Koncerti ir ekskluzīva lieta

Ketija Ringa-Karahona par pandēmiju Amsterdamā, brīžiem, kad ir bail un kad nav, un to nenovērtējamo iespēju spēlēt kopā

Šis pandēmijas laiks katram no mums izpaužas nedaudz citādāk — kādam ir vairāk darba, kādam mazāk, vienīgais kopīgais faktors — mums, mūziķiem, gandrīz vai vispār nav koncertu. Un, ja mēs vēl kaut kā varam iztikt bez komunikācijas ar citiem cilvēkiem, bez mūzikas dzīvot ir ārkārtīgi grūti. Tāpēc daudzi izvēlas kaut kā sublimēt — mājās rakstīt video sadarbības ar saviem draugiem un kolēģiem, kādam paveicas tikt uzaicinātam uz tiešsaistes raidījumiem, kāds vairāk komponē. Bet tas ir šeit, Latvijā. Un tad es atcerējos par to, ka daudzi mūsu kolēģi taču nav dzimtenē, viņi ir prom, kāds pastāvīgi uzturas ārzemēs, kāds nolēma pamēģināt mācības citās valstīs, un neviens jau nestāsta sociālajos medijos par to, kas tieši notiek tur, kur viņi atrodas šobrīd, tāpēc nolēmu sazvanīties ar saviem kolēģiem un draugiem un uzzināt, kā viņiem iet, kā viņi izdzīvo, kas notiek viņu valstīs un kādas ir prognozes. Šajos pandēmijas stāstos piedāvāju uzzināt par situāciju septiņās dažādās valstīs, un kā mūsu māksliniekiem klājas, esot tālu prom! Visas sarunas norisinājās decembra sākumā.

Ketija Ringa-Karahona — flautiste, studē džeza flautu Amsterdamas konservatorijā (Conservatorium Van Amsterdam)

Kā tev iet?

Viss notiek kaut kādā mērā, tas ir forši! Kopumā visu laiku situācija neizbēgami mainās, skaitļi iet augšā-lejā, vienā brīdī liekas, ka paliek labāk, un tad pēkšņi gāžas gūzma jaunu gadījumu. Ir bijuši brīži, kad ir pie 11 tūkstošiem saslimušo dienā. Tas laikam bija novembrī, bija ļoti kritiski, un tad viņi aiztaisīja visu ciet, bet šķiet, ka šeit ir mierīgāk, nekā Latvijā, ierobežojumu ziņā. Koncerti notiek minimāli, un tas ir labi. Ir vietas, kuras var uzņemt 30 cilvēku publiku, un cilvēkiem jāvelk maska līdz brīdim, kad viņi apsēžas, un tad, kad apsēžas un ir ieturēta distance, var noņemt masku un klausīties koncertu.

Mans vislielākais prieks ir, ka skola nav aizvērusies ciet visu šo laiku, jo man ir bijuši satraukumu pilni brīži, ka tas notiks, un tad esmu apsvērusi ņemt gadu brīvu un dzīvot Latvijā, jo ir tik nestabils laiks. Ja sāktos nodarbības ZOOMā, tad es izvēlētos tādu variantu, bet tas nav tik tālu aizgājis, viņi visu laiku mēģina paturēt skolu vaļā. Arī tajos brīžos, kad pilsētā nenotika nekādu koncertu, skola tik un tā strādāja, kas ir super labi. Un mēs varam ar studentiem spēlēt katru dienu un tik un tā tikties. Skola ļoti strikti strādā, lai oficiāli paliktu vaļā, visur ir apsargi, kas pēta, vai cilvēkiem ir maska, vai viņi ievēro attālumu no citiem, lai klasītēs neietu vairāk cilvēku, nekā atļauts.

Kā ir ar lielākajiem sastāviem — bigbendiem?

Bigbends vispār notiek, man arī bija jāspēlē vienā bigbenda projektā. Mums bija pagājušajā nedēļā ļoti intensīvs ansambļu vīkends, ko viņi organizē katru semestri vienu reizi, un tad visiem ansambļiem, kas skolā eksistē, ir jāperformē. Arī bigbendiem, pilnīgi visiem sastāviem. Un tad, ja ir bigbenda koncerts, tad zālē var būt kādi pieci cilvēki. Tā telpa ir liela, viņi ierēķina attiecīgo distanci, bet principā publikai vairs nav vietas. Mēģinājumi arī notiek, visi mūziķi izretināti, un cilvēki cenšas pielāgoties apstākļiem, kā nu var. Man liekas, tas ir pozitīvi, ka visu laiku tiek uzturēta kaut kāda darbība, ka viņi mēģina noturēt darbību skolā, jo tā ZOOM izglītība, kas bija pavasarī… Mēs taču visi zinām, ka tas nestrādā. Nav nekādas saspēles ar cilvēkiem, ZOOMā tas nav iespējams. Pat individuālās stundas bija caur ZOOM, un tas bija smieklīgi — bija lietas, par ko parunāt, bet, kad nonāk līdz spēlēšanai, mēs ar skolotāju vienkārši patreidojām formas, un tā vairākus mēnešus. Tas īsti nestrādā. Tajā brīdī, kad viss atsākās dzīvajā, visi to teica skolas vidē, cik tas ir nenovērtējami, ka tu atkal vari būt ar skolotāju viens pret vienu. Tāpēc es arī aizdomājos par akadēmisko gadu, jo internetā ir tik daudz materiālu un iespējas pašam daudz ko apgūt, tas ir liels pluss mūsdienās. Viss ir tik pieejams, bet online stundas ne vienmēr var tevi iedvesmot.

Es atceros, ka februāra beigās gaisā jau bija jūtama spriedze un neviens vēl nezināja, cik tālu šī situācija aizvedīs mūs ikdienā, kamēr skaitļi auga un auga. Tad bija preses konference, kur valdība izlēma aizvērt visu ciet, atnāca e-pasts no skolas ar lūgumu savākt savas mantas, jo mēs nevarēsim tur tikt kādu laiku. Tad to laiku pagarināja, un visu laiku likās, ka pēc pāris mēnešiem visam jābūt ok, bet arī vasarā visi eksāmeni bija jānotur onlainā, un es ļoti jutu līdzi ‘beidzējiem’, jo viņiem dzīvā koncerta vietā bija jāsūta portfolio, un ne visiem studentiem bija pieejama ierakstīšana studijā vai spēlēšana ar citiem mūziķiem. Bija cilvēki, kas bija pilnīgi izolēti vai aizbraukuši uz mājām, piemēram, Itālijā, kur nevarēja iet ārā. Dažādi bija gadījumi, jo skola ir tik internacionāla — te ir cilvēki no Amerikas, Āzijas, un, tā kā katram iespējas ir pilnīgi citādākas, tad skola nolēma novienkāršot prasības. Arī iestājeksāmenos cilvēkiem bija jāspēlē tikai ar «backing track», lai būtu vienlīdzība. Toties šī gada sākumā džeza nodaļa noorganizēja «Graduation Festival» koncertus tiem studentiem, kas joprojām ir pilsētā — viņi varēja uzstāties «Bimhuis», džeza koncertvietā ar 400 sēdvietām (tagad 30), kurā ir augstas kvalitātes tiešraide, un studenti pēc tam var dabūt kvalitatīvu ierakstu. Studentiem tie tagad ir lieli svētki. Tas ir vienkārši koncerts, viņus vairs nevērtē, bet atkal ir maza, patīkama spriedzīte, daudzi tur uzstājās pirmo reizi, foršs notikums. Īpaši tagad, kad koncerti ir, varētu teikt, ekskluzīva lieta.

Runājot par parasto dzīvi, ikdienu, kā ir ar to?

Brīžiem liekas, ka nekas īsti nav mainījies. Cilvēki tāpat iet ārā arī tagad, kad kafejnīcas ir slēgtas, saulainā dienā cilvēki iet ielās bariņos ārā, ņem «take-away» ēdienu un spēj priecāties par mazām lietām. Tādos brīžos nav sajūtas, ka vispār ir pandēmija. Bet tad ir atkal situācijas, kas ir dīvainas — tas, ka mēs visur valkājam masku, neredzam viens otra emocijas un daļu ķermeņa valodas, bet pie tā jau pierod.

Mums tagad daudzi protestē pret maskām, jums tāda kustība ir?

Nē! Es lasīju internetā kaut ko un man liekas dīvaini, ka cilvēki saka, ka viņiem maska ir aizvainojums. Šeit par to neviens nerunā.

Bet vai visi tie ierobežojumi netraucē socializēties?

Nu, jā, septembrī, kad mēs visi atbraucām atpakaļ no visām malu malām, kur katrs bija aizbraucis mājās, un atkal satikamies skolā, protams, jau bija ierobežojumi, bija jāvalkā maska, distance, bet septembrī vēl ir tā vasaras sajūta, visi ir satikušies pēc ilga pārtraukuma, cilvēki iziet ārā no skolas un metās viens otram ap kaklu, apskaujas, tur bija daudz tādi nepārdomāti gājieni. Bet, saprotami, cilvēki bija sailgojušies pēc tādas sociālās dzīves. Vēl bija bāri vaļā, koncerti un džema sesijas arī notika, bet tad oktobrī viss jau atkal bija sliktāk, iespējams, studentu dēļ. Kopumā man pietrūkst iespējas iziet uz džemu, koncertu, pēc tam pasēdēt ar cilvēkiem, parunāt, jo tagad, aizejot uz koncertu, kad tas beidzas, visi rindas kārtībā pa vienam iet ārā un tāda socializēšanās ir ierobežota. Agrāk bija ļoti daudz momentu, kad tu pēc skolas noguris aizej uz koncertu, satiec nepazīstamus cilvēkus, aprunājies, visu laiku ir tā sociālā dzīve, tas stimulē, tu visu laiku iepazīsti jaunus cilvēkus, tādu lietu noteikti pietrūkst.

Pašai nav bail?

Ir bijis bail, bet es lielākoties uzturos skolā un mājās. Ik pa laikam skolā saslimst kāds, un tad visi cilvēki, kam bija kontakts ar šo cilvēku, sež karantīnā, man tā nav bijis un ceru, protams, ka nebūs. Bet jau cik mēneši pagājuši, un cilvēki pierod. Es pazīstu daudz cilvēku, kas ir izslimojuši, un mums, jauniem cilvēkiem, ticu, ka nav tik kritiski. Es visu laiku sev atgādinu, ka varētu būt sliktāk. Cenšos organizēt sesijas ar draugiem un regulāri spēlēt. Saprotu, ka šis periods ir unikāls tajā ziņā, ka varam ieguldīt vairāk laika, lai mācītos, praktizētos, komponētu un iedziļinātos lietās kopumā.

Cik grūti ir atrast labo tajā visā?

Tas jau ir atkarīgs no tā, kā tu uztver lietas. Bet zini kā, kad tu skolā esi, brīžiem nav laika satraukties. Ir sajūta, ka skola iet tajā pašā ritmā kā pirms pandēmijas, tikai bez visām tām ārpus skolas aktivitātēm. Bet tā diena ir vienkārši pārpildīta ar stundām un visu, kas skolā parasti notiek. Visu to darot, tu vari mācīties un priecāties, ka tāda iespēja ir.