Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Mūzikas menedžeres ceļa sākums


Aleksandra Line

Skicītes un apgalvojumi no Latvijas mūzikas pasākumu menedžeres dzīves mozaīkas

Anda Vaičekone ir projektu un pasākumu koordinatore Tallinas ielas kvartālā. Administratīvā organizācija, kas pieskata jauna, mūsdienīga un populāra kvartāla kultūras dzīvi, pie sevis ciemos uzņem daudz laikmetīgās un džeza mākslas. Tāpēc kādā septembra vakarā satikāmies parunāt par džeza mūzikas īpatnībām, kvartāla aktualitātēm, Andas ceļu līdz mūzikas menedžmentam un lietām, kas mūziķim jāizdara, lai nokļūtu pasākumu rīkotāju redzeslokā.

Viss sākās ar mūziku. Ir lietas, kas kā puzles gabaliņi ir salikušies kopā — tagad atskatoties arī neloģiskas darbības ir bijušas ļoti loģiskas. Kad biju maza, mamma gribēja vest mani uz basketbola treniņiem, bet atceros, ka es pati aiz rokas aizvedu viņu uz mūzikas skolu un palūdzu pierakstīt mani. Mūzikas skolā man bija ļoti forša skolotāja Kristīne Circene, kas ļoti motivēja — es biju sliņķe ar teicamnieces potenciālu. Mācījos ar domu, ka pabeigšu un vispār neko ar mūziku nedarīšu, un pēdējā pusgadā pēkšņi sapratu, ka viss, es bez mūzikas nevaru, man vajag. Tad vienīgā opcija bija RDKS — kāpēc lai tā nebūtu sarežģītākā skola, kur tikt iekšā…

Es netiku tur iekšā. Nenokārtoju nevienu iestajeksāmenu. Tāpēc ka solfedžo man bija nulle, klavieres arī nebija gana labas Domenes līmenim. Tāpēc atmetu cerības, nezināju, ko tālāk darīt, bet man piezvanīja Iveta Grunde — kolosāls cilvēks un skolotāja —, teica, vai es varu atbraukt rīt uz Rīgu, Maija Kurme noklausīsies vēlreiz, skatīsimies, ko darīt. Teica: «Par tevi cīnās, lai tu te būtu.» Esmu nenormāli pateicīga par to, nezinu, vai biju to pelnījusi un vai esmu attaisnojusi, bet man izcīnīja vietu. Mācījos akadēmisko vokālu, vienreiz gandrīz izkritu ārā, bet darīju ar spītu — es ļoti daudz varu panākt ar spītu. Izdaru par spīti sev, par spīti citam, gribot izdarīt. Un ar spītu arī pabeidzu RDKS. Nekādā ziņā nebija viegli, mani labākie draugi un lielākais balsts bija mani skolotāji.

Domenes pēdējā gadā es vienu vakaru aizgāju uz «Hāgenskalna Komūnu» ar kursabiedreni iedzert aliņu, pirmajā mēnesī, kad viņi bija vaļā. Un tajā pašā vakarā sarunājām to, ka es tagad esmu viņu jaunā kultūras pasākumu menedžere. Un es jau tajā brīdī biju sapratusi, ka skatuves gaismas nebūs man, tāpēc strādāju «Komūnā» par menedžeri. Tas arī ir brīnumains, pilnīgi bezbudžeta pasākums, un mēs diezgan daudz kopā ar Dāvi Staltu paveicām.

Šobrīd ir diezgan liela kultūras pārbagātība. Kā no pilnības raga brīžiem birst. Tāpēc ir svarīgi kontakti, jo organizatori un vietu īpašnieki liek informāciju visur, un kanāli arī tiek izmantoti vieni un tie paši. Tāpēc informācija arī ir laimes spēle vai finanšu jautājums — vai nu tā izpeld tavā informācijas joslā, vai neizpeld. Man liekas, daudzi draugi, mūziķi un mākslinieki, kas uzstājas, atved citus — tā notiek jebkurā no Rīgas vietām. Nav cilvēku, kas zina visu par visām šīm vietām, daudz kas paliek apslēpts, neizzināts. Varbūt par vietu nekas nav dzirdēts, bet tas mākslinieks klausītāju tāpat tur aizved, tā tās saiknes veidojas.

Džezs manā dzīvē iesākās Domenē. Tas, kas mani visvairāk tajā saista, ir atmosfēra, džeza aura, ko sajūt jebkurš. Jo akadēmiskajā mūzikā nekā tāda nav. Ir aura, bet tā ir pilnīgi cita aura. Akadēmisks kolektīvs ir brīžiem brutāls, nedraudzīgs un ar milzīgu iekšēju konkurenci. Džezā reizēm kāds lielākais mūziķis var tev arī padot roku, un kursabiedri viens otru šausmīgi atbalsta, kā arī spēlēšana kombo ir tas, kas to visu veido, jo viņiem visiem ir jāsaspēlējas un jāskatās vienam uz otru. Jājūt vienam otru. Laikā, kad es mācījos, man likās, ka visi džeza kursi draudzējas savā starpā un tā draudzība viņiem plūst pāri, tiek arī visiem citiem.

Man akadēmiskajā vidē ir gan ļoti forši cilvēki trāpījušies, kas ir palīdzējuši un atbalstījuši, bet tas ir retums — esmu saskārusies ar lielu konkurenci. Man patīk dzīvot mierīgi, draudzīgi un bez drāmas. Un vispār mums visiem ir jāmīl sevi un visiem ir jāciena sevi. Es arī reizēm ļauju sev kāpt uz galvas, bet ir jāizvērtē zoļu biezums.

Strādājot «Hāgenskalna Komūnā», man tas likās forši, ka es zinu, kā jūtas tas mākslinieks, kas viņam būtu vajadzīgs, kā veidot kontaktu, kas menedžerim ir ļoti svarīgi. Un, ja vajag, vari arī notis pāršķirt, jo tu proti arī lasīt notis. Un tad es iestājos Kultūras akadēmijā, pabeidzu, un maijā sāku strādāt Tallinas ielas kvartālā. Es neesmu pasākuma idejas autors, bet esmu liels atbalstītājs — piesakoties darbā, teicu, ka man ir svarīgi realizēt kvartālā džezu. Un tas ir ne tikai mūsu darbs, bet arī «Tu jau zini kur» un cituviet kvartālā notiek džeza koncerti un džemi. Šobrīd brīvdabas koncertos un Laikmetīgajās trešdienās džezs ir tāpēc, ka tā ir kvalitātes zīme.

Man līdz šim ir paveicies, jo darba ietvaros visi mūziķi bija uz sadarbību un problēmrisinājumiem vērsti. Un tur ir arī personīgais moments — man vienmēr ir liels prieks strādāt ar džezistiem, būt tuvumā un iepazīt arī jaunus džeza māksliniekus. Te ir finansējums, un mēs kā komanda varam pieaicināt mūziķus, kas spēlē tikai par honorāru. Kad strādāju «Komūnā», ļoti labprāt piedāvāju kursabiedriem iespēju uzspelēt džeza ansamblī, un man ļoti patīk doma dot vietu arī pavisam zaļajiem — tiem, kuriem reāli vajag spēles. Tas man šobrīd neizdodas, vai arī gluži vienkārši pietrūkst laika.

Lai tiktu uzspēlēt Tallinas ielas kvartālā, būtu svarīgi radīt savu produktu, lai ir kvalitāte, un dzīvot līdzi laikam. Viena no latiņām ir tiekties uz laikmetīgo mākslu. Kvartāla vadītājs Kaspars Lielgalvis vienā intervijā teica par laikmetīgo mūziku, kāpēc daudzi to nesaprot vai nepieņem, jo viss pārējais ir kaut kas, kas jau ir bijis, un kas ir jau pazīstams. Taču laikmetīgais ir šodiena vai nākotne, un tu nezini, kas tevi var sagaidīt pēc pusstundas vai stundas. Tā ir ar laikmetīgo mūziku — tu nevari zinat, kādas sajūtas tā tevī izraisīs. Tātad nepieciešams paša radīts produkts, kvalitāte, laikmetīgums, un uzrakstīt mums.