Parīzes pandēmijas pieredze

Andris Žabris par pirmo Parīzes pieredzi, ložu caurumiem sienās, slepenajām džema sesijām un pirmkursnieka mācību pieredzi pandēmijas apstākļos

Šis pandēmijas laiks katram no mums izpaužas nedaudz citādāk — kādam ir vairāk darba, kādam mazāk, vienīgais kopīgais faktors — mums, mūziķiem, gandrīz vai vispār nav koncertu. Un, ja mēs vēl kaut kā varam iztikt bez komunikācijas ar citiem cilvēkiem, bez mūzikas dzīvot ir ārkārtīgi grūti. Tāpēc daudzi izvēlas kaut kā sublimēt — mājās rakstīt video sadarbības ar saviem draugiem un kolēģiem, kādam paveicas tikt uzaicinātam uz tiešsaistes raidījumiem, kāds vairāk komponē. Bet tas ir šeit, Latvijā. Un tad es atcerējos par to, ka daudzi mūsu kolēģi taču nav dzimtenē, viņi ir prom, kāds pastāvīgi uzturas ārzemēs, kāds nolēma pamēģināt mācības citās valstīs, un neviens jau nestāsta sociālajos medijos par to, kas tieši notiek tur, kur viņi atrodas šobrīd, tāpēc nolēmu sazvanīties ar saviem kolēģiem un draugiem un uzzināt, kā viņiem iet, kā viņi izdzīvo, kas notiek viņu valstīs un kādas ir prognozes. Šajos pandēmijas stāstos piedāvāju uzzināt par situāciju septiņās dažādās valstīs, un kā mūsu māksliniekiem klājas, esot tālu prom! Visas sarunas norisinājās decembra sākumā.

Andris Žabris — bundzinieks, Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas džeza un populārās mūzikas absolvents, šogad uzsācis mācības Parīzē, Francijā, Amerikāņu modernās mūzikas skolā (American school of modern music).

Kā iet?

Normāli, šancējas, mūzika, viss notiek! Protams, bija kaut kādi ierobežojumi. Īstenībā viņiem tā politika ir tāda — viņi tos ierobežojumus taisa uz salīdzinoši īsu laiku, ilgākais ir uz divām nedēļām. Vietējie saka, ka tā ir cerības došana cilvēkiem, bet tad viņi pēc nedēļas, divām atkal pasaka, ka kaut kas tiek mainīts. Bet izglītības iestādēm tā politika ir ļoti draudzīga, it īpaši augstākās izglītības iestādēm. Viņi pateica — vienalga cik traki valstī ies (un Francija ir viena no trakākajām vietām vispār Eiropā), mācību iestādes viņi centīsies pēc iespējas mazāk ierobežot un netraucēt darbam. Skolā es esmu katru dienu, satiekos ar cilvēkiem, muzicēju, man viss notiek. Vienīgais, kas ir onlainā, ir visādas harmonijas un solfedžo klases, bet tik un tā mēs satiekamies un normāli spēlējam mūziku. Ir viena stunda, kas pilnībā nenotiek, tā ir klase pie Malika Mazadri (Magic Malik — Malik Mezzadri), flautista, kas pasniedz stundu ar nosaukumu «Basic Music». Tur ir vairāk filozofija par mūziku, tur nav īsti materiālu, nav metodikas, pēc kā vadīties, tur arī grupa bija diezgan liela.

Kā pilsētā?

Pilsētā ir diezgan traki. Man vēl palaimējās, jo skola sākās septembra beigās, bet smagākus ierobežojumus ieveda novembra sākumā, tad es oktobrī vēl paspēju aiziet uz džema sesijām un paspēlēt arī. Novembrī bija pieņemti ierobežojumi lieliem restorāniem, un principā džeza bārs uz pusslodzi vēl strādāja. Tas bija tāds interesants moments — kad tu ieej iekšā, tu nepateiksi, ka tas ir džeza bārs, vienkārši parasts bārs, un tad ir mazas durtiņas, kur tu nokāp lejā pa viena cilvēka platuma spirāļveida kāpnēm un apakšā, pagrabā, ir vēl viens bārs, kur ir skatuve un skan dzīvā mūzika. Varēja redzēt, ka tas ir no kādiem seniem laikiem, jo es redzēju uz sienas ķieģelīti, kur iegrāvēts saksofons un blakus 1920. gads. Arī tur tās vietas nebija daudz, un ļoti foršs skats. Pēc likuma bāriem jāslēdzas ciet divpadsmitos, bet tas bārs darīja tā — no ielas izskatās, ka tas ir ciet, bet pagrabā līdz pat pulkstens vieniem notiek džema sesijas.

Decembra sākumā gan pieņēma, ka pilnīgi viss ir ciet. Tagad, ka tu ej pa Parīzes centru, kur ir viskaut kādi restorāni, tie visi ir aizvilkti ciet. Tā ideja viņiem ir tāda, ka viņi uztaisīja diezgan jūtamus, stingrus ierobežojumus līdz pat Ziemassvētkiem, tad uz svētkiem ierobežojumus mīkstina. Pēc svētkiem redzēs, kāda situācija, varēs izvērtēt, kas būs janvārī, februārī un tā tālāk.

Kad pieņēma tos visstingrākus ierobežojumus, bija vēl komandantstunda — no pulkstens deviņiem vakarā līdz sešiem rītā tu nedrīksti bez iemesla atrasties ārā, tad mums skola izsniedza sertifikātus, lai mēs varam brīvi pārvietoties. Pēc papīra sanāk, ka tās mācības pielīdzinātas darbam, mēs skaitījāmies profesionālie studenti. Arī bija aplikācija, ko izmantoja. Pirms iešanas ārā no mājām tu ievadi pulksteni, atķeksē, kamdēļ ej ārā no mājas, piespied «ok», un tad tev parādās QR kods, ja policistiem ir jautājumi, viņi noskenē un redz, kāpēc esi ārā no mājas. Bez iemesla tu arī vari iziet ārā, tas iemesls varēja būs — pavingrot, tātad tu vari skriet un vēl nez ko, bet tad tikai kilometra radiusā no mājām. Bet es ļoti ātri sapratu, ka reālajā dzīvē nekādas baigās pārbaudes nenotiek un cilvēki baigi to neievēro. Es vispār neesmu pieredzējis, ka man kāds kaut ko jautātu par kaut kādiem papīriem vai ko tamlīdzīgu. Tas pluss ir, ka viņi neaiztiek izglītības iestādes un mēs varam tikties un spēlēt.

Un tas arī ir labi, jo tev netiek atņemta iespēja socializēties, nav tā, ka tu, ārzemju students, esi atbraucis un esi pilnīgi viens.

Jā, tas ir ļoti veselīgi. Vispār es domāju, ka tā ir tāda diezgan veselīga politika, kad neaiztiek izglītības iestādes. It īpaši tāpēc, ka mēs skaitāmies speciālā skola, jo instrumenti un tā, tām skolām ir vēl mazāk ierobežojumu.

Bet kā ar tiem restorāniem un kafejnīcām? Vismaz paēst kaut kur var?

Kaut kādas kafejnīcas ir ciet, bet es ļoti labi atceros, kad pieņēma tos pirmos ierobežojumus, ka lielie restorāni ir ciet apmeklētājiem, bet drīkst strādāt uz piegādi, un bija tāds moments tieši lieliem restorāniem ar izbūvētu terasi — sanāk tā, ka ieiet cilvēks, pasūta, un viņi uz papīra ir pierakstījuši, ka viņš ir paņēmis to ēdienu līdzi, a sēž vienkārši ārā tajā terasē. Tas tāds inčīgs moments. Viņiem te ir diezgan kvalitatīvas beķerejas un bulanžērijas, vai arī uz kaut kādu parasto bodi aizet, nav jau tik traki. Bet nezinu, cik skolā kaut ko aiziet paēst. Bet vispār ir jūtams, ka pēc pirmās adventes kaut kādus ierobežojumus ir mīkstinājuši, kaut kādas kafijas bodes ir vaļā.

Cilvēki tur protestē?

Bija, jā. Es dzīvoju Senžermēnā, tas ir tālāk no Parīzes centra, te ir daudz baznīcu, un tad vienu svētdienu gāju pastaigāt un redzēju, ka cilvēki protestē, lai atļautu dievkalpojumus. Bet tas pēdējais lielākais protests bija pret to, ka valdība pieņēma likumu, ka tu kā privātpersona nedrīksti nekādā veidā ne fotogrāfēt, ne filmēt policistus. Tas likums bija pieņemts pēc tam, kad bija nopublicēts video, kad viens mūzikas producents izgāja ārā no savas mājas un aizmirsa uzvilkt masku, to redzēja policisti. Viņš, ieraugot policistus, atcerējās, ka aizmirsis uzvilkt masku, iegāja atpakaļ mājā, lai it kā paņemtu masku, un tad, kad viņš bija mājā, policists klauvēja pie durvīm, un, kad viņš atvēra, policists iegāja iekšā un diezgan brutāli piekāva. Vēl to faktu pastiprināja tas, ka džeks bija melnādains un tas video tika nopublicēts internetā, jo viņa kaut kāds mājasbiedrs to nofilmēja, un tad arī tika pieņemts tas likums. Nu, tad nedēļu vēlāk, sestdienā, bija diezgan jūtami protesti Parīzes centrā. Es pats to nemanīju, jo vīkendā diezgan reti esmu Parīzes centrā, bet bija skolasbiedrs Instagramā ielicis.

Es tagad atceros — kad atbraucu, man bija reiss no Rīgas uz Parīzi atcelts, tad es paņēmu reisu līdz Briselei un no turienes ar diviem vilcieniem. Man vilciens apstājās Parīzes Ziemeļu stacijā, un tajā rajonā bija baigie protesti pirms tam — dzelteno vestu kustība, pēc tam par rasisma fīčām, un tad Ziemeļu stacijas rajonā, kur es hostelī pavadīju vienu nakti, varēja redzēt, ka vēl nepaspēja sakārtot ielas pēc protestiem, satīrīt visu. Un es atceros, kad es gāju uz centru, tur bija tāda stikla siena ar ložu caurumiem pa visu sienu. Es pieļauju, ka tie bija gumijas ložu caurumi, bet tāds man bija pirmais iespaids par Parīzi.

Otrajā dienā kopš atbraucu, man idejiski vajadzēja ievākties sarunātajā dzīvesvietā. Sākumā vēl nelikās nekas aizdomīgs, bet jau nedaudz vēlāk sapratu, ka tāda dzīvesvieta nemaz neekstistē un sludinājums bija neīsts. Principā paliku bez naktsmājām. Maksāju un dzīvoju lētākajos hosteļos aptuveni kādu nedēļu, pēc tam pie viena basģitārista apmetos kādas divas nedēļas. Tas jau bija diezgan atvieglojums, un tanī laikā atradu savu vietu, un pēc tam jau viss ok. Atceros brīdi, kad sapratu, ka dzīvoklī nekādā netieku, sajūtas bija diezgan spēcīgas, stāvu Parīzes centrā uz ielas ar savu čemodānu pie rokas un domāju… Ko nu?

Pēc tam nebija tik traki, kādas divas nedēļas pēc tam jau biju iepazinies ar normāliem cilvēkiem un arī vienu vīkendu izmantoju kā normāls tūrists, izstaigāju visas tās zināmākās vietas.

Tev nebija bail braukt mācīties pandēmijas laikā?

Man bija diezgan interesanti īstenībā. Es tajā skolā tiku kādas divas nedēļas pirms sava eksāmena vidusskolā, un tajā brīdī likās pilnīgi droši. Un tad septembra sākumā pie mums pastiprināja visas tās Covid-19 lietas, un es izdomāju, ka nav ko čakarēties, ir jābrauc. Ja būs tā, ka būs istabā jāsēž un nevarēs ārā iet, tad, protams, braucu mājās. Bet arī iespējams, ka, ja būtu tik traki, būtu kaut kādi reisi atcelti. No otras puses domāju, ka, ja es tiešām gribu mājās tikt, viņi ar likumu nekā nevar mani aiztūrēt. Tad es atbraucu un sapratu, ka nav tik traki. Baigi vispār nejutu to. Bija jāpierod pie tā, kā visur ar masku jābūt, bet man palaimējās, ka es dzīvoju tur, kur ir visādas zonas, kur to masku var novilkt, tas ir tīri no iedzīvotāju un cilvēku aprites blīvuma atkarīgs, bet principā visur centrālajā Parīzē ir jāvalkā maska, un tā varbūt nav tik liela problēma.

Un tad es domāju, ka varbūt labi, ka es atbraucu, tieku mācīties, jo skola man ir garantēta līdz par jūnija vidum. Ja es būtu palicis Latvijā, es varbūt būtu iesprūdis iekšā un nevarētu nekur tikt ārā. Teoriju ir grūtāk mācīties attālināti, jo, kaut gan skola skaitās internacionāla un manis dēļ daudzi skolotāji pasniedz angliski, bet onlainā viņi pārsvarā pasniedz franciski. Protams, ja es kaut ko nesaprotu, viņi man izskaidro. Bet dzīvajā var dialogu veidot, attālināti to nevar. Bet, ja visi priekšmeti būtu onlainā un man nebūtu iespējas tikt pie instrumenta, man nebūtu jēgas šeit sēdēt. Bet, tā kā tā ir reāli viena vai divas stundas, to var pieciest. Un arī tas, ka pasniedzējs, kas man pasniedz teoriju, tajā pašā dienā pasniedz ansambli, tā ka, ja man kaut kas nav skaidrs, es varu klātienē visu uzjautāt un viņš palīdzēs.

Bet kopumā par situāciju es ļoti ātri iemācījos to, ka ziņas vienmēr ir trakākas par realitāti. Bija tā, ka no ģimenes cilvēki uztaisa skrīnšotu no «Delfiem» par to, ka Parīzē kaut kas notiek un prasa, vai tas tā reāli ir, un es pieļauju, ka kaut kur ir, bet to nekad nevar tik traki izjust, tepat uz vietas dzīvojot. Fakts bez konteksta vienmēr izklausīsies trakāk.