Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Mūzikai jābūt kvalitatīvai, labai, interesantai, oriģinālai, tad tai būs nozīme sabiedrībā


Evilena Protektore

Laura Polence par pašizolācijas labajām pusēm, citu attieksmi pret koncertiem, mūziku bērniem un pieaugušajiem un radošumu visās dzīvēs jomās

Pirmo reizi satiku Lauru 2006. gadā «Saulkrasti Jazz» festivālā, un tur viņa atstāja uz mani lielu iespaidu ar savu enerģiju, pozitīvo attieksmi pret dzīvi un pat humora izjūtu kompozīcijā, jo toreiz viņa izpildīja kādu dziesmu ar, manuprāt, diezgan smieklīgu nosaukumu «Why Isn’t George Eating Cheese Anymore». Toreiz aizdomājos par to, cik viņa ir daudzpusīga, bet iepazīties tuvāk nesanāca, jo ļoti drīz pēc tam viņa devās mācīties uz Amsterdamu un tad gadījās viņu satikt tikai reti un nejauši kādā džeza sesijā. Pagāja gadi, un tagad viņa pievērsa manu uzmanību ar kādu interesantu pasākumu — koncertprogrammu «Blakus» Latvijas Radio studijā. Iedomājos, ka beidzot ir pienācis laiks aprunāties ar Lauru un uzzināt vairāk par viņas radošajiem projektiem, nākotnies plāniem un vispār dzīvi. Klātienē gan satikties nesanāca, jo māksliniece jau ir atpakaļ Nīderlandē, bet pandēmija taču mums pierādīja, ka veiksmīgi komunicēties var arī digitāli…

Nu, kā iet?

Viss kārtībā! Viss forši iet, šodien šeit Amsterdamā, kur es esmu, ir saulaini, un viss ir labi, tikai no Koronas jāuzmanās.

Sanāca, ka tu nospēlēji to koncertu LR un uzreiz aizbrauci prom?

Es īstenībā paliku ilgāk Rīgā, lai nospēlētu koncertu Latvijas Radio, un man paralēli bija vēl cits projekts Rīgā. Es atbraucu uz visu vasaru, paliku līdz šim koncertam un tad aizbraucu, jā. Man bija baigais prieks spēlēt Latvijas Radio, ļoti labi visu organizēja un deva brīvību darīt visu, ko gribi. Mums bija 25 vai 30 skatītāji, un visi bija ļoti sirsnīgi un atsaucīgi, entuziasma pilni.

Droši vien cilvēkiem tas koncerts arī bijis īpašs, jo pandēmijas laikā daudz koncertu īsti nenotiek.

Man liekas, tas ir kaut kas vēl īpašāks gan publikai, gan klausītājiem — pēc izolācijas klātienē apmeklēt koncertu. Mēs visi to novērtējām, cik tas ir būtiski būt klāt mūzikas piedzīvojumā. Tagad viss arvien vairāk pāriet ekrānā, skatuves mākslai tagad grūti izdzīvot, tas jāturpina darīt ar lielu spītību, ir jāturpina veidot jaunas lietas un atgādināt cilvēkiem, ka tas ir savādāk. Sevišķi ar džeza mūziku — tas ir ļoti atšķirīgi, ja tu aizej uz koncertu vai tu klausies ierakstu, tā klātbūtnes sajūta ir tomēr ļoti liela sastāvdaļa tai visai pieredzei. Tāpēc ļoti labi, ka Latvijas Radio bija publika klāt, ne tikai internetā.

Kā tev pašai kopš izolācijas, bija kādi online koncerti?

Jā! Man bija vairāki koncerti tiešsaistē, kur tiešām nevarēja būt publika klāt šeit Nīderlandē, gan aprīlī, gan maijā. Un tas tiešām bija dīvaini — tu nospēlē vai nodziedi kādu skaņdarbu un tad, protams, klusums, nav nekāda atdeve no publikas, un tu tāds vienkārši… Tas ir grūti. Un tad kaut kādā brīdi būtu kāds, kas moderētu koncertu, kas koncerta laikā saka, ka bija tādas atsauksmes un tādas reakcijas, lai to koncertu dzīvīgāku padarītu, bet tas neatsver to sajūtu, kad tev ir publika un skan aplausi, kaut kāda komunikācija ar cilvēkiem.

Tie koncerti bija ar grupu, ar kuru es sadarbojos jau vairākus gadus, un bija tā, ka no 2014. līdz 2018. gadam mēs ļoti daudz braukājām tūrēs, mēs bijām gan Meksikā, gan ASV, Indijā, visā Eiropā, grupa saucas «SnowApple». Mēs bijām sākumā trīs sievietes, bet ar laiku grupa izauga līdz kolektīvām, kurā darbojas desmit mūziķi, un katrā tūrē ar mums muzicēja vietējie mūziķi. Bet vienā brīdī es sapratu, ka fiziski ir ļoti smagi, vismaz reizi mēnesī ir «jetlag», un tad tu esi tāds ne cepts, ne varīts, un visi projekti Amsterdamā palika otrajā plānā, jo nebija ne laika, ne enerģijas pieķerties tiem. Tāpēc es 2018. gadā pārtraucu tūrēs braukt, es pateicu, ka man vajag bišķīt pauzi, bet šī grupa turpināja attīstīties un mainīties, un sāka sadarboties ar pantomīmas mīmas māksliniekiem, ko es pati Amsterdamā arī esmu studējusi — ir ļoti interesanti, ko tu vari pateikt ar savām kustībām, žestiem, izstāstīt stāstu bez vārdiem. Un «SnowApple» turpināja sadarbību ar vienu mīmas studiju tepat, un tad pandēmijas laikā grupa nevarēja braukt tūrēs un mēs nolēmām atkal apvienot spēkus, un tagad mums novembra otrajā pusē būs jauns albums! Tas būs albums, kas radās tieši tāpēc, ka izolācijas laikā nevarēja nekur aizbraukt neviens, un tāpēc mēs salikām idejas kopā un bija ļoti interesanti un forši. Tas man ļoti palīdzēja «lockdown» laikā, kad principā nekas nenotika.

Bet izolācijas laikā bija kaut kādi darbi arī komponējot mūziku, nevaru sūdzēties. Visi dzīvie koncerti bija atcelti, bet tad nāca kādas kompozīcijas lietas tā vietā, par to ir liels prieks. Un arī ierakstīt idejas, ierakstīt jaunas dziesmas, varbūt būs arī albumiņš nākamā gada pusē, tā kā tas laiks iedeva tomēr kaut ko pozitīvu, kad tev ir daudz laika pēkšņi.

O, apsveicu! Ar kuru kolektīvu būs tas jauns albums? Ar «How Town»?

Nē, «How Town» šobrīd ir uz pauzes, ziemas miegā guļ [smejas], bet gan Latvijā, gan Holandē cilvēki prasa, kad būs jauns albums, kad kaut kas notiks, un to mēs vēl redzēsim! Bet tagad es esmu sarakstījusi daudz dziesmu jaunam albumam, tas principā būs albums angļu valodā, kurā es rakstīju gan mūziku, gan tekstus, sadarbojos ar dažādiem producentiem un mūziķiem, taisos arī sadarboties ar brīnišķīgo Rūdolfu Macatu, bet šeit es sadarbojos ar britu producentu Petu Klīveru — viņš ir ļoti vispusīgs mūziķis un liels gudrinieks, mēs labi varam sastrādāties. Tātad, ja tu turpini aktīvi darboties un sadarboties ar domubiedriem, tas process vienmēr paliek tāds dzīvs un patīkams, tas ir ļoti svarīgi, it sevišķi džezā var oriģinālmūzikā, kad mēs gribam taisīt kaut ko savu — tie cilvēki, ar ko tu sadarbojies, tiem ir milzīga nozīme.

Bet vispār, spriežot pēc tā, cik reti tu esi Latvijā, tu bāzējies Amsterdamā, vai ne?

Šobrīd jā, bet ir tā, ka Latvija mai ļoti interesē un ir ļoti svarīga gan kā mājas un vieta, kur ir mana ģimene, gan muzikāli, jo tā tomēr ir vieta, no kurās nāku, un tagad ir vairākas lietas, kas notiek, kas mani aicina atpakaļ uz Latviju. Es tagad rakstu mūziku Latvijas Televīzijas progrmmai bērniem «Tutas Lietas», mums septembrī arī bija koncerti ar šo projektu, un es būšu atpakaļ Latvijā novembrī, jo mums ir vēl koncerti. Tur ir forša komanda savākta, ir milzīgs prieks uzstāties latviešu bērniem, un tas ļoti aizkustina, kad bērni dzied līdzi.

Kā ir rakstīt dziesmas bērniem, tur droši vien jābūt pavisam citai pieejai?

Tur viss jāraksta no sirds, neko nevar tur baigi samežģīt. Arī, kas ir ļoti būtiski, man tekstus raksta Kārlis Verdiņš, vai arī ir vairāki autori, tātad es saņemu uzrakstītu dzejoli un tālāk veidoju kompozīcijas. Tas teksts ietver sevī daudz intonāciju un ritmu, kas tālāk mūzikā būs, teksts ir jāizstāsta caur vienkāršu melodiju. Tās dziesmas nav ļoti atšķirīgas no popdziesmām, kad tu raksti skaidru formiņu, kur ir skaidrs stāsts. Tas raidījums jau piecas sezonas iet, un februārī mēs vinnējām Zelta Mikrofonu kategorijā «Labākais mūzikas albums bērniem», un bērni priecīgi klausās dziesmas! Tātad tas arī ir projekts, kas ir Latvijā un kurš ir ilgstošs.

Nu, tad, atgriežoties pie mūzikas pieaugušajiem, esmu saņēmusi daudz pozitīvu atsauksmju arī pēc koncerta Latvijas Radio par tiem folk mūzikas aranžējumiem, tautasdziesmu interpretācijām, tāpēc man tagad ir arī domas veidot tālāk gan savu oriģinālskaņdarbu izpildīšanu kopā ar latviešu mūziķiem, gan arī tautasdziesmu programmu, ko spēlēt tieši Latvijā un kas latviešiem ir arī vistuvākajā un saprotamākajā valodā, tātad no šī koncerta ir lielākā iedvesma strādāt šeit. Tikai tagad gan būs neliela pauze uz pāris mēnešiem nākamā gada sākumā, jo būs pieaugums ģimenē!

Wow! Apsveicu!

Paldies! Mans partneris Onno Govaerts ir Nīderlandiešu perkusionists un bundzinieks, un viņš ir liels un svarīgs iemesls, kāpēc joprojām esmu Nīderlandē, jo studijas gāja, maģistrs bija gandrīz pabeigts, bet tad mēs satikamies un es tā arī neatgriezos, Holande palika svarīgāka, it sevišķi tagad, kad būs bērniņš, šeit arī ir mājas sajūta! Tikai būs jāpaspēj atbraukt uz Latviju novembrī, un tad būs karantīnā jāsež.

Vispār ir ļoti sarežģīts, briesmīgs un smags laiks visiem. Bet tagad dzīvo koncertu ir mazāk, un mūziķiem tie koncerti, kas ir, nozīmē vairāk, un tas arī atsaucas uz publiku, jo publika jūt, ar kādu kvalitāti vai ar kādu sagatavotību tas koncerts ir sniegts.

Kad tikko sākās pandēmija, parādījās daudz rakstu par to, ka mūzikas industrija mainīsies. Kādas ir tavas pārdomas par to?

Tagad koncertvietas var savu kapacitāti izmantot tikai uz kādu ceturtdaļu, tas ir diezgan sarežģīti, un tas ir ļoti bīstami, ka mazās vietiņas nevar vairs izdzīvot. Tur, kur agrāk sagāja iekšā 30 cilvēki — kas tur tagad vairs paliek? Un es domāju, ka ir jāturpina taisīt lietas un jādomā, kā ļaut mūzikai izdzīvot, jo tas valstiskā līmenī nav īpaši stimulēts. Es izvēlējos šo ceļu, jo mūzika vienmēr bija centrālā dzīves sastāvdaļa, būt uz skatuves un uzstāties man ir ļoti svarīgi. Bet mūzikai jābūt kvalitatīvai, labai, interesantai, oriģinālai, tai ir nozīme sabiedrības attīstībā. Mums jāturpina veidot tā kultūras telpa, gan pašiem radot, gan atbalstot māksliniekus, kas ir mums apkārt, ejot uz koncertiem, pērkot citu mākslinieku radītus produktus. Tas nozīmē, ka jāstrādā vēl vairāk, mēs taču nepārmācīsimies par jogas instruktoriem vai IT speciālistiem. Cerēsim, ka paliksim radoši un spītīgi.

Var arī strīdēties par to, ka mākslinieks varbūt nepierāda savu vērtību valstij vai sabiedrībai, publikai, varbūt valstij liekas, ka mūzika nav saturīga? Tas bija tāds populārs sauklis, kas gāja apkārt internetā, — ja mākslinieks nav svarīgs, ko tad cilvēks darītu pandēmijas laikā? Tu sēdi mājās, un tev nebūtu ne grāmatu, ne mūzikas ierakstu, galu galā kāds ir dizainējis tavu dīvānu un krēslu, visās lietās ir kaut kādas radošas idejas, kas ir veidojušas to tavu telpu.

Nu, jā, cilvēkam nav tikai fiziskās vajadzības, bet arī estētiskās…

Bet es arī domāju, ka māksliniekiem arī ir jādod iemeslu sevi atbalstīt. Vai tu esi spējīgs savas idejas pamatot, paskaidrot, kāda ir tava vīzija, tavs mērķis, pastāstīt par savām jaunajām kompozīcijām, koncertprogrammām. Tas ir veids, kā tu vari komunicēt par to. Vai arī tu pārliecini citus ar sava darba rezultātu, cik tas ir profesionāli, radoši un kvalitatīvi izdarīts, tas ir labākais veids. Es domāju, ka es nevaru sūdzēties, man tie laiki nav tik grūti, man ir ļoti veicies ar sadarbībām un projektiem, es galīgi nedomāju par to, ka tagad viss ir ļoti slikti un ka visiem jābeidz radīt mūziku. Es domāju, ka jāturpina cīnīties.