Kad viss beigsies, mēs būsim gatavi atgriezties
Maksims Perepelica un Berta Moreno — Ņujorkas rezidentu stāsts par to, kā ir būt neredzamajai sabiedrības daļai un ka mūzika tiešsaistē nekad nespēs aizvietot dzīvā koncerta piedzīvojumu
Šis pandēmijas laiks katram no mums izpaužas nedaudz citādāk — kādam ir vairāk darba, kādam mazāk, vienīgais kopīgais faktors — mums, mūziķiem, gandrīz vai vispār nav koncertu. Un, ja mēs vēl kaut kā varam iztikt bez komunikācijas ar citiem cilvēkiem, bez mūzikas dzīvot ir ārkārtīgi grūti. Tāpēc daudzi izvēlas kaut kā sublimēt — mājās rakstīt video sadarbības ar saviem draugiem un kolēģiem, kādam paveicas tikt uzaicinātam uz tiešsaistes raidījumiem, kāds vairāk komponē. Bet tas ir šeit, Latvijā. Un tad es atcerējos par to, ka daudzi mūsu kolēģi taču nav dzimtenē, viņi ir prom, kāds pastāvīgi uzturas ārzemēs, kāds nolēma pamēģināt mācības citās valstīs, un neviens jau nestāsta sociālajos medijos par to, kas tieši notiek tur, kur viņi atrodas šobrīd, tāpēc nolēmu sazvanīties ar saviem kolēģiem un draugiem un uzzināt, kā viņiem iet, kā viņi izdzīvo, kas notiek viņu valstīs un kādas ir prognozes. Šajos pandēmijas stāstos piedāvāju uzzināt par situāciju septiņās dažādās valstīs, un kā mūsu māksliniekiem klājas, esot tālu prom! Visas sarunas norisinājās decembra sākumā.
Berta Moreno — saksofoniste, komponiste, pasniedzēja, un Maksims Perepelica — kontrabasists, komponists, producents; kopā jau vairākus gadus dzīvo Ņujorkā, ASV.
Hey! Kā iet?
Abi: Labi! Ok! Mēģinām izdzīvot!
Jā, šī ir populāra frāze pēdējā laikā. Tātad sāksim no šīs trakomājas sākuma! Mums «lokdauns» sākās marta vidū, jums bišķiņ vēlāk, pareizi?
Berta: Jā, šeit viss notika nedaudz vēlāk, tāpēc mēs no attāluma redzējām visu, kas norisinājās Eiropā, visus «lokdaunus» vēl pirms pandēmija sākās šeit, īpaši Ņujorkā.
Maksims: Manuprāt, īstais «lokdauns» šeit notika marta beigās, kaut gan skolas aizvēra ciet jau marta vidū, kā arī veikalus un lielus pasākumus. Mums nebija tik strikti kā Eiropā. Tie drīzāk bija tādi ieteikumi palikt mājās, bet mēs joprojām varējām aiziet pastaigāties vai pat izmantot sabiedrisko transportu.
Bet koncertu vairs nebija, pareizi?
Maksims: Nē, vispār nekādu publisko aktivitāšu nebija.
Berta: Tikai pirmās nepieciešamības preču veikali bija vaļā.
Maksims: Brodveja šovi, opera, teātri un lielie koncertuzvedumi uzreiz paziņoja, ka pārtrauc darbu līdz gada beigām. Džeza klubi un citas muzikālās iestādes arī bija spiestas aizvērties ciet uz nenoteiktu laiku.
Un tas tika paziņots martā?
Maksims: Jā.
Tātad, ja nekādu muzikālo aktivitāšu nav, kā jūs izdzīvojāt?
Berta: Mēs sākām sniegt stundas tiešsaistē un rīkot mājās koncertus, arī tiešsaistē. Mums arī piedāvāja piedalīties ierakstu projektos ar dažādiem cilvēkiem, un vairākas reizes arī filmējamies studijas koncertos, ko dažādas organizācijas filmēja, lai pēc tam ļautu cilvēkiem tos vai nu noskatīties internetā, vai arī lejuplādēt sev.
Vai valsts kaut kādā veidā atbalstīja tos, kuri nevarēja strādāt savā jomā?
Maksims: Mūziķiem un pārējiem māksliniekiem nekāda īpaša atbalsta nebija. Bija vienreizējs pabalsts, ko sauc par «one-time stimulus check», 1,200 dolāru katram. Dažiem bija iespēja pieteikties dīkstaves pabalstam, bet tos arī pārstāja maksāt vasaras beigās. Tā arī vairākums mūziķu mēģināja izdzīvot visus tos mēnešus.
Vai pietika ar to pabalstu?
Berta: Mums arī paveicās saņemt vairākus grantus no dažādām bezpeļņas organizācijam, kas palīdz koncertmāksliniekiem, komponistiem un pedagogiem. Tas ļoti palīdzēja, it īpaši pirmajos mēnešos, jo neviens nevarēja paredzēt, cik ilgi pandēmija ilgs.
Maksims: Papildus mēs abi saņēmām daļu no algām no organizācijas ALJA – «Afro-Latin Jazz Alliance», kur strādājām pirms Covid-19 sākās Ņujorkā.
Kā situācija izskatās šobrīd? Vai ir kaut kādas prognozes par to, kad atsāksies mūzika?
Berta: Mēs joprojām nezinam, kas īsti notiek un kad tas viss varētu beigties. Māksla tiek uzskatīta par kaut ko ne tik būtisku, tāpēc mums arī nav informācijas par to, kad varēsim muzicēt. Viņi kaut ko sola restorāniem, bāriem, sporta zālēm, bet mūzikālajām vietām un koncertiem pagaidām nekā.
Maksims: Dažas vietas mēģināja atsākt koncertus, pārsvarā fona mūzikas veidā, un it kā vasarā tas pat labi aizgāja, bet, tiklīdz sāka vērt vaļā klubus, vietējā valdība aizliedza rīkot koncertus ar ieejas maksu un reklāmu, ieskaitot afišas sociālajos medijos.
Kā jums liekas, varētu būt tā, ka mākslas joma netiek valstiski atbalstīta, jo mākslinieki nav tik aktīvi politikā?
Maksims: Manuprāt, tas ir vairāk par ekonomiku, nevis politiku.
Berta: Salīdzinot ar Eiropu, mūzika un māksla kopā ir vairāk integrētas valstiskajā sistēmā tādā ziņā, ka valsts subsidē vairākas aktivitātes. Šeit, Amerikā, mūzika pārsvarā tiek atbalstīta no privātā sektora — filantropija, mecenāti, sponsori, atbalsta biedrības. Šeit valsts nerūpējas par mākslu tā, kā to dara vairākās citās valstīs.
Es zinu, ka Amerikā nav Kultūras Ministrijas, bet vai jums liekas, ka tas ir pareizi?
Maksims: Tas ir koks ar diviem galiem. Tas ir jauki, kad tev ir kaut kāda valsts subsīdiju veida finansiālā stabilitāte, kas palīdz pilnībā fokusēties tikai uz mākslu. Bet tas var arī ietekmēt keatīvo neatkarību un radošu procesu. Amerikā pēc mūsu pieredzes viss ir atkarīgs no tā, vai tu spēsi atrast pareizos cilvēkus vai pareizo organizāciju, kas noticēs tavām idējām un vēlēsies tās atbalstīt. Manuprāt, tas palīdz stimulēt kreativitāti, unikalitāti un mākslas patiesumu.
Daudz mūziķu un koncertu šobrīd pārceļas uz digitālo pasauli. Ko jūs par to domājat?
Berta: Personīgi man neliekas, ka tiešsaistes koncertiem ir tāds pats efekts kā dzīvajiem, bet tas risinājums šībrīža situācijai ir pareizs. Manuprāt, mūzikas pieredzei jābūt personīgai — tas ir par komunikāciju un interakciju. Tas ir par to, ka tu dali šo vienreizējo brīdi ar publiku un radi īpašu atmosfēru, kuru ir ļoti grūti atdarināt tiešsaistē. Es novērtēju tiešsaistes koncertus, jo tie ir vienīgais veids, kā var spēlēt šobrīd, tāpēc tas ir labāk par nekādiem koncertiem vispār. Bet mūzikas sirds ir dzīvajā pieredzē. Es neredzu veidu, kā un ar ko to var aizvietot.
Maksims: Es tam pilnīgi piekrītu. Mums ir veiksmīgs tiešsaistes koncertu stāsts — cilvēki ļoti pozitīvi reaģē uz mūsu performancēm. Mēs saņēmām milzīgu atbalstu no visiem, kas pievienojās mūsu raidījumiem un bijām arī spējīgi komunicēt ar skatītājiem caur īsziņām un čatiem. Protams, kā jau Berta minēja, tas nav tas pats, bet šobrīd tas ir pareizais risinājums.
Vai bija kaut kas labs, kas notika pandēmijas laikā? Piemēram, parādījās vairāk laika iemācīties kaut ko, kam iepriekš laika nebija, vai kaut kas tamlīdzīgs?
Berta: Kad viss apstājās, mums pēkšņi uzradās vairāk laika sev pašiem — zīmēt, iet pastaigāties, praktizēt savu instrumentu, iemācīties kaut ko, kam tiešām nebija laika. Es beidzot iemācījos spēlēt flautu! Sākumā tas laiks bija tiešām iedvesmojošs, bet pēc tam sākām izjust, cik ļoti pietrūkst koncertu un iespēju spēlēt dzīviem cilvēkiem. Kopējā situācija kaut ko labu ir devusi, bet viss ilgst jau pārāk ilgi.
Mums kā māksliniekiem jāatgriežas uz mūsu skatuvēm darīt savu lietu, bet mēs mēģinām atrast arī pozitīvās puses šajā situācijā, mēs mēģinām fokusēties uz to, ko darīsim pēc pandēmijas, kā un kur virzīt savas karjeras, kas ir visbūtiskākais un kas nav, kā mēs izdzīvosim, ja kaut kas līdzīgs notiks atkal, ja pandēmija atgriezīsies. Bet mākslinieka gars ir dzīvs, un, kad viss beigsies, un mēs atgriezīsimies, mēs būsim gatavi!
Maksims: Mums ir lieli plāni nākamajiem mēnešiem, ieskaitot Bertas jaunā albuma relīzi, par ko es ļoti lepojos un esmu ārkārtīgi priecīgs, es tajā piedalījos basista, producenta un redaktora lomā, kādās dziesmās arī aranžētāja lomā. Mēs šo pandēmiju pavadījām, strādājot pie tā, kas kļuva par lielu motivāciju un palīdzēja pārdzīvot šo nevieglo laiku. Ironiski, bet albuma nosaukums būs «Tumaini», kas suahili valodā nozīmē «cerība». Man liekas, tas atbilst mūsdienu situācijai.