāki. Latvijas mūzikas ainā droši vien vairs nav neviena, kurš Buiķi nepazīst (un daudzās citās pasaules valstīs viņu un par viņu noteikti ir daudz dzirdējuši), un, iespējams, tas arī nostrādājis albumam par labu.

Es, savukārt, esmu konstatējusi, ka sarunas varonis ir pārāk sen nesatikts, un tikmēr Andris ir konstatējis, ka manis īrētajā dzīvoklī ir balkons, tāpēc momentā sāka stāstīt par lietām, kas man uz tā ir obligāti jāaudzē. Vienā mirklī iedomājos viņa ieteikumus arī iemūžināt man allaž ērtajā audioierakstu veidā. Tāpēc sanāk, ka mūsu muzikāli filozofiskā saruna sākas ar siltumnīcstāstiem — principā, tīri labi iederās Andra albuma konceptā. Zaļš.

Nu ja tu gribi, lai tev kaut kas izaug — visnotaļ. Kaut vai tie paši tomāti un gurķi — ja tu aizej uz veikalu un nopērc pa septiņdesmit centiem kilogramā, un tas nav tomāts. Redzi — man ir pilnīgi savādākas domas. Zini, kāpēc? Ja tev ir auglis vai dārzenis, un viņš negaršo — kāda jēga tev maksāt par to vienu eiro? Tu nopērc tos tomātus, un viņi nav ēdami, un izmet ārā. Pilnīgi bezjēdzīgi.

Atceros, ka tu visu ko audzē pats, vai ne?

Siltumnīcā jau aug. Es dzīvoju dāčā, dārza mājā, un tikai savas lietas audzēju. Protams, kartupeļus nav jēgas — tie drausmīgu teritoriju aizņem, bet visas garšvielas, sēnes — audzējam un liekam saldētavā. Lociņus, dilles, pētersīļus, kinzu — man kinza ļoti garšo, sieva ciest nevar. Un čili piparus pats iestādīju — man ļoti garšo šausmīgi asi ēdieni. Es zinu vēl divus Latvijā, kuriem garšo tik asi — Muravejs un Zinča. Tik ass, ka tu nesaproti, kas notiek — tev sviedri tek un tu paliec sarkans. Tas ass jau tev nededzina — tu esi apdedzinājies, bet tas ir tikai prātā. Man patīk tā sajūta — tā kā sev pāri bišķiņ darīt, bet tā sajūta tev patīk, jo tā uzlādē, dod enerģiju. Asu nevar daudz apēst, ēd mazas porcijas, un tev ir baigā enerģija. Mēs jau arī vairs nedzīvojam postpadomju laikā — viss ir brīvs, kādreiz cilvēki nezināja, kas ir olīves vai daudzi augļi, vai suši — ja tu to izmantoji, agrāk nodomātu, ka tu dīvains esi. Nebija pieņemts — visur bija kotletes, rosols, karbonādes, siļķe kažokā.

Mēs pašā sarunas sākumā balkona sakarā sākām runāt par debespusēm un saules gaismu. Kāda ir tava mīļākā dienas daļa?

Nakts. Jo man patīk klusums un drausmīgi patīk iet naktī pastaigāties, kad ir brīvs. Nakts ir tas laiks, kad ir miers — tu ej pa ielu, nav daudz cilvēku. Man reāli patīk klusums, es aizmūku no ikdienas, ieeju studijā, un tas man patīk vislabāk.

Un lai tajā klusumā nekas neskan?

Skan, protams. Bungas ir ļoti skaļš instruments, un es tās tomēr situ diezgan stipri. Skan tā Ciemupe, un absolūti skan. Bet diena man asociējas ar darbu — tu piecēlies no rīta, domā, kas ir jādara, un tas dienas sākums varbūt nav tas laimīgākais. Protams, tu vāri to kafiju, pavingro, ieej dušā — un tad tā enerģija ir, diena ir sākusies, bet tu tāpat zini, ka tev ir slogs, kaut kas jāizdara, zini. Tagad ļoti daudz laika man kā pedagogam aizņem attālinātas stundas — grozies, kā gribi, bet tas ir jāizdara, mājasdarbi jāpārbauda, sēdi, dienu gatavo, dienu pārbaudi. Tas ir darbs, un tas ir pienākums. Bet pienāk tas brīdis, kad tev ir brīva diena, vari aiziet uz studiju, radīt, taisīt muzonu — baigi foršais fīls. Tas ir īstais. Diena ir skaista — saulīte spīd, bet es paskatos uz saulīti un domāju, ka man gribas čilot, man negribas neko darīt. Ieeju dārzā, noplēšu kādu gurķi, uztaisu salātus, cepjam dārzeņus. Un tumšais periods ir radošais laiks, īstais laiks kaut ko darīt.

Kur un kam tu šobrīd pasniedz?

Es strādāju Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā un Rīgas 45. vidusskolā. Valsts iestādes un daži privātie skolnieki, bet pēdējā laikā visa notiekošā dēļ es baigi neiespringstu. Teorētiski divi cilvēki var strādāt, bet to es pagaidām atlieku un stresainajā laikā labāk darbojos radoši. Pedagoģiju es pieņemu kā darbu un atbildību pret jauniem cilvēkiem, bet tas nav mans hobijs. Kādam tas ir jādara, un, ja es kaut kādā veidā iedvesmoju to dvēseli, tad es esmu priecīgs un es kā pedagogs jūtu, ka esmu izdarījis savu. Iedvesmot, palīdzēt, mēģināt saprast. Kā jau bundziniekam — visi garlaicīgie vingrinājumi, koordinācija, tehnika, dinamika, stilistika — tā ir tā skarbā puse tam. Gribas vienkārši spēlēt, bet tam visam ir jāiet cauri, un tas ir darbs. Un to saprot tikai tie, kas ir tajā ar sirdi un dvēseli iekšā — ka bez tā mēs nekādi netiekam cauri. Mums ir divas rokas un divas kājas, un bundziniekam viņas ir jāsakoordinē. Es teikšu godīgi, vislielākais prieks man ir par meitenēm — meitenes ir daudz apzinīgākas, un viņām tiešām sanāk labāk. Viņām tā apziņa, enerģija ir nesalīdzināmi lielāka kā džekiem.

Lai arī, man liekas, sabiedrībā joprojām ir tā stereotipiskā attieksme, ka džeki bieži ir labāki bundzinieki?

Nu jau ir nedaudz citi laiki. Kad es sāku mācīties bungas 2000. gadā, vēl bija tā postpadomju instalācija, ka sieviete ir sievišķīga būtne, labā, mīļā, gatavo ēst, mazgā traukus, iet sēņot, un vīrietis ir tas tēvs, stiprais, kas visu var — elektriķis, celtnieks, viss. Un tagad tā vairs nav — ir savādākas domas, jaunieši ir daudz brīvāki, daudzi pat nesaprot to, kādā vidē mēs esam auguši. Es esmu dzimis 1982. gadā, un mana bērnība bija padomju laiki, vecāka paaudze teiktu, ka tie bija traki laiki. Un tagad redzu, ka tajās meitenēs ir tā enerģija, tu jūti, ka viņas sevi salauž — ir diezgan grūti strādāt ar meiteni, kad tu jūti, ka viņa rotaļājas kā meitene. Man negribas nodarboties ar emocionālo vardarbību, bet ir jāsaprot viena ļoti svarīga lieta — ka tā meitenība un augstpapēžu kurpes un tas smalkums — ar to mēs nogalinām vispār šo attieksmi pret mūziku kopumā, ne tikai bungas. Tev ir jābūt plikam dvēselē, tev nevar būt nekādi veidojumi prātā vai kultūras ietekmes. Pret mūziku jābūt plikam, tādam, kāds tu esi. Un, ja sievietei ir, ko teikt, ar brīvu skaņu, tad viss ir kārtībā. Un koledžā tās meitenes, kuras mācās akordeonu, klavieres, dziedāšanu — viņas reāli spēlē bungas labāk gadu, divu laikā kā daži specialitātes džeki. Laiki mainās un cilvēki mainās, un tas ir jāpieņem, un tas ir kruti.

Vai pasniegšanas procesā saprast dzimumu atšķirības tev palīdz tas, ka pašam ir gan meita, gan dēls?

Tik maziem bērniem vēl nav sapratnes par to, kas viņš ir — puika vai meitene. Man puikam tikko palika pieci gadi, meitenei būs četri — puikam jau parādās balss, viņš jau aktīvs un skraida, bet viņiem nav vēl tā domāšana. Viņi pat nav, kā mani vecāki domāja — tas ir vienkārši bērns, kurš ir atnācis šeit, un viņš ir pilnīgi cita dvēsele, un viņam vajag kaut kādā veidā palīdzēt. Man ļoti patika, kā Marija Naumova man vienreiz pateica — vai tad mēs esam tie radītāji, vai arī tas bērns atnāk caur mums kā caur vārtiem? Tie notikumi dzīvē, mīlestība, gēnu sajaukšanās rituāls — tā ir vienkārši enerģija, dabas rezultāts. Nu kā tu vari pateikt, ka tas ir mans. Tam bērnam ir pašam jācīnās dzīvē. Mums tagad ir vēl viens ģimenes pieaugums — mazs kaķēns. Es izeju ārā vienu dienu, dzirdu — pīkst. Paskrien zem šķūnīša, noliekam viņam ēdienu, viņš ir nobijies, dusmīgs. Un tagad tas ir mūsu ģimenes loceklis, drausmīgi skaista dvēsele. Un mēs neesam viņam radītāji — viņš vienkārši atnācis pie mums.

Un tāpat ir arī ar bērniem. Nu ko tad es? Es vispār neko. Es vienkārši esmu plika dvēsele šeit ar dzīvu miesu. Un caur vecākiem esmu atnācis. Austrumu domāšanā ir tā: ja tev šķiet, ka tu esi šeit svarīgs — tas ir pirmais signāls, ka tev jāmeklē ārsta palīdzība. Mēs neesam šeit svarīgi, mēs neko nedarām tādu, kas pasauli padarīs labāku vai sliktāku, mēs vienkārši rezonējam tajā notiekošajā. Un cilvēkiem, kam liekas, ka bez viņiem pasaule nevar izdzīvot, tā ir ļoti liela neiroze. Un tā ir jāārstē.

Kāpēc tad mēs esam te vajadzīgi, kā tev šķiet?

Tas ir jautājums katram sev. Viss ir enerģijas mijiedarbība. Tās ir tikai manas domas: pirms es nācu uz šejieni, man nebija šīs apziņas, bet tie varbūt ir miljons gadu, bet es nekad neesmu sajutis tukšumu. Tagad man varbūt smadzenes traucē atcerēties tūkstots gadus. Bet tā ir vienkārši enerģijas mijiedarbība, un mēs vienkārši tagad esam iemiesojušies šajā. Un arī pēc, kad mēs aizejam, viss turpinās, tikai citā enerģijas līmenī. Ja mēs esam šajā konkrētajā sugā, cilvēkā, tad mums ir šis intelekts, lai šo vidi saudzētu, sakārtotu un darītu labāku. Ja mēs redzam to, ka ir aizaudzis mežs un tā vide mums nav simpātiska, tad mēs viņu sakārtojam — izzāģējam, izcērtam, iestādam auzas vai puķes un darbojamies. Un tas ir cilvēka uzdevums — darboties. Nevis analizēt un štukot, bet darīt. Tāpat kā mūzika — mūzika ir milzīgs spēks, cilvēks pat to neapzinās, bet ir.

Man šķiet, ka pat viens no lielākajiem spēkiem.

Noteikti. Man negribētos saukt to par mākslu, tāpat kā glezniecību, rakstniecību — man nepatīk tas vārds pašos pamatos, jo zem vārda māksla es redzu tādu slinkumu vai mazvērtības kompleksu. Mūzika ir vienkārši darbošanās — tas nav hobijs, bet spēcīga nodarbošanās. Tāpat kā celies no rīta, ej uz darbu un dari. Un galvenais, lai tev patīk. Ja tev nepatīk, tad ej un atrodi tādu darbu, kas tev patīk. Mūzika ir darbs, un tu vari saukt to, kā gribi, bet, ja mēs paņemam par piemēru Bahu, Mocartu, Bēthovenu — nav jau tie vieglākie cilvēki pēc savas būtības, un smagi džekiem gājis, bet viņi darbojās tajā un atstāja mums ļoti spēcīgu tā laika skatījumu, sajūtas, emocijas mūzikas formā. Un tā nav nekāda māksla — ir vienkārši izdarīts milzīgs darbs. Cilvēki, kas to ņēma un darīja, lai izdzīvotu. Tā es redzu lietas — man negribas neko nosaukt par mākslu. Māksla ir arī motoru izjaukt, sataisīt un salikt atpakaļ tikpat labi — kurš to var izdarīt ātrāk, kurš lēnāk. Vārdi «producents» vai «mākslinieks» man patiesībā ir vienmēr likušies tādi sekli. Un mūzika ir vibrācijas, harmonijas un melodijas mijiedarbība — tik daudz slāņu vienlaicīgi, kurus komponists vai mūziķis veido. Un tie slāņi ļoti iedarbojas uz cilvēku, it sevišķi, ja tu aizej uz dzīvās mūzikas koncertu.

Dzīvais jau caur tevi rezonē arī fiziskā veidā.

Protams. Fiziski katra mūsu molekula, katrs atomiņš ir daļa no dvēseles aparāta darbības. Un viņš viss tiek ierezonēts, tāpēc ne tikai fiziski, bet arī dvēseliski — tu varbūt tajā brīdī esi pazudis, tu vairs neesi realitātē, esi pilnīgi mūzikas pārņemts, un viņa tev iet cauri. Mūzika iedod iedvesmu.

Kas ir iedvesmojis tevi piesaistīt sava jaunā albuma tapšanai tik daudz dažādu cilvēku? Kāpēc tas sanācis tik daudzkrāsains?

Pirmām kārtām, albums ir zaļš. Es esmu zaļš šajā lauciņā, man nav, ko slēpt. Es ielieku visu savu enerģiju un laiku tajā, un nekad nesaucu to par haltūru. Tas ir mans ceļš, kuru es eju, un es tikai pirms pāris gadiem sapratu, ka gribu rakstīt arī savu mūziku. Lielākā daļa cilvēku mani atpazīst kā džeza, ierakstu, sesijas bundzinieku — un man tas arī patīk. Manas mīļākās grupas arī ir pilnīgi dažādi stili, un tie ir mani veidojuši kā bundzinieku. Un ar šo manu dzīves pieredzi kā es varētu pateikt, ka mans albums «Zaļš» ir tikai džezs? Tas vienkārši neiet kopā. Es vispār neredzu populāro mūziku bez džeza harmonijas. Tas ir seklums, monotons ostinato, tīrākā mantra. Es saprotu — cilvēki grib mieru, cilvēkiem vajag divus,trīs akordus, divi ir ideāli, ja var divos akordos uztaisīt skaņdarbu ar ostinato melodiju, kas visu laiku atkārtojas — tā ir mantra. Un cilvēkiem tā pielīp, viņi atrod tajā dziesmā mieru un klausās to. Bet dabā tā nenotiek — nekas neatkārtojas, viss mutējas un iet uz priekšu. Un es tā arī jūtos — es negribu atkārtoties. Septiņdesmitajos gados mūziķi eksperimentēja, vienalga, cik izglītoti — meklēja skaņas. Un šis albums arī ir liels eksperiments. Un es arī uzklausu kritiku, ko cilvēki par to domā.

Vai daudz kritizē?

Jā, ir arī cilvēki, kas komentē. Kāpēc tik krāsaini, kāpēc tie gabali ielikti iekšā, kas iet ārpus konteksta. Kad es tos liku, kādus desmit gabalus, kas man bija rezervē, esmu izmetis laukā. Es gribēju, lai tas ir krāsains, varbūt kādam vispār tas liekas pa traku, pa smagu un nevar noklausīties, varbūt ir tādi, kas noklausās vairākkārt, un jo vairāk klausās, jo interesantāk tas izklausās. Es eksperimentēju, un tas ir eksperimenta rezultāts. Tas nav vēl nekas gatavs — tas ir zaļš, procesā, un es eju to ceļu, lasu, skatos, kā veidot skaņas, gribu nopirkt jaunus dzelzīšus. Es ticu, ka ar laiku dabūšu tādu skaņu, kādu vēlos, un tagad tas ir eksperiments. Krāsains albums ar savdabīgu skanējumu — man ir prieks, ka esmu to izdarījis, bet tas ir tikai sākums, un tagad es eju tālāk.

Un kur tavs tālākais ceļš ved?

Man ir jaunas idejas, ir jauni skaņdarbi, rakstu jau nākamo albumu — domāju, ka tik ātri tas neiznāks, bet jau pie tā strādāju. Šobrīd ir arī projekts ar bigbendu un Aiju Vītoliņu, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fondam — tā ir milzīgākā pieredze, tur ir septiņpadsmit trubām jāraksta notis. Tas ir baigais piedzīvojums un pieredze — es to nekad neesmu darījis, un man ir milzīgs prieks, ka es to vispār varu darīt. Es domāju, kā varētu izklausīties bigbends, rakstu melodijas, ņemu latviešu dzejnieku vārdus, un tā būs nopietna mūzika — daudz no džeza, daudz grūva, tautiskie elementi. Es nezinu, vai es kādreiz vispār varētu nonākt līdz tam, ka «šis ir mans stils». Krāsas, pārsteigumi — varbūt tas arī ir mans stils.

Vai tev pašam ir kāda krāsa, kāda kompozīcija, kas no šī albuma šķiet vismīļākā?

Droši vien pats «Zaļš». Tā ir improvizācija, stilistiski tas ir fjūžns — mans brīvs redzējums, lidojums. Zaļš. Man patīk.