Mūzika nav brīvā griba, mūzika ir aicinājums
Kalifornijas stāsts no Konstantīna Jemeļjanova — Sonomā viss ir mierīgi, tikai koncertu nav
Šis pandēmijas laiks katram no mums izpaužas nedaudz citādāk — kādam ir vairāk darba, kādam mazāk, vienīgais kopīgais faktors — mums, mūziķiem, gandrīz vai vispār nav koncertu. Un, ja mēs vēl kaut kā varam iztikt bez komunikācijas ar citiem cilvēkiem, bez mūzikas dzīvot ir ārkārtīgi grūti. Tāpēc daudzi izvēlas kaut kā sublimēt — mājās rakstīt video sadarbības ar saviem draugiem un kolēģiem, kādam paveicas tikt uzaicinātam uz tiešsaistes raidījumiem, kāds vairāk komponē. Bet tas ir šeit, Latvijā. Un tad es atcerējos par to, ka daudzi mūsu kolēģi taču nav dzimtenē, viņi ir prom, kāds pastāvīgi uzturas ārzemēs, kāds nolēma pamēģināt mācības citās valstīs, un neviens jau nestāsta sociālajos medijos par to, kas tieši notiek tur, kur viņi atrodas šobrīd, tāpēc nolēmu sazvanīties ar saviem kolēģiem un draugiem un uzzināt, kā viņiem iet, kā viņi izdzīvo, kas notiek viņu valstīs un kādas ir prognozes. Šajos pandēmijas stāstos piedāvāju uzzināt par situāciju septiņās dažādās valstīs, un kā mūsu māksliniekiem klājas, esot tālu prom! Visas sarunas norisinājās decembra sākumā.
Konstanīns Jemeļjanovs — trompetists, absolvējis Berklija Universitāti (Berklee College of Music), mācījies pie Dr. Art. Devida Beikera Indiānas Universitātes Džeikoba Mūzikas skolā, kā arī ieguvis maģistra grādu Dienvidkalifornijas Universitātē Losandželosā. Šobrīd dzīvo Kalifornijā, Sonomā.
Nu ko, labrīt! [sarunas laikā Konstantīnam ir agrs rīts, bet man jau vakars] Pastāsti man, kā tev iet?
Nu kā, tāpat kā visiem, valkājam maskas! Īstenībā, kad bija pirmā robežu slēgšana, es biju iesprūdis Latvijā, pavadīju šeit trīs mēnešus — no marta līdz jūnijam. Bet vispār te, kur es dzīvoju, ir maza pilsētiņa — Sonomā dzīvo tikai kādi simts tūkstoši cilvēku. Uzreiz visu aizklapēja ciet, sieva pasniedza stundas tiešsaistē. Tiem studentiem, kas grib apmeklēt nodarbības, uzlikām plastmasas ekrānu, bet 70% studentu atkrita vispār. Mums ir dīkstāves pabalsts, jo pēdējos divus gadus aktīvi maksājām nodokļus, tas mums joprojām nāk. Federālo palīdzību gan jau atcēla, tikai reģionālā palikusi. Amerikā ir 50 štati, katram savi likumi. Federālie pabalsti nāca visiem, tur kādi 300 dolāru bija, to augustā pārstāja maksāt, reģionālā palīdzība joprojām nāk, Kalifornija palīdz savējiem. Labi, ka vismaz kaut kādi studenti vēl palikuši, varam izdzīvot kaut kā.
Bet pa lielam mums īpaši variantu nav. Skola notiek attālināti, un mums ir divi bērni, sanāk, ka tikai viens no mums var strādāt, otrs ņemas ar sīkajiem. Agrāk mēs varējām vienlaicīgi strādāt, jo bērni bija skolā vai kaut kādās citās aktivitātēs, tagad tā nevar attālinātās izglītības dēļ.
Tas ir sāpīgi…
Tas ir visbriesmīgākais, kas var būt. Visi draugi, kam bērni mācās attālināti, saka, ka tas ir vienkārši «Čau, Rasma!» Skolas ciet kopš marta, vispār kopš marta gandrīz viss ir ciet. Jūlijā sāka kaut ko atļaut, mēs arī atsākām strādāt, bet jau pēc divām nedēļām mūsu bungu skolotāja piezvanīja un teica, ka vīram kovids, nācās atkal visai ģimenei pašizolācijā sēdēt. Ļaudis uzreiz panikā, bet, paldies dievam, visi veseli.
Daudz cilvēku slimo?
Amerikā vispār daudz cilvēku slimo. Bet mums, kā jau minēju, maza pilsētiņa, visi maskās staigā, mēģina pieturēties pie normām. Nesen gadījās spēlēt privātā pasākumā, cilvēks uzaicinājis ap 20 viesiem, lielā zālē, visi logi vaļā, cilvēki maskās. Šajā ziņā ir labi. Pilsētās, kur noņemti daudz ierobežojumi, šobrīd pilnīgi viss ciet, jo atkal slimo.
Darba krietni mazāk, neviens negrib mācīties attālināti, vienīgais veids klātienē, tāpēc mums plastmasas ekrāns ir. Koncertu vispār nav. Nesen mani uzaicināja uzspēlēt vienā restorānā, bet skaņotājs pat neļāva kāpt uz skatuves, jo viņiem nedrīkst vairāk par trīs cilvēkiem tur būt. Tā kā mums visi pieturās pie nosacījumiem, ne tā kā pie jums. Es redzēju «Facebook» rakstus, pasmējos. Bet tas viss ir tikai līdz brīdīm, kad kāds tuvs cilvēks saslimst. Mums arī bija viena studenta mamma, kas neticēja, bet, kad mēs piezvanījām informēt par to, ka esam karantīnā, uzreiz noticēja. Viņa mums izolācijas laikā trīs reizes dienā zvanīja, prasīja, kā jūtamies. Pēc tam, kad uzzināja, ka esam veseli, atkal vairs netic. Pirmā viļņa laikā es nevienu cilvēku nezināju, kam būtu kovids, tagad pat radinieki slimo.
Kaut kā tā. Un tad, lai kaut kas interesants būtu, aizgāju ar vienu citu trompetistu uzspēlēt ielās. Atradām skaistu vietu pie teātra, tur apkārt restorāni, cilvēki ēd un klausās. Neviens neapstājas noklausīties, protams, visi iet garām, policija pāris reizes pabrauca garām, neko neteica. Kad pabeidzām spēlēt, pāris cilvēki pienāca klāt, teica paldies par mūziku, bet kopumā ļoti mierīgi un piesardzīgi.
Jums ārā arī maskas jāvalkā?
Ne obligāti, bet daudzi valkā. Man bieži gadās agri no rīta aiziet pastaigāties bez maskas, un tad cilvēki, kurus satieku, sāk baidīties un iet pāri ielai. Tas jau ir pārspīlējums. Bet mume te, Amerikā, tas bieži gadās — cilvēki vai nu ļoti ievēro likumus, vai nu pilnīgi protestē.
Ir prognozes? Kā izskatās nakotne?
Pēdējais ko biju dzirdējis — jūnijā viss būs kārtībā. Visi cer uz to vakcīnu. Vispār jau man liekas, ka mums visa ģimene janvārī jau ar to ir izslimojusi. Domājām, ka bērni no skolas gripu ir atnesuši, bet pat dakteris teica, ka varētu būt kaut kāda koronas variācija, jo gandrīz visi simptomi sakrīt, izņemot garšu. Kalifornija, Silīcija ieleja vispār ir viena no tiem štatiem, kur sakari ar Ķīnu ir vislielākie. No decembra līdz martam nevienam netaisīja testus, bet aizdomīgi daudz cilvēku nomira no plaušu karsoņa. Sanfrancisko kadreiz bija neliela ķīniešu pilsētiņa, tagad puse no Sanfrancisko ir ķīniešu pilsēta. Visi produkti no Ķīnas, visu var nopirkt.
Iznāca rīkot tiešsaistes koncertus? Pie mums vienā brīdī tas bija populāri.
Nē, tikai tas, par ko stāstīju. Es ierakstīju pāris projektus virtuālajiem bigbendiem tiklīdz pandēmija sākās, bet tas prieka pēc, un visi kaut ko darīja. Tagad viss mierīgāks, jo tas prasa daudz darba, bet atdeve — nulle. Pāris «laiki» «Facebookā». Kaut gan mēs taču vienmēr tā strādājam, vai ne? [smejas]
Cik pozitīvi…
Tā ir realitāte. Cik es runāju ar visādiem mūziķiem, ir skaidrs, ka tie, kas dzīvē tikai ar mūziku nodarbojas, viņi jau nevar apstāties, jo viņiem nav tādas iespējas finansiālā ziņā. Vismaz Amerikā. Sava dzīvokļa nav, īre jāmaksā. Un tad skaties, ar ko tie mūziķi ir spēlējuši, un tur tādi vārdi… Tie, kas var atļauties pensijā aiziet, tie dzīvē strādāja citās jomās.
Kāpēc tieši mūziķiem tik bēdīga situācija?
Jo maz maksā. Jo nav sociālās aprūpes. Jo nav palīdzības no valsts, valsts orķestru. Pensijas institūts eksistē, bet summa ir atkarīga no tā, cik daudz nodokļu esi samaksājis. Ir kaut kāds minimums, bet ar to nepietiek. Latvijā vismaz ir dotētie orķestri, kur tu vari nopelnīt sev pensiju. Šet tev ir vai nu jāpasniedz, vai nu ļoti aktīvi jābīda sava karjera. Galu galā arī… Nevar cērēt uz valsts palīdzību, ir pašam jārūpējas par savu pensiju, jākrāj nauda, jāveido savs pensijas fonds, mēs ar sievu arī katru mēnesi atliekam naudu.
Mums te pirmā viļņa laikā daudz apsprieda tēmu, ka pēc pandēmijas būs jaunā online mūzikas ēra, ka mūzikas industrija piedzīvos lielas pārmaiņas un tā tālāk. Ko tu par to visu domā?
Es domāju, ka nevienam tas nav vajadzīgs un nekas ar mūzikas industriju nenotiks. Cilvēki, kas strādāja, strādās arī tālāk. Kādu laiku atpakaļ man bija tiešsaistes konference ar vairākiem trompetistiem (kaut gan es nezinu, kāpēc viņi vispār mani uzaicināja piedalīties tajā, bet paldies), un tur piedalījās viens no galvenajiem Losandželosas trompetistiem — Veins Berdžerons (Wayne Bergeron). Viņš ir viens no pieprasītākajiem trompetistiem industrijā, visas augšas, kas tiek spēlētas mūzikā, kas nāk no Losandželosas, tās viņš parasti spēlē. Viņš kā bija strādājis, tā arī turpina. Protams, darba mazāk, bet ir. Vienīgais, kas mainījies — nevar atbraukt un studijā pasēdēt mūziķiem blakus, kāmēr tie ierakstās, jo viss notiek mājās. Un kaut kādā ziņā tas pat ir labāk. Protams, ieraksts nebūs tik dzīvs, bet ritma un skaņas ziņā mājās var kvalitatīvāk ierakstīt.
Jo nav jāmaksā par katru stundu studijā?
Nu, jā, parasti jau studijā pat uz lielāku projektu ir tikai pāris stundas, jo tas ir dārgi. Mājās tev ir laiks sagatavoties labāk. Es domāju, ka vispār cilvēki mazāk naudas tērēs mākslai. Neviens nezina, kas būs tālāk, bet visiem vajag nodrošināt iztiku — lai būtu kur dzīvot, ko paēst. Māksla ir ēdiens dvēselei, bez tā var mierīgi gadiņu izdzīvot. To var redzēt arī pēc studentiem, tie sīkie nāk nevis tāpēc, ka viņiem mūzika patīk, bet tāpēc, ka mammai vajag laiku bez bērna. Es nebiju īpaši domājis par to, kā tieši pasaule mainīsies, bet cerēju uz to, ka krīzes laikā cilvēki vēlēsies mākslu savā dzīvē. Ne šajā valstī. Esi mūziķis? Pats vainīgs. Daži pat teica: «Ej un atrodi citu darbu, vēl var kaut ko jaunu izmācīties darīt.»
Es gan ceru, ka situācija nostabilizēsies ātrāk par jūniju.
Tad jau redzēs. Ļoti daudzi slimo, bet mums arī milzīga valsts. Mums dienā 300 tūkstoši jaunu gadījumu. Un daudzi saistīti ar tiem protestiem.
Tādā ziņā, ka cilvēki apmeklē protestus, neievēro piesardzības prasības un saķer vīrusu?
Nu, jā. Mums taču bija gadījums ar Džuliāni, kurš cīnījās par visu ierobežojumu atcelšanu, visur bez maskas staigāja, saslima, citiem nodeva to vīrusu arī. Bet toties brīvība.
Spriežot pēc tā, kas ir rakstīts internetā, jums visa tā situācija ar protestiem ir diezgan kritiska, vai arī Sonomā nekā nav un viss mierīgi?
Mums bija #BLM protesti un saistītie ar vēlēšanām. Viena auklīte atveda bērnu, atstāja uz nodarbību, bet, kad atbrauca savākt, viņai bija cepure ar Trampa #MAGA rakstu. Es neko neteicu, jo Amerikā vienkārši nevajag par šādiem tematiem runāties. Tu vari būt vai nu vienā krastā, vai nu citā. Pateiksi kaut ko nepareizu, cilvēki uzreiz trakos. Es tajās debatēs parasti neiesaistos, bet viņi grib padiskutēt. Stāvi rindā veikalā un tad ienāk kāds politiskajā T-kreklā vai cepurē, un tu redzi, ka viņš jau sagaida kautiņu, atnāca lai izbesītu citus. #BLM protesti ilga divas dienas un viss. Mums vispār to ir diezgan grūti saprast, es pats nevarēju iebraukt kādu laiku, bet rasisms ir. Es jautāju Bilam [Bill Bodine — mūziķis, producents], vai viņš piekrīt tam, ka, pateicoties viņa baltajai ādai, viņam mūzikas biznesā bija vairāk iespēju, un viņš atbildēja, ka 100%. Un ir ļoti maz cilvēku, kas ir spējīgi ne tikai to ieraudzīt un atpazīt, bet arī atzīt. No otras puses, Kalifornija vienmēr bijusi atšķirīga no citiem štatiem, mēs esam liberālāki, ir īpaši līcis un tā rajons. Mums te ir ļoti daudz progresīvo ideju, visādi LGBT un praidi šeit sākās. Mums ir cita pieeja dzīvei, tāpēc nav tik traki, bet arī var gadīties, jo tomēr iebraucēju no citiem štatiem arī ir daudz. Bet jebkurā gadījumā šeit rasisms ir mazāks par to, kas ir austrumu krastā.
Esmu runājis par to ar Deividu Beikeru (David Baker), kad mācījos pie viņa Indiānas universitātē, viņš teica, ka, pat nostrādājot tajā 40 gadus un pateicoties tieši viņa ieguldījumam, universitāte ir pazīstama visā pasaule, bet tik un tā viņam nav balss tiesību, jo viņš ir melnādains. Tas ir nopietni. Mums ir baltāki štati, melnāki štati, bet tas pārsvarā ir saistīts ar politiku. Sarkanie štati, kas balso par Trampu, tie ne kovidam, nekam netic, tikai prezidenta vārdiem. Zilie štati — tur jau cilvēki vairāk paši domā, bet tur arī vairāk labi izglītotu cilvēku.
Jebkurā gadījumā Sonomā ir mierīgi, mūsu mazajā lauku pilsētā. [smejas] Izņemot to, ka 70% studentu atkrita, jo baidās apmeklēt nodarbības. Toties apmeklēt restorānus un pālī ballēties viņiem nav bail. Uzaicināt mani uz vakariņām arī nav bail, bet atnākt uz nodarbību? Ko tu, var koronu noķert taču. Es to īsti nesaprotu, bet katram savs.
Un tie, kas saka, ka var ar kaut ko citu nodarboties…Man bija saruna ar visādiem mūziķiem, gan ar tiem, kuri kaut ko dzīvē ir sasnieguši, gan ar tiem, kas nē, un visi saka vienu un to pašu — es nodarbojos ar mūziku nevis tāpēc, ka gribu, bet tāpēc, ka neko citu vienkārši nevaru darīt. Tas arī ir viss. Tur nav brīvās gribas, mūzika ir mans aicinājums.