Covid-19 ir katastrofa mentālajai veselībai un radošumam

Pauls Pokratnieks — ziņas no Zviedrijas, valsts, kas noturēja brīvību ilgāk par pārējo pasauli un pandēmijas laikā uzturēja gandrīz vai vienīgo džeza klubu Eiropā

Šis pandēmijas laiks katram no mums izpaužas nedaudz citādāk — kādam ir vairāk darba, kādam mazāk, vienīgais kopīgais faktors — mums, mūziķiem, gandrīz vai vispār nav koncertu. Un, ja mēs vēl kaut kā varam iztikt bez komunikācijas ar citiem cilvēkiem, bez mūzikas dzīvot ir ārkārtīgi grūti. Tāpēc daudzi izvēlas kaut kā sublimēt — mājās rakstīt video sadarbības ar saviem draugiem un kolēģiem, kādam paveicas tikt uzaicinātam uz tiešsaistes raidījumiem, kāds vairāk komponē. Bet tas ir šeit, Latvijā. Un tad es atcerējos par to, ka daudzi mūsu kolēģi taču nav dzimtenē, viņi ir prom, kāds pastāvīgi uzturas ārzemēs, kāds nolēma pamēģināt mācības citās valstīs, un neviens jau nestāsta sociālajos medijos par to, kas tieši notiek tur, kur viņi atrodas šobrīd, tāpēc nolēmu sazvanīties ar saviem kolēģiem un draugiem un uzzināt, kā viņiem iet, kā viņi izdzīvo, kas notiek viņu valstīs un kādas ir prognozes. Šajos pandēmijas stāstos piedāvāju uzzināt par situāciju septiņās dažādās valstīs, un kā mūsu māksliniekiem klājas, esot tālu no prom! Visas sarunas norisinājās decembra sākumā.

Pauls Pokratnieks — bundzinieks, komponists pedagogs, 2015. gadā absolvējis Karalisko Akadēmiju (Royal Conservatory) Hāgā, Nīderlandē, iegūstot maģistra grādu.

Nu, čau! Kā iet?

Nu, normāli, zin kā… Mēģinām tikt pāri visam šim sausām kājām.

Un kur tu šobrīd esi?

Esmu Zviedrijā, rietumu krastā, Gēteborgā.

Un kā jums tur tagad? Pašizolācija?

Šeit jau interesanti. Zviedrija bija tā vienīgā valsts, kura mazliet savādāk izdarīja ar tiem visiem ierobežošanas pasākumiem.

Jums tur gandrīz nekādu ierobežojumu nebija, vai ne?

Daudz mazāk kā citur, bet tomēr. Situācija attīstījas diezgan strauji — gads iesākās, likās, ka tagad tik būs — projekti, plāni. Darbojos produktīvi un internetā principā vispār neskatījos. Un tad kaut kur marta sākumā tētis no Latvijas zvana: «Klau, tur ir kaut kāds vīruss un viņš no Stokholmas pie mums nāk.» Es biju pārsteigts, jo Zviedrijā par to nebiju dzirdējis. Un tad ar to brīdi tik sākās — atcēlās koncerti, dažādi ierobežojumi. Un viss notika tik strauji… No paša sākuma atcēla lielos pasākumus, festivālus, tad pamazām arī mazie klubiņi taisījās ciet.

Šeit, Gēteborgā, darbojās, iespējams vienīgais džeza klubs, kas palika atvērts visu pandēmijas laiku, jo tas dabūja naudiņu no valsts un varēja samaksāt algas un vispār uzņemties to risku. Bija divi mēneši, kad bija daudz mazāk apmeklētāju, bet vasarā bija «full house».

Pats es kādas četras, piecas nedēļas dzīvojos pašizolācijā, bet pēc tām četrām nedēļām… Es nekad dzīvē neesmu bijis tik ilgu laiku viens pats, sākās mazliet depresija vieglā formā, un es atsāku pamazām iet uz džemiem tajā klubā, nebija jau aizliegts. Tā bija fantastiska sajūta — būt atkal uz skatuves un dzirdēt dzīvo mūziku pat tuvāk kā divi metri. Tagad šķiet, ka novērtēju vēl vairāk.

Līdz pat novembrim koncerti un pasākumi varēja notikt līdz 50 cilvēkiem. Principā visu pavasari un vasaru notika koncerti. Novembrī bija plānots pacelt to skaitli līdz 300. Un tad aizklapējās ciet — tagad var tikai astoņi.

Astoņi? Tu drīksti spēlēt koncertus astoņiem cilvēkiem? Izklausās dīvaini…

Tas nozīmē, ka principā visi pasākumi atcēlās, pat tie maziņie, kas notika visu pavasari un vasaru.

Bet kāpēc tieši astoņi?

Es nezinu… Man liekas, ka viņi negribēja oficiāli visu taisīt ciet, jo restorāni ir atvērti un tajos var būt vairāk par astoņiem apmeklētājiem, bet, ja kāds izvelk mandolīnu, uzreiz astoņi. Tikpat labi varēja būt nulle.

Bet tie astoņi ir tikai klausītāji, vai tas ir mūziķus ieskaitot?

Ieskaitot visus iesaitītos.

Principā tas nozīmē, ka var satikties grupa, skaņotājs, video operators un viss. Un apkopēja, lai visu dezinficētu, kamēr jūs tur spēlējat.

Tieši tā. Tā kā tagad viss ir apstājies.

Jebkurā gadījumā, šobrīd ir stingrāki ierobežojumi. Man liekas, ka līdz februārim, martam principā nekas nenotiks.

A kā ir ar tiešsaistes pasākumiem? Bija kaut kādi koncertiņi online režīmā?

Mēs gribējām taisīt ar manu grupu «Pulse Trio», bet viens no mūsu grupas biedriem aizbrauca dzīvoties prom uz laukiem. Man Ziemassvētku laikā bija viens «livestream» pasākums. Bet vispār šeit tie tiešsaistes koncerti nav ļoti izplatīti. Mazie koncerti visu laiku bija atļauti, tagad varbūt būs vairāk «livestream». Pārsvarā visi komponē, staigā dabā vai «Instagram collaborations» taisa.

Ar ko tu pats nodarbojies? Tikai ar koncertdarbību vai arī pasniedz bungas?

Pirms «kovidnieka» aptuveni puse no ienākumiem nāca no koncertiem un puse no manas privātskolas «Pulse Factory», kurā es mācu bungas, ritma studijas, kā arī pamatus klavierēs un mūzikas teorijā.

Sanāk, tā kā jums īpaši nekādu ierobežojumu nebija, tev arī nebija nepieciešamības pāriet onlainā, vai ne?

Ar lielāko daļu studentu turpinājām mācības dzīvajā. Pavasarī uzsāku arī «online» nodarbības, tā ka tagad varu darboties arī tādā veidā.

Filozofisks jautājums… Bet vispār kā tev liekas, kā būs tālāk?

Vasarā es mēģināju saprast, vai ir kaut kādas labās puses šim pandēmijas laikam beigu beigās. Sākumā man šķita labi, ka var apstāties, padomāt, kurā virzienā darboties, vai esmu harmonijā ar sevi un visumu. Bet lielās līnijās — diezgan liela katastrofa gan mentālajai veselībai, gan lielai daļai radošajo un praktisko plānu. Nerunājot par iespēju saslimt un komplikācijām. Manā gadījuma es apstājos un apdomājos jau pirms pandēmijas, bet, nu, laikam jāapstājas vēl kārtīgāk.

Interesants fakts — rudenī Zviedrijā aptaujāja mūziķus, un 33% sākuši apgūt kādu jaunu profesiju. Varbūt mazliet skarbi skan, bet šī visa situācija varbūt atsijās tos mūziķus, māksliniekus, kuri bez mūzikas, radīšanas nevar dzīvot un ir gatavi ēst griķus mēnēšiem, lai turpinātu attīsties, no tiem, kas ir apguvuši šo profesiju skolās, vecāku vai vides, draugu vadīti un saprot, ka viņiem svarīgāk ir komforts un iekrājumi, un mūzika var būt kā hobijs. Protams, ja tev ir bērni vai citas lielas atbildības, tad ir jābūt stabilam, bet šķiet, ka daudzi turas mūzikas lauciņā apstākļu sakritības vadīti, nevis dvēseles. Vairāk mūziķi, es domāju, ka nav vajadzīgi, bet vairāk mākslinieki gan.

Gribas jau cerēt uz to labāko.

Savādāk jau nevar! Jādarbojas, jāattīstās un arī jabūt gatavam visam. Iespējams, nekad vairs neatgriezisimies pie dzīves, kāda bija pirms Covid-19, bet pastāv, kas mainās, vai ne!

Es gan ļoti, ceru, ka drīz varēs muzicēt atkal lielās un mazās telpās, tuvu, tuvu blakus viens otram, jo it sevišķi improvizētā mūzika vislabāk uzrunā ļoti tuvā, intīmā attālumā. Gandrīz vai pieskaroties.