Par dzīvības koku un dzīvojumiem
Jānis Ruņģis novāc rudens ražu un izdod solo plati un albumu
Jānim Ruņģim šis rudens izrādījies ļoti ražīgs – «Jersika Records» paspārnē izdota solo plate «Yggdrasil», bet «Jāņa Ruņģa klātbūtnei» tapis jauns albums «Dzīvojumi». Par dažādo muzikālo materiālu, tā tapšanu un citiem muzikālās dzīves notikumiem Jāņa dzīvē arī sarunājamies.
Tiek novākta rudens raža – tā varētu teikt. Nezinu, vai esmu bijis ļoti produktīvs šajā gadā, bet šobrīd, jā, var secināt, ka šis tas ir sadarīts un nu tiek prezentēts.
Ja runājam par plati – tas ir tavs solo, tava būtība un skaņas, ko esi radījis ierakstos Nurmes baznīcā. Tur tu spēlē ne tikai ģitāru, kā esam pieraduši, bet arī ērģeles, ģitāras, «Fender Rhodes», elektriskās ērģeles «Wurlitzer», klavicimbalu, kā arī dažādus elektriskās ģitāras efektus. Varbūt vari atklāt, kā dzima šī ideja?
Tas vispirms ir garš stāsts ar «Jersika Records». Toms Rudzinskis laikam bija pirmais, kas iespēlēja lentu Vinila dienās, un tad es ar savu «Klātbūtni» iespēlējām otro lentu. Tas jau bija piedzīvojums – jaunās paaudzes cilvēkiem tas process noteikti liekas divtik interesanti tādā veidā veikt ierakstus, bet 30 gadus atpakaļ tas vēl bija pilnīgi normāli. Jau tajā laikā mēs domājām izdot to albumu, bet, tā kā tas viss tika ļoti ātri organizēts, ieraksta kvalitāte nebija tik laba un atbilstoša, kā varētu gribēt. Tā mēs toreiz to neizdevām. Bet, mēģinot to stāstu noīsināt, mēs vienu dienu atkal satikāmies viņu studijā, es paklausījos nesen tapušos ierakstus, un man vissvaigākais likās «Codex Faenza», kur Ilze Bertrāna spēlē klavicimbalu.
Svarīgi pieminēt Kasparu Putriņu, kas ir ērģeļmeistars un arī taisa tos «klavesīna embrijus», jo klavicimbala ir tāds 14.-15. gadsimta tipa klavesīns, bet tomēr citādāks, nekā klavesīns. To var skaņot, kā grib līdz pat 452 herciem.
Tam visam saliekoties kopā, mēs izdarījām izvēli arī manu ierakstu veikt Nurmes baznīcā – akustikas dēļ un tāpēc, ka tas likās ļoti interesanti. Noorganizējāmies un trīs dienas veicām ierakstu, mums bija tāda maza komanda – Oskars Upenieks, kas bildēja un filmēja, Mareks Ameriks kā producents, Mārtiņš Krastiņš kā galvenais skaņu inženieris un Kaspars Putriņš kā cilvēks, kas man arī ļoti daudz iemācīja. Man bija ļoti interesanti ieskatīties, kas tam lācītim vēderā – attaisījām karkasus, skaņojām. Man tas viss bija ļoti interesanti, nekad to nebiju redzējis. Tas ir liels darbs, lai viss štimmētu, frekvences labi ēstos kopā. Secināju, ka ir kaut kādas konkrētas harmonijas, kas, spēlējot gan uz klavicimbalas, gan ērģelēm, labi skan kopā, ir tādas, kas neskan labi. Ir pitagoriskais skaņojums, cita veida skaņojumi, un dažreiz ir tā – uzliec kādu akordu, tas skan brīnišķīgi, štimmē, bet, pārvirzot to pašu hromatiski blakus, vispār neštimmē. Pie tādām lietām ļoti jāpiešaujas.
Trīs dienās, kas jums bija veltītas ierakstam, to vispār var aptvert un saprast?
Ne līdz galam, protams. Tas bija kā tāds stārteris, uzkoda.
Piepildīju arī vienu no saviem bērnības sapņiem – tikt pie baznīcas ērģelēm un tās spēlēt, ierakstīt. Nurmē bija 19. gadsimta tipa ērģeles. Lai man piedod ērģelnieki, es neesmu to studējis, tāpēc spēlēju pa savam, mēģinot radīt kaut ko jaunu uz vietas. 90% iepriekš sagatavoto skiču uz vietas nobruka nost, tāpēc albums vēl vairāk tapa par improvizāciju. Piemēram, skaņdarbā «Pixels» es vienlaicīgi spēlēju ģitāru ar «hold» funkciju un tādu jocīgu «loop», ar kreiso roku spēlēju «Fender Rhodes», ar labo – klavicimbalu. Vienlaicīgi improvizēju melodijas, mainot tehnikas, instrumentus. Tas man pašam ir interesanti – atrast jaunus salikumus, skanējumus, ko pats iepriekš neesmu dzirdējis. Arī tev šķita, ka tur ir izmantoti «overdub», bet visas skaņas, kas ir dzirdamas, ir uz vietas radītas dzīvajā.
Starp citu, svarīgi pieminēt, ka ierakstu sesijas trešajā dienā, kad bija jau tāds kā pagurums, skaņu inženieri pēkšņi izsaucās, ka tur esot «Wurlitzer». Izrādās, aiz altāra stāv apputējušas «Wurlitzer» ērģelītes, kuras mēs izvilkām ārā, noslaucījām putekļus, nedaudz apkopām un es tajā brīdī arī radās jauna kompozīcija. Mareks arī beigās nopirka tās ērģeles no baznīcas.
Esam aprunājuši albuma tehnisko pusi, tapšanu, bet, ja runājam par pašu mūziku, kas bija tās domas, idejas, vēstījumi, ko gribēji ielikt un nodot tālāk? Arī nosaukuma izvēle noteikti ir kādā stāstā pamatota.
Saviem kolēģiem neko ieraksta procesā neteicu, bet mēnesi pirms tam man sens, labs draugs atdeva savu dzīvību, uztaisīja pašnāvību. Tas bija smags trieciens, joprojām līdz galam nesaprotams. Viņam mitoloģija par Igdrasilu interesēja sen, un ģimene viņa kapiņu par tādu Igdrasilu arī uztaisīja, jo tas ir pasaules un dzīvības koks, kas dažādās mitoloģijās mēdz nozīmēt arī milzīgu osi. Sākumā es negribēju platei dod nekādu nosaukumu, bet Mareks lūdza tomēr izdomāt, un tad man nebija citu domu, ka tas ir Igdrasils, jo Matīsa [Runtuļa] klātbūtne ieraksta procesā, tā enerģija kaut kur gaisā bija. Šis albums ir veltījums viņam.
Albuma muzikālā forma ir gredzenveida kompozīcija, jo sākums un beigas ir savstarpēji saistītas.
Jā, tas ir apzināts lēmums. Tas, protams, notika, veidojot albuma secību, un tas likās tā loģiski un skaisti, tā organiski tas izveidojās. Tāds spoguļattēls.
Vai šī bija pirmā reize, kad iepazini ērģeles?
Ne gluži. Ir sanācis tikt pie Ventspils koncertzāles ērģelēm, un nedēļu pirms ieraksta arī braucu iepazīt Nurmes baznīcas instrumentu, paspēlēt akustisko ģitāru tur, saprast akustiku, sagatavoties. Pirmajā reizē, kad tur aizbraucu, baznīcā bija aptuveni +9 grādi, mitrs un drēgns, ieraksta procesā bija konstanti +12 grādi. Tas arī nebija viegli. Tas ir kā reiz intervijā Esbjorns Svensons, kad viņam jautāja, kāpēc viņš tādu mūziku raksta, atbildēja: «Un kādu jūs mūziku rakstītu, ja ārā būtu -25 grādi?» Man tā bija pirmā pieredze rakstīt albumu tādos apstākļos, un tas nevar neietekmēt to, kāda mūzika rodas.
Īpaši, ja tā ir lielākoties improvizēta mūzika.
Jā. Albumā ir viena balāde, kas ir veca kompozīcija, ko gan nekad nebiju publicējis un vienmēr to nospēlēju citādi.
Un kā ar «Jāņa Ruņģa klātbūtnes» jauno albumu «Dzīvojumi»? Vai pandēmijas laiks bez dzīviem koncertiem deva iespēju izveidot arī šo albumu?
Man tas īstenībā neko būtiski neietekmēja, es varbūt jūtos kā pandēmijā jau pēdējos divus, trīs gadus. Tādā nozīmē, ka vairāk mēģinu koncentrēties un darīt savu sirdslietu, radīt to mākslu, ko vienmēr esmu gribējis radīt.
Mūzika «Dzīvojumos» ir gana atšķirīga no tavas solo plates – tā ir ar vokālu, tā ir latviešu valodā, kā tu pats teici, tā ir vairāk pietuvināta dziesminieku žanram.
Tas tāds balansiņš, lai man patīk, lai profesionāļiem patīk un lai tautai patīk. Tā ir tāda mūzika, kā es šobrīd gribētu sevi noreducēt, līdz kaut kādai vienkāršībai – tas ir tik vienkārši, cik es varu būt. Protams, tās dziesmas ir noproducētas, savā ziņā salīmētas kā aplikācija, jo ir daudz pieaicinātu viesu – Deniss Paškevičs, Staņislavs Judins, Rinalds Maksimovs, Kristīne Pāže, Marija Broča, Miķelis Putniņš, pirmo reizi ierakstīju arī stīgu kvartetu.
Kādus tekstus esi izmantojis šajā mūzikā?
Ir dziesmas ar maniem tekstiem, bet ne visas. Ir dziesmas, kur teksts nav primāri būtisks, vairāk kā mūzikas elements. Bet ir dziesmas ar senas draudzenes Elīnas Veckaktiņas tekstu, ir kaut kas no Guntara Godiņa. Atšķirībā no «Yggdrasil» pie «Dzīvojumiem» mēs ar Mārtiņu Krastiņu strādājām jau kādu pusotru gadu principā mājas studijā, virtuvē. Mēs to iesākām pagājušogad jūlijā Ventspilī, jo mūsdienās studija var būt jebkur, ja tev ir laba tehnika un tu esi gana mobils. Mēs gājām arī meža bunkurā rakstīt visādas skaņas, lauka ieraksti. Bet principā es to sauktu par gaumīgu popmūziku.
Interesanti, ka šie abi albumi iznāk salīdzinoši īsā laika sprīdī, jo, lai arī pavisam atšķirīgi, abi raksturo tevi.
Mums katram jau ir dažādas šķautnes raksturā un emocijās. Gribas jau arī parādīt cilvēkiem, ka var tā, var šādi, var arī citādāk.
Un kura no šīm šķautnēm tev pašam, es nevaru teikt, ka ir tuvāka, bet varbūt ikdienā parādās vairāk?
Viņas droši vien ir kaut kādā balansā. Es šobrīd koncentrējos vairāk uz kaut kādu jaunu prasmju attīstīšanu – dziedāšanu, producēšanu. Plates sakarā es kā mākslinieks biju ļoti laimīgs, jo man pirmo reizi nebija īpaši daudz jāiespringst, jāorganizē un arī finansiāli tas viss jāsedz, un tas atšķiras no visiem pārējiem maniem ierakstiem. Es varēju atļauties vienkārši būt mākslinieks un uz vietas radīt, improvizēt, priecāties par dzīvi.
Tava mūzika skan arī Armanda Zača un Lienes Lindes dokumentālajā filmā «Klātbūtne». Vai kino un mūzikas attiecības tevi arī saista?
Mani ļoti tas saista. Par to es arī biju jau sen sapņojis. Pāris filmu celiņus ir nācies uzrakstīt, un tas jau tā pamazām notiek, Latvija jau ir maziņa.
Un tagad «Klātbūtne», kas ieguva Lielā Kristapa balvu par labāko dokumentālās pilnmetrāžas filmas režiju. Nu, ko, tikai uz augšu, tālāk būs Holivuda. (smejas) Es tiešām ļoti gribētu dzīvē tikt pie iespējas rakstīt mūziku tādai lielai, nopietnai filmai.
Vai ir vēl kas aktuāls tavā muzikālajā dzīvē, ko varam gaidīt?
Esmu gandrīz savācis komandu, ar ko atskaņot «Jāņa Ruņģa klātbūtnes» abus albumus koncertos, cerībā, ka nākamgad varētu uztaisīt kādu tūrīti. Bet nevienam nav īsti skaidrs, kā šajā pandēmijas laikā kaut ko organizēt un runāt, tāpēc varu tikai cerēt, ka izdosies to izdarīt.