Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu Latvijas džeza notikumu elektronisko afišu, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jauno numuru!

Pabeigt skolu pandēmijas laikā


Evilena Protektore

Arta Jēkabsone un viņas stāsts par tukšām Ņujorkas ielām, radošumu tiešsaistē un laiku beidzot ieskatīties sevī

Foto no mākslinieka personīgā arhīva

Šis pandēmijas laiks katram no mums izpaužas nedaudz citādāk — kādam ir vairāk darba, kādam mazāk, vienīgais kopīgais faktors — mums, mūziķiem, gandrīz vai vispār nav koncertu. Un, ja mēs vēl kaut kā varam iztikt bez komunikācijas ar citiem cilvēkiem, bez mūzikas dzīvot ir ārkārtīgi grūti. Tāpēc daudzi izvēlas kaut kā sublimēt — mājās rakstīt video sadarbības ar saviem draugiem un kolēģiem, kādam paveicas tikt uzaicinātam uz tiešsaistes raidījumiem, kāds vairāk komponē. Bet tas ir šeit, Latvijā. Un tad es atcerējos par to, ka daudzi mūsu kolēģi taču nav dzimtenē, viņi ir prom, kāds pastāvīgi uzturas ārzemēs, kāds nolēma pamēģināt mācības citās valstīs, un neviens jau nestāsta sociālajos medijos par to, kas tieši notiek tur, kur viņi atrodas šobrīd, tāpēc nolēmu sazvanīties ar saviem kolēģiem un draugiem un uzzināt, kā viņiem iet, kā viņi izdzīvo, kas notiek viņu valstīs un kādas ir prognozes. Šajos pandēmijas stāstos piedāvāju uzzināt par situāciju septiņās dažādās valstīs, un kā mūsu māksliniekiem klājas, esot tālu prom! Visas sarunas norisinājās decembra sākumā.

Arta Jēkabsone — dziedātāja, komponiste. Absolvējusi «The New School» Ņujorkā, iegūstot bakalaura grādu džeza vokālā un maģistra grādu mūzikas menedžmentā.

Nu, pastāsti, kā tev iet!

Man iet labi, darbojos, man vēl palikuši trīs projekti, kas ir jānobeidz. Es vēl pasniedzu latviešu-amerikāņu bērniem mūziku un latviešu valodu, un tad mums rītdien [saruna notiek 11. decembrī] ir virtuālā Ziemassvētku eglīte, tāpēc ka mums nekas nenotiek kopā, kopš marta viss ir palicis attālināti. Tad arī nākamnedēļ man ir džeza galerijas sestdiena, jātaisa lielie ieraksti. Tur ir tie «lockdown sessions», es jau trešo reizi to darīšu. Pirmais bija aprīlī, kad tiko sākās «lokdauns» visiem, tad viņi izdomāja katru sestdienu taisīt «lockdown session» — četri mākslinieki kopā vienā setā, katram ir 15 minūtes, un tu vari darīt ko tu gribi, vari pats izdomāt, kā veidot savu video. Nu, kaut kā tā man iet!

Vai tad tev nebija jābeidz skola šogad?

Jā, pa vidu arī tas notika! Maijā vidū es pabeidzu skolu. Pēdējais pusotrs mēnesis bija ZOOMā, tas bija ļoti interesanti. Man, teiksim, tas ļoti daudz ko neietekmēja, jo man nebija vairs mūzikas programma, tikai biznesa menedžmenta puse un visi tie priekšmenti bija vairāk akadēmiski, rakstiski, bet mans beigu projekts bija paredzēts koncerta formātā, arī džeza galerijā, tas bija tas projekts «Letters to home». Tas bija domāts kā multidiscipllinārā performance savienojumā ar video projekcijām, ko veidoja Māra Bula, un tur bija mana oriģinālmūzika, kas balstīta vēstulēs, ko latviešu cilvēki sūtīja viens otram visdažādākos laika posmos, un es izvēlējos izvilkt viņu stāstus un rakstīt savus vārdus un savu mūziku, balstoties uz viņu stāstiem. Tur bija ļoti dažādi stāsti — par emigāciju, mīlestību attālumā, vienkārši draudzību… Viss bija gatavs, 26. martā tam bija jānotiek, bet nācās atcelt. Es nolēmu pataupīt līdz labākiem laikiem un netaisīt koncertu onlainā, jo tā ir klātienes pieredze, tur jābūt cilvēkiem, lai sajustu to sintēzi. Bet, man liekas, arī tas projekts varbūt būs mazliet nozīmīgāks, jo šajā mirklī mēs esam viens no otra prom un daudz kas ir sakrājies un gribēsies izteikties. Jo, lai arī ko es biju paredzējusi tajā projektā, es izdalītu kartiņas klausītājiem, uz kurām viņi varētu koncerta laikā uzrakstīt vēstules vai nu sev, vai kādam citam, un tas būs šajā brīdī nozīmīgāks, nevis ja nebūtu pandēmijas.

Bet galu galā man bija jāraksta gari papīri par mārketingu, ko es biju ieplānojusi, kāda būtu mana perspektīva, kas būtu, ja neīstenotos paredzētais, vienkārši bija jāsaliek provizoriski, ko tu paspēji izdarīt un ko gribēji panākt. Daudz bija jāreflektē par savu nākotni, ko tu gribi darīt pēc skolas un kā visu iemācīto gribi izmantot tālāk, par ko es šobrīd arī aktīvi domāju. Bet mācības beidzās, un tas liekas neticami — maģistrs!

Apsveicu! Un tagad tu dabūji to «artist visa» un vari palikt vēl uz trim gadiem?

Jā, man bija interesanti, tāpēc ka es pēc skolas dabūju to OPT, ko viņi dod uz gadu — iespēja studentiem palikt te un strādāt savā nozarē. Bet man bija grūti atrast darbu mūzikas menedžmenta jomā, vasarā bija ieplānots brauciens uz Latviju ar koncertiem, tad viss vienkārši sašķobījās un es sapratu, ka, ja izbraukšu ārā, atpakaļ diez vai tikšu. Es zvanīju visādām vēstniecībām, prasīju padomu, un visi teica, lai es labāk palieku un nebraucu ārā, kāmēr viss nav politiski nomierinājies un arī Covid-19 nav apstājies. Tad es vienu dienu pamodos un sapratu, ka viss, es taisīšu mākslinieka vīzu, jo es vienkārši nevaru tā būt neziņā par to, kas notiks, un mēneša laikā es to sakārtoju!

Bet kā tev studenta statusā norisinājās viss martā, aprīlī?

Februārī jau sāka mazliet runāt par to vīrusu. 13. martā man bija koncerts, mans pēdējais dzīvais koncerts, jo nākamajā dienā visu aizklāpēja ciet. Bija tā, ka mēs sēžam skolā, mums bija stundas, visi runājas par to koronu, un es teicu: «Ai, beidziet, draugi, divas nedēļas un būsim atpakaļ!» Man visi saka: «Ko tu tur visu laiku ar savu pozitīvo!» Paiet tās divas nedēļas, 12. martā visu sāka taisīt ciet, es aizdomājos, vai man būs tas koncerts 13. martā. Rakstīju organizatoriem, prasīju, vai būs. Jo tas vīruss tomēr izskatās nopietni… Man saka: «Jā, notiks, jau kaut kādas biļetes nopirktas, un mēs neko nedomājam apstādināt.» Nu, labi. Tad mēs aizbraucam, dīvaini — ielas paliek tukšākas, cilvēki tiešām sāk distancēties, mēs uzkrāmējāmies, izmēģinājām un astoņos bija jāsākās koncertam, un neviena nav! Beigās atnāca trīs drosmīgie. Un mēs nolēmām viņiem nospēlēt, jo nebija skaidrs, kas tālāk būs. Uzikām «live stream», nospēlējam visu «Facebook», un tā man arī sākās korona!

Nākamajā dienā lēnītēm visu sāka vērt ciet: «Smalls», džeza galeriju, paši mākslinieki sāka atcelt savus koncertus. Man bija tā, kā skola vēl bija vaļā, es varēju kādas grāmatas tur paņemt. Un 16. martā bija pēdējā reize, kad es iekāpu metro līdz pat kādam septembrim. Es pat aizmirsu, kāda ir tā metro kultūra! Smieklīgakais bija tas, ka es tajā brīdī vēl biju čiliņā, braucu vilcienā, un viens vīrietis tik traki nošķaudījās un ieklepojās, ka vienkārši viss vagons uz otro pusi! Vienkārši cilvēki jau sāka baidīties. Visi smejās, bet tualetes papīru reāli nevarēja nopirkt visu pirmo mēnesi, veikali bija pilnīgi izslaucīti, tad viņi sāka likt «ne vairāk kā divi rullīši uz ģimeni!» [smejas] Cilvēki anormālajā panikā! Bet amerikāņiem vispār tā ir — 5 cm sniega, visi konservi izpirkti!

Bet tiešām, tajās divās nedēļās, kad bija pirmis «lokdauns», cilvēki maz gāja uz ielām, es nekad mūžā neesmu redzējusi Ņujorku tik tukšu! Nekad Bruklinā, kur visi vienmēr druzmējas, nebija tā, ka tu izej ārā kādos desmitos no rīta un nav neviena, absolūts klusums! Tātad līdz maijam es biju dziļi iegrimusi skolā un principā to visu «lokdaunu» nejutu, pat līdz maija vidum, pārāk daudz darba bija, lai par to domātu. Pēc tam, kad beidzās skola, jūnijā bija tāds: «Ok, kas tagad notiks?» Tu nezini, kur tagad virzīties, septembrī nav jābūt skolā, kā plānot savu dzīvi? Beidzot bija laiks padomāt, vairāk laika sarunām ar sevi, un es sapratu, ka pārāk liels apmulsums un apjukums. Es biju pārliecināta, ka atbraukšu uz Latviju, bet tas arī atkrita. Viss pazuda. Un tad kaut kā brīnumainā kārtā jūlijā tie darbi atkal sāka parādīties — džeza galerijā, kaut kādi draugi sāka rakstīt, ka vajag kaut kādus džingliņus uztaisīt, pa vidu es vēl pārvācos uz Džērsiju. Tad es atradu pāris kompānijas, kur es pasniedzu gan dziedāšanu, gan latviešu valodu, komponēju.

Ir diezgan interesanti. Nekur nekas nenotiek. It kā sāc domāt, ka varētu uz kādu koncertu aiziet, bet pēc tam atceries, ka viss ir ciet. Tad augustā cilvēki sāka justies drošāki un sāka rīkot koncertus uz jumtiem, kaut kādos restorānos arī, bet tur pārsvarā spēlēja tie cilvēki, kas jau tajā apritē bija, un es šaubos, ka viņiem daudz maksāja, jo vairākus mēnešus viss bija ciet, neviens nekādas atlaides īrei nav devis, un par to cilvēki arī bažījas. Daudzi vispār aizbrauca prom, arī mani draugi, viņi vairs nav te. Ļoti šaurs loks šeit ir palicis. Tieši šodien runāju ar vienu ģitāristu no Izraēlas, prasīju, kāda viņam perspektīva, kas tālāk, un viņš teica, ka nezina, vai grib atpakaļ braukt, jo, tikai aizbraucot prom, sapratis, cik lielā stresā šeit bijis, te dzīves ritms ir ārkārtīgi aktīvs, cenas ir augstas. Un tad aizdomājos par to, kādas izmaiņas sevī var redzēt pandēmijas dēļ. Agrāk man bija tā, ka vajag visu laiku kaut kur skriet, nedomāt par sevi, bet tagad man svarīgi izgulēties, rūpēties par sevi. Ir laiks vairāk sev. Arī izdarīt kaut kādus projektus, kurus sen gribējās, bet laika nebija — izlasīt grāmatu, iemācīties kādu standartu, izdomāt jaunu koncertprogrammu. Man, paldies dievam, iedvesma visu laiku bija klāt, jo daudziem maniem draugiem tās vispār nebija, bija panika par to, ka tu nezini, kas būs tālāk. Pārmaiņas vienmēr ir apkārt, vienkārši mēs tagad tās izjūtam, jo viss ir apstājies. Cik ilgi cilvēki kāmīšu ritenī varēja palikt? Cilvēki palikuši mazliet atvērtāki, patiesāki pret sevi, ko viņi patiesi grib. Varbūt tā nav visiem, bet tiem, kas man apkārt, ir tā.

Jums, cik es sapratu, vispār diezgan traki, viss sakritis vienā laikā — BLM («Black Lives Matter»), vēlēšanas, korona, protesti…

Es personīgi nepiedalījos nevienā no tiem pasākumiem, jo, ja es būtu aizgājusi kaut kādos protestos vai grautiņos piedalīties, vienalga kas, un, ja policisti mani pieķertu, jo viņi vienkārši visus pēc kārtas sāka likt cietumā, vienalga, vai tu esi kaut ko izdarījis, vai nē, un tas uzrādās manos dokumentos, es varu pēc 24 stundām izbraukt no šejienes un viss, un neatgriezties. Tas parādās vēstniecībā, tas viņiem tāds interesants moments. Sākumā bija korona, pēc tam bija Džordža Floida gadījums, cilvēki bija ļoti dusmīgi, bet es arī domāju, ka korona to ietekmēja, jo savādāk cilvēki skrien, viņiem nav laika būt mājās, un tad tu esi nosēdējis mājās pusotru mēnesi, tu esi dusmīgs uz valdību, tu esi dusmīgs, ka nekas nenotiek, pēc tam notiek visas tās slepkavības, tas cilvēkiem ļoti uzsita. Tās problēmas jau visu laiku ir, vienkārši tagad sasummējās. Pret maskām arī protestēja, pirmo mēnesi negribēja staigāt maskās. Protams, ja paanalizē visu informāciju, kas sociālajos medijos, kā tas viss tiek pasniegts, loģiski, ka tas spēlējas ar cilvēka psihi. Reizēm cilvēks arī neizlasa to informāciju līdz galam, izrauj informāciju no konteksta un sanāk, ka maska ierobežo cilvēka brīvību. Man bija koncerts Latvijas neatkarības dienā Floridā, koncerts bija pie jūras, un tur cilvēki baigi nevalkā maskas. Ja Ņujorkā staigāsi bez maskas, visi uz tevi skatīsies, it kā esi «ku-kū», Floridā otrādi, ja staigāsi ar masku, esi «ku-kū».

Bet tagad jau viss mierīgi?

Ņujorkā, manuprāt, jau viss nomierinājās. Tramps vēl Džordžijas štatā mēģina kaut ko apstrīdēt. Es jau politikai baigi nesekoju līdzi, man tie temati nepatīk. Es nestresoju par to, ko nevaru ietekmēt. Starp citu, neizstāstīju, vienkārši studentam šeit ir sava vīza, un, kamēr viņa tev ir aktīva, tu vari te dzīvot un mācīties. Tiklīdz tu pabeidz skolu, tev jau nākamie papīri jākarto. Bet Trampam jau no paša pirmā gadā bija problēmas ar imigrantiem, un es savā ziņā arī esmu imigrante, un tad sākās bums par studentiem, skolas paliek ZOOMā un internacionālajiem studentiem nemaz nav te jābūt, tad viņš mēģināja visus izspiest no valsts. Bet Hārvarda un visādas prestižās universitātes teica, ka tas nav normāli, un tas kaut kā ātri pazuda. Bet es vispār kopš atbraucu paspēju noķert visādus momentus — sākumā Obama bija, pēc tam Tramps, un es piedzīvoju inaugurāciju, es tajā brīdī tieši biju Vašingtonā un viss bija ciet! Tad pēdējais sanāk korona, grautiņi… Mazums, kas vēl būs! Līdz janvārim viss var mainīties!

Garlaicīgi tev tur nav!

Ne! Es neesmu vispār drāmas cilvēks, man viss dzīvē mierīgi notiek, bet ārējie faktori…