Kas ir džezs?
Kolektīvais džeza psihoterapijas seanss
Gribēju saprast, kas šodien, 2020. gadā, kad mūzikas ir tik daudz kā nekad, tā ir tik dažāda un plaši pieejama, ir džezs. Un kas tas pilnīgi noteikti nav. Kas to nosaka — kādi kritēriji, principi, normas, tradīcijas. Kurš izlemj — šo liekam džeza kategorijā, šo savukārt nē.
Uzaicināju uz sarunu četrus jaunus mūziķus, kas visi ieguvuši džeza izglītību Latvijā vai citviet Eiropā, bet savā radošajā ceļā izmanto ne tikai džeza stilistiku, bet arī elektroniku, kino mūzikas elementus, laikmetīgās klasiskās mūzikas konceptus, brīvo improvizāciju un daudz ko citu. Vai viņi ir džeza mūziķi? Galu galā — ko mēs katrs saprotam ar džeza jēdzienu?
Es zināju, ka šis uzdevums nebūs viegls, bet man bija cerība to atrisināt. Tā joprojām nav zudusi. Šī saruna, iespējams, ir pirmais solis, kam sekos nākamie. Jo es ticu, ka džezs nav miris, kā raksta Nikolass Peitons, tas tikai ir transformējies un turpina to darīt. Jautājums, vai mēs izvēlamies to pieņemt, vai izliekamies neredzam.
Sarunā piedalās:
Matīss ČUDARS, mācījies Rīgas Doma kora skolā un Amsterdamas Konservatorijā, rakstījis mūziku Latvijas Radio korim, kamerorķestrim «Sinfonietta Rīga», muzicē grupā «Spāre», trio «Auziņš — Čudars — Arutyunyan», «How Town» un citur. 2017. gadā nominēts Lielajai mūzikas balvai kategorijā «Gada mūziķis».
Edgars CĪRULIS, mācījies Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un Olborgas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā. Muzicē tādos sastāvos kā «Equanimity Trio», «Skagerrak», «Aisma» un citos. 2019. gadā nominēts Lielajai mūzikas balvai kategorijā «Gada jaunais mākslinieks».
Miķelis DZENUŠKA, mācījies Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā un JVLMA. Muzicē tādos projektos kā «KonBrio» un BFNL. 2020. gadā izdevis debijas albumu «Pritonā» un saņēmis Nika Gotema balvu par sasniegumiem mūzikā.
Krists SARŽANTS, mācījies Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā un JVLMA, apmaiņas programmas ietvaros arī Olborgas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā. 2020. gadā izdevis debijas albumu «Then and Now».
Sakumā varbūt katrs varat pateikt, ko jūs saprotat ar vārdu «džezs».
Matīss: Tur ir vairākas šķautnes. Pirmkārt, pats vēsturiskais aspekts, mūzikas saknes, no kurienes tā nākusi. Manā izpratnē tā ir afroamerikāņu tautas mūzika, folkmūzika, kas radusies noteiktos apstākļos, noteiktā vidē, afroamerikāņiem pamazām iegūstot brīvību, kas plaukst konkrētās, nodalītās vietās, un tur tapa mūzika — gan no tā, kas viņiem nāk līdzi paaudžu paaudzēs, gan no tā, ko viņi piedzīvoja Amerikā. Tas uzreiz sevī iemieso atbrīvošanos, tiekšanos uz kaut ko labāku, uz cilvēka brīvībām. Tādā ziņā mūzika kļūst diezgan universāla — ar to var identificēties ne tikai afroamerikānis 20. gadsimtā vai šodien, bet jebkurš, jo neviens no mums nav īsti brīvs, mēs visi esam kaut kādos grožos. Manuprāt, džezs nevar būt džezs, ja tajā nav brīvības. Tajā pašā laikā — jebkurā mūzikā var būt brīvība, bet jebkura mūzika, kas ir brīva, nav džezs. Un šeit es nonāku krustcelēs, tāpēc, lūdzu, palīdziet man! [smejas]
Krists: Ja mēs skatāmies uz džezu no tādas puses, kā to mūsdienās definēt, tad varam atcerēties, kā džezs sākās — ilgu laiku to definēja svings. Bet, skatoties uz to, kā džezs ir mainījies šodien gan Amerikā un Eiropā, gan Āzijā un Tuvajos Austrumos, es uz džezu skatītos vairāk kā uz divu dažādu mūzikas žanru savienojumu, kurā var būt gandrīz jebkurš mūzikas stils, saglabājot džeza raksturīgās iezīmes, piemēram, improvizāciju. Tā arī nav jebkāda improvizācija, jo tā ir arī citos mūzikas žanros, bet ir konkrētas lietas, kas laikā gaitā ir saglabājušās un definē tieši džeza improvizāciju — raksturīgas skaņkārtas, apspēlēšanas veidi, akordu secības, veidi, salikumi, skanējums utt. Mūsdienās populāri ir iekļaut džezā elektroniku, tautas mūziku, klasisko mūziku, mēs vairs nedzirdam džezu tikai kvinteta vai kvarteta, vai bigbenda sastāvā, mēs to dzirdam ar stīginstrumentiem, ar dīdžejiem, ar visu ko citu. Tas fjūžns, kas radās kādu laiku atpakaļ un it kā raksturoja to, ka džezā ienāk rokmūzika, — man tas lielā mērā raksturo mūsdienu džeza mūziku vispār. Tas ir dažādu žanru sakausējums. Lielisks piemērs tam ir kaut vai Breda Meldo albums «Finding Gabriel», kas ieguva «Grammy» balvu kā izcilākais džeza albums, sevī apvienojot ļoti daudz ko no ļoti dažādiem mūzikas stiliem.
Džezs jau sākotnēji apvieno sevī vairākus stilus — spiričuelus, maršus, blūzu —, bet tu tad teiktu, ka tie avoti, kas kopā veido džezu, laika gaitā var mainīties?
Krists: Jā, jo ļoti ilgu džezu definēja svinga ritms, bet, paklausoties, kas notiek mūsdienās, viss ir ļoti izgājis ārpus tā. Svings un afroamerikāņu tautas mūzika ir tās divas lietas, ko mēs atradīsim, meklējot, no kā radās džezs. Afroamerikāņu kultūra kopā ar baltādaino cilvēku kultūru. Ilgu laiku tas tā tiešām bija un turpinājās, bet nu jau mēs esam iegājuši citā laika posmā, citā mūzikas periodā, kad džezs sevī ietver ne tikai šīs divas lietas. Jā, tas joprojām ir pamats, bet tam nāk klāt ļoti, ļoti daudz kas cits. Un dažbrīd ir grūti saprast, vai tas joprojām ir džezs.
Miķelis: Man šķiet, ka mūsdienās runāt par džezu kā par stilu ir bezjēdzīgi. Mēs varam runāt par konceptiem, nevis stiliem. Improvizācija, harmoniskā valoda — tas raksturo džezu, bet ne kāds konkrēts stils, jo beigu beigās jebkas var būt «kaut kas ar džeza elementiem».
Matīss: Es atļaušos par šo nedaudz oponēt, jo ir mūzikas piemēri, kur nav šo jūsu nosaukto raksturīgo lietu (svinga ritms, konkrēta harmoniskā valoda), kur it kā nav tā džeziskuma klasiskā izpratnē, bet tur ir džeza filozofiskais nodoms.
Krists: Vai tas ir džezs?
Matīss: Tas ir labs jautājums. Ir tāda mūzika, kur nav džeza parametru, bet tu tur tomēr jūti to pašu tiekšanos, to pašu sajūtu, būtību, kodolu, ko senajā, autentiskajā džezā.
Krists: Varbūt es kļūdos, bet pieļauju, ka tu runā par vairāk brīvāku mūziku, kaut ko uz frīdžeza pusi, kur vairāk dominē kolektīvā improvizācija…
Matīss: Patiesībā, pat ja mēs domājam, piemēram, par Stīva Lemana (Steve Lehman) oktetu vai darbu, kur viņš ar «International Contemporary Ensemble» spēlē ļoti izrakstītu, mikrotonālu, vispār nesvingojošu mūziku, tur var just… Labi, viņš spēlē saksofonu, un tas ir džezam ļoti raksturīgs instruments, bet, ja viņš to visu darītu uz midi sintezatora, tur tāpat varētu just to džeza sakni.
Krists: Es atkal nezinu, vai es šim varu piekrist. Es saprotu, ko tu saki, bet par to būtību — tā var būt dažāda. Ja skatāmies uz blūzu, tur ir ļoti līdzīga būtība, bet tas nav džezs. Džeza ietekme ir jūtama ļoti daudzos žanros. Tas pats saksofons — jā, ļoti raksturīgs džezam, bet tikpat labi, klausoties Glāsu, var teikt, ka tas ir raksturīgs mūsdienu klasiskajai mūzikai.
Matīss: Jā, dažādi stili saaug viens ar otru.
Edgars: Ir vēl viens rakurss, kā to apskatīt. Es nezinu, vai jūs zināt tādu trompetistu Nikolasu Peitonu (Nicholas Payton), kurš 2011. gadā savā blogā publicēja eseju, kurā apvienoja savus vairāku gadu tvītus. Eseja sākās ar to, ka «jazz is dead». Viņš to mūziku pārsauca par «black american music» jeb BAM. Interesants aspekts, par ko padomāt, ir — vai tie svarīgie džeza mūziķi, ko mēs visi atceramies un ikonizējam, vai viņi paši savu mūziku uzskatīja par džezu. Es nevaru viņu vārdā kaut ko teikt, bet man ir aizdomas, ka viņi to vienkārši uztvēra par savu mūziku. Ir versija, ka vārds «džezs» vispār nav pašu džeza mūziķu izgudrojums, tā ir baltādaino cilvēku definīcija tam, kas nāk no citas, melnādaino, kultūras.
Krists: Tajā laikā jau tā vairāk bija populārā mūzika, nevis tas, ko mēs saprotam ar džezu.
Edgars: Ja paskatās etimoloģiski, tas vārds nemaz nav ar mūziku saistīts, tas nav labs vārds. Varbūt šis vārds ir tikai pagājušā gadsimta nodalītās rasu kultūras produkts, kas šodien vairs nav noderīgs — viņš neko neiedvesmo, tikai ierobežo mūsu attieksmi pret šo mūziku.
Peitons rakstīja, ka džezs, viņaprāt, nomira 1959. gadā — laikā, kad tas beidza būt par populāro mūziku un pārvērtās par specifisku nišas produktu. Kas tad, jūsuprāt, mums ir tagad, ja džezs ir miris jau vairāk kā 60 gadus?
Krists: Ja mēs paskatāmies uz citiem žanriem, visur ir izmaiņas — kas bija r&b pirms 40, 50 gadiem un kas tas ir tagad. Tās ir diametrāli pretējas lietas, bet to joprojām sauc par r&b. Var diskutēt par to, vai tas ir miris vai mainījies.
Džeza mūzika eksistē nedaudz vairāk kā 100 gadus. Ja paskatāmies, kā tas ir attīstījies, tad redzam, ka katrs stils — svings, bībops, hārdbops utt. — ir aktuāls aptuveni desmit, divdesmit gadus. Pēdējais, ko mēs esam atsevišķi nodalījuši, bija fjūžns 1980./1990. gados. Manuprāt, tagad vienkārši jāiet tālāk, tikai ir liels «confusion» par to.
Matīss: Tas arī ir tas jaunais stils — «confusion». [visi smejas]
Krists: Vārdu «džezs» bieži vien ieliek tādā kā kastē. Ja tu pajautātu cilvēkiem, kas ar to nenodarbojas, viņiem visticamāk tas asociēsies ar Sinatru, Ficdžeraldu utt.
Nav jau pat jājautā tiem, kas ar to nenodarbojas. Jums katram noteikti arī ir cita izpratne par to.
Krists: Jā. Man šķiet, ka varbūt no tā tiek uztaisīts pārāk daudz. Cilvēki dalās divās daļās — tādi kā mēs, kas palaiž to brīvāk, dara to, ko dara, ļaujot visam nostāties savās vietās, un ir cilvēki, kas strikti uzstāj un rada šīs filozofiskās debates par to, ka džezs ir miris, tas nomira ar Koltreinu, tas, kas ir šobrīd, nav džezs utt.
Redzi, bet džezs kā žanrs ir kļuvis kaut kādā veidā akadēmisks, jo to māca izglītības iestādēs, tā ir kļuvusi par apgūstamu profesiju — džeza mūziķis. Un problemātika, manuprāt, rodas tad, ja katrā skolā ir pedagogi ar citādu, savstarpēji atšķirīgu izpratni par to, kas ir vai nav džezs. Kāds to uztver brīvāk un plašāk, kāds ļoti strikti un sašaurināti. Pedagoga statuss sevī tomēr nes zināmu autoritāti, izglītības iestādēs ir nostabilizējusies tradicionāla hierarhija, tāpēc šādas atšķirīgas izpratnes var izraisīt sadursmes.
Arī jūs esat studējuši dažādās vietās — ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā. Vai paši neesat izjutuši to dažādo attieksmi, ka varbūt kaut kas, ko jūs darāt, netiek uzskatīts par džezu, tāpēc jums attiecīgā katedrā nav jāatrodas?
Miķelis: Tādā ziņā man ļoti paveicās ar pedagogu Arti Orubu, kurš atplestām rokām gaidīja visas manas idejas, ļāva man darīt, ko gribu, man nebija nekāda spiediena no viņa puses. Studiju laikā džeza tradīcijai pieskāros ļoti maz, tāpēc par to neko daudz nemaz nezinu. Man bija liela brīvība darīt, ko vēlos. Es nekad neesmu bijis džeza mūzikas fanāts, es vienkārši izvēlējos labāko opciju no iespējām, ko mācīties. Negribēju mācīties klasiskos sitaminstrumentus, gribēju saprast, kas ir improvizācija, saprast harmonisko valodu.
Jā, pie Madara Kalniņa varbūt nebija tik viegli, bet liels prieks, ka Artis man ļāva izpausties. Viņš man deva radošus uzdevumus — transkribēt putnu dziesmas, darboties ar klasisko mūziku. Nebija vienkārši semestra beigās jānospēlē divi standarti ķeksīša pēc.
Matīss: Protams, pedagogu attieksme un izpratne par džezu tiek projicēta uz studentiem. Atceros, ka pirmā stunda man bija kaut kas līdzīgs mūzikas teorijai, kur vajadzēja uzrakstīt melodijas harmonizāciju. Es ļoti ilgi sēdēju, atradu visskaistākos akordus, aiznesu skolotājam, bet viņš teica: «Nē, šitas nav pareizi!» Tad sapratu — labi, es esmu šeit, man jāmācās šī konkrētā estētika.
Katrai skolai jau ir savs virziens. Varbūt kaut kur dod brīvību, ļauj meklēt savas krāsas. To es noteikti atbalstītu visvairāk. Bet tur, kur es biju, tomēr bija vairāk tradicionāla džeza estētika. Patiesībā, tagad atskatoties, es esmu pat pateicīgs, ka tā bija, jo tas iedeva kaut kādu struktūru. Šobrīd es vairāk pievēršos kompozīcijai — rakstu, gribu to studēt, ķeru visu pēc kārtas, mēģinu tajā iebraukt, bet vienmēr attopos, ka, ja tu kaut ko sāc, ir tomēr forši, ja ir tāds sašaurināts izejas punkts. Ja tu to nedaudz pakošļā, pēc tam esi brīvs mest to prom un pilnībā aizmirst. Jo radošums rodas, ja tu esi nedaudz iegrožots.
Sākt no nulles ar neierobežotām iespējām var būt grūti, jo kaut kā jau tas izejas punkts un virziens ir jāatrod.
Matīss: Tas noteikti ir individuāli, bet es personīgi varu piekrist, jā. Es esmu sapratis — ja man ir neierobežotas iespējas, es sāku atkārtoties, es saku vienu un to pašu, visu laiku nonāku turpat, netieku tālāk.
Sanāk, ka strukturētība, kas tevi pavadīja, studējot džezu, tagad tev palīdz vienkārši kā metode?
Matīss: Jā. Tāpēc es teiktu, ka tāda veida izglītība nav peļama.
Miķelis: Es piekrītu, man arī palīdzēja, ka bija džeza praktikums, džeza vēsture, solfedžo. Bet ir jānodala šis bloks no specialitātes, kur tev tomēr ļauj izpausties.
Edgars: Es esmu pagaršojis gan vienu pīrāga galu, gan otru. Kamēr mācījos Latvijā, pedagogiem bija aktuāls ļoti konkrēts mūzikas laikmets, valoda, radošie līdzekļi, forma, instrumentācija, ieteiktais aranžējuma veids — vēlamais skanējums bija ļoti definēts. Bija jālokās septiņos līkumos, lai tajā varētu ielikt savu būtību. Beigu beigās — vai tas vispār ir nepieciešams. Es to izturēju divus gadus, pēdējos divus no saviem bakalaura gadiem pavadot Dānijā. Tur mācījos pie pedagoga, kas ir desmit gadus dzīvojis Ņujorkā, izgājis to skolu, bet tajā pašā laikā viņam ir spēcīgas saknes laikmetīgajā klasiskajā mūzikā. Skolas pieeja ir nelikt atzīmes par gandrīz neko, tavs gala eksāmens ir pusstundas performance, kur tu vari savākt savu sastāvu un spēlēt, ko vēlies. Pat ja tu mācies klavieres, tu savā eksāmenā vari dziedāt «a cappella», svarīgākais ir tas, ka tu radoši izpaudies. Interesanti, ka, iesākot tur arī maģistra studijas, man radās sajūta, ka brīvības ir par daudz, prasījās lielāku konkrētību. Nevis lai man uzdod jautājumu, ko gribu, bet lai piedāvā mācību saturu, kuru tad mana izvēle ir pieņemt vai nepieņemt. Līdzīgi kā Matīss teica — lielā brīvībā tu visu laiku atkārtojies, jo neuzņem jaunu informāciju, turpini teikt to, kas tev patīk. Skolotāji to atzīst, saka, ka ir labi, tu turpini to darīt, joprojām ir labi, bet tu malies uz vietas.
Man liekas, jebkuram cilvēkam ir nepieciešams redzēt šīs divas puses. Radošam cilvēkam augot ir vajadzīga zināma disciplīna, tad absolūta brīvība, tad atkal disciplīna, atkal brīvība. Man personīgi prasās pēc tāda cikliskuma. Džeza izglītība man ir devusi skaidru izpratni par to, kā mūzika būvējas. Es varbūt to vienmēr nevaru pilnīgi autentiski izpildīt, bet es zinu, kā tas strādā, es saprotu raksturlielumus. Varbūt man nav precīza valoda kādam konkrētam džeza stilam, bet, ja es kādreiz vēlētos, es zinātu, kā to panākt.
Matīss: Un, iegūstot tādu pieredzi, tu to vari pārtulkot uz citām disciplīnām. Ja tu pēkšņi izdomā, ka gribi studēt modulāros sintezatorus, tev ir pieredze mācīties strukturizēti un disciplinēti. Metodes tu vari pārnest.
Bet vai šajā kontekstā ir svarīgi, ka tev ir tieši džeza izglītība? Jo mācīšanās metodes, spēja strukturizēt lietas un strādāt disciplinēti ir vispārpieņemtas, nevis džezam unikālas.
Matīss: Te runa noteikti ir arī par muzikālā materiāla radīšanu spēlējot vai komponējot, citiem vārdiem — par improvizāciju. Džeza mūzikas studijas iedod prasmi iekļauties mūzikā, ko dzirdi.
Krists: Improvizācija māca komponēt konkrētajā brīdī, nevis apsēsties, sēdēt, mēģināt izdomāt. Tas palīdz brīvāk justies harmonijās, saprast to mūzikas lauku, kurā esi nonācis, attiecīgi ir mazāka iespēja pazust mūzikā.
Ja atgriežamies pie disciplīnas — piekrītu, ka tas der, ja tev māca konkrētu lietu. Ja tev māca, kā ir spēlēt autentiski kāda perioda mūziku, viss kārtībā. Bet tas neder, ja tev, spēlējot džezu, sit pa pirkstiem un saka, ka tā nevar spēlēt.
Tā tiešām notiek?
Krists: Tā ir, tā notiek. Ir jāatrod pareizais balanss — iedot rāmjus, lai ir, no kā izkāpt ārā, bet ļaut arī tiešām no tiem izkāpt. Man vidusskolā bija lielisks pedagogs, ar kuru ļoti labi balansējām starp tradīciju, pamatiem un brīvo izpausmi. Līdz ar to es salīdzinoši agri pats sāku komponēt. Tad aizgāju uz augstskolu — tas bija tā, it kā tu ej klasē, bet kāds ap stūri to vien gaida, iemauc tev ar nūju pa seju un saka: «Šitā nav pareizi! Tā nedrīkst darīt! Kā tu vari šitā rakstīt?» Tajā vecumā, kad esi tikko sācis kaut ko pats darīt, ir ļoti grūti savākties pēc tādiem sitieniem. Mēs ar Edgaru netīši izgājām cauri vieniem un tiem pašiem pedagogiem gan Latvijā, gan Olborgā, un man arī Dānija ļoti palīdzēja saprast, kas ir kas. Palīdzēja pārkāpt tos rāmjus, ko man Latvijā iemācīja. Tur norādīja, kas atbilst konkrētam stilam, kā tas ir jāspēlē autentiski, bet ļāva arī darīt citādi, apzinoties, ka tas vairs nav attiecīgais stils. Tur nesita pa seju, bet veidoja balansu starp šo visu. Tu vari zināt, kādi akordu salikumi, gammas, improvizācijas ir bībopā, bet savā radošajā izpausmē darīt ko citu. Tas neizslēdz viens otru.
Tas sasaucas ar to, ko Ēriks Miezis iepriekšējā numurā, recenzējot Miķeļa albumu, iztirzāja sava raksta pirmajā daļā — ka šodien pietiekami daudzi jaunieši iet studēt džeza nodaļā nevis tāpēc, ka viņus interesētu tieši džezs, bet tāpēc, ka tā, salīdzinot ar klasiskās mūzikas studijām, ir daudz liberālāka, atvērtāka, brīvāka vieta, kur sevi attīstīt. Jo, vismaz Latvijā, mums nav īpaši daudz citu iespēju, ir izvēle vien starp klasisko un džeza nodaļu. Tā tas izskatās no jauna mūziķa puses, bet ne no džeza nodaļas pedagoga skatpunkta.
Miķelis: Tas laikam atkarīgs no pedagoga — arī JVLMA katrs pedagogs ir savā pasaulē.
Krists: Es teiktu, ka Latvijā džeza katedru JVLMA pareizāk būtu saukt par tradicionālā džeza katedru. It īpaši, ja skatāmies un salīdzinām, kas un kā notiek citur Eiropā. Latvijā trīs no četriem gadiem fokuss ir uz laiku līdz 20. gadsimta vidum. Ceturtajā kursā ir nedaudz brīvāk, vari sākt fokusēties uz savu izpausmi. Tāpēc, ja jāizvēlas iet uz klasisko vai džeza nodaļu, svarīgi saprast, vai šī mūsu džeza nodaļa viņam ir kā alternatīva klasiskajai, vai viņu tiešām interesē džeza tradīcija. Pasaulē ir ļoti daudz dažādu mūzikas izglītības iespēju — ir rokmūzikas, popmūzikas, producēšanas skolas. Bet ne Latvijā — šeit ir tikai divas iespējas.
Nu ja, un tāpēc ir loģiski, ka ne visi, kas nonāk JVLMA džeza katedrā, ir džeza mūzikas entuziasti. Dažiem varbūt vienkārši nav citas iespējas. Un tad berze ar pedagogiem ir neizbēgama.
Krists: Jā. Bet, kā teica Miķelis, tas tomēr ir arī atkarīgs no pedagoga. Ir normāli, ka pedagogs kā koncertējošs mūziķis nepārzina visus stilus pilnībā, viņam arī ir savas stiprās un vājās puses. Bet mums ir ļoti maza pedagogu izvēle, ir tikai viens vai divi pedagogi katrā specialitātē. Kāds nu kuram tas personiskais fokuss un intereses ir, tāds ir. Tāpēc es arī teicu, ka JVLMA pedagogi vairāk tendējas uz tradicionālo džezu, un tas nav ne labi, ne slikti, bet ir jāatzīst, ka tā tas ir. Šeit nepasniedz džeza mūziku kā kopumu ar to nākamo posmu, kas nācis klāt šajā gadsimtā.
Bet vai nav interesanti, ka vairākās mūzikas vidusskolās izglītības programma nav tikai par džeza mūziku? Kā «Džeza mūzika» tā ir tikai Rīgas Doma kora skolā, citās vidusskolās tā ir «Džeza un populārās mūzikas», «Džeza un mūsdienu ritma mūzikas», «Mūsdienu ritmiskās (ritma) mūzikas» programma. Sanāk, ka vidusskolas līmenī ir plašāks mērogs un spektrs, bet pēc tam jaunajam cilvēkam, kuru interesē mūsdienu ritmiskā vai populārā mūzika, bet ne džezs, nav iespējas savu interesi realizēt Latvijas izglītības sistēmā. Ko tad viņam darīt? Kāds būtu jūsu ieteikums?
Matīss: «Good luck!» [visi smejas]
Krists: Man žēl, ka tā ir. Un, ja tāds cilvēks aiziet uz džeza nodaļu, viņš nedaudz čakarē arī visus pārējos, kas tur mācās. Iedomājies, ja akadēmijā katru gadu uzņem, piemēram, sešus cilvēkus džeza nodaļā — viens grib spēlēt džezu, divi rokmūziku, trīs popmūziku. Ko tad darīt ar šādu ansambli? Ko darīt pedagogam ar šādiem cilvēkiem, kas nav savā vidē, bet citur viņi nevar mācīties? 18, 19 gadu vecumā studentam nav viegli nošķirt — labi, šis pedagogs man māca šādi, es to varu pieņemt, bet neizmantot savā darbībā. Nē, students nonāk lielā apjukumā. Atbildot uz tavu jautājumu, ko viņam darīt — diemžēl viņam īsti nav, ko Latvijā darīt. Jo, ja JVLMA grib strikti mācīt džeza tradīciju, viņi to darīs, un tā tas var būt. Katra studenta izvēle ir tur iet vai neiet mācīties, bet jārēķinās ar savām interesēm un JVLMA pedagogu interesēm. Es gan gribētu teikt, ka Latvijas pedagogu interesēs būtu domāt par lielāku brīvību, plašāku redzesloku.
Matīss: Beigu beigās skola jau ir tikai tāds sākumpunkts, tā ir pirmā grāmata, ko izlasi. Tu ar to informāciju tālāk vari darīt, ko vēlies. Bet es atbalstu, ka džeza un jebkuras radošas mūzikas izglītībai ir jāaug un jāattīstās. Bet man nav receptes perfektai izglītības programmai. Vieglāk to noteikti ir izdarīt neatkarīgā institūcijā, kas neseko valsts uzliktiem kritērijiem. Jo, ja ir kritēriji, tiem ir jāseko. Ja kāda padome ir izdomājusi, ka studentam gada beigās ir jāspēlē 50 džeza standarti, tad pedagogs vienkārši to realizē, viņa uzdevums ir parūpēties, lai students to varētu izdarīt. Un tad ienāk cilvēciskais faktors, ko Miķelis minēja Arta Oruba sakarā — arī Artim kāds no augšas ir pateicis, kas Miķelim ir jāprot, bet viņš kā cilvēks reaģē atbilstoši situācijai. Arī man ar pedagogiem gājis dažādi, bet ir bijuši tiešām daudzi atvērti cilvēki, kuri ir redzējuši man cauri, sapratuši, kas esmu, saskatījuši manu potenciālu, iepazinuši mani kā cilvēku un kopumu, nevis uzskatījuši tikai par kārtējo ģitāristu, kas uz konveijera jāizlaiž ātri cauri. Tas laikam ir vissvarīgākais — saglabāt cilvēcisko pusi arī pedagoģijā, kur ir no augšas pateikti izpildāmie kritēriji. Es pieņemu, ka ir arī tādi pedagogi, kuriem neinteresē viņu profesija, kuri negrib to darīt, bet man ar tādiem maz sanācis saskarties. Ja jaunam cilvēkam neinteresē spēlēt Čārliju Pārkeru, bet interesē «Led Zeppelin», un interesē tā, ka viņš tur ir izkodis visu līdz dziļumiem, viņš deg par to, tad tur veidojas ļoti produktīva vide, ko būtu neprāts nocirst tikai tāpēc, ka tas nav Čārlijs Pārkers.
Krists: Jā, es piekrītu. Pedagoga darbā, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīga tā individuālā pieeja, spēja redzēt, kas konkrētajam audzēknim vai studentam interesē. Pedagogiem, protams, ir ierobežojumi un izglītības programmas, bet tie nav tik lieli šķēršļi, lai tos kaut kā tomēr nevarētu apiet, ja ir tāda nepieciešamība. Ja students deg par kaut ko, pedagogs nedrīkst uzspiest kaut ko savu, tas nav produktīvi. Vienmēr ir jābūt analīzei, darbam, iziešanai no komforta zonas, savu spēju attīstīšanai, bet tas, vai tas notiek Čārlija Pārkera vai «Led Zeppelin» rifos, vairs nav tik būtiski, manuprāt. Jo svarīgākais ir, lai jauns mūziķis saprastu, ko viņš grib darīt, un pedagogam vajadzētu palīdzēt viņam to saprast, pat ja tas nav džezs. Jo pēc skolas pabeigšanas mūziķim būs jādara tas, kas interesē viņu, nevis pedagogu.
Matīss: Un te mēs nonākam pie problēmas ar mūzikas izglītību kā tādu. Atšķirībā no ceļu inženierijas, banku sistēmām vai valsts pārvaldes, mūzika ir absolūti stiepjams jēdziens. Skaidrs, ka mēs runājam par kaut ko audiālu, bet tas var būt gandrīz jebkas. Manuprāt, mūzikai nav mērķa, tā ir bezmērķīga, bet tas vienlaikus ir tās lielākais trumpis.
Miķelis: Es teiktu, ka visam ir savs mērķis.
Matīss: Jā, bet mums kā cilvēkiem, kā trīsdimensionālām būtnēm… Man nav izskaidrojuma, kāds ir mūzikas viens, galvenais mērķis priekš mums. Es varētu saukt triljons tādu, tas saraksts būtu nebeidzams, bet kā to visu ielikt mūzikas izglītības sistēmā? Un tur vairs absolūti nav svarīgi, par kuru žanru runājam.
Krists: Ir svarīgi saprast, ko cilvēks pats grib.
Miķelis: Manā gadījumā džeza studijas vienā brīdī palika otrajā plānā, jo mani vairāk sāka interesēt producēšana, bet to akadēmijā nemācīja. Līdz ar to sanāca, ka mani interesē kaut kas viens, bet akadēmijā jādara un jāfokusējas uz ko citu.
Esam parunājuši par to, kas šodien ir vai nav džezs, kā tas attiecas un ietekmē izglītības sistēmu, bet tagad par plašāku publiku un sabiedrību. Kā jums — mūziķiem ar džeza izglītību, bet dažādiem un individuāliem virzieniem — sanāk sevi pozicionēt un ierakstīties kopējā mūzikas, kultūras ainavā? Ideālajā pasaulē, protams, neko nevajadzētu ielikt konkrētā kategorijā, neko nevajadzētu pārdot, visi tāpat skaisti dzīvotu, radītu un klausītos to, bet mūsdienu tirgus prasības blakus radošām izpausmēm vienmēr uzdod jautājumus, kā to aiznest pie īstā klausītāja, kā viņu sasniegt, kā ar savu pienesumu nepazust pārbagātajā kultūras dzīvē. Un tad tomēr ir sevi jādefinē plašākai sabiedrībai saprotamā veidā. Jo īpaši sākumā, kad tavs vārds visiem vēl nav zināms.
Krists: Kāpēc tas ir vajadzīgs? Lai tu sasniegtu savu mērķauditoriju. Nekāda cita mērķa tam, manuprāt, nav.
Bet tas klausītājs jau ir jāsasniedz un jāieinteresē atnākt uz koncertu, un es gribētu teikt, ka klausītājam ir svarīgi zināt un apzināti izvēlēties, uz ko viņš iet. Ja kāds izvēlas apmeklēt konkrēta žanra koncertu, viņš to arī sagaida, un, saņemot ko citu, tā bieži vien var būt vilšanās kaut vai tāpēc, ka gaidītais nesaskan ar realitātē esošo.
Matīss: Es neuzskatu sevi par tādu ļoti nostabilizējušos mūziķi, lai varētu par šo tā ļoti runāt. Bet, kad es rakstu mūziku, man vispār palīdz zināt un saprast, kādā fiziskajā un emocionālajā vidē tas skaņdarbs tiks atskaņots. Tas palīdz radošajā procesā — zināt, kādi cilvēki to atskaņos, kur tas tiks atskaņots — KKC vai gaisa balonā, piemēram. Katrai mūzikai ir sava visatbilstošākā vieta, un ir svarīgi, lai mūzika piedzimtu tieši tādā vietā. Tāpēc komponējot man palīdz to zināt. Tas, protams, nepalīdz nodefinēt tās žanrisko, stilistisko piederību, bet tas man palīdz savu mūziku arī nomārketēt, saprast, kā to pārdot.
Edgars: Es pozicionēju sevi tā, kā man ir konkrētā brīdī izdevīgāk, atkarībā no tā, ar ko es runāju. Ja kāds grib dzirdēt, ka es spēlēju džeza mūziku, es to varu pateikt, ja kāds grib dzirdēt, ka spēlēju improvizētu mūziku, varu to nosaukt tā. Tas man pašam neko personīgi nemaina. Mana attieksme pret visu mūziku ir vienāda, attieksme pret skaņu ir līdzvērtīga neatkarīgi no žanra. Jo vairāk es domāju, kas ir žanrs vai stils, jo komiskāk tas paliek. Mums liekas, ka klausītājam ir svarīgi to zināt, bet vai tiešām?
Iedomājies, ka tu kā klausītājs ieraugi ziņu par koncertu, kurā uzstājas mūziķis, kuru tu nezini. Varbūt viņš ir jauns, vēl nav ierakstu, ko tu varētu paklausīties, lai gūtu priekšstatu. Kaut kā taču tev ir jāsaprot, vai tu iesi vai neiesi uz to koncertu, vai tur būs mūzika, kas tevi varētu uzrunāt, vai tieši pretēji, un tur skanēs kaut kas, kas tevi pilnīgi nesaista.
Miķelis: Man šķiet, ka tādās situācijās apraksts ir ļoti svarīgs, bet pašam mūziķim to par sevi uzrakstīt ir drausmīgi grūti.
Krists: Jā, bet, ja tu aprakstā ierakstīsi, ka esi džeza mūziķis — mēs taču tagad runājam, ka nav skaidrs, kas tad īsti katram ir džezs. Manuprāt, ja runa ir par reklāmu un to, kā reklamēt kaut ko, kas vēl nav zināms, — norādi tos māksliniekus, no kuriem esi iedvesmojies. Kādus četrus, piecus zināmus vārdus, ar kuriem tu savu mūziku kaut kādā mērā sasaisti, un vai nu cilvēki zinās tos mūziķus, vai arī varēs paklausīties. Vismaz virzienu varēs noprast. Tā, man šķiet, varētu būt visprecīzākā sevis reklāma, ja tavs vārds vēl nav zināms klausītājiem. Tas noteikti būs skaidrāk, nekā norādīt žanru, kas var būt ļoti plaši traktējams un pārprotams.
Matīss: Bet, ja tu vari pateikt, ka esi indī-pop-folk-pusdžeza mākslinieks un tev tas nāk dabīgi, dari to, sauc tos četrus, piecus žanrus. Tas var būt dažādi. Var arī noraksturot mūziku — ja es teikšu, ka manā mūzikā ir svilinoši ritmi, ir skaidrs, ka tas nebūs koncerts, kur trīs stundas guļam uz jogas paklājiņiem.
Ja atgriežamies tieši pie džeza un Latvijas sabiedrības izpratnes par to, varbūt mums tomēr ir jāmēģina paplašināt žanra definēšanas robežas un pateikt, ka arī tas, ko katrs no jums dara, var būt džezs. Pretējā gadījumā, nesaucot jūs par kaut kāda veida džezu, mēs paliekam pie tā, ka tas patiešām bija tikai tas, kas notika pagājušajā gadsimtā.
Krists: Pa šiem gadiem es esmu nedaudz noguris no šī jautājuma — kas ir vai nav džezs, vai džezs var būt arī kaut kas, kas nav svings utt. Ja lielākā daļa uzskatīs, ka tā ir tradīcija un svings — lai jau, lai tas ir īstais džezs un pārējais tad saucas kaut kā citādi.
Matīss: Mēs jau šajā sarunā sapratām, ka mums katram ir nedaudz sava izpratne par to, bet es ticu, ka kāds klausītājs varbūt domā, ka džezs ir tas, kas skan liftos un viesnīcu gaiteņos. Vai mūsu pienākums ir nest un skaidrot džeza vārdu? Nezinu.
Krists: Džezs ir 120 gadus vecs, lai viņš pats saprot, kas viņš īsti ir. [visi smejas]
Pie tā nu mēs tad arī esam nonākuši!