Par bundzinieku kļūt ir vienkārši — par mūziķi kļūt sarežģītāk

Pacietīgais Kaspars Kurdeko, kurš nedalās ar nākotnes plāniem un tur džedaju sevī

Kaspars Kurdeko — bundzinieks, perkusionists un komponists, studējis Amsterdamā un Ņujorkā, guvis vairākas godalgas, aktīvi darbojas dažādos starptautiskos un pašmāju projektos, uzstājies festivālos un koncertos Latvijā, Dienvidkorejā, Francijā, Vācijā, Portugālē un citviet. Aprakstos par Kasparu minēts, ka viņu raksturo jūtīga saspēle ansamblī un enerģiski virmojoša, patiesa un jēgpilna muzikālā mijiedarbība — un šim, man liekas, piekritīs lielākā daļa Latvijas džeza kopienas. Pats Kaspars gan tam, ka Latvijā ir tāda džeza kopiena, īsti nepiekrīt, — bet par visu pēc kārtas.

Šis viens no Latvijā pieprasītākajiem bundziniekiem vairākkārt pārjautā man, kāpēc tad es vēlos ar viņu tikties — «man taču nav tagad iznācis jauns albums, piemēram». Un mana atbilde viņam ir pavisam vienkārša: esmu konstatējusi, ka mēs nekad vēl neesam piesēduši kopā pie kādas kafijas tases un parādījuši «JAZZin» lasītājiem viņa portretu. Šis piespiedu kārtā mierīgais laiks bija laba iespēja to labot, un arī sarunu iesākām ar to, ko īpašu un citādāku Kasparam Kurdeko šis klusais laiks ir devis.

Pēdējo mēnešu laikā tik daudzu radošo lietu piepildījums. Daudz vairāk laika iedziļināties niansēs, kas attiecas uz izpēti par savu spēli. Perspektīva veidojas. Iepriekšējā laikā visu laiku ir bijusi frīlansēšana — ieskrienies darbos ar tādu jaudu, ka nepaspēj apskatīt lietas, kas notiek — es runāju par spēlēšanas prasmēm. Jāiedziļinās detaļās — tu vari būt lielisks vai labs, bet to vienmēr izšķirs tās detaļas. Es esmu diezgan priecīgs — man ir mazāk slodze pedagoģijā, un es varu detalizētāk pieiet savas prasmes izveidošanai, komponēšanai un visam, kas saistās ar radošo piepildījumu. Un pedagoģijā es darbojos jau gandrīz desmit gadu — sāku Mūzikas akadēmijā un turpinu Ventspils Mūzikas vidusskolā. Tas ir tas etaps, kas no pasniegšanas viedokļa mani interesē vairāk — ielikt bāzi jaunajiem māksliniekiem.

Sanāk, ka tev, kā daudziem latviešu džezmeņiem, jādodas uz Ventspili katru nedēļu. Nav grūti?

Viss ir perspektīvā — skatoties, ar ko tu salīdzini. Vispār, kas ir grūti? Kam? Vai mēs runājam par vārdu «grūti» tikai tāpēc, ka ir jānokļūst no Rīgas līdz Ventspilij? Mēs runājam par 180 kilometriem, nopietni?

Kas tev pašam profesionālajā ziņā vispār licies grūti?

Tas ir saistīts ar lietām, ko cilvēks nevar ietekmēt. Tas ir laiks — tu nevari paņemt un apstādināt laiku, tā ir tā saucamā frustrācija — tā lielākā grūtība ir nevarēšana izpaust savu māksliniecisko piepildījumu ar auditoriju, ar dzīviem cilvēkiem. Grūtības būt ar sevi mierā par to, ka tāda ir situācija, būt pacietīgam, gaidīt, kad viss būs labi. Šīs ir mākslinieciskās frustrācijas katram — man liekas, es neesmu vienīgais, tādu ir daudz.

Runājot par māksliniecisko pusi — kā tev šķiet, dotības vai talants mēdz būt iedzimts, vai arī to var panākt tikai darba procesa rezultātā?

Es vēl neesmu noskaidrojis to. Man pat nav bijusi vēlme to noskaidrot. Bet vienu es pilnīgi noteikti zinu — darbam ir ļoti liela nozīme. Es esmu pats redzējis, ka ir cilvēks, kolēģis, kas ir sācis skolas gaitas bakalaurā Amsterdamā, un mēs esam ļoti atšķirīgajos līmeņos — viņā ir stipri maz tehnikas, skaņas, laika sajūtas, kas svarīgas bundziniekiem. Un viņš nāk katru dienu septiņos no rīta un trenējas savas četras stundas dienā. Paiet 3—4 gadi, un viņš pēkšņi kļūst ļoti pieprasīts mūziķis. Un tas darbs ir acīmredzami viņu pilnveidojis — un tas bija labs pierādījums tam, ka tas darbs tiešām ir tie desmit tūkstoši stundu. Cik ir desmit tūkstoši stundu? Mums ir astoņas stundas dienā, un cik daudz dienām ir jāpaiet — baigi daudz, ne? Man liekas, ka ir cilvēki, kuriem varbūt nav tās spējas, vai viņi nenāk no ģimenes, kas varētu iedot viņiem tās zināšanas, bet viņi prot mācīties. Un tā ir vislielākā atšķirība. Man liekas, ka lielākais uzdevums, kas skolai ir jādod — nevis ko iemācīties, bet kā iemācīties. Tad tu iemācies, kā mācīties, un tev rokās ir visas atslēgas.

Un tad, kad jau esi sasniedzis līmeni — vai, tavuprāt, ir kāds stundu skaits dienā, kas nepieciešams praksei?

Tas nav mans mīļākais jautājums. Tas ir individuāli — katram jāsaprot, cik viņš dienā spēj fokusēties. Te ir jautājums — nevis cik daudz stundu, bet cik bieži. Labāk mazāk, bet katru dienu un vairākas reizes dienā — tā ir mana atbilde visiem bungu skolniekiem, kas grib mācīties. Tiklīdz es pateikšu viņiem vienu skaitli — skaitlis kļūs par mērķi taviem lasītājiem. Viņiem liksies — jā, Kurdeko teica, ka vajag divas stundas dienā, un es jau četrus gadus to daru, kāpēc es nekļūstu labāks.

Cik agri tu pats saprati, ka esi bundzinieks?

Ir interesanti — tā apziņa izveidojas vēlāk. Es sāku veidoties kā mūziķis no septiņu gadu vecuma — tā bija izglītība, ko izvēlējās mana mamma. Es sāku apgūt mūziku, un tas pakāpeniski noveda pie tā, ka es eju uz sitamiem instrumentiem, un arī tas nenotika viena gada laikā. Par bundzinieku kļūt ir vienkārši — par mūziķi kļūt ir sarežģītāk. Es sevi vairāk jūtu kā mūziķi, un man patīk redzēt to lielo drēbi no malas, pārskatu mūzikai. Un to var redzēt nevis tas, kuram ir mikro skatījums, kas viņam precīzi ir jāizdara, lai viņam patiktu to darīt, bet viņš redz, kas precīzi ir jāizdara tai mūzikai, lai tā skanētu labāk. Kāds ir ritms, kāda instrumentu izvēle, kāda orķestrācija. Šis, manuprāt, ir daudz interesantāk.

Vai tu pats spēj izsekot, kā un vai tu esi izmainījies sava muzikālā rokraksta ziņā?

Nē. Tas būtu apmēram tā, kā prasīt, vai man ir mainījies balss tembrs pēdējo desmit gadu laikā. Man ir grūti pateikt — lai kāds notranskribē un analizē mani, un uzraksta maģistra darbu — tad varēsim par to parunāt.

Tu sadarbojies ar daudziem cilvēkiem un sastāviem — vai ir kas tāds, kas pašam šķiet mīļāks?

Tas nav noslēpums, ka man ir dažāda žanra projekti, kas notiek salīdzinoši īsā laika posmā. Bet pēdējā laikā mani fascinē tas, kad mūzika var sadarboties vēl ar kādu žanru — piemēram, deju. Man ir ļoti interesanta pieredze ar horeogrāfi Elzu Leimani — viņai bija izrāde, kas saucās «Nestāsti man pasakas», viencēliena balets Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Tā bija lieliska pieredze ar Matīsu Čudaru un Jāni Šipkēvicu junioru, vesels gads radošas lidojuma brīvības. Tas bija interesanti ar to, ka mūzikai bija jābūt pakārtotai dejai, mūzika nebija primārais, un no instrumentālistu viedokļa bija diezgan grūti tos spēles noteikumus saprast. Kā tas darbosies par labu ne tikai sev, bet arī dejai. Un tas gala rezultāts ir sinerģisks, un šis projekts man likās viens no visiedvesmojošākajiem.

Vai ir kaut kas arī ārpus mūzikas, kas iedvesmo tevi radīt?

Mani iedvesmo personības, cilvēki, kuriem ir vēlme darīt lietu, ko viņi mīl darīt. Ir jābūt dzirkstelei acīs — kad viņi dalās ar lietām, kas viņiem patīk. Piemēram, pēdējais iedvesmas avots man bija Miķelis Vingris, 11—12 gadus vecs puisis, kurš vēlas kļūt par šaha čempionu savā klasē. Latvietis, kurš no bērnības nodarbojas ar šahu, deg par to, viņam ir savs mērķis, ko viņš jau no bērnības ir uzstādījis. Kad es noskatījos viņa interviju, man likās, ka es arī gribu iemācīties šahu spēlēt, ielādēju sev šaha aplikāciju un cenšos saprast šīs spēles noteikumus. Un man liekas, ka tāds pats uzdevums ir mums pašiem — saprast, ka ir jāiedvesmo arī pārējie, aizraut ar mūsu profesiju.

Un kas iedvesmo tevi mūzikas ziņā?

Pēdējā laikā mani iedvesmo mūzika, kas skan dzīvajos koncertos, nevis ierakstos. Es cenšos pēc iespējas vairāk apmeklēt koncertus, cik tas ir iespējams. Pēdējais koncerts, kurā es biju — Matīss Čudars, Ivars Arutjunjans un Kārlis Auziņš spēlēja Krista Auznieka «Sirds katedrāli» — bija ļoti interesanti dzirdēt un arī redzēt, kā viņi izpilda šo mūziku, un pēc koncerta apskatīties notis. Tajā brīdī es sapratu, ka man ļoti patīk pieredzēt mūziku dzīvajos koncertos — tas iedarbojas daudz spēcīgāk. Pēdējā laikā cenšos klausīties ļoti dažādu mūziku, un šobrīd esmu iekļuvis ambientās mūzikas izpētē. Interesantu mākslinieku ir tik daudz.

Kā tu jūties, kad spēlē cita cilvēka ideju, kas tev ir jāīsteno?

Beigu beigās viss ir saistīts ar to, kas ir mūzika un mūziķi. Mums ir dota izvēle pieņemt lēmumu — sadarboties vai nē. Ja es piekritīšu, ka es to darīšu, tā noteikti būs interesanta pieredze ar saviem izaicinājumiem. Es cenšos visur saskatīt kaut kādu mīlestības avotu, kāpēc mēs to visu darām — arī mākslīgi rādītās situācijās mēs varam saskatīt kaut kādas iespējas. Man liekas, mūziķiem ir ļoti svarīga, pirmkārt, cieņa un, otrkārt, atklātība. Ja ir šī cieņa, tad vispār nav iespējama nekāda vilšanās un problēmas, kas ar to saistītas. Tā vispār ir liela problēma gan Latvijā, gan ārpus — ir runāšana caur puķēm, it sevišķi tad, ja mūziķi nav sadarbojušies un viens otru nepazīst. Tad ir ļoti svarīgi nodibināt ļoti skaidras attiecības — izrunāt ekspektācijas. Un tad to sauc par pieredzi — vai mūziķis ir pieredzējis strādāt ar cilvēkiem ļoti īsā laikā, vai arī viņam vēl tas ir jāiemācās.

Vai tu mēdz piekrist projektam, kam nav paredzēts gana daudz mēģinājumu vai arī vispār neviens?

Man patīk šādas situācijas. Es labprāt nemēģinu. Pirmkārt, tad, ja tie ir džeza standarti un es zinu, kas par mūziķiem spēlēs šos džeza standartus ar mani — tātad man ir jau zināmas viņu mūzikas komunikācijas spējas, un es zinu, ka šos standartus mēs jau zinām. Un tu negribi nozagt to maģiju, burvību ar viena mēģinājuma palīdzību. Ja šie cilvēki šos standartus nezina un tikai tajā dienā tos sāk apgūt, tad tāds koncerts nav vispār iespējams — tur ir jātaisa vairāki mēģinājumi. Un tādā gadījumā es tam nepiekritīšu, jo man tas vienkārši nav interesanti — tērēt laiku, lai šie cilvēki apgūst ar mani šo mūziku, jo džeza standarti ir defoltā jāzin. Tātad es zinu, ar cik pieredzējušiem mūziķiem es sadarbošos.

Un mazāk pieredzējušajiem tu varētu atteikt?

Protams, jā.

Cik bieži tu atsaki piedāvājumiem?

Man liekas, ļoti reti. Es atteikumu neredzu kā atteikumu — es varētu atteikties, jo vēlos piedalīties ar pilnu uzmanību, būt sagatavots, un man vienkārši nav laika. Man patīk strādāt ar sastāviem, kad esmu par simts procentiem iekšā. Ir cilvēki, kuri nedēļas laikā ar piecpadsmit māksliniekiem frīlansos — es neesmu no tiem. Es gribētu iemācīties kaut ko tādu, bet zinu, ka mana nervu sistēma to nepieļaus. Un tagad, kad viss ir apstājies, šis ir grūts jautājums.

Tagad, brīdī, kad viss nedaudz apstājies — cik daudz tu tici digitālajiem attīstības scenārijiem nozarē? Cik ļoti mūzikas industrija transformējas tagad vai nākotnē?

Man liekas, nekas īsti nav mainījies un baigi arī nemainīsies. Cik mūzikas industrija ir sabojāta, tik arī ir. Ir kaut kādas nelielas izmaiņas bijušas tam, kā tas saucas, un medijam, kas to nes, bet ieguvēji ir tieši tie paši. Es neticu tam, ka par mūziku var vēstīt digitālā formā — «Facebook» un «Youtube» — tā var saglabāt to formu, ja ir tīzeris, bet ne kā pilna laika produkts. Jo kas notiek ar mediju? Medijs cilvēka uzmanību notrulina ar tā saucamo četru sekunžu skrollēšanu. Telefonu ēras sākumā tas ir kļuvis par vertikālo informācijas apgūšanu, tā četru sekunžu kustība. Un es vispār neuzskatu to par derīgu mediju uztverei. Tāpēc, ka cilvēkam nav pacietības, viņš nav mācījies apgūt sevi. Un cilvēks nemainās. Mūzika, kas mums ir jānodod tālāk — digitālajā formā, diskā, vienalga, vaučers, plate — man liekas, ka tā pagātne ir jau mūsu nākotne. Tas formāts ir tik labs kvalitātes un saņemšanas ziņā, ka viņš spēs noturēties.

Un, ja jau sākām runāt par nākotni — kādiem mūzikas nesējiem tu pats vairāk tici?

Pēdējo 15—20 gadu laikā vinils atkal ir palicis ļoti populārs. Un tas, kurš ir pabaudījis to, ir sapratis, ka tā ir milzīga pieredzes vērtība. To nevar salīdzināt ar «Spotify» vai mp3. Tas, kurš ir pamanījis to, jau saprot, ka viņam ir jābūt vinila atskaņotājam. Man liekas, ka nākotnes formāts būs jaukts. Aug arī publika, kas ir popmūzikas patērētāji — viņi būs tie, kas patērēs mp3.

Vai tev pašam ir kāds dzīves plāns vai ieceres?

Jā, ir, bet es ar to nedalīšos. Tas ir mans princips — ar to nedalīties. Es arī citiem iesaku baigi daudz nedalīties, vienkārši turēt džedaju sevī iekšā. Tad tas palīdz pašam sev. Tāpat kā atmest smēķēšanu — ja kāds grib atmest smēķēšanu, lūdzu, nestāstiet par to citiem.

Kas, tavuprāt, ir visgrūtākais un visvienkāršākais mūziķa būšanā?

Tas ir tas jautājums, lai izlasa tie, kas vēlas kļūt par mūziķiem, un viņiem ir kaut kāds «heads—up», ja? Laimīgs mūziķis ir tas, kuram ir augsts pacietības mērs. Un kas zina, kas ir pacietība — tas ir ilgas mūziķa karjeras pamats. Tas ir visgrūtākais. Es esmu redzējis ļoti daudz cilvēku, kas vienkārši met plinti krūmos, jo viņi nevar salikt trīs notis kopā, nav redzējuši to lielo bildi. Un man šķiet, ka vieglākais mūzikā varētu būt spēlēt nezināmo. Kaut kas tāds, kas nav ierakstīts notīs.

Ja tev pašam tagad būtu jāizvēlas nospēlēt kaut ko ļoti brīvu vai arī precīzi sarakstītu notīs — tieši pašlaik ko tu izvēlētos?

Tagad, uzreiz? Es labprāt kaut ko ļoti precīzu. Kad komponistam ir sava ideja un viņš vēlas, lai tā skan tieši tā, kā viņš vēlas. Es gribētu būt tas mūziķis, kurš vienkārši cenšas realizēt viņa ģeniālo domu. Tas ir baigais izaicinājums. Tāpēc man ļoti patika šis iepriekšminētais Krista Auznieka koncerts, kur spēlēja šie trīs mani Latvijā dzīvojošie vismīļākie džeza mūziķi — Kārlis, Ivars un Matīss. Viņi bija šie komponista idejas realizētāji, un tas bija nošu pieraksts ar ļoti konkrētiem uzdevumiem. Džeza mūziķim, kas ir ļoti trenēts improvizēt, nevis atkārtot iepriekš spēlēto, tas ir ļoti grūts uzdevums, dzelžaina disciplīna. Trenējies, atrodi sevī mieru un pieņem to, kas ir rakstīts.

Vai tev kādreiz vispār ir bijis grūti atrast sevī mieru?

Protams, tas notiek katru dienu.

Kur, tavuprāt, šobrīd atrodas latviešu džezs?

Mēs varētu par šo padiskutēt pēc 30 gadiem, tad šis jautājums varētu būt aktuāls. Un tagad par šo jautājumu diskutēt ir pilnīgi lieki, nevajadzīgi. Jo nav tāda termina kā «latviešu džezs». Jāsaprot, ka mēs varbūt gribam ticēt, ka mums ir latviešu džeza skanējums, bet tas ir daudz sarežģītāks. Ir jānomainās vairākām paaudzēm, kas ir izbraukušas ārpus, ieguvušas izglītību, iemācījušās džeza komunikācijas spējas — tas ir pirmais uzdevums. Otrais uzdevums — to džezu izveidot kā personību, atdzivināt. Un tas, manuprāt, nav tas, kas apzināti rodas. Un tas ir ļoti grūts uzdevums — mēs varbūt varam runāt par skandināvu džeza niansēm, virzienu, un tas nav tā, ka tas virziens ir pēkšņi radies. Un tam ir vairāki iedvesmas avoti, no kuriem varbūt daba, varbūt cilvēki, kas atstajuši vēsturisku muzikālu mantojumu.

Džeza mūzika ir bez nacionalitātes un bez krāsas — tai nevajag būt ar krāsu. Tā var būt ar akcentu. Ja es aizbrauktu uz Brazīliju un spēlētu sambu — izklausīsies, ka es spēlēju ar akcentu, jo es neesmu vietējais. Ja es tur nodzīvotu 10—15 gadus un spēlētu ar viņiem roku rokā, manas ausis tā pierastu pie viņu ritma un spēlēšanas, ka es spēlētu kā vietējais. Es mūziku redzu kā universālu valodu — katrs pats ir izvēlējies virzienus, kas katram patīk. Un es esmu tikai tas, kurš izvēlas mūzikas valodu, kurā man ir vieglāk un interesantāk komunicēt. Bet uzstādīt to mērķi — jā, taisām latviešu džezu, un tas būs džezs ar koklēm, kokļu bigbends — nu, tas ir smieklīgi. Un nožēlojami. Kā panākt to, ka tas skan nacionāli — atrast kādu akcentu, kā tas var skanēt. Balss, kas jau atrodas mums iekšā un kas vienkārši vēl nav apskatīta dziļāk, izanalizēta. Mēģināt to saskatīt un attīstīt, piepūlēties, uztaisīt maģistra darbu par sevi pašu, kas tu esi.

Tas jau būs tāds maģistra darbs dzīves garumā.

Bet protams. Visi lieliskie cilvēki vienā brīdī ir skanējuši pēc kaut kā cita. Tāpēc jau tas ir tik svarīgi — vienā brīdī pētīt sevi. Es negribu teikt, ka nevajag mācīties — vajag mācīties pēc iespējas vairāk, bet ir tas viens brīdis, kad vajag teikt — labi, tagad visu aizmirstam un tagad sākam pētīt lietas, ko ir vērts paturēt sev. Un tas viss nāk no savas prizmas. Un vienā brīdī — tu to nepamanīsi pats, bet to pamanīs citi.