Pirmais bigbenda kompozīciju konkurss Baltijas jaunajiem komponistiem
Jaunas tradīcijas sākums — vienot visas trīs Baltijas valstis bigbenda mūzikā un motivēt jaunus komponistus radīt unikālu un modernu muzikālo materiālu
Šie divi pēdējie akadēmiskie gadi Mūzikas akadēmijā kļuvuši visādu piedzīvojumu pilni. Sākot ar akadēmijas simtgades jubileju, turpinot ar džeza katedras desmitgades jubileju, tad pandēmija un Indriķa Veitnera, džeza katedras vadītāja, pārceltais jubilejas koncerts. Šoreiz gribas pievērst uzmanību vēl diviem koncertiem, kuru norisē iejaucās pandēmija, bet nebija spējīga tos apturēt. Runa ir par Bigbenda kompozīciju konkursu Baltijas jaunajiem komponistiem. Par šī pasākuma autoriem kļuvuši Indriķis Veitners, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, Latvijas Radio bigbends un tā vadītājs Kārlis Vanags. Pēc kārtīgas plānošanas, stratēģijas un koncepcijas izstrādes, februārī tika izsludināta pietekšanās. Iesūtīt savus skaņdarbus un mēģināt kļūt par konkursa dalībnieku varēja līdz 30 gadu veci jaunie komponisti, vienīgais nosacījums — tiem bija vai nu pastāvīgī jādzīvo kādā no Baltijas valstīm, vai arī jāmācās vienā no Baltijas augstskolām. Principā, ja esi apmaiņas programmas students, tad tev ir visas iespējas piedalīties. Un tā arī bija, līdz pusfinālam tika astoņi latviešu komponisti, daļa no kuriem jau zīmīgu laiku Latvijā neuzturas: Anna Vibe, Arta Jēkabsone, Elza Ozoliņa, Jānis Rubiks, Krists Saržants, Reinis Ašmanis, Svens Vilsons un Zane Aišpure (pieteikuma iesniegšanas brīdī Švēde-Grīnberga); no ārzemniekiem pusfinālā redzami tikai divi vārdi: Īrisa Ekerte un Kristīna Bjanka Rantala. Pusfināla koncertam, kurā kompozīcija bija jāatskaņo JVLMA un RDKS bigbendam un vokālistei Beātei Zviedrei, bija jāizskan aprīlī, bet, tā kā valsts bija pašizolācijas režīmā, koncertu nācās pārcelt un galu galā, ievērojot visas drošības normas (lielākā telpa, distancētas sedvietas un ierobežots cilvēku skaits koncertzālē) pusfināls norisinājās 8. oktobrī Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē. Fināla koncerts notika 4. decembrī Spīķeru koncertzālē, kur diemžēl klausītāji jau vairs ierobežojumu dēļ nevarējā būt klāt, bet tiešsaistes video joprojām ir pieejams «Latvijas Koncertu» «Facebook» lapā, tur jau kompozīcijas atskaņoja Latvijas Radio bigbends kopā ar Beāti Zviedri. Konkursa gala rezultātā pirmo vietu ieguva igauņu komponiste Kristīna Bjanka Rantala, otro latviešu kontrabasists un komponists Jānis Rubiks un trešo latviešu bundzinieks, komponists un producents Reinis Ašmanis. Kopumā konkursam pieteicās 23 komponisti, pusfinālā tika 8, finālā trīs. Žūrija sastāvēja no katras Baltijas valsts pārstāvjiem — Rauls Sēts (Raul Sööt, Igaunija), Jievars Jasinskis (Jievaras Jasinskis, Lietuva) un Rolands Kronlaks (Latvija). Šāds neliels apkopojošs ievads, un tagad es gribētu padalīties ar savām pārdomām par šo pasākumu.
Ideja
Pati par sevi ideja, manuprāt, ir ļoti laba. Ja skatāmies no vēsturiskās puses, pirms Otrā pasaules kara Latvijā (par to var uzzināt vairāk, izlasot Indriķa Veitnera grāmatu «Latvijas džeza vēsture 1922-1940») jau bija diezgan daudz bigbendu un orķestru, kas atskaņoja kompozīcijas džeza stilā, arī Padomju laikos tas nebija nekāds retums. Diemžēl laika gaitā tie bigbendi «atmira», un vienā brīdī palika tikai daži, tāpēc šodienas situācija izraisa lielu prieku — šobrīd Latvijā pastāv ap desmit profesionālo bigbendu, kas aktīvi darbojas un priecē klausītājus ar saviem priekšnesumiem. Fakts, ka vairākās vidusskolās un augstskolās pastāv bigbendi, arī liecina, ka interese par šo tēmu valstī ir. Neesmu pārāk kompetenta, lai spriestu par situāciju Lietuvā un Igaunijā, bet, zinot, kādā līmenī viņiem ir džeza mūzika, man nav šaubu par to, ka tur arī interese ir. Īstenībā tas bija tikai laika jautājums, kad kaut kas tamlīdzīgs parādīsies vienā no valstīm, man prieks, ka mēs bijām pirmie un ka mums bija tā iespēja īstenot tik radošu projektu.
Īstenojums
Par šo vienmēr var runāt daudz un vienmēr var daudz kritizēt. Neliela kritika būs arī no manas puses. Man paveicās būt pusfināla koncertā klātienē un redzēt savām acīm (un dzirdēt savām ausīm) JVLMA un RDKS bigbenda priekšnesumu, un ir jāatzīst viens svarīgs fakts — bigbends, kas 70% sastāv no skolēniem, nebūs spējīgs labi izspēlēt kompozīcijas, kas tika komponētas profesionālam kolektīvam. Jā, viņi centās, to varēja redzēt, bet tomēr kļūdu izpildījumā bija diezgan daudz, un to varēja viegli pamanīt. Visas kompozīcijas bija diezgan komplicētas un prasīja pieklājīgu tehnisko prasmju līmeni, ko vienkārši nevar sagaidīt no skolēniem vai pirmā kursa studentiem. Protams, žūrijas locekļiem bija iespēja izpētīt skaņdarbu partitūras iepriekš un saprast, kad kaut kas neskan tā, kā vajag, bet… Manuprāt, šis risinājums nebija līdz galam pārdomāts, jo, lai nu kā, cilvēks nav spējīgs adekvāti un objektīvi novērtēt to, kas netika pareizi nospēlēts. Varēja arī just pašu bigbenda dalībnieku nepārliecību par to, ko viņi spēlēja, jo, atskaņojot sarežģītu materiālu, vienmēr būs bailes vai uztraukums par to, vai būsi spējīgs izdarīt labu darbu, un tas arī ietekmē izpildījuma kvalitāti un izteiksmīgumu.
Vēl viena svarīga lieta, par ko daudzi studenti un klausītāji diskutē jau aptuveni desmit gadus — bigbendam atbilstošas telpas esamība akadēmijas ēkā. Mūzikas akadēmija tika uzbūvēta laikos, kad džezs vēl nebija sasniedzis mūsu teritoriju, un visa akadēmiskā vide bija strikti klasiska, tāpēc plānot tālo nākotni un paredzēt, ka kaut kad kaut kas mainīsies, protams, nebija ne nepieciešamības, ne iespējas, jo kurš gan varēja iedomāties, ka šādās telpās spēlēs kaut ko ne akustisku. Bet šobrīd situācija ar to ir diezgan traģiska, jo tiem studentiem un kolektīviem vienkārši nav, kur spēlēt. Baudīt bigbenda priekšnesumu lielajā zālē nav iespējams, un viss, par to nav diskusiju, bet citas tāda izmēra telpas akadēmijā vienkārši nav. Jā, vēl ir varianti spēlēt Ērģeļu zālē un Akmens zālē, bet pirmais variants ir pārāk mazs un bigbendam būtu jāspēlē klusi, tātad daļa no materiāla nebūtu izspēlēta (jo vienmēr taču ir ekspresīvākās vietas, un, kad kolektīvā ir vismaz 12 pūšaminstrumenti, par ļoti klusu priekšnesumu nav jēgas runāt), un Akmens zāle ir, rupji sakot, ballīšu zāle ar bāru, apaļiem galdiņiem, zemiem griestiem un visu pārējo. Risinājums būtu atrast telpu ārpus akadēmijas, un es esmu pārliecināta, ka to būtu iespējams izdarīt, jautājums ir resursos un naudā, kā jau vienmēr, un to vienmēr ir par maz.
Kopējais iespaids
Konkursa fināls ar Latvijas Radio bigbendu un Beāti Zviedri Spīķeru koncertzālē jau skanēja krietni labāk, bet tas arī ir normāli un paredzami, jo LRBB ir profesionāls kolektīvs ar ilggadēju pieredzi. Spīķeru koncertzāles akustika ir labvelīga bigbendam, un tiešsaistes koncerts sanāca tiešām baudāms. Žel tikai, ka visiem konkursa dalībniekiem (vismaz pusfinālistiem) nebija iespējas dzirdēt savus skaņdarbus tieši tajā koncertā. Varbūt arī tie finālisti būtu citi, ja visu pārējo dalībnieku skaņdarbi tiktu izspēlēti tā, kā vajag, bet varbūt arī nē, par to ir grūti spriest. Jebkurā gadījumā, iniciatīva ir ļoti laba un par to es lepojos, ka mūsu akadēmija mēģina rīkot aktuālus un nozīmīgus pasākumus, iekļaujot arī džeza mūziku. Varbūt pirmais šāviens sanāca nedaudz garām, bet uzreiz jau nekas labi nesanāk, it īpaši pandēmijas laikā, kad neviens nevar būt pārliecināts par to, kas būs rīt, un tas liek vienmēr sagaidīt kādus nepatīkumus pārsteigumus. Bet jāatceras par to, ka vienmēr ir, ko uzlabot. Cerēsim, ka nākotnē mums būs iespēja to turpināt un strādāt pie tā, lai rezultāts ar katru gadu būtu arvien labāks.