Aizbraukt citā valstā tieši «lokdaunā»
Karīna Laugale par savu «Erasmus» pieredzi pandēmijas laikā — neredzēt pilsētu, neapmeklēt koncertus, bet būt spējīgai muzicēt skolā
Šis pandēmijas laiks katram no mums izpaužas nedaudz citādāk — kādam ir vairāk darba, kādam mazāk, vienīgais kopīgais faktors — mums, mūziķiem, gandrīz vai vispār nav koncertu. Un, ja mēs vēl kaut kā varam iztikt bez komunikācijas ar citiem cilvēkiem, bez mūzikas dzīvot ir ārkārtīgi grūti. Tāpēc daudzi izvēlas kaut kā sublimēt — mājās rakstīt video sadarbības ar saviem draugiem un kolēģiem, kādam paveicas tikt uzaicinātam uz tiešsaistes raidījumiem, kāds vairāk komponē. Bet tas ir šeit, Latvijā. Un tad es atcerējos par to, ka daudzi mūsu kolēģi taču nav dzimtenē, viņi ir prom, kāds pastāvīgi uzturas ārzemēs, kāds nolēma pamēģināt mācības citās valstīs, un neviens jau nestāsta sociālajos medijos par to, kas tieši notiek tur, kur viņi atrodas šobrīd, tāpēc nolēmu sazvanīties ar saviem kolēģiem un draugiem un uzzināt, kā viņiem iet, kā viņi izdzīvo, kas notiek viņu valstīs un kādas ir prognozes. Šajos pandēmijas stāstos piedāvāju uzzināt par situāciju septiņās dažādās valstīs, un kā mūsu māksliniekiem klājas, esot tālu prom! Visas sarunas norisinājās decembra sākumā.
Karīna Laugale — dziedātāja, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza katedras studente. Šobrīd atrodas Hamburgā, Vācijā, «Erasmus» programmas ietvaros.
Tev paveicās aizbraukt «Erasmus» pašā karstākajā laikā!
Īstenībā man bija tā, ka, pirms es braucu, es izdomāju, ka gribu bišķiņ aiziet uz akadēmiju Latvijā, pamācīties kaut kādas lietas, kas man pašai interesē. Un tad, tieši nedēļu pirms man bija jābrauc uz Hamburgu, sākās pirmie Covid-19 gadījumi un man bija ļoti liels stresiņš. Man pirmo lidojumu vienkārši atcēla, naudiņu es vēl arī nedabūju atpakaļ. Tad es nopirku vēl vienu lidojumu, un tad vēl bija stresiņš par to kovidu, vai man būs jāsēž izolācijā, vai es vispār varēšu aizbraukt. Man bija plānots pēc pirmā lidojuma būt uz to mītingu internacionālajiem studentiem, tad es vienkārši uz to mītingu nepaspēju, jo es ielidoju tajā dienā, kad tas notika, tikai stundu vēlāk. Respektīvi, tā vide, pirms es atbraucu uz šejieni, bija ļoti stresaina. Tad es atbraucu un burtiski pēc pusotras nedēļas šeit sākās «lokdauns».
Tev nebija jāsēž karantīnā?
Nē, jo katrai valstij ir savs Covid-19 sarkano valstu saraksts, risku zonu saraksts, un brīdī, kad es atbraucu, Latvija tajā nebija. Tas bija ļoti labs momentiņš. Tagad gan ir citādāk.
Paspēji aiziet kaut kur? Uz koncertiem? Pilsētu izpētīt?
Nē. Es vispār neko nepaspēju, jo man bija tā, ka es atbraucu, pirmā nedēļa ir laiks, kad tev jāadaptējās jaunā vidē, kaut ar to pašu transporta sistēmu, jo es nebiju bijusi Vācijā pirms tam un man bija jāpierod pie tā, kā te kursē tie vilcieni, kas viņiem te ir galvenais sabiedriskais transports, un tas bija kaut kas tāds «Wow!» man. Un, kamēr es tiku līdz skolai, pagāja kādas trīs vai četras dienas kopš es šeit atbraucu, un tad man iedeva visus tos dokumentus — «free pass tickets» koncertiem, kino teātriem. Es domāju: «O! Cik forši!» Un mani tieši uzaicināja uz vienu koncertu, bet tur bija jārezervē galdiņi un viss jau bija aizņemts. Tad es domāju: «Ok, nākamajā koncertā noklausīšos savu pedagogu» (kam bija jādzied), un sākās «lokdauns».
Un joprojām ilgst?
Jā, tāpat ka Latvijā tika pagarināts līdz 10. janvārim.
Bet tev mācības līdz februāra vidum, vai ne?
Oficiāli «Erasmus» man ir līdz 7. martam.
Un kā jums tur mācības notiek? Mums tagad viss attālināti.
Es teiktu 50/50 — 50% notiek onlainā un 50% klātienē. Klātienē lekcijās var būt līdz 13 cilvēkiem, jo viņiem, protams, telpas ir daudz lielākās nekā Latvijas Mūzikas akadēmijā, un viņi var nodrošināt to distanci. Un ne tikai tādi priekšmeti kā klavieres vai specialitāte notiek skolā, bet arī solfedžo, ritma nodarbības, ansambļi. Un šeit cilvēki arī var džemot, nav tā aizlieguma. Te var savākties vienā klasītē. Tas, protams, ir tikai skolas ietvaros, jo visi bāri un koncertzāles ir ciet.
Sanāk, ka tev paveicās, visi tie svarīgākie priekšmeti notiek kā parasti.
Protams, un tāpēc man īstenībā ir ļoti liels prieks, ka esmu šeit, jo Latvijas akadēmijā tā situācija ir bēdīgāka, jo tikai specialitāte var notikt klātienē, bet viss pārējais attālināti. Un šeit arī ir tā, ka katram instrumentam vai vokālistam ir jāmācās divas specialitātes: viena ir džeza specialitāte, kurai, protams, pienākas visvairāk kredītpunkti, un otra ir klasiskā specialitāte.
O, tad tu tagad mācies klasisko vokālu?
Jā, un tas vairāk ir nevis lai apgūtu klasisko vokālu, bet elpošanu un ķermeņa stāvokli. Un akadēmiskā vokāla pasniedzēja dažreiz arī grib pastrādāt ar džeza skaņdarbiem — skaņas veidošanas ziņā, elpošanas ziņā, ķermeņa pozīcijas ziņā. Tas ir ļoti interesanti un kaut kas pilnīgi citādāks, par ko es nebiju dzirdējusi, ka kaut kas tāds notiek.
Sanāk, pateicoties tam, ka viss ir ciet, tev ir vairāk laika mācībām? Ļoti produktīvs laiks!
Īstenībā jā, bet es šeit tikai mācos, un tajā pašā laikā man liekas, ka man nav īsti laika! Es esmu tas cilvēks, kas visu grib izdarīt «properly». Arī diemžēl man nesanāk tik bieži džemot ar citiem studentiem, jo nav iespējas tik bieži viņus satikt ikdienā, tāpēc ka ir tās attālinātās mācības, un pārsvarā tos cilvēkus, ko es zinu, es zinu no ZOOM konferencēm. Tas ir bišķiņ citādāk. Tu zini, kā viņš izskatās, bet neesi īsti ar viņu runājis, jūs neesat vienā klasē un jums neveidojas dabīgā sarunas plūsma. Es esmu trīs reizes džemojusi skolā, un ir diezgan jauki.
Tie džemi ir pašu studentu iniciatīva, kas ir diezgan netipiski Latvijas akadēmijai. Latvijā es par tādiem džemiem varbūt vienu reizi esmu dzirdējusi, bet šeit studenti satiekas gandrīz katru dienu. Paši studenti sarunā citus studentus, ar ko viņi grib spēlēt, tad rezervē telpu. Protams, viņiem ir jāpieraksta visi vārdi, drošības pēc.
Nu, forši! Žel, ka tu nevari pilnībā izbaudīt to «Erasmus» pieredzi — socializēties ar citiem studentiem, apmeklēt pasākumus, pētīt pilsētu…
Izņemot to, viss ir ļoti forši. Es esmu ļoti pateicīga, ka man ir iespēja būt šeit. Sakarā ar to Covid-19, vairākas skolas vienkārši teica, ka neņems «Erasmus» studentus, un šeit man tā nebija. Un tomēr nav tā sajūta, ka tu esi kaut kāds «outsider», kas ir atbraucis uz dažiem mēnešiem, jo tie cilvēki, ko satieku ansablī vai solfedžo klasē, viņi ir no dažādām valstīm — ir studenti no Turcijas, no Krievijas, šeit ir ļoti internacionāla skola. Cilvēki grib ar tevi parunāties, viņiem interesē tas, ko tu dari, tu vari pajautāt cilvēkiem palīdzību, un visi ir tik ļoti atsaucīgi un draudzīgi — tas ir tas, ko es ļoti novērtēju šeit.