Pievieno pasākumu

Ievadi savu e-pastu, lai reizi nedēļā saņemtu džeza notikumu afišu visā Latvijā, kā arī vairākas reizes gadā lasītu džeza žurnālu.

Lasīt žurnālu

Apvienība Wise Music Society sāk veidot elektronisko žurnālu par Latvijas (un ne tikai) džeza dzīvi.
Lasi jaunu numuru!

Džeza izglītotāju ģimene — Mr&Mrs Ritovi


Evilena Protektore

Džezs bērniem, pusaudžiem, pieaugušajiem, nikni, noguruši mūziķi, kas lauž jaunus gurķus, un vispārīgas muzikālās izglītības problēmas Ludmilas un Viktora Ritovu dzīvē

Evilena Protektore

Tiem, kas interesējās par džeza izglītību, nav noslēpums, ka Rīgā dzīvo ģimene, kas vairākās paaudzēs rūpējas par džeza mūzikas studentiem — viena ģimenes puse apmāca pusaudžus jeb vidusskolas vecuma jaunus talantus, otra pusīte strādā ar jau pieaugušajiem un gandrīz vai jau profesionāliem mūziķiem, kas mācās Mūzikas akadēmijā. Šie cilveki, protams, ir Ludmila un Viktors Ritovi. Ludmila māca džeza vokālo mākslu Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, bet Viktors — džeza klavieres Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Divas atšķirīgas vecuma grupas, bet problēmas tās pašas un globālas. Ar ko saskaras džeza pedagogi Latvijā un ārzemēs, kā tas ir — apgūt kādu ļoti neparastu mūzikas stilu pašam un iemācīt to citiem, kā bija kādreiz un kā ir tagad — par to visu uzzināju sarunā ar pāri kādā sestdienas vakarā vienā no Vecrīgās kafejnīcām.

Laipni lūdzam pedagogu ģimenē! Kā tas tā sanāca? Sākumā satikāties un tad nolēmāt kopā izglītot, vai tomēr iepazināties, jau esot pedagogi?

Ludmila: Nē, kopā nelēmām, es nodarbojos ar pedagoģiju, pirms sāku dziedāt džezu, mana pirmā izglītība bija vijole, tad arī strādāju par vijoles skolotāju. Džezs patika, tāpēc nolēmu arī kaut ko sākt darīt ar to. Pēc tam sākām biežāk tikties, vairāk komunicēt, tolaik bija daudz vietu, kur varēja džezu klausīties, apmeklēt džema sesijas… «Hamlets», «Studentu klubs», «Spalvas pa gaisu», «Līze», miljons variantu. Tur iepazinos ar Ingu un nolēmu mācīties pie viņas privāti, un pēc kāda laika viņa ieteica stāties džeza nodaļā RPIVA (jo akadēmijā tolaik nebija džeza nodaļas). Tā arī notika, ka es degradējos no maģistra uz otro bakalauru, tikai šoreiz džeza vokālā. [smejas] Tālāk es vienkārši pārgāju no vijoles pedagoģijas uz džezu.

Kā tu vispār nolēmi kļūt par skolotāju?

Ludmila: Man liekas, man no pašas bērnības bija sapnis kļūt par skolotāju, es gribēju būt kā mana pirmā vijoles pasniedzēja, es gribēju mācīt bērniem. Vēlāk sapratu, kas tas tāds īstenībā ir… [smejas] Bet es nesūdzos, man patīk!

Vai ir starpība starp vijoles pasniegšanu un džeza vokāla mācību?

Ludmila: Es šobrīd strādāju ar pilnīgi citu vecuma grupu. Vijoli mācīju pavisam maziem bērniņiem, 5-6 gadu veciem, tas taču vēl bērnudārzs — lai kaut ko viņiem paskaidrotu, jāsēž un uz pirkstiem jārāda. Kaut gan tagad arī gadās, ka atnāk 15 gadīgs, ar ko tāpat jāsēž… Bet tas, protams, joks. Studenti ir ļoti dažādi. Ja nāk ar kādu iepriekšējo muzikālo izglītību, kaut kādu pieredzi, tad vieglāk. Gadās arī, ka uzņem bērnus ar ļoti labu dzirdi un dotībām, bet viņi nekad dzīvē nav mācījušies solfedžo, ar tiem jāsež un tēmu pa notīm jāmācās, tāpēc ir līdzīgi tiem pašiem bērniem.

Un tev, Viktor, kā sākās pedagoģiskā darbība?

Viktors: Ja skatāmies pēc gadiem, tad viss sākās aptuveni 1996. gadā, kad mēs sarīkojām fakultatīvās nodarbībās akadēmijā. Sanāca tā, ka daudzi studenti jau spēlēja džezu — Kaspars Kurdeko, Haralds Bondaris (bundzinieks, kas jau sen ASV dzīvo), Deniss Paškevičs, daudzi jau pazīstami mūziki, kam gribējās kopā uzspēlēt kaut ko ārpus klasiskās mūzikas. Tad man piedāvāja uztaisīt džeza kameransambli — visiem interesentiem tika piedāvāts piedalīties, tad mēs pulcējamies «Studentu klubā», veidojām kolektīvus, spēlējām koncertus turpat. Tālāk sāka runāt par to, ka būtu labi, ja tas tiktu saorganizēts nopietnākā līmenī, bet vārdos viss izklausās diezgan vienkārši, tomēr realitātē viss atdūrās pret ierasto birokrātiju — papīri, dokumenti, diplomi utt. Tā sarunās pavadījām kādus 3 gadus, un vēlāk man un Raimondam Raubiško piedāvāja izveidot džeza nodaļu RPIVA, uzbūvēt programmu no nulles.

Un tev bija izglītība, kas atļautu to izdarīt?

Viktors: Man kā visiem, kas absolvējuši JVLMA, bija iespēja strādāt kā pedagogam, kaut gan vairāk es tomēr koncentrējos uz izpildītājmākslu.

Bet, ja tolaik akadēmijā netika pasniegta džeza mūzika, kā tev sanāca uzbūvēt džeza nodaļu? No birokrātiska skatpunkta.

Viktors: Interesants bija tas laiks… It kā jā, bet tomēr nē — visi spēlēja, bet uz papīra nekas netika iemūžināts. Mēs mēģinājām privātajā koncertdarbībā sabalansēt klasiku ar džezu, visu laiku kaut ko spēlējām, aranžējām skaņdarbus, pat kaut kādus festivāliņus rīkojām. Tad mans profesors man piedāvāja doties uz Holandi apmaiņas programmas ietvaros. Es tolaik biju otrajā kursā un, tā kā Latvijā džezu mācīties nevarēja, nolēmu aizbraukt. Aizbraucu un, kad atgriezos, bija ļoti dīvaini, mani draugi sadalījās divās nometnēs: viena puse ļoti ieinteresējās par to, ko mēs tur Holandē mācījamies, jautāja, kāpēc spēlēju tā, nevis citādāk, vispār viedoklis par džezu mainījās, bija jūtama ieinteresētība kaut kāda; otrai pusei nācās skaidrot, ka ir apdomīgāk jāizvēlās, ko spēlēt, un, ja spēlēt džezu, tad tas jādara nopietni, nevis tikai jāspēlē tā kā gribas. Galu galā sāku vākt visādus materiālus, piedalījos visādos braucienos pa Eiropu, no katra brauciena vedu atpakaļ kādas idejas. Interneta taču nebija, «iReal» nebija, kaut gan vēlāk uzzināju, ka akadēmijas fonotēkā glabājās četras «Aebersold» plates.

Ludmila: Paslēptas kādā plauktiņā zem bieza putekļu slāņa, neviens tos uzvārdus nezināja, nevarēja neko ieteikt, tāpēc vienkārši karājās tur tās plates…

Viktors: Jā, savukārt Holandē bija milzīga fonotēka, varēja paņemt jebkādas kasetes, pārrakstīt sev un trenēties. Un tad, kad atbraucu atpakaļ, mēs ar Raimondu ļoti labi pastrādājām, uzbūvējām nodaļu un atklājām to 2000. gadā. Pēc tam Raimonds devās mūžībā un viņa vietā atnāca Niks Gotems. Tad JVLMA attaisīja džeza nodaļu, un cilvēks varēja izvēlēties, uz ko vairāk koncentrēties — uz izpildītājmākslu vai pedagoģiju. Ar papīriem gan bija sarežģīti, un ar cilvēkiem, kas nodarbijās ar tiem, — nācās skaidrot, kāpēc kāda aparatūra nepieciešāma, klasiķi taču spēlē akustiski…

Ludmila: Es joprojām ar to cīnos, prasu, lai manā klasē būtu vismaz kāda skandiņa un mikrofons, jo mēs arī visu akustiski darām…. Ansambļu klasēs viss, protams, ir, bet specialitātes klasēs studenti ar tehniku nesatopas. Bet tas viss ir tikai sīkumi.

Viktors: Bet admiistrācija vismaz saprata, ka vajag kādu koncertu, kaut ko jautrāku, un tad atkal tās pašas sarunas par aparatūru, jo kaut ko jautrāku bez aparatūras nevar nospēlēt… Pēc tam sāka parādīties visādas programmas, iespējas doties mācībās uz Eiropu vai ASV, uzzināt vairāk par skolotājiem, izvēlēties, pie kā mācīties. Man bija tāda pieredze — kad aizbraucu mācīties Holandē, mazā pilsētiņā pie Vācijas robežas, tur mūzikas akadēmija un koncertzāle bija vienā ēkā, mēs bieži tur spēlējām koncertus, bija daudz prakses iespēju. Un mūzikas instrumenti viņiem bija ļoti labi, katrā klasē noskaņotas klavieres. Tad tu sāc skatīties uz mūziku citādāk, beidzas cīņa ar tehiskām problēmām, parādās iespēja vairāk pievērsties tieši mūzikai. Bet šeit, pēcpadomju telpā, mēs visu laiku cīnījamies ar sliktiem instrumentiem, kur vienmēr bija jāņem vērā katras pogas “īpašības”, tad vairs nepaliek enerģijas muzikalitātei.

Ir jautājumi, ko vienmēr paceļ visās skolās. Piemēram, joprojām ne ASV, ne Eiropas skolās nav vienotas akordu apzīmējuma sistēmas. Tādas lietas arī ietekmē to, kā tu orientējies nošu tekstā. Vai arī dažādas teorijas grāmatas, tajās nav vienotās valodas, paņemsi vienu — nekas nav skaidrs, paņemsi otru — o, jau labāk. Bet jebkurā gadījumā mēs vienmēr nonākam pie viena jautājuma — kā tu praktizē to, ko mācies, un ko tu klausies. It īpaši, ko tu klausies. Gadās, ka nāk students un es viņam prasu: «Kādu mūziku tu klausies, kas ir tavā plejlistē?» Viņa sauc kaut kādas grupas, bet tur tikai pop un rokmūzika.

Ludmila: Mums arī tā gadās, atnāk kāds pusaudzis stāties džeza nodaļā (nu, labi, mums ir džeza un populārās mūzikas nodaļa, tomēr džezu mēs pamātīgāk mācām), un mēs jautājam: «Kādas dziesmas tu zini?» «Nekādas nezinu…» «Kā tā?» «Nu, es gribu iemācīties kaut ko jaunu…» Un tad tu sāc domāt: «Kāpēc tu aizgāji mācīties kaut ko, par ko vispār neko nezini?» Vai arī gadās, ka kāds aizūtījis stāties džeza nodaļā. Mēs jautājam: «Esi dziedājis kaut ko džezīgu jau?» «Nē, bet visi saka, ka man piestāvētu!» No otras puses, šādā vecumā bērni vispār tikai meklē sevi, varbūt pēc gada, diviem viņi sapratīs, ka džezs vispār nav viņiem ineteresants, un tad tu viņus māci zinot, ka tas nekā neattīstīsies…

Viktor, bet tu ar pusaudžiem nekad vispār nesastopies?

Viktors: Tikai meistarklasēs un festivālos, bet tur ir dažādi līmeņi, un iesācēji varētu būt ne tikai pusaudži, bet arī pieaugušie. Bet ir vēl tādi cilvēki, kas ļoti labi spēlē, bet vispār neko no teorijas neizprot, akordus nezina, visu pēc dzirdes dara. Bet tad, kad tu aicini mūziķi sastāvā, tu taču neprasi diplomu, tu skaties, kā viņš spēlē — labi vai slikti, un, balstoties uz to, aicini vai neaicini kolektīvā. Jautājums par attieksmi — vai tas ir hobijs vai profesija? Ir svarīgs sākums, kā tu satiecies pirmoreiz ar mūziku. Man pašam ar džezu nebija veiksmīgas saskarsmes.

Ludmila: Un re, reziltāts! [smejas]

Viktors: Bet tad Bruņinieku ielā bija klubs «Oktobris», un vienā vakarā tur notika grupas «Diskomforts» koncerts, un tas atstāja uz manis lielu iespaidu, skaidri to joprojām atceros. Šādi koncerti iedvesmo uzdrošināties pamēģināt kaut ko jaunu, atklāj tev citu pasauli. Vēlāk es sāku klausīties Latvijas Radio, Ivara Mazura raidījumus par džezu, ierakstīju tos kasetēs… Par spilgtāko iespaidu gan kļuva Kīta Džareta koncerts — kā skan instruments, kā viņš spēlē. Tad nolēmu, ka pašam arī jāspēlē džezs. Sāku apmeklēt nošu veikalu Dzirnavu ielā, pirku notis viņu maziņajā džeza nodaļā. Ar gadiem man izstrādājās kaut kāda muzikālā dzirde — sākumā tu spēlē visur un ar visiem, tad sāc pamazām pietuvināties kādiem konkrētiem cilvēkiem, ar ko tev ir kopīgas intereses. «Studentu klubā» mums deva iespēju spēlēt pirms diskotēkām…

Ludmila: Nu, jā, tur bija tāda tradīcija — katru piektdienu kāds atskaites koncerts, kurā piedalījās visi džeza interesenti, un tad diskotēka.

Viktors: Un tad pēc kopīgā koncerta karts students jau ir kolēģis. No pedagoģijas skatpunkta ir grūti tikt galā ar visiem virzieniem — katrai skolai ir savas prioritātes, ko ir svarīgāk iekļaut programmā. Gadījās tā, ka students aizbrauc pamācīties uz ārzemēm, atbrauc atpakaļ un mēs eksāmenā nevaram saprast, kas tas tāds skan vispār, kas notiek…

Ludmila: Nu, jā, džezs ir tik attīstījies, tik daudzpusīga stilistika, tagad jau var atrast tik daudz dažādu savienojumu ar citiem mūzikas stiliem, nav iespējams īsti paspēt visam tam sēkot līdzi. Es jau brīžiem jūtu, ka nedaudz degradējos — skolnieki nāk un prasa, vai es jau noklausījos to albumu vai to grupu, bet es esmu tik aizņemta, ka man nav laika klausīties kaut ko jaunu, sēkot līdzi jaunajiem vārdiem. Tāpēc pedagoģija arī pieprasa no tevis daudz, tev visu laiku jābūt formā, tonusā. Nav pārsteiguma, ka cilvēks aizbrauc pamācīties ārzemēs, tur izvēlās to, kas viņam tuvāks, bet mēs to vēl neesam spējīgi normāli uztvert un saprast. It īpaši tāpēc, ka Latvijā džeza izglītība parādījās nedaudz vēlāk par, piemēram, Lietuvu. Viņiem sanācis tālāk aiziet.

Un kā tu rīkojies gadījumā, ja atnāk jauns audzēknis un saka, ka grib dziedāt kaut ko modernu, bet viņam vēl nav izpratnes par pamatstiliem?

Ludmila: Tas regulāri notiek. Viņi stājas džeza nodaļā un uzreiz grib dziedāt Gretčenas Parlato vai Esperanzas Spaldingas repertuāru. Labi, ka mums ir ikgadējs mācību koncerts, kur viņi paši var izvēlēties repertuāru, sagatavot kādu aranžiju kopā ar ansambli, uztaisīt kādu transkripciju. Bet pēc programmas mēs vienkārši nevaram uzreiz dziedāt da jeb ko, kamēr viņi vēl nemāk nodziedāt svinga astotdaļas. Bet tas arī ir skaidrs, tas ir kaut kāds jauniešu maksimālisms, uzreiz gribas kaut ko tādu «Wow!» nodziedāt. Es pat brīžiem ar kolēģiem strīdos, es taču saprotu, ka viņiem paliek garlaicīgi visus tos standartus spēlēt, bet bērns taču nevar uzreiz visu izdarīt. Būtu brīniņķīgi, ja būtu sistēma, kas spiestu visus strādāt kopā, sinhroni, lai visos priekšmetos būtu līdzīgas tēmas, vai kaut kā…

Viktors: Pāris gadus atpakaļ Latvijā viesojās Sibēliusa akadēmijas džeza nodaļas vadītājs, viņš stāstīja, ka, pirms viņš uzbūvēja džeza nodaļu, viņi 30 gadu gatavojās revolūcijai, neviens pedagogs nezināja, ar ko nodarbojas viņa kolēģi, nebija izpratnes par to, ka visi dara vienu lietu. Bet kaut kā viņiem sanāca saskaņot to darbu, un tagad visi kustas vienā vierzienā, vienā plūsmā.

Ludmila: Tas būtu ideāls variants, tad viss būtu skaidrs. Bet tagad sanāk, ka tu apmeklē vienu stundu, tev tur stāsta kaut ko vienu, tad citā stundā kaut ko pilnīgi citu, un galu galā sanāk pilnīga putra. Pēc tam sākas — atnāk students, labi, ka domažora gammu var uz klavierēm nospēlēt… Bet pirmais, ko es vienmēr saku saviem studentiem, ir, ka jāmāk nospēlēt sev harmoniju, dziesmas akordus, viņi taču vēl nemāk to darīt, bet uzreiz gribas ķerties klāt kādām improvizāciju transkripcijām un vienkārši mācīties tās. Kāpēc? Priekš kam? Jā, tu vari ņemt tās transkripcijas un analizēt, bet pirms tam tomēr jāapgūst pamati. Sistēmā dīvainas lietas mēdz gadīties…

Viktors: Un metodikas visur ir atšķirīgas. Lietuvā, piemēram, pedagogi uzskata, ka solo ir jāmācās, jo tev simtsprocentīgi jāzina, kā izdarīt tā, lai tas skanētu interesanti un ideāli. Manuprāt, tas ir garlaicīgi, kad tu piecas reizes pēc kārtas dzirdi vienu un to pašu. Labi, var izrakstīt solo in nospēlēt to unisonā ar kādu citu instrumentu, tad jā, bet pretējā gadījumā sanāk, ka tu uzdod jautājumu, jau zinot, ko tev atbildēs.

Ludmila: Es varu to saprast iesācēju gadījumā, kad viņi mācās solo, viņiem veidojas savdabīga frāžu vārdnīca. Bet vienlaicīgi ir taču jāanalizē, kas notiek tajā solo, kurš akords kā ir apdziedāts. No tā skatpunkta labāk ir ņemt transkripcijas, nevis pašam kaut ko gudrot, vismaz tur noteikti būs kaut kas jēdzīgs.

Viktors: Vispār ir diezgan interesanti, cik atšķirīgi mēs esam no tas pašas Lietuvas vai arī Igaunijas — tas pašas «RealBook» grāmatas, bet viņi spēlē pavisam citus standartus. Kaut kā mūsu tradīcijas attīstījās savādāk.

Ludmila: Muzikālā gaume arī ietekmē to visu, visticamāk.

Viktors: Vai arī gadās, ka saskaries ar kādam problēmām, kas norāda, ka mācības nestrādā, vai arī var satikt augsta līmeņa mūziķus, kas vispār nemāca vairs, viņi ir noguruši. Viņi saka: «Es jau 40 gadu rīkoju festivālus, man ir garlaicīgi.» Un tad, izklaides pēc, viņi sāk lauzt jaunus mūziķis, var pēkšņi paņemt ārkārtīgi ātru tempu — 300, piemērām. Jauns mūziķis panikā, es saku: «Priekš kam, kāpēc, neesam taču sacensībās…»

Te arī tāds moments, ka ir jābūt savstarpējai cieņai kolektīvā, nav svarīgi, vai dalībnieks ir students vai jau pieredzējs mūziķis. Es saprotu, ka ir brīži, kad atnāk jauns mūziķis, vēl nav paspējis izspēlēties, viņam ļoti gribas, tad viņš lien visur un nedod citiem iespēju spēlēt. Bet ir taču svarīgi spēlēt kopā, lai starp mūziķiem būtu labs kontakts.

Un kā var sagatavot studentu šādām skarbām dzīves mācībām?

Ludmila: Nekā… Tā ir tikai pieredze, šādu lietu uztvere mainās līdz ar vecumu. No cilvēka arī ir atkarīgs, kā viņš reaģē stresa situācijās, cik izturīgs ir. Mēs mēģinām stāstīt, ka šādas situācijas mēdz gadīties, bet, kamēr tu pats to neizdzīvosi, tu nesapratīsi, kā tas īsti ir. Un tad, kad tas notiek, kāds to pārdzīvos, bet kāds nē, un nolems vairs ar mūziku profesionāli nenodaroties, atradīs sev citu ceļu dzīvē. Viss ir atkarīgs arī no tā, cik cilvēks ir mērķtiecīgs.

Viktors: Par pianistiem ir atsevišķs stāsts, jo mēs atbildām gan par solo, gan par pavadījumu. Bet solistiem ir nedaudz citādāk — nodziedāji tēmu un gaidi, kas būs tālāk. Var riskēt, un, ja kontakts ar mūziķiem būs labs, tad rezultats arī būs labs. Nevar būt tā, ka visi kolektīva dalībnieki ir slikti. Viss gadās, kaut gan man šādas situācijas ļoti nepatīk, es tādu uzvedību neatbalstu. Daži saka, ka studentam ir jāpārdzīvo kaut kas tāds, lai pārbaudītu, cik stiprs viņš ir emocionāli. Maskavā tā dara, viņiem ir ļoti daudz mūziķu un ir milzīga konkurence, šādā veidā izdzīvo stiprākais.

Ludmila: Savdabīga dabiskā atlase sanāk.

Viktors: Bet tā ir cita un lielāka diskusija par muzikalitāti un cilvēcīgumu. Mūs mācīja, ka skatuve ir kaut kas svēts. Sākumā mēs tur neesam bieži, bet pēc tam pierodam, tā paliek ikdienišķa, ierasta un vairs nav kaut kas īpašs. Bet tādas lietas ļoti lauž cilvēkus…

Bet vispār, mācoties džezu, ir taču svarīgi uzreiz centies praksē pielietot visu, ko esi iemācījis, neskatoties uz to, ka var sastapt šādas personālijas…

Ludmila: Protams. Nu kā, uzreiz sākumā tomēr jāapgūst kaut kādi pamati, forma, pāris standarti… Ir jāsāk ar kaut ko, lai galva nebūtu pavisam tukša. Agrāk forši bija, bija iespēja apmeklēt džema sesijas dažādos klubos, ļoti bieži studenti spēlēja un neviens viņus nesodīja par to, ka kāds tur izlidojis no formas vai kaut kā citādāk kaut ko sajaucis. Šobrīd gan nav, kur iet, studenti paši pulcējas savā starpā. Kāds trenējas ar Aebersold ierakstiem vai «iReal Pro» programmu, bet dzīvo pavadījumu nekas neaizvietos. Es uzskatu, ka ir būtiski spēlēt ar kolēģiem, ar citiem mūziķiem.

Viktors: Holandē, piemēram, mums bija tradīcija ceturtdienās apmeklēt džema sesijas, bet ne parastās, bet īpaši saplānotās. Mums katru nedēļu bija standartu saraksts, kāds gatavoja solo, pasniedzēji palīdzēja izvēlēties kaut kādus paņēmienus vai tehnikas, ko bija svarīgi izmēģināt reālas muzicēšanas apstākļos, un tad uzreiz kļuva skaidrs, kas nostrādā un kas nē. Tagad ir daudz vairāk iespēju mācīties mājās, daudz visādu palīglīdzekļu, visas tās elektroniskās lietas. Prakse pierādīja, ka pat eksāmenus var kārtot no mājām…

Ludmila: Tas tomēr ir kaut kas pavisam cits, kad tu taisi ierakstus mājās. Ar mūziķiem un klausītāiem spēlēt ir simts reizes īpašāk.

Jā, pandēmija ir diktējusi savas spēles nosacījumus. Starp citu, kā jums gāja pandēmijas laikā? Bija iespējams strādāt mājas apstākļos?

Ludimla: Bija ļoti grūti. Mums īpaši, jo mājās bija sešas skolas un tikai viens instruments. Katram no bērniem divas skolas (parastā un mūzikas), man Mediņi un Viktoram JVLMA. Es daudz tiešsaistes stundas nevadīju, mēs pārsvarā strādājām ar ierakstiem. Es ļoti cērēju, ka attālinātā izglītība neilgs līdz semestra beigām, bet, nu, vismaz sanāca satikties klātienē eksāmenos. Bet vispār attālināti mācīt dziedāt nav pārāk ērti, nevar normali redzēt to cilvēku, nevar viņu pataustīt, tehniskās lietas ļoti grūti skaidrot un rādīt. Pie stilistikas var strādāt, protams, bet ar to viss beidzas.

Un kā ar klavierēm?

Viktors: Klātienē strādāt vienmēr ierastāk, arī tehniski nav nekādas aizkavēšanās, problēmu ar savienojumu — viens, viens, dzirdi mani? Attālināti arī nevar kopā spēlēt, mēs taču dažreiz arī tā darām — klasē spēlējam kopā ar studentu…

Ludmila: Var konsultēt, protams. It īpaši akadēmijas studentus, kas jau māk spēlēt.

Viktors: Bet ir jāatzīst, ka šādas situācijas liek cilvēkiem mainīt savu domāšanas veidu…