Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Džeza mūzika un tās apguve


Māra Zandersone

Māra Zandersone par to, ka pieaugušam mūziķim jāmaina domāšana

Par mūzikas apguves nepieciešamību jau no cilvēka dzīves pašiem pirmsākumiem mūsdienās runā arvien vairāk un vairāk. Citi atbalsta viedokli, ka pūšaminstrumentu spēlēšana attīsta abas smadzeņu puslodes, citi, ka klavierspēle pilnveido koordināciju, vēl citi uzskata, ka spēlēšana orķestrī veicina saskarsmes spējas un pierāda, ka mūzikas instrumenta apguve nav garlaicīga laika pavadīšana vienatnē, nepārtraukti vingrinoties. Tomēr vienmēr šīs diskusijas kā pamatmateriālu mūzikas mācīšanai pieņem akadēmisko mūziku, atstājot novārtā citus mūzikas veidus un to apguves procesus. Šajā pārspriedumā – referātā – analizēšu savas pārdomas un iegūtās atziņas, apgūstot džeza mūzikas pamatus no akadmēmiskajā mūzikā izglītota mūziķa skatupunkta. Izcelšu tos brīžus, ar kuriem saskāros mācību procesā un kas raisīja manī pārdomas.

Es izlēmu pamācīties džezu, jo šķita, ka tas būs vieglāk un aizņems maz laika. Šādi un līdzīgi domu graudi izskan ne no viena vien akadēmiskajā mūzikā trenēta mūziķa. Jāatzīst, arī es ilgstoši pārstāvēju šo uzskatu. Kur rodas šī uzskata saknes? Iepazīstoties tuvāk ar mācību vidi Džeza katedrā, rodas sajūta, ka tā ir kā cita pasaule. Citi vēsturiski nozīmīgi personāži, cits laika ritējums, citas nozīmīgas koncertvietas, vēsturiski pagriezieni un to izklāsts. Tā ir it kā daļa no mūzikas, kura paralēli eksistējusi iepriekš zināmajam, taču nekad nav tikusi sinhronizēta vienā kopumā, saprotot, ka patiesībā blūzs rodas ap 1890. gadu, kad Sergejs Rahmaņinovs raksta savu Pirmo klavierkoncertu, savukārt Gustavs Mālers strādā pie savām agrīnajām simfonijām.

Pieaugušam mūziķim jāmaina domāšana. Džeza mūzikas atskaņojums pieprasa citu sākumpunktu un citu pieeju atskaņojuma procesam. Ja akadēmiskajā mūzikā profesionālis ir pieradis lasīt nošu tekstu, spējot izpildīt gandrīz ikkatru komponista norādi nekavējoties, sekojot uzrakstītajam, tad džeza mūzikā izpildītāja vadošajām iemaņām, manuprāt, ir jābūt šādām: attīstītai dzirdei, mūzikas formas izpratnei un augstām savstarpējas saspēles prasmēm. Džeza mūzikai it kā jāpieiet primāri no analītiskās puses, savukārt akadēmiskajai mūzikai – izejot no nošu teksta, sekundāri pievienojot arī sapratni par mūzikas loģisku formas izklāstu muzikālā izpildījumā. Tās iemaņas, kas primāri nepieciešamas izpildot džeza mūziku, būtībā ir galvenās mūzikas pamatvērtības un uzdevumi. Šāda mūzikas izpildījuma pieejas maiņa pārsteidzoši ietkemē akadēmiskajā mūzikā izglītota mūziķa spēju atskaņot it kā salīdzinoši vienkāršu muzikālo materiālu un iezīmē to, ka instrumenta pārvaldīšanai ir vairākas šķautnes, kuras nebūt netiek viennozīmīgi apgūtas, iegūstot padziļinātu akadēmiskās mūzikas izglītību.

Vingrināšanās nozīme ir nemainīga. Lai brīvi pārvaldītu instrumentu un spētu ātri reaģēt uz saspēles laikā mainīgo, regulārs vingrināšanās process ir dabīga džeza mūzikas apguves sastāvdaļa. Salīdzinot ar akadēmiskās mūzikas mācību procesu, šeit saskatāmas vairākas līdzības. Tāpat kā akadēmiskajā mūzikā, arī džeza mūzikā nozīmīgs vingrināšanās līdzeklis ir tehniskās varēšanas attīstīšana, spēlējot gammas. Tādējādi tiek veicināta gan tehnikas attīstīšana, gan harmoniskās valodas izpratne. Brīva skaņkārtu pārzināšana un spēja tās nekavējoties izmantot, manuprāt, attīsta arī spēju spēlēt pēc dzirdes un pielāgoties apkārt skanošajam harmoniskajam materiālam, kas džeza mūzikas atskaņojumā ir īpaši svarīgi. Liela nozīme, protams, piešķirama arī spēles paņēmieniem un interpretācijai, kuras apguvē nozīmīga citu mūziķu analīze un pielietotie spēles veidi. Atdarināšanas princips mācību procesā spēlē lielu lomu tāpat kā akadēmiskās mūzikas apguvē. Līdz ar to tehniskā bāze instrumenta spēlē, kas iegūstama, pamatā ir vienāda, atskaņojot gan akadēmisko, gan džeza mūziku. Atšķirīgais pievienojams vēlāk, uzsākot strādāt ar konkrētu muzikālo materiālu.

Muzicēšana kopā. Džeza mūziķa vērtība ir viņa mūzikas kolēģi. Apgūstot džeza mūzikas spēli, jāmācās arī savstarpējās uzticēšanās un atbalstīšanas prasmes. Manuprāt, džeza mūzika ir izteikts komandas darbs, kur uz konstruktīvas, iepriekš paredzamas bāzes radīts kaut kas jauns un neparedzams. Tieši šis neparedzamības moments džeza mūzikā ir šķietami visintriģējošākais. Tomēr, lai arī cik haotiska neprasmīgam klausītājam no malas šķistu spēlēta improvizācija un lai vai kā liktos, ka jāmāk spēlēt tikai kaut ko un viss izdosies, iemēģinot roku pašam mūziķim ar pirmajām notīm kļūst skaidrs, ka pastāv vesela virkne likumu, kas jāievēro veiksmīga atskaņojuma un saspēles nodrošināšanai.

Tas nav tik vienkārši, kā izskatās. Manuprāt, vairumam akadēmiski izglītotu mūziķu šķiet, ka džeza mūzikas apguvei veltāms relatīvi īss laiks. Vidējam mūziķim visticamāk šķiet, ka jāiemācās pāris papildus akordi jau zināmajiem, vairākas melodijas – džeza standarti, nelielas iemaņas, lai spēlētu tā, kā pieprasa katrs mūzikas stils, un būtībā darbs ir paveikts. Tomēr, kā ikkatrā lietā, arī džeza mūzikas apguvē jāiegulda ārkārtīgi liels darbs – jāizanalizē, jāizprot, jāizpēta. Ko darīt, lai lauztu šo steriotipu? Manuprāt, vērtīgas būtu obligātas pamatu apguves nodarbības kā džeza mūziķiem akadēmiskajā mūzikā, tā akadēmiskās mūzikas pārstāvjiem džeza mūzikā. Lai arī izdalām ļoti atsevišķi katru no mūzikas veidiem, tomēr to pamatvērtības gan izpildījuma veidošanai, gan pašam muzicēšanas uzsākšanas procesam ir ļoti līdzīgas. Jebkuram mūziķim šāda it kā dāžādu izglītības veidu apvienošana dotu iespēju kļūt erudītākiem un orientēties savā darbības lauciņa pilnībā, nenodalot vēsturi un interesējoties tikai par savu, nosacīti šauro, ar sevi tieši saistīto. Tāpēc uzskatu, ka mūzikas vēstures apmācības kursā būtu vērts savienot akadēmisko mūziku ar neakadēmisko mūziku, radot uzskatāmu kopainu par mūzikas kultūru kā vienotu lielumu laika periodā.

Džeza mūzika varētu rosināt jaunos mūziķus aizrauties ar mūziku. Lai arī nu jau esmu piekritēja viedoklim, ka mūzikas veidu iedalīšana tajos, kurus apgūst akadēmiskie mūziķi, un tajos, kurus apgūst džeza mūziķi, nav nepieciešama, domāju, ka jauno mūziķu izpratnes veidošanai par to, kas ir mūzika un kā tā rodas, sākotnēji lieti noderētu džeza mūzikas apguve. Šajā gadījumā uzsveru tieši tehnisko apguves veidu, ne tik ļoti to, ka džeza mūzikas skanējums varētu iesākumā šķist saprotamāks jaunajam mūziķim. Saskaroties ar džeza apmācību savā dzīvē pirmo reizi, esmu sapratusi, ka veids, kādā to ir iespējams iemācīties, ir tikai mēģinot, atdarinot, pētot un analizējot spēlējamās mūzikas uzbūvi. Manuprāt, tas ir labs veids, kā ātri izprast, no kā mūzika sastāv un kā tā veidojas, dziļi saprotot sava instrumenta iespējas un pielietojumu.

Noslēgumā. Iepazīstoties ar džeza mūzikas un improvizācijas pamatiem, manuprāt, kā mūziķe esmu ieguvusi jaunu izpētes lauku, kaut nedaudz aptvērusi džeza mūzikas plašumu, mēģinājusi mainīt savu muzikālo domāšanu un atcerējusies, cik daudz darba jāiegulda mūzikas apmācības pamatos, lai vēlāk priecātos par izdevušos atskaņojumu.