Bungu vālīte kā diriģenta zizlis

Sitamo instrumentu pavēlnieks Andris Buiķis savā soloalbumā «Zaļš» centies salikt iekšā visu, kas sakrājies un nav devis miera

Mēdz teikt, ka bundzinieks ir grupas sirds. Ne tajā saldajā nozīmē, kas bieži vien tiek izcelta, lietojot deminutīvu, un tāpēc arī Alise Joste vienā no sava jaunā albuma «ŠāKāTā» dziesmām sirdi ironiski nodēvē par banālu orgānu, bet tieši otrādi — vistiešākajā. Bungu ritms ir kā sirds, kas sitas un pumpē asinis, apgādājot ķermeni ar visām nepieciešamajām vielām pa asinsrites kanāliem, bass ir kā kauli un muskuļi, kas satur to visu kopā un liek kustēties, un tad pa virsu klājas viss pārējais, kas izvirzās priekšplānā. Ja dzīvs organisms ir ķermenis, tad mēs redzam tikai seju, matus, ādu, bet, ja par vienotu un tikpat dzīvu organismu uzskatām saliedētu, līdzīgi domājošu cilvēku kolektīvu, kas spēlē mūziku, tad tas ir dziedātājs, soloģistārists, saksofonists. Tuvredzīgāki koncertu klausītāji bundzinieku var nemaz nepamanīt, ja skatās tikai uz solistu priekšplānā, iespējams, pat nenojaušot, ka viņu instinktīvās deju kustības ir pakļautas ritma pavēlniekam skatuves aizmugurē. Laba bundzinieka lomu grupā var salīdzināt ar diriģenta lomu orķestrī, un otrajam parasti tiek vislielākie lauri, kaut mēs jau viņu nedzirdam. Dzirdam balsis un instrumentus. Turpretī bundzinieks ir visskaļākais, tāpēc arī nolikts vistālāk no klausītāja.

Andris Buiķis ir zināms kā «Very Cool People» bundzinieks, un šajā džezfanka grupā ir pat vairāki mūziķi, aiz kuriem viņš tumsā slēpjas, nereti arī pieaicinātie solisti, kuri paņem visu uzmanību, un tikai ar grupu jau pazīstamie zina, ka tās līderis ir ģitārists Elvijs Grafcovs.

Vēsturē ir zināmi vairāki lieliski bundzinieki, kuri no skatuves dziļumiem iznākuši priekšā un kļuvuši par dziedātājiem, pie bungām atstājot savā vietā kādu citu. Pasaulē viszināmākais piemērs ir Fils Kolinss, kurš bija progresīvā roka grupas «Genesis» bundzinieks, pirms to pameta dziedātājs Pīters Geibriels. Pie mums tādi ir Raimonds Bartaševics, kurš «Menuetā» bija bundzinieks, bet ar «Pērkona» rašanos kļuva par dziedātāju, tāpat no bundzinieka par dziedātāju pārtapa Andris Ērglis.

Andra Buiķa soloalbuma «Zaļs» gadījums ir citāds. Viņš nekur nav aizgājis no bungām, bet vēlējies parādīt to, kas vēl viņā iekšā sēž, un, spēlējot tikai bungas, turpat arī paliktu, bet neviens par to nekad neuzzinātu. Kā stāsta viens no melnbaltajiem foto albuma noformējumā, viņš rok dziļāk par bungām, iecērtoties tajās kā ar lāpstu. Ne visi zina, ka bundzinieki Vilnis Krieviņš un Aigars Krēsla ir autori lielākajiem grupu «Remix» un «Jumprava» hitiem, bet Buiķis nolēmis sevi pieteikt ar veselu soloalbumu, kurā pats ir visu dziesmu jeb skaņdarbu autors. Iesākumā izlasot uz vāciņa autora teikumu, ka «visus instrumentus un balsis, kas dzirdamas albumā, esmu sadziedājis un iespēlējis pats», nāk prātā vēl viens par dziedātāju pārtapušais bundzinieks vārdā Deivs Grols, kurš pēc «Nirvana» līdera Kurta Kobeina nāves pirmo albumu ierakstīja viens un nosauca to par «Foo Fighters». Piedevām vēl uzlika šaujamieroci uz vāka, lai visiem būtu skaidrs, kas viņam devis šo brīvību, bet ieraksta negaidītie panākumi viņam ļāva izveidot grupu ar sevi priekšplānā, lai būtu, ar ko koncertēt. Buiķa rakstiskā vēstījuma pēdējā teikumā izteikta pateicība visiem, kuri palīdzēja un izkrāsoja šo albumu. Un to krāsu beigu beigās izrādās tik daudz, ka minētais «visu pats» drīzāk attiecināms uz autora kā visā ieraksta ietvaros notiekošā virsvadītāja, tātad varētu arī netieši teikt — diriģenta lomu.

Rūpīgi izpētot norādes, kuros katrā no gabaliem kādi cilvēki iesaistīti, nonākam pie tā, ka ievaddziesmu «Degoši Magoņu Lauki» dzied pats Andris. Viņš necenšas demonstrēt īpašas vokālās dotības, un tieši tāpēc šī sarežģītā, bet ļoti sirsnīgā kompozīcija ar neskaitāmo tempu maiņu un melodiju blīvumu paver klausītāja uztveres vārtus, liekot iekārtoties ērtāk dīvānā un saspicēt ausis, jo, visticamāk, gaidāms džezroka vai progroka albums, kas noskaņas ziņā atgādinās grupas «Spāre» pirmo veikumu «Masa» (2017). Tomēr jau otrā kompozīcija izsit no šī līdzsvara, jo tā ir popdziesma astoņdesmito gadu stilā ar Aijas Vītoliņas vokālu. Iespējams, «Tam Vienam» pat ir vislielākais hita potenciāls ne vien šajā albumā, bet visā Aijas līdz šim izpildīto dziesmu klāstā, taču ievadam tas ir kā sitiens zem jostasvietas. Tam seko klavierskaņdarbs «Vasara», un sajūta ir līdzīga kā staigājot pa kādu festivālu vai pasākumu, kur katrai skatuvei vai telpai ir cita noskaņa, vai — vēl precīzāk — spaidot televizora pulti, kur vienā kanālā ir klasiskā mūzikā, otrā kāda spriedzes pilna filma, trešajā dabas skaistums, ceturtajā sports, piektajā ziņas, sestajā dievkalpojums utt. Arī turpmāk katrs gabals piedāvā kaut ko citu, ik reizi nodomājot, ka šī atkal ir viena atsevišķa Andra Buiķa talanta šķautne, kam, iespējams, būtu vērts veltīt veselu vakaru, bet šajā albumā tam jau to trīs vai četru minūšu šķiet par daudz.

Kā izziņas materiāls, kura mērķis ir izcelt autora prasmes dažādos muzikālos virzienos, šis kalpos itin labi, bet mērķi nesasniegs, tāpat kā cilvēks, kurš sarunās dedzīgi un skaļāk par visiem demonstrē erudīciju jebkurā jomā, bet neviens viņā neklausās. Kā tekstus dziesmām Andris izvēlējies Jāņa Damrozes dzejoļus latviešu valodā, kas vien jau ir apsveicamāka ideja par neko neizsakošiem, vien fonētiski daiļskanīgiem paša sacerētiem pantiem angļu valodā. Tēmas ir mūžsenās patiesības par mīlestību, kam dzīve īsa, ja gribam to ar varu noturēt vai spēju novērtēt to vienu, ar kuru var dalīties gan priekā, gan uzticēt dienas grūtās un sūrās. Ja jau Andris šos dzejoļus, šķirstot grāmatu bibliotēkā, ir izvēlējies, tātad viņam tie šķituši aktuāli un atbilstoši muzikālajam materiālam, bet te atkal akmens dziedātāju lauciņā, kuri, pārsvarā līdz šim dziedot tekstus angļu valodā, ne vienmēr aizraujas ar latviešu valodas prasībām atbilstošām intonācijām, jo īpaši piedziedājumos, tehniski skaldot zilbes pa notīm un apcērtot frāžu nobeigumus, kur tie prasa plašumu, ko teorētiski studijā varētu panākt arī pats Andris ar halles efektu. Ja frāze beidzas ar vārdu «īsa», tad to var noskaldīt, bet ja pēdējais, pēc atskaņas itin labi atbilstošais, bet pavisam no citu nozīmējošais vārds ir «brīva», tad tas neder. Šķiet, souldziesma «Vakars kluss un mierīgs» izklausītos personīgāka, ja to dziedātu pats autors, nevis Ralfs Eilands.

Albumā ir viena apcerīga dziesma arī angļu valodā («Happy In The Evenings»), bet tajā izmantots «Ghosthack» vokāla sempls, nevis pieaicināta kāda dziedātāja. Instrumentālam džeza improvizācijas skaņdarbam «Pērkons» ar Dāvja Jurkas altsaksofonu un Ritvara Garozas sintezatoru priekšplānā un «Very Cool People» kolēģa Valtera Sprūdža basģitāru atkal seko jauna lappuse — vokalīze «Dzīvība», kurā Jānis Žilde saklausa «Pūt, vējiņi!», bet laikam jau tur viss balstīts tautas melodiju motīvos, jo tajā var sadzirdēt pa frāzei arī no «Tumša nakte zaļa zāle» un «Rīga dimd». Interesants ir skaņdarbs ar vecām ēģelītēm kā soloinstrumentiem priekšplānā — «Ō Jā», kas atsauc atmiņā Padomju Savienības laikā populāro Meščerina elektromuzikālo instrumentu ansambļa skanējumu, kas dzirdams daudzās to laiku kinofilmās. Cik var spriest pēc nenorādītiem citiem taustiņinstrumentālistiem pie šī skaņdarba, veco sintezatoru tembri ir vēl viena paša Andra aizraušanās.

Atkal mierīgākos ūdeņos ieved dziesma «Par Tālu», kur Buiķim kā otra vokāliste pievienojas Rita Kovaļčuka, kas varētu noderēt par kādas filmas vadmotīvu, protams, ja tā būtu par šādu tēmu. Vēl vienam klavierskaņdarbam, kam dots tāds pats nosaukums kā Gunāra Rozenberga izcilajai platei («Laura», 1979), seko albuma titulgabals, kurā Uldis Cīrulis jeb Monsta ieskrečo Raimonda Paula runas fragmentu. Tajā skan arī uzslava pašam Buiķim, bet viss šis kokteilis vainagojas ar pēdējo pilienu — skaņdarbu «Paldies», kas parāda autora spēju vienā gabalā plūstoši salikt vai visu iespējamo. Sākt ar austrumniecisko citāru, ko nomaina it kā tapiera spēlētas klavieres mēmās filmas seansā pagājušā gadsimta sākumā, turpinot ar Hamonda ērģelēm un čellu, bet nobeidzot ar astoņdesmito gadu hārdroku «Whitesnake» stilā. Šis pēdējais skaņdarbs ir kā atslēga visam albumam, kam cauri vijas Andra Buiķa virtuozā bungu spēle visdažādākajos stilos. Tāpēc, kad atsāksies iespēja atkal koncertēt, un pēc dzīvās mūzikas baudīšanas būs izslāpuši gan klausītāji, gan paši mūziķi, grupas būs uz izķeršanu, un, ja kādam kolektīvam laika trūkuma dēļ netiks bundzinieks, aiciniet talkā Andri Buiķi — viņš lieliski tiks galā ar visu un pēc tam vēl būs spiests atvainoties, ka kā pastāvīgs jeb pilna laika bundzinieks šai grupai tomēr pievienoties nevarēs, un būs vien arī turpmāk jāiztiek ar veco, kurš bungas nevis spēlē, bet vienkārši ritmiski dauza.

Ja, noklausoties kādu albumu desmit reizes, tev šķiet, ka bez tā vairs nevari dzīvot, un katru reizi, kad ieiesi kādā kafejnīcā, tu tūliņ dosies pie dīdžeja, lūdzot to uzlikt, tad to jau var uzskatīt par infekciozu. Kā vienu no šī albuma plusiem nedrīkstētu nepieminēt, ka ar šo nekas tāds nedraud. Var klausīties droši!