Parādīt, ka džezs ir nepieciešams mums pašiem

Jauna mūzikas un mākslas telpa, kas piedzimusi ierobežojumu laikā

Oktobra sākumā K. K. fon Stricka villas kompleksā durvis vaļā vērusi jauna kultūrtelpa «M/Darbnīca». Galerija, kamīns un plates pirmajā stāvā, neliela mājīga skatuvīte un bārs otrajā un saimniece, kas vairāk par visu pati fano par džezu, avangardu un elektroniku. M, kā pirmais burts mūzikai un mākslai, ir arī pirmais burts Maijai Moirai Mazanovai, kura kopā ar domubiedriem ir šo telpu atklājusi — uz īsu brīdi, kamēr pandēmijas otrā viļņa dēļ pieņemtie ierobežojumi atkal ir lieguši mums pulcēties. Tomēr Maija ir apņēmības pilna, kaļ plānus nākotnei, grib radīt paliekošas vērtības un vairākkārt sarunas laikā uzsver man, ka jāmācās būt elastīgiem — tas pašlaik ir vienīgais ceļš uz to, lai tumšos laikus pārdzīvotu un būtu gatavi darboties, tiklīdz tas atkal būs iespējams.

Tai telpai jābūt radošai. Piepildītai ar visāda veida sadarbībām. Viņai jāplūst, radošam garam te jābūt — tas ir ļoti svarīgs moments. Man šķiet, ka man izdodas, un tas ir tikai sākums. Man ir ļoti skaidrs plāns, un man ir pilnīgi skaidrs, kur es ar to visu eju, un kāpēc es to visu daru. Manuprāt, tas bija tikai loģisks lietu turpinājums — es kādu laiku darbojos šajā jomā, un cauri gadiem sapratu, ka, ja es visu laiku atgriežos pie vienas lietas, tas nozīmē, ka tā ir mana lieta, mani ved un velk pie tās. Vienā brīdī nokoncentrēju visas savas domas un savācos — tas bija pirmā Covid-19 viļņa laikā. Un skat, otrā viļņa laikā man jau ir klubs. Un tas nav stāsts par «man ir klubs», bet gan «mums ir vieta». Man visu laiku bija sajūta, ka mēs esam daudz, bet mums nav, kur iet — ne ar savu radošumu, ne sadarbību. Bija daudz labi mēģinājumi, kas mani iedvesmoja — «Hamlets», «Pashkevich Jazz Club», bet kaut kas tajos trūka.

Taču tu pati kā džeza klubu šo vietu nepozicionē, lai arī dažos oktobrī notikušajos koncertos te skanēja tikai džezs.

Jā, jo džezs ir tas, ko es vislabāk pazīstu. Bet man gribas dažādās dienās salikt kopā visādas lietas. Arī dzeju, mūziku, videoprojekcijas, arī cilvēkus, kas nav baigie meistari dzejā vai mūzikā. Man patīk jaunrade, patīk, ka nāk jaunie projekti, kas paver manu redzesloku, un es varu pavērt to vēl plašāk caur telpu. Gribu, lai mēs esam atbalss, pastiprinātājs.

Tā kā te pagaidām ir skanējis visvairāk džezs, džeza mūziķiem par šo vietu bija daudz ekspektāciju. Dzirdu, kā viņi runā par šo vietu apkārt — kā tu par to jūties?

Jebkurās attiecībās kādam ir ekspektācijas. Es saku, ka tās ir jāliek nost un jāmēģina atbrīvot prāts. Džezs man ir ļoti mīļš, jo tur ir daudz improvizācijas. Jā, tā ir balstīta uz stingriem pamatiem un pamatīgām zināšanām, bet tur ir tāds lidojums, kas man ļoti patīk. Un es zinu, ka džezam vienmēr būs liela un svarīga vieta manā dzīvē — bet es neesmu tas cilvēks, kas var vienkārši pateikt «jā» tikai vienai lietai uz visu mūžu. Jāveido jauna vide. Man tagad ir 36 gadi, un mana laika cilvēkus, to paaudzi es saucu par «lūzuma paaudzi» — piedzimusi Padomju savienībā, izgājusi cauri jocīgajiem deviņdesmitajiem un tagad nonākusi kulturālajā Eiropā. Mūsu paaudzei tiešām ir, ko teikt.

Un arī instrumenti, caur kuriem var to teikt.

Jā, toreiz nebija ne interneta, nekā. Tu dabūji mūzikā tikai to, ko tev sniedza konkrēts pasniedzējs, ja tev izdevās izbraukt — nu, mēs zinām to stāstu. Mēs esam pirmie, kas mācās apstrādāt tādu kvantumu ar informāciju, izmantot to un tajā nepazust. Un veidot savu jauno. Tāpēc mums vajag sanākt kopā un veidot pilnīgi svaigu vilni. Tāpēc tā ir «M/Darbnīca»: otrajā stāvā ir viss par mūziku, bet pirmajā stāvā ir mākslas izstādes. Fotogrāfija, glezniecība kopā ar mūziku — agrāk taču bija vesels tāds tusiņš visai inteliģencei kopā. Šeit kaut kādās dienās es redzu aktierus, gleznotājus, dzejniekus, mūziķus, ne tikai džeza. Un es redzu, ka lēnu garu, solīti pa solītim, tur tās sarunas raisīsies.

Mēs ar tevi tikāmies vasarā, kad tu man rādīji šo telpu vēl remonta stadijā. Vai tev izdevās īstenot savu sākotnējo ieceri?

Kaut kādā pamatpunktā jā, bet vēl tik daudz kam ir vieta. Tu redzi — sienas ir tukšas. Es visu laiku meklēju radošo komandu. Nevaru teikt, ka esmu viena — man ir divi fantastiski vīrieši. Viens ir Ivars Gansons, cilvēks, kurš pirms sešiem gadiem vispār iesāka šo vietu. Tad tā saucās «Darbnīca». Viņš dabūja šīs telpas, ielika grīdas, sataisīja griestus, viens pats un ar cilvēkiem, kas palīdzēja, jo ticēja. Bet seši gadi vienam cilvēkam ir milzīgs posms. Pacelt kaut ko lielu vienam pašam ir par grūtu. Un tad es iepazinos arī ar Uģi Maļinovski, savu dzīvesbiedru un mīlestību, un kaut kā mēs visi runājām un viss sakrita — šīs telpas atnāca pie manis ne tajā labākajā laikā. Bet tāpat nekad nav tas īstais laiks. Un mēs visi tam noticējām. Ivars ir tas, kurš fiziski to visu veidoja, Uģis atbalstīja un noticēja, un padarīja to par iespējamu. Mums ir komandas darbs. Man brīžiem pietrūkst vēl vienas dāmas — es esmu komandas cilvēks. Man ir vīzija, ir skaidrs plāns, bet, kad vadi visu vilcienu, tev neatliek mazākām detaļām laika.

Vai abiem komandas vīriešiem bija mūzikas bekgraunds, vai tu ienāci ar savu mūzikas un džeza vīziju?

Es ienācu ar pamatīgu vīziju. Bet arī šo cilvēku dzīvē mūzika ir bijusi svarīga, jo redzi, neviens, kura dzīvē nav bijusi mūzika, nevar noticēt kaut kādai tādai idejai. Un es atnācu ar pieredzi, komandu, vaibiņu. Vaibiņš un džeziņš, tie ir mani mīļvārdiņi. Un viņi man noticēja. Kad notika pirmie koncerti, tas nebija tikai mirdzums un prieka dzirkstelītes manās acīs — es skatos uz viņiem, un viņi iedvesmojas, atplaukst un ir gatavi vēl vairāk darīt. Un man liekas, sievietes galvenais uzdevums vispār ir iedvesmot vīriešus — tad viņi ir neapturami.

Pie mums uz džemiem nāk augsta līmeņa mūziķi, jo viņi to lietu izjūt. Un tā ir baigā iedvesma, un tu saproti, ka reizēm arī esi katalizators tām tikšanās reizēm. Tas veido paliekošas vērtības. Man ļoti gribas, lai mūsu paaudze atstāj labas, dziļas, paliekošās vērtības Latvijas džeza mūzikā, improvizācijas mūzikā un plašāk atver vārtus visiem cilvēkiem, kas grib improvizēt. Ja tu atnāc uz trešdienas džemu un kaut brīdi sevi pierādi, un ja tev ir vieta, kurā atnākt un kaut ko parādīt — tas dod lielus vārtus jaunajai paaudzei. Un tiklīdz viss atvērsies vaļā — Berlīne, Pēterburga, Eiropa brauks pie mums, un varbūt kādam būs iespēja trešdienas vakarā uzdžemot ar pasaules māksliniekiem. Šodien es sēžu un sapņoju par to. Un, ja tu riktīgi sapņo par to un virzi tur savu enerģiju, vienā dienā tu pamosties un domā — hei, es esmu tur, kur es gribēju būt.

Tu tikko stāstīji Anetei Ašmanei LR3 «Klasika» raidījumā «Džeza impresijas» par to pozitīvo enerģiju, kas tevi virza un iedvesmo. Pašlaik, decembra beigās, ierobežojumi padara lielāko daļu lietu neiespējamu — kas tevi iedvesmo un tur uz strīpas tagad?

Es, tāpat kā daudzi radošie cilvēki, pašlaik arī eju uz priekšu un šad tad nokrītu. Kaut kādā emocionālā pārdzīvojumā nobirdinu pa asarai, dažreiz ieslēdzos uz divām dienām savā galvā un tur dzīvojos. Bet katru reizi, kad pirmdienās lieku sociālajos mūziķu pleilistes un pati tās klausos — tas mani ļoti iedvesmo. Es jūtu — okei, tas tagad nav tikai man vienai. Katru reizi, kad jūtu fīdbeku no cilvēkiem atpakaļ. Kad kāds saka, ka grib šajā telpā ierakstīties — ja es jūtu to nepieciešamību no sabiedrības, mūziķiem, klausītājiem — tā ir galvenā iedvesma. Es jau sen sapratu, izejot cauri daudz kam savā dzīvē — ja kaut kas ir tikai man vienai, es nevaru to izbaudīt. Dalīts prieks ir dubults prieks, un dalīta bēda ir pusbēda. Tas labais vārds un tā nepieciešamības sajūta man ir svarīgi.

Protams, šis ir baigi grūts laiks. Es vēl šorīt no rīta piecēlos un kādu pusstundu paraudāju pie brokastīm. Tas nav nekas slikts, tās ir emocijas, tās ir dziļas un īstas. Būsim godīgi — tās ir arī labs iedvesmotājs, labs katalizators darbiem. Šis laiks liek būt radošam, meklēt kaut kādus jaunus veidus, kā vispār būt. Un kā būt kaut kādā komfortā ar sevi, adekvātā stāvoklī. Pat ja esi no rīta līdz vakaram darbā vai ar bērnu, tev ir jāatrod laiks sev — tas ir nepieciešams tavai veselībai un garīgai attīstībai. Man ir divi bērni mājās, divi kaķi, vīrietis un saimniecība, es zinu, kā ir, kad tu skrien riņķī. Bet tas radošums ir ļoti nepieciešams, lai tu paliec patiess pret sevi un emocionāli, garīgi vesels. Ir sev javelta laiks. Es esmu sevi šad tad pazaudējusi rutīnā un ikdienā, bet katru reizi kārpos atpakaļ un zinu, ka tur ir mans spēks.

Es zinu, ka tu aizraujies arī ar fotografēšanu. Kā tas ir dzīvē ienācis?

Fotogrāfija ir vēl viena būtiska lieta manā dzīvē. Cauri gadiem tā nu mēs ejam ar fotogrāfiju. Kad es strādāju Šanhajā, fočēju visādus korporatīvos, atklāšanas, klubus, 2009. gada jaungada vakaru. Kad atgriezos Latvijā, aizgāju mācīties pie Andreja Granta un iemīlējos analogajā fotogrāfijā, melnbaltajā estētikā. Tās ir dažādas nišas. Un saproti, tas ir tik superīgi — notiek koncerti, kaut vai dažus kadrus es uzņemu, notiek mēģis vai ieraksts. Kad notika Denisa Paškeviča plates ieraksts kopā ar Edvīnu Ozolu un Arti Orubu, es izfilmēju divas filmiņas, varbūt noderēs viņiem platei. Bet tas viss tiek dokumentēts, viss paliek. Man patīk, ka džeza mūziķi paši padod man ziņu — vai vari safočēt. Un tā dokumentācija manā uztverē ir ļoti būtiska. Man liekas, tā ir tāda ilgtermiņa vērtība.

Es nevaru nesavilkt paralēles ar analogo audio ierakstu. Un vispār fotogrāfiju, kas iet roku rokā ar mūziku.

Protams, tie ir tie estēti. Un es laikam esmu estēts. Protams, ka es varu klausīties uz JBL tumbiņas «Spotify» un iekaifot pie Breda Meldo vai tā paša Mailsa. Bet tad, kad tu to dzirdi uz labas plates ar labām tumbām — tu esi tur. Mans indikators ir — man ceļas spalvas gaisā. Tā ir tā vibrācija, un manī rezonē skudriņu līmenī. Un tā analogā fotogrāfija — kaut kur tur ir tā dvēsele. Viņš paliek tanī mirklī, tu nevari viņu paskatīties, nezini, kāds viņš būs. Man ļoti patīk taisīt dubultās ekspozīcijas, kad tu atvelc atpakaļ un šauj vēlreiz. Bet es neskaitu kadrus un nevelku vienu kadru atpakaļ: es izšauju filmu un pie pēdējā kadra randomā velku atpakaļ un šauju pa virsu. Es nezinu, kāds kadrs tur ir bijis. Un dažreiz es atvelku vēlreiz, sanāk trīsreiz, un šauju vēl. Un ir bijuši brīži, kad es dabūju tādas bildes — trīsdimensionāls dziļums ar visu. Un es saprotu, ka tā radoša enerģija, mūza ir bijusi ar mani tajā brīdī.

Es vienkārši vienmēr dzīvē esmu gribējusi darīt to, kas man sagādā prieku. Jo es jau īstenībā esmu vienkārša meitene no Maskačkas, bez nekādas dižas izglītības. Tiku cauri mūzikas skolai, kuru es ciest nevarēju — mani tur aizsūtīja, jo tā bija blakus mājām. Kad mani izmeta ārā no mūzikas skolas, teicu, ka nekad neiešu tur atpakaļ — klavieres nākamajā dienā tika no mājas pārdotas, jo es nevarēju uz tām skatīties. Mūzikas skola man iedzina lielu nepatiku pret to visu, kā jau daudziem. Bet pēc tam, ja tu tur esi iekšā, ja tev tā dvēsele rezonē, citādi nesanāk. Un tas viss ir par to, kā tu pats attiecies pret tām lietām, kas tev ir dārgas — mūzika, fotogrāfija, ģimene. Cik daudz tam uzmanības un laika tu velti, tik ļoti tas zels un plauks, un augs, un būs. Visi man teica, ka atvērt savu vietu tādā Covid-19 laikā, kad ir simts un viens ierobežojums un tu nevari justies brīvi, ir riskanti un neprāts. Bet cilvēki nāca, un es joprojām jūtu, ka tas ir nepieciešams — un tā ir vislielākā zīme tam, ka šeit bija tā nepieciešamība izveidojusies.

Gan jau esi dzirdējusi vārdu «neprāts» pārāk bieži. Vai tas tevi stimulē turpināt?

Zini, es vienkārši daru to, kas man ir jādara. Un citu cilvēku viedoklis to nemaina. Ja es justu, ka to nevienam nevajag — zini, mēs te varam uztaisīt arī nagu salonu vai «fancy» pūdeļu frizētavu, ja baigi vajag. Bet es redzu, cik daudz Latvijā ir fantastisku mākslinieku, un latvieši kopumā ir ļoti talantīgi — uz to kvantumu cilvēku, cik mēs te esam. Viena lieta ir skola — visu cieņu visām skolām — bet tev vajag vakaru, tev vajag skatuves pieredzi, kad ir kāds vecāks, no kura tu baidies, vajag izaicinājumu kā mūziķim, nevar izaugt dārzenī. Un tas ir tas vakars, džezs, džems. Kā teica Tuomo Uusitalo visiem saviem akadēmijas studentiem — viņiem ir obligāti jānāk uz džemu, nevar tikai sēdēt mājās un spēlēt no rīta līdz vakaram. Tā ir liela māksla — ienākt džemā, kur tev ir gan jāklausās citi, gan jātur savs. Un ne vienmēr tas ir viegli. Un šeit mēs mācām to. Un es vēlreiz vēlos uzsvērt — es viena to nevarētu paveikt. Es kā sieviete nesu to netveramo, bet tā matērija — skatuve, elektrība, griesti, lai viss ir atbilstoši mūsu valsts reglamentiem — tas ir liels ieguldījums un darbs. Un tas ir tikai sadarbībā iespējams.

Man liekas, ka es daru kaut ko labu nākamajām paaudzēm. Protams, kad te ir vakars — te ir klubs un alkohols, bet šeit ir fantastiska publika. Es lepojos ar to. Katru reizi, kad notiek koncerts, pie manis tik daudzi nāk klāt un saka komplimentus — visādi apmeklētāji, tādi, šādi, kad tu nekad nedomātu, ka tas ir mūsējais klausītājs. Nāk un saka, ka tas ir tas, kas pietrūka. Kaut kā jau tie klubi sāka, un es ticu, ka tās lietas var turēties uz entuziasma un ticības.

Vai tev ir nākotnes vīzija? Precīzs piecu gadu plāns?

Mhm. Man ir aptuveni caurspīdīgiem diegiem šūts piecu gadu plāns. Droši vien šobrīd nebūtu jēdzīgi to izklāstīt, bet es noteikti ļoti skatos vēl viena džeza festivāla virzienā. Redzu vēl nedaudz citu formātu, jaunu noskaņojumu, brīvu un radošu. Man gribas tādu džeza festivālu, kur visi sabrauc no visurienes un ir džemi — te ir lielisks rajons ar foršiem kaimiņiem, un es skatos draudzības virzienā.

Tu radi tādu iespaidu, ka gaidi visus ar atplēstām rokām. Vai «M/Darbnīcā» vieta atrastos ikvienam māksliniekam, vai arī ir kādas vadlīnijas, kuras jātur prātā?

Ja tu nāc ar foršu, labu, pozitīvu, patīkamu enerģiju, manuprāt, nav pilnīgi nekādas nozīmes izpildījumam. Es esmu supersubjektīva, un, ja pie manis atnāk cilvēks vai atsūta mūziku, es uzreiz jūtu, vai tas iet ar mums kopā. Nu, protams, ka man savu pieteikumu atsūtīja arī duets «Sandra». Visu cieņu viņiem — viņiem ir sava niša, viņi dara savu lietu, un galvenais — viņi ir tai uzticīgi. Bet laikam tomēr nebūs. Es esmu līdz šim bijusi ļoti strikta un asa: jā vai nē. Un pēdējā laikā — man ir interesanti, pārsteidziet mani. Es esmu atvērta, kā «American Idol». Tā uzreiz izdomāt kaut ko, kam es atteiktu, nav jēgas. Man agrāk likās, ka man nepatīk rūtainie krekli, bet izrādās, ka nav svarīgi, kāds krekls, ir svarīgi, kam viņš ir mugurā.

Kāds tev ir novēlējums vai aicinājums Latvijas džeza mūzikas klausītājam?

Tiem, kuriem patīk džeza mūzika, kuri to mīl un klausās — it īpaši šinī laikā klausieties, atbalstiet savējos māksliniekus. Esiet un atbalstiet. Tas ir vienīgais veids, kā mēs varam virzīties uz priekšu — atbalstot, daloties, informējot, padomājot par pievienoto vērtību, dvēseles barību, izglītošanu. Tas ir visvairāk nepieciešams, it īpaši šobrīd. Es zinu, ka pienāks diena, kad ar šo kultūru mēs varēsim arī Rīgu un Latviju pozicionēt augstu. Bet līdz tam mums pašiem ir jātic, jāatbalsta, jāparāda, ka tas mums ir nepieciešams. Brīdī, kad tas būs iespējams, visi būs noilgojušies pēc tā klātienes atbalsta. Klausīties, rādīt saviem ārzemju draugiem — paskatieties, cik liela vērtība mums šeit ir. Tas, kas tiek šeit radīts, ir Eiropas līmeņa džeza un improvizācijas mūzika. Un mums pašiem ir jātic saviem spēkiem, lai tas varētu iet tālāk. Un latviešu, pašmāju klausītājs vienmēr te būs pirmajā vietā. Jo es zinu, ka tieši no tā pašmāju atbalsta mēs augsim. Sāc ar saviem, latviešu māksliniekiem — tos tu vienmēr vari atnākt dzīvajā paklausīties.

Par ko sapņo tu pati?

Būt harmonijā un mierā ar sevi. Bet atkal… Tas tāds radoša cilvēka lāsts — tu nekad neesi mierā ar sevi, nekad. Es bieži mēdzu sevi šaustīt, es skatos spogulī un man nepatīk tas, ko es redzu, es šaustu sevi pēc radošajiem projektiem. Man vienā brīdī liekas, ka tas ir kruti, un paiet diena vai dažas stundas, un man liekas, ka tas ir pilnīgi garām, nu ko es vispār iedomājos. Tad man vajag distancēties, un tad es varu to sagremot. Pieņemt sevi. Saprast, ka tas, ko tu dari, iet vienā virzienā, ka tā jauda ir jēgpilna — tas ir mans sapnis. Pēdējā laikā es jūtu, ka maziem solīšiem es eju uz to pusi. Un es redzu, ka neesmu viena. Es gribētu, lai ar «M/Darbnīcu» saistās vesels periods Latvijas džeza mūzikā, improvizācijas attīstībā. Visādos mākslas veidos — man ļoti patīk improvizācija, avangards, «spoken word», gribas, lai šajā visā notiek uzplaukums. Lai mēs pārstātu nepārtraukti klausīties vecos labos un veidotu jaunu vidi. Mums jārunā par savu patiesību, lai veidojas jaunrade, simbiozes. Šis ir lielisks laiks tieši mums savā starpā mijiedarboties — un tad, kas mēs te paši ar sevi būsim nodibinājuši sadarbību un sapratni, tad tikai mēs varēsim virzīties tālāk. Tu tāpat nevari atrast laimi kaut kur — tu vari izveidot to vidi tikai pats.